Laikā pēc piedzimšanas, kad valoda vēl nebija pārvērsta celtnē, šī mītiskā shēma palēnām radās. Dažam no mums būs iespējams piedzīvot arī laiku, kad šīs uztveres būves sāks brukt, lai atgrieztos "pirms"… Bet no malas citam tas attēlotos kā "pēc".
Apzināmais mijas, vijas un mutuļo. Tā apjaušamais mīt katrās mūsu atsevišķi konstruētajās formās – vai tajās būtu formulām līdzīgi veidojumi, kurus nošķirtu milzīgi tukšuma klājumi, vai individuālie shēmojumi varētu izpausties pēc auguma lielākās un mazākās burtu un formulu zīmēs. "Grūtības saprasties," kāds teiks. Drīzāk gan kaut kas dabisks, jo sajūtas var rosināt ķermeņa sensormotorikā naturāli izpaustu un domā atbalsotu garīgumu!
Dažādas valodas formas atšķirības tomēr ir netīkamas un traucējošas. Kā pārvarēt grūtības izteikties, sākot ar virzošo "Kā" – pat ja anglis tā vietā teiktu "As"?
Ja katrā nepārprotamā valodas zīmē nebūtu ieslēptas daudzkārtu iespējamības, kā nebeidzamais skaitlis pī. Ja aiz tā nozīmēm neatblāzmotu individuālais, kā senseno piramīdu simbolos tvertā ēģiptiešu dievības Ra gaisma.
Mūsu saziņai tādā ceļā tiktu pieslēpti "N" paralēli varianti, līdz sevis robežai izsekojamas bezgalības jausmās. Katrs autors, kurš ļautos šādai iekšējai tūrei, zinātu, ka tās aprakstam var atbilst iedomu valodas kopa: «tūra».
Summā: AS-PI-RA-N-TŪRA.
Kaut būtu instrumenti, kas ļauj iedzīvoties Sevī kā izpētes objektā, šajā nozīmē domas Citā! Pieļauju, ikdienas domājumam gribētos vienkāršot – cita garu pieņemt kā neīstu, ja tas neatbilst manējam: "Jo visi melo!" Arī rakstos minējumi ir daļēja saprašanās, ja izlasa tikai to, kas ir katra zināšanā, ja viss pārējais teksts izskatās kā lieks, kā atkārtojumi, kā pārspīlējumi, kā nesaprotamais. Tādi būs pieminētā shēmošanas ceļa maldu iemesli – skatījums, pieredze katram sava. Bez tam vieliskais varētu runāt kā mākslīgais intelekts – pats sevi neapjaušot. Ikviens vēstītājs runā tikai daļēji tulkojamā shēmā. Es arī neesmu izņēmums.
"Degt sajūtās," pauž Margarita Perveņecka, kuras romāns Aspirantūra šobrīd klusu slīd starp apziņas pārpasaulēm te pieskaroties, te attālinoties, te šalko nekurienē, gurst starpplanētu tukšumā.
Ikviens savas iekšējās pasaules, psihes dzīļu pētījums būs citam uztverams ar grūtībām, sevišķi, ja tas ir precīzi tverts un detalizēti atklāts tekstā. Turp vērsta interese, kas drīzāk miglosies, ja atainojums tiks formēts kā ikdienišķības kopija. Tā nespēj jaust acij nepamanāmo zvaigzni, kuru var tvert vien teleskopā. Iespējams, tiek pielietotas neparastas izteiksmes formas. Šādā nozīmē Margaritas Perveņeckas romāna jēgu var saukt par apslēpto galaktiku. Varbūt citpasaules sākšanās uzliesmojumu – kas zina!