Latvijas mākslas izstādes ārzemēs notiek samērā bieži, taču vairumā gadījumu tās norit marginālās vietās. Nu tas tāpat, ja pie mums notiek kaut kāda ārzemju mākslinieku izstāde, piemēram, kafejnīcā Bolderājā, vēstniecības foajē, puķu salonā Maskačkā vai pēdējā stāvā iepirkumu centrā, tad visdrīzāk vien retais būs pamanījis, ka tāds pasākums vispār bijis, nemaz nerunājot par mediju vai profesionāļu interesi. Arī Latvijas māksla pietiekoši bieži nonāk vietās, kas skaisti izskatās mākslinieku CV (teiksim, izstāde Parīzē!), bet kas patiesībā ir mazi "purkšķi vējā", jo nekādīgi neietekmē mākslinieka karjeru, Latvijas mākslu vai vietējo kultūras notikumu gaitu.
Visjautrāk ir lasīt preses relīzes, kuras pēc šādiem pasākumiem tiek izsūtītas Latvijas medijiem. Visbiežāk virsrakstā varēsim lasīt - "Spilgta Latvijas mākslinieku debija starptautiskā arēnā", "Latvijas māksla iekaro Parīzi" vai "Mākslinieki Parīzē ceļ Latvijas mākslas prestižu". Bet pašā relīzē mēs lasītu par to, kā Latvijas mākslinieki ir pozitīvi pārsteiguši Parīzes mākslas mīļotājus, popularizējuši Latvijas tēlu, nodibinājuši sakarus ar Francijas mākslas ekspertiem un likuši pamatu starptautiskai sadarbībai nākotnē. Īsi sakot, ar epitetiem, hiperbolām piesātinātie teksti mēģinās "no mušas uzpūst ziloni".
Šai lietai ir divas puses. Tā, protams, ir veiksme, ja Latvijas mākslu izdodas parādīt ārzemēs, pat ja tie ir B un C klases pasākumi vai izstāžu vietas. Tomēr mēs pārāk maz domājam par to, kā atstāt labu iespaidu uz ārzemju skatītājiem, attīstīt sadarbību nākotnē, bet daudz vairāk satraucamies par to, ko par mums padomās citi latvieši - mūsu kolēģi, naudas devēji, mākslas videi piederīgie. Ja jau Latvijā ir tik daudz "spilgtu", "meistarīgu" un "starptautiski atzītu" mākslinieku, kā to raksta kuratori preses relīzēs, tad jau ar Latvijas mākslu viss ir vislabākajā kārtībā. Tikai nekādīgi nespēju saprast - kāpēc nav neviena Latvijas mākslinieka nesen iznākušajā grāmatā par laikmetīgo mākslu Centrālajā un Austrumeiropā, kāpēc Latvijas mākslinieku darbus tik reti var redzēt ārzemju mākslas biennālēs, kāpēc mūsu mākslinieku grupas izstādes neceļo pa lielajiem pasaules muzejiem, kāpēc darbi nav lielāko ārvalstu muzeju kolekcijās utt. Droši vien Latvijas māksla iekaro Rietumeiropu tik klusi un slepeni, ka patiesie Latvijas mākslinieku iekarojumi starptautiskajā arēnā zināmi vien drošības dienestiem.