Latvijas māksla: arvien tālāk un labāk

Pirmkārt, esmu dedzīgs mākslas patērētājs. Otrkārt, vizuālās mākslas pārstāvji un pārstāves allaž ir manā darbības rādiusā, un savos radošajos procesos ne reizi vien no mūzikas lauka sākumpunkta mans interešu loks ir ļoti cieši savijies ar vizuālās mākslas disciplīnām – gan Kristapa Epnera videodarbos, kopdarbos ar Džemmu Skulmi, Katrīnu Neiburgu un Andri Eglīti viņu Venēcijas mākslas biennāles projektā Armpit, tāpat Stokholmas laikmetīgās mākslas muzejā tapušajā Marinas Abramovičas performances maratonā The Cleaner un daudzos citos. Kopdarbos ar Gati Zaķi un islandiešu mākslinieci Berglindu Hlinu Jonsdotiru man bijis gods pārstāvēt Latviju gan Reikjavīkas laikmetīgās mākslas muzeja ekspozīcijās, gan izstādēs Lietuvas Rupert un Nida Art Colony. Savukārt nesenākais kopdarbs pagājušā gada nogalē tapis kopā ar horeogrāfi Linsiju Peisingeri Boba Vilsona mākslas centrā Watermill Ņujorkas štatā, ASV.

Esmu ļoti kaislīgs mākslas procesu dzīvotājs, un man grūti vienaldzīgi uzlūkot tik pesimistisku pēdējās desmitgades vērojumu, kāds lasāms minētajā rakstā. Es esmu šeit dzīvojis, bijis klāt un piedzīvojis brīnišķīgu laikmetīgās mākslas vides attīstību. Ja gadījumā šāda attieksme tiek pausta tamdēļ, lai "sapurinātu" lēmējvaru beidzot saņemties un uzbūvēt sen solīto muzeju – lai notiek, varbūt tas palīdz, taču ļoti skumju pēcgaršu rada bezcerīgas nolemtības caurstrāvota bezspēcība. Muzeju mēs būvējam jau tagad – katrs savās aktivitātēs strukturējot mērķtiecīgu darbību, kas iemieso kultūrvides monumentālo būvju neizbēgamo nepieciešamību – vienalga vai tas būtu laikmetīgās mākslas muzejs vai ilgi gaidītā akustiskā koncertzāle.

Vizuālajā mākslā šajā laikmetā notiek brīnišķīgas lietas – gan LLMC rīkotās vasaras skolas, izstādes, Survival Kit, gan Kim? piedzimšana un pārdzimšana, tāpat nesen Rīgu par mājvietu atradusī starptautiskā biennāle RIBOCA, Mākslai vajag telpu Vasaras māja un MVT rīkotās Džemmas Skulmes izstādes, mākslas meistarklases bērniem visā Latvijā. Mūs kā cilvēkus, kas vēlas piedzīvot mākslu, baudīt to visā tās daudzveidībā, šie notikumi bagātina, tāpat paplašina kopējo redzesloku. Nenoliedzami ir vieta attīstībai, joprojām jūtams padomju laika traumatiskais mantojums un izglītības attīstības robi, taču šī bilde nevar piepeši tapt pilnvērtīga vienā desmitgadē, arī ne divās.

Vismaz es personīgi jūtu katru no šīm aktivitātēm kā soli pretī īstenībai. Šie soļi ir padarījuši dzīvošanu Rīgā par jēgpilnāku, raibāku, pilnasinīgāku. Pašā pilsētas ainavā bezgaumība nenoliedzami reizēm joprojām ir klātesoša, bet tā, šķiet, ir neizbēgama "pilna spektra" sastāvdaļa. Atkārtošos, ka runāju nevis no mākslas kritiķa, bet cilvēka pozīcijas – cilvēka, kurš ir no sirds ieinteresēts laikmetīgās mākslas attīstībā un Latvijā tapušo ideju vietas meklējumos pasaules ainavā. Un, lai mēs Latvijas vārdu ieraudzītu MoMA almanahā, noteikti palīdzēs ne tikai pašu mākslinieku un Latvijas kultūras institūciju darbs un pasaulīgs redzējums, bet arī mūsu mākslas kritiķu starptautiskā prakse, piemēram, sava viedokļa  paušana un publikācijas ArtForum, ArtNews, The New Yorker un līdzīgos izdevumos. Tam būtu liels svars. Es ticu, ka tas ir iespējams.

Noslēgumā. Pieticība, saprotams, ir mūsu, visu latviešu, tikums, taču es šādā pozīcijā – visu uzlūkojot kā "beigu sākumu" – saredzu ļoti simptomātisku programmēšanu, un ne tikai mākslas, bet arī jebkuru citu kultūras nozaru attieksmē pret nākotni un notiekošo. Lai pārsteidz darbi, lai pārsteidz spēja saDarboties. Lai mūs apņem apziņa, ka tautiski esam nelielā skaitā un nevaram atļauties grūst viens otru nost no tribīnes. Mums ir jāspēj sarunāties, līdzās veidot, veidoties ar savu nostāju un pašapziņu un radīt kopdarbus, ne tikai gausties par to, ka varētu būt labāk. Lai būtu labāk, ir jādara. Ir jārīkojas.