Dziesmu svētku eiforija ir maģiska. Kā vīrusvitamīns tā saēd mūsu šūnas, padarot atkarīgus no dziedinošām zālēm – mūzikas, šīs skaņu un klusuma sfēru mijiedarbes mākslas, – dod vēl, vēl, vēl un arvien vairāk. Nedēļa dziesmu, deju, mūzikas, kustības, smaidu un labvēlības skavās: masveida psihoterapeitiskais efekts, kuru pat pie labākās gribas alkstam saglabāt teju mūžīgi – vēl, vēl, aizvien vairāk.
Skaidrs, teiks zinīgs dakteris, – mūzika taču paaugstina dopamīna līmeni smadzenēs, dopamīns rada eiforiju, un gudrie truši, jūrascūciņas, suņi, kaķi, delfīni un, kā par brīnumu, arī cilvēki to itin labi jūt – asinsspiediens noregulējas, elpošana nomierinās. Pinčersuņi no mūzikas nonāk tik dziļā kaifā, ka pat var pārstāt elpot, – transs un svētlaime. Un kur nu vēl pētījumi par bitēm, kas klasiskās mūzikas iespaidā pārstāj būt agresīvas, bet zīdītāju māmiņām mūzika dubulto piena "jaunradi"! Kā reiz teicis britu dzejnieks Vistens Hjū Odens – laba mūzika pat tirāna zirgam liek aizmirst, kas par nelieti sēž seglos.
No kurienes tā rodas – mūzika? Kur atrodas avots, kamā daudzās skaņas un nepieciešamo klusumu smeļ Pēteris Vasks (izcilais Koncerts angļu radziņam), Imants Kalniņš (darbi Arēnā Rīga un Mežaparka galā koncertā), Pēteris Barisons (hipnotiskas enerģijas pote simfoniskajā koncertā), Arturs Maskats (fascinējošais, nepazīstami smalkais Tango Arēnā Rīga), Kārlis Lācis (kā koriem patīk šī riktīgi latviski feministiskā Es bij meita, man bij vara!), Mārtiņš Brauns (himniskā buršanās ar Saule, Pērkons…), Ēriks Ešenvalds ar jaudīgas topošās "mūslaiku gara mūzikas" potenciālu, abi Raimondi – maigi sentimentālais Tiguls un dzīvais tautas klasiķis Pauls, kura Vella kalpu dziesma tomēr izrādījās spēcīgs pārsteigums.
Lai kā XXI gadsimts cenšas pieradināt pasauli pie studiju aparatūras sterilitātē un kompjūterprogrammās ģenerētās mūzikas (bērniem ar Lego klucīšiem arī šķiet, ka viņi ir arhitekti), ir skaidrs, ka musica viva/dzīvajai mūzikai nepietiek tikai ar "izdomāšanu". Jā, dažiem pat Baha dievišķā mūzika kalpo par argumentu, ka tā tak ir izskaitļota kompjūterā – laikos, kad pašas mašīnas nebija: Baha fūgas ir "tikai" vēl viena programma. Nu, protams, jo arī Boeing taču izfunktierēja tehnikas ģēnijs Leonardo da Vinči! Idejas lido gaisā un nenomirst tikai tāpēc vien, ka mēs pārstājam par tām domāt.
Reiz komponists Džoakīno Rosīni vēstulē fiksējis atgadījumu iz paša dzīves: "Kad sacerēju kori sol minorā, kļūdas pēc rakstāmspalvu iemērcu nevis tintnīcā, bet blakus, zāļu pudelītē. Protams, uz nošu lapas uzpilēja pamatīgs pleķis! Kad centos to ar smiltīm nosusināt, ieraudzīju, ka traips sastindzis tādā kā mažora atslēgas formā, un man radās doma apmainīt korī minoru ar mažoru. Tāpēc galu galā par šo skaisto kora dziesmas melodiju varu pateikties tintes traipam." Nipūras izrakumos atrastā divtūkstoš gadu senā dziesmiņa uz māla plāksnītes, grieķu iemīļoto flautu dūdināšana, baroka madrigāli, trubadūru saldās mēles, Vāgnera kopusmākslas idejas, Stravinska un Keidža mistērijas – tās visas plīvoja virs Latvijas, un tiešām smeldzīgi, ka laime līgojās te vien nedēļu. Ikdienā mūzikas pietrūkst, bet cilvēki troksni uztver kā pašsaprotamu. Tādēļ paši to arī visbiežāk taisa. Tas ir slikti un bēdīgi.