Slimības

jā un vakardienas IR Gunta Sloga uzlika treknu punktu Hermaņa vaimanām, izlasiet, paši

Naumani,Tu taču ar ēlerte šo pašapmānu uzsāki! Turpināji un tagad,kad tas atkožas-tad nevajag gaudot.

Te tak ir KD. Bonuss Skaislei par iztēli. Draudziņ, nevāries te pa komentāriem. Kamēr ieilgst gudrā, īstā un neatkārtojamā vīrieša gaidīšana, raksti scenāriju tikko pašas pieteiktajai mākslas filmai "Kaut pastalās, bet brīva". Kulminācijas kadri ir govs ar ķēdi un meituka pastalās "brīvības skrējiens" ar plandošiem pupiem. Tas var iznākt kā postblaumanisks atvadu šedevrs Latvijas laukiem un tantukiem ar gotiņu pie ķēdes. Ir jāpasteidzas, kamēr šito ideju nav pārķēris A. Hermanis, pareizāk, viņš jau ir ap to grozījies. Meklē režisoru, komponistu utt. Tituldziesmas tekstam vispiemērotākā būtu E. Veidenbauma dzeja, kaut vai: "Mosties, mosties reiz , svabadais gars, Celies un salauz...." (Veidenbaums ir nepamatoti aizmirsts, jo it kā nepareizi saucis. Bet, ja atkāpjamies atpakaļ vēstures gaitā?) Ja par šo Tavu (ne A. Hermaņa) filmu N. Naumanis uzrakstīs pat tik traki, ka tā ir banalitātes kalngals, panākumi būs nodrošināti. Tad to kā skroderdienas un limuzīnu rādīs paaudžu paaudzēm.

"Sabiedrība pazīst divas vislipīgākās sociālās slimības – melus un naidu" ====> ir vēl arī trešā: TUKŠA MULDĒŠANA

Pareizi, Ēlertei ir slimība - naids un lielākais grēks - lepnība.

Pareizi, Ēlertei ir slimība - naids un lielākais grēks - lepnība.

Psiholoģiski Latvijas sabiedrība uztver pašvaldības vadītāja amatu kā vīrietim atbilstīgu ar saimniecisku ievirzi. Līdz ar to kultūras cilvēks nav prioritāra prasība šajā amatā, kaut gan N.Ušakovs ir virzījis arī Rīgas kultūras projektus.

Par Ēlerti var pasacīt ļoti īsi - ko sēsi, to pļausi (šis garīgās dzīves likums piepildās agri vai vēlu). Viņa tikai dabū atpakaļ to, ko ilgajos "Dienas" redaktorēšanas gados sēja pa labi un pa kreisi. Pirmām kārtām jau naidu.

Nedomāju ka Ušakovam ir kaut uz pusi tik daudz harizmas kā Elertei, pat nešaubos, ka uz teātra skatuves viņa varētu gūt lielu atzinību. Problema ir tajā, ka politiskā skatuve, vismaz demokrātijas apstākļos, prasa nedaudz apvaldīt savu emocionalitāti un dzeltenās preses stila argumentāciju, kas atbaida jeburu racionāli domājošu vēlētāju.

Rīgā vienīgajā balsoja pāri pār pusi balsstiesīgo. Citur Latvijā vēl mazāk. Izejot no Naumaņa nostājas būtu jāorganizē visā Latvijā jaunas pašvaldību vēlēšanas. Uz tām atnāks vēl mazāk cilvēku. Te nav nozīme, cik cilvēku atnāca uz vēlēšanām vai neatnāca. Neatnākušais atdevis savu balsi uzvarētajam. Viņam ir vienalga, kas tas būs. Vēlēšanu rezultāts Rīgā tika visai precīzi noprognozēts (SKDS, bukmeikeri) un visiem zināms. Ja aktivitāte vēl nepieauga, tas nozīmē, ka nebalsojušos rezultāts nesatrauca. Par Ēlertes neveiksmi domājošiem cilvēkiem bija skaidrs ar izvirzīšanas brīdi par kandidātu. Interneta komentāri izšķirošu lomu nenospēlēja, jau uz Saeimas vēlēšanām Ēlerte tika izbalsota. Nebūtu ar tām prihvatizācijas afērām nodarbojusies, tad varbūt panākumi būtu labāki. Tas pats attiecas uz tendenciozu uzbraukšanu Ušakovam. Nu un Ziemeļu zvaigzne ir ar tādu pašu pievienoto vērtību kā Kristovska iecere atjaunot VEFu. Ēlertes gadījumā vēlētājs nesaskatīja lietaskoku. Par vizuālo imidžu nerunājot.

Bet vai raksta autors var iedod padomu, kā pārvarēt riebumu pret Ēlerti? Kādi ir tie zemteksti, kad Dombrovskim, ko tauta līdz šim uz rokām nēsāja, padarīt apšaubāmās kvalitātes padomnieces iegribas par likumu Vienotībai, graujot šis partijas iespējas nākotnē. Ja Dombrovskis no Ēlertes neatteiksies vispār, Vienotībai nākošās Saeimas plāni jāizsvītro. Ēlerte Vienotību jau apkaunojusi, un, ejot arī uz Saeimas vēlēšanām, sagraus pavisam.

Pēc suņa aktuāli, sorry: http://www.youtube.com/watch?v=fJyacu6oSO0

pirms vēlēšanām saka, ka vairākums muļķi, tikai mazākums rullē, bet pēc vēlēšanām saka, ka vēlēšanas apšaubāmas, jo vēlējis mazākums. tad kā tad tur ir ar to vairākumu mazākumu, principā?