Koncertstudija ar Jāni Šipkēvicu. Neparasti stāsti. Izcili mūziķi. Spilgtas personības. Interesantas sarunas. Mūzikas baudījums. Aizkulises. Šādi šogad tika pasniegts Jūrmalas festivāls – lielākais un nozīmīgākais Dzintaru koncertzāles pašas producētais pasākums. Identiski rīkojās arī valsts koncertorganizācija Latvijas koncerti, kuras misija ir īstenot valsts kultūrpolitiku. Diemžēl mūzika ir kļuvusi par fonu pavirši izklaidējošiem tiešraides sižetiem ar sabiedrībā pazīstamām personībām.
Latvijas koncertu un Dzintaru koncertzāles pēdējo mēnešu mārketings atgādina sendienās veikalā Sakta redzētos dāvanu komplektus, kuros kopā ar kādu iekārojamu lietu bija iesaiņoti visādi štrunti, kas nevienu neinteresēja pat padomjgadu trūcīgajā piedāvājumā. Līdzīga metode netiek smādēta arī šodien, taču dāvanu komplektam, kas mirdz pretī veikala plauktā, varam arī paiet garām, toties valsts un pašvaldības kultūrpolitikas īstenotāji var pēc patikas pārbaudīt publikas pacietību.
Rāmā saruna ar uzņēmēju un mākslas mecenātu Jāni Zuzānu attīstās visnotaļ saturīgi (ja vien atmetam tās uzspēlēti familiāro toni), bet vai tā tiešām ir jāklausās sešos no rīta, par divdesmit minūtēm kavējot ērģelnieces Ivetas Apkalnas saullēkta koncerta sākumu Dzintaru pludmalē? Tincināt, kā šajā agrajā rīta stundā jūtas Jānis Zuzāns (vai jebkurš cits), ir svarīgāk nekā ļaut noskaņoties šim ļoti īpašajam koncertam liedagā, ieklausoties dabas atmodā?
Šīs sarunas izrādījušās liekas ļoti dažādiem klausītājiem: tās traucējušas gan trīsdesmitgadniecei no Rīgas, gan talsniecei cienījamos gados, kuras šo koncertu klausījās klātienē. Lieki un sekli – skanēja vērtējums Jāņa Šipkēvica tirādēm par "visšķīstāko dienas brīdi" un ērģelēm, kuras skan kā "zemūdens dzīlēs tikko pamodies kuprvalis". Bija tikko rimušās "vokālajam zobenam" tenoram Aleksandram Antoņenko un "muzikālajam vairogam" pianistam Reinim Zariņam veltītās publikas ovācijas, kad no koncertstudijas Dzintaru koncertzāli jau pārskanēja vaicājums aktrisei Ditai Lūriņai: "kādas ir pirmās šķīstās epifānijas" par tikko dzirdēto…
Pārim, Senās mūzikas festivālā gaidot Antonio Vivaldi Gadalaiku atskaņojumu Rundāles pilī, kopā ar visiem nācies noklausīties laika ziņu vēstnieka Toma Briča atzīšanos, ka viņš gan uz klasiskās mūzikas koncertiem neejot. Par biļetēm samaksājot 100 eiro no ģimenes budžeta, jāklausās sarunas, kuras mērķētas tiešraides klausītājiem ar septiņu eiro pieejas kodu.
Kāda sarūgtināta kundze pēc vairāku Jūrmalas festivāla koncertu apmeklējuma žēlojās Latvijas Radio Brīvajam mikrofonam, ka nebija braukusi turp tādēļ, lai kopā ar jau gatavībā uz skatuves esošo orķestri un diriģentu klausītos Jāņa Šipkēvica tērgāšanā ar pavārmeistaru Mārtiņu Rītiņu par vasaru, vārnām un ēdieniem. Cilvēki ir pieklājīgi, piecieš un gaida, taču šo sarunu centās "noplaudēt" piecas reizes. Laikam nesaprot kultūras "iebarošanu" caur aizkulisēm un izklaidi?... Sabiedrībā pazīstamo personu neizbēgamās sarunas Jāņa Šipkēvica koncertstudijā gan diemžēl trāpa tieši atnākušajiem.