Piektdien, 2. augustā, paralēli norisinājās divi svarīgi kultūras notikumi: Valmierā – mazo teātru saspēle, un vienlaikus vecajā, klasiskā stilā ieturētajā VEF Kultūras pilī notika ārzemju latviešu teātru festivāls Dāvana Latvijai. Abus šos pasākumus vienlaikus apmeklēt klātienē nav iespējams. Patiesībā žēl.
Mani uzaicināja, un es izrādes vēroju Rīgā. Tas bija neparasts piedzīvojums visas dienas garumā. Teikšu, ka pretstatā ierastākajām televīzijas pārraižu norisēm, kurās neiztikt bez nebeidzamām sacensībām, šajā festivālā neinteresantu izrāžu vispār nebija, arī formas un žanri tika pārstāvēti visdažādākie – te drāma, tad komēdija, arī performances izrāde.
Jā, dzīvojam apdraudētā pasaulē, un jautājums vienmēr ir par to, vai spējam sevi aizsargāt no agresijas un kā ir mainījusies mūsu dvēseles dzīve un ikdienas paradumi. Kā spējam sadzīvot ar tuviniekiem un sevi nemitīgo pārmaiņu eksistenciālajos apstākļos, un līdz ar to – ko īsti nozīmē "šis laiks", kurā esam ierauti nebeidzamās plūsmās un vētru virpuļos.
Kā izcilu tīri subjektīvi varu novērtēt Birmingemas Mazā teātra izrādi Atklātā jūrā. Pati Mrožeka luga nav no jaunākajām, esmu to lasījis vēl okupācijas laikā nodrukātu ar rakstāmmašīnu, taču par tās aktualitāti Birmingemas teātra izpildījumā nebija šaubu ne mirkli. Vara manipulē ar cilvēku, tas ar prātu ir aptverams un sen zināms. Šajā teātra norisē skatītāji tika tēlaini pārliecinoši aicināti līdzdarboties šādā ļaunuma un ilūziju apdvestā notikumā. Mēs izrādes laikā iztēles saziņā, sajūtām ierosināti, intuīcijas vilnī pacelti, ar mūsos atraisīto dvēselisko enerģētiku jutāmies klātbūtnīgi pasauli aptverošajās norisēs. Vara rada spēka apvienības un gūst iespējas ieslēgt mūs savās shēmās. Upuris šajā ierobežojumā, sekojot politiskās dzīves ieradumiem, spēka spiedienam un viltus patiesībām, tiek padarīts «laimīgs, ka var ziedoties sabiedrības labā». Tik pārliecinoši sabiedriskā dzīve, man šķiet, reti kad tiek attēlota un piedzīvota šādā mākslas rituāla formā.
Tālāk varu atcerēties, ka visdažādākie kopības pārstāvji – vai tas būtu ielas klaidonis, kas sit bungas un stiklus, dienesta varasvīrs ar ieroci vai standarta ikdienas pilsoņi – visi var piedzīvot "šakāļu uzbrukumus" (Hodžirbajeva lugas nosaukums) un beigu beigās apjaust, ka tas nebūt nav viņu dzīves risinājums.
Tad viņi kā Pulkveža atraitne var apgalvot, ka "ārsti nezina nekā" (Smūla dramaturģiskā darba apakšvirsraksts), un iluzori justies droši vien savās fantāzijās par iedomātām slimībām, kas zina, varbūt arī par ideālo laulību ar pulkvedi. Tad visu dzīvi varam iedomāties pavadītu līmlentēm norobežotā virtuvē – katrs savā slēpnī kopš dzimšanas līdz pat vecumam – un sargāt savu kaktiņu no visiem, arī no nelaimīga svešinieka nejaušas uzrašanās tajā. Tad mātes un meitas dzīve var tikt aplūkota eksistenciālo prasību sadursmēs starp katra cilvēka paša vēlmēm un viņa saitēm ar tuviniekiem.
Todien es jutos piedzīvojis pasauli uztveres iespēju ielokā tvertas īstenības plašumos.