Kamēr decembris noklāj zemi ar baltu, skopu sniegu, Latvijas simtgades svētku baltais galdauts vēl klāj sabiedrības galdu. Pēdējie svinētāji pie tā pakavējas ilgāk, netīrie trauki vēl nav novākti. Atceros svētkus bērnībā. Mūs, bērnus, neviens nedzina gulēt. Mēs varējām ēst visu, ko varam apēst. Kādā vectēva brāļa jubilejā viesi sēdēja diezgan šaurā istabā, kuru aizņēma tikai jubilejas galds. Viesi nepiecēlās vairākas stundas no vietas. Arī es neizkustējos no vietas.
Kad pieaugušie manā acu priekšā bija neuzkrītoši iztukšojuši pāris pudeļu ar man vēl nezināmu šķidrumu, sākās īstā jautrība. Jo skaļāk un ātrāk viņi sāka runāt, jo sliktāk es viņus dzirdēju. Stūķējot mutē rasolu un pīrāgus, biju tādā kā pusnomoda stāvoklī. Arī pieaugušie izskatījās jocīgi. Neviens vairs neklausījās otrā, un šķita, ka visi sākuši runāt monologus paši ar sevi. Kamēr viņi turpināja runāt (kad vectēvs gribēja strīdēties, viņš vienmēr sāka runāt par politiku), mēs iztukšojām to, kas bija vēl palicis glāzēs. Pārsvarā tas bija diezgan salds šķidrums. Pēc tam piecēlāmies no galda un, paņēmuši spilvenus, devāmies šļūkāt pa kāpnēm. Šļūcot lejā, kāpņu galā bija tikai siena.
Neatceros, vai kādam no mums tas vakars beidzās ar traumu, taču atceros, ka līdz pat saullēktam pieaugušie sarunājās un strīdējās man vēl pavisam nesaprotamā valodā. To, ka nākamajā dienā visiem bērniem bija vieglas paģiras, neviens tā arī nesaprata. Varbūt saprata, bet saprotoši ar mums solidarizējās.
Svētku galdu pārsvarā novāca sievietes. Baltais galdauts izskatījās nevis pēc galdauta, bet drīzāk pēc horizontālas varavīksnes. Kāds paēda brokastis tāpat, pie nakts laikā nošmulētā galdauta. Kad vectēvam bija paģiras, viņš strīdējās par politiku pats savā nodabā, sarunu biedrus viņam vairs nevajadzēja. Kad viesi pamazām devās mājās, vecmamma visiem kaut ko iedeva līdzi no svētkos neapēstā – pīrāgus, rasolu, auksto gaļu. Es pamanīju, ka kādam iedeva vairāk, bet neko neteicu. Tad iztēlojos vecmammu tajā brīdī, kad viesi beidzot bija devušies mājās. To, kā viņa nostājas pamestā svētku galda priekšā un netīro trauku grēda draud viņu aprakt, un to, kā viņa turpina smaržot pēc balta lina, kaut arī viņu ir ielenkuši netīrie trauki. Un cik baltas ir viņas rokas, kad viņa nokopj galdu.
Simtgades izskaņā latvieši nepalika balti. Radās sajūta, ka pie svētku galda visiem nav pieticis vietas. Pāvests Francisks savā tviterkontā raksta: "Kas es esmu? Vārdi vai rīcība? Smiltis vai akmens? Vai es savu dzīvi būvēju uz Dieva svētā akmens vai plūstošajās smiltīs?" Visneērtākais brīdis bija vērot kultūras ministres Daces Melbārdes taisnošanos un aizstāvēšanos visas valsts priekšā. Tikpat grūti ir skatīties daudzajās klusēšanās un simtgades paģirās. Uz svarīgākajiem jautājumiem mums ir jāatbild pašiem sev. Katram pēc ēšanas ir jānomazgā savi trauki. Tā nav pavēle. Tas ir goda jautājums. Tā man mācīja vecmamma.
mg
Ernests
>mg