Pie Mārča virtuvē tā mēdza būt, pie Zaigas arī reizēm. Un Sandijas. Un Džima. Un pie Madāmas. Arī pie Skadiņas, o, jā, pie Skadiņas taču! Bet pie Skadiņas visbiežāk skatīšanās bija norunāta jau stipri iepriekš; tā tikpat kā nekad nenotika spontāni, bet, ja gadījās spontāni, tad skatījās tikai to, kas jau bija lejupielādēts un bez kā noskatīšanās nebija iespējams turpināt iesākto sarunu, iedzeršanu un pīpēšanu. Vēlāk tas viss pārvērtās pat tādā kā klubā ar noteiktu skatīšanās grafiku, konkrētas tēmas izvēli, ielūgumu izsūtīšanu, projektora gādāšanu. Arī pie Pētera un Rutas nekad nebija spontāni. Viņi ļoti rūpējās par skatīšanās kvalitāti (arī tur tika gādāts projektors, izmeklēta publika un sūtīti ielūgumi, bet pīpēšanas vietā biežāk bija uzkodas, un parastajai iedzeršanai un parunāšanai viņi prata piešķirt lielāku svinīgumu). Spontāni bija tikai tad, kad pēc visas pēcseansa saviesības savajadzējās kaut ko vēl. Un tad meklēja Pētera un Rutas DVD kolekcijā. Neatceros, ka pie viņiem kaut kas jebkad būtu ticis lejuplādēts. Iespējams, tāpēc, ka Pēterim tas šķita sevis un viesu necienīgi. Un nekvalitatīvi.
Tā mēdza būt. Bet es tik sen neesmu tādās situācijās bijis, ka vairs nešķiet grūti samierināties ar to, ka tādu vairs nebūs. Pirmkārt, tāpēc, ka tās atbilda noteiktam dzīvesveidam, kas tīri tehniski nebija iespējams desmit gadu agrāk un tikpat kā vairs netiek praktizēts tagad, desmit gadu vēlāk. Jo, otrkārt, nekas no tā vairs nav stilīgi – ne pīpēšana, ne iedzeršana, ne pirātiskas un pat ne nepirātiskas lejupielādes. Pat virtuves sarunas, iespējams, vairs ne. Tāpat kā pirms tam jau sen neaktuālas bija kļuvušas citas privātas filmu skatīšanās prakses.
Lūk, piemēram, pirms kāda laika atkal un atkal centos atrast kādu vecu filmu ar Delonu, kura bērnībā bija lielu satraukumu radījusi. Bet nekādi nevarēju. Bez Delona, kā biju iedomājies, tur vēl vajadzēja Žanam Gabēnam būt un varbūt pat Džeinai Birkinai. Atceros, ka man ar to kaut kādas agrīnās erotiskās fantāzijas saistījās, bet pēc nosaukumiem kinovēstures datubāzēs nekas rokā nedevās. Un aptuvenais padomju tulkojums no vecas TV programmas ar Elitas Korņilovas vai Astras Milles priekšvārdu arī vairs nav palīgs, kā zināms. Bet tagad pēkšņi, tiklīdz atkal iedomājos pameklēt, tā uzreiz atradu. Vajadzēja tikai Gabēnu un Birkinu atmest un padomāt vēlreiz, kas tas bija, kas tur toreiz visvairāk aizkustināja, – Delons pats, māksliniece ar savām metinātajām skulptūrām, mūzika vai tas jūras cietoksnis finālā. Les aventuriers saucas. Un nebija vairs pat jānovelk.