Šī nav zinātniskās fantastikas aina – šo skatu es novēroju Rīgas satiksmes tramvajā, kamēr savukārt mani novēro zonde un, dubults neplīst, – tramvaja salonā iebūvētā kamera, un varbūt arī policijas darbiniece... Ir kādi iemesli, kāpēc indivīdi izvēlas konkrētu profesiju. Domāju, ka mēs katrs esam instruments kaut kādā ziņā. Ir kādi impulsi, kuri liek cilvēkam piekrist uz saviem pleciem uzvelt videonovērošanas zondi un doties sabiedrībā. Domāju, ka tā ir pazemojoša sajūta abām pusēm, jo šajā gadījumā tas nevis skar pilsoņu drošību, bet gan Rīgas satiksmes jauno tarifu ieviešanu praksē, kuru pavada policijas vai apsardzes darbinieki.
Kādā citā vakarā tramvajā iekāpj apsardzes firmas darbinieks formas tērpā, cilvēki diskomfortā saspringst, daži paspēj vēl pēdējā brīdī izkāpt, citi aizvirzās uz abiem tramvaja galiem – pirkt biļeti tramvaja priekšgalā vai tramvaja aizmugurē veiksmīgi sagaidīt nākamo pieturu. Apsardzes formā tērptais vīrs apsēžas un runā pa telefonu, viņš vienkārši brauc, iespējams, mājās. Taču diskomforts nepamet.
Saprotams, ka ikviena jauna likuma ieviešanas sākumposmā jāveic noteikti pasākumi. Vai šādas metodes ir cienīgi izmantot pret savas pilsētas iedzīvotājiem? Sabiedriskais transports ir izdomāts, lai atvieglotu cilvēkiem dzīvi, lai kalpotu viņiem. Man šķiet, ka attiecības nupat ir apvērsušās, Rīgas satiksme dzīvo citā realitātē – nezinu, varbūt uzņēmuma darbinieki salasījušies zinātnisko fantastiku vai antiutopijas!? Kā Zirnis ne tik sen jokoja – Orvels rakstīja antiutopijas, nevis instrukcijas! Pašlaik izskatās, ka Rīgas sabiedriskā transporta izmantotāji kalpo Rīgas satiksmei un tā ir šo cilvēku galvenā funkcija.
Es nerunāju par cenu. Viss kļūst dārgāks, nav ko cerēt, ka kaut kas kļūs lētāks. Vai tāpēc cilvēki jātur nepamatotās aizdomās, jānovēro un pret mani un maniem līdzcilvēkiem jāvēršas ar iebiedēšanu un varu, ko dod formas tērps un statuss? Iespējams, tiem, kuri pavada šos reidus formas tērpos, ir laiks atcerēties, ka pirmām kārtām viņi ir cilvēki, nevis instrumenti savu darba devēju fantasmagorisko stratēģiju ieviešanai pret citiem cilvēkiem.
Un atkal kontrole, viena brauciena laikā jau otro reizi: tramvajs tiek apstādināts starp pieturām, kontrolieri skriešus metas iekšā katrs pa savām durvīm, kuras tiek aizvērtas, lai neviens neizspruktu. Ārpusē dubļos stāv kontrolieris, apsargs un jauna meitene, starp viņiem notiek pārrunas, ko pavada koķeti smiekli, varbūt tie meiteni izglābs no soda... Es dzirdu, kā kontrolieri tramvaja salonā "audzina" bezbiļetniekus, apelēdami pie viņu sirdsapziņas un it kā nodarījuma pret citiem pasažieriem, kuri maksā par braucienu. Domāju – kur kontrolieri rod šo didaktiku, ar kuru audzina citus? Vai tā ir Rīgas satiksmes izstrādāta zaķu pāraudzināšanas neirolingvistiskā programma, vai arī katrs kontrolieris kaunināšanā var improvizēt pēc saviem ieskatiem, taču vienmēr iekļaujot pazemošanu no savām varas pozīcijām? Vai viņi tiešām ir instrumenti, kuri instrumentu hierarhijā attiecībā pret pasažieriem ieņem augstāku stāvokli?