Slavu tas ieguvis, pateicoties Emmas Orci romānam par angļu aristokrātu, kurš franču revolūcijas laikā izliekas par izlutinātu mīkstpēdiņu, bet patiesībā ir drosminieks, kurš glābj asinskāro revolucionāru upurus. Viņa identitāte nav zināma, tikai iesauka – scarlet pimpernel (man ir aizdomas, ka latviešu tulkojumā kaut kas no sākotnējā labskanīguma tiek zaudēts). Grāmata ir vairākkārt ekranizēta. 1941. gada versijā "tīruma pavirza" glābj cilvēkus no nacistiem. Filmas noslēgumā galvenais varonis sarunājas ar gestapo virsnieku un pravieto, ka nacisti nekad nevaldīs pār pasauli, jo viņi ir uzkāpuši uz takas, no kuras nav iespējams nogriezties, var tikai iet uz priekšu "no viena vājprāta pie nākamā", atstājot aiz sevis izmisumu un naidu, līdz galu galā viņi tiks iznīcināti. "Kādu dienu, agrāk vai vēlāk, tu atcerēsies manus vārdus," saka pavirza.
Zināmā mērā viņam ir taisnība. Ir takas, uz kurām uzkāpjot neatliek nekas cits, kā vien doties tālāk. Un dažkārt diezgan viegli var iztēloties iznākumu. Tomēr problēma slēpjas vārdos "agrāk vai vēlāk". Nacistu režīms bija nolemts neveiksmei, bet samaksa par "agrāk vai vēlāk" varēja būt daudzu cilvēku dzīvības. Vēsturnieks Pols Kenedijs diezgan pārliecinoši demonstrēja, ka lielvaras spēja saglabāt savu statusu citu lielvaru vidū ir atkarīga no tās resursiem un ekonomiskās kapacitātes. Ja pastāv šāda likumsakarība, Putina projektam atjaunot Krievijas varenību ir gaidāmas problēmas, bet šī teorija neko nevar pateikt par režīma ilglaicību, kas varētu būt būtiski.
Pēdējos gados arvien populārāka kļūst iespējamību vēsture (counterfactual history), tai pievērsušies arī akadēmiskie pētnieki, kuri mēģina analizēt iespējamo vēstures gaitu, ja kaut kāds notikums nebūtu noticis. Piemēram, pazīstamā britu vēsturnieka Nīla Fērgusona redakcijā iznācis krājums Virtuālā vēsture (1997). Iespējamību vēsturnieki ir pievērsušies tādiem jautājumiem, kas būtu noticis, ja padomju vadība būtu apspiedusi demokrātiskās kustības vai ja būtu izdevies vācu virsnieku atentāts pret Hitleru. Šīs fikcijas diezgan skaidri parāda, ka nejaušībām ir nozīme.
BBC dokumentālajā filmā Trešais pasaules karš. Komandpunktā (pirmizrāde 03.02.2016.) tiek inscenēta situācija, kurā Krievija izmanto etniskās nesaskaņas Igaunijā un Latvijā kā iemeslu, lai ievestu karaspēku Latgalē. Filma nav mēģinājums paredzēt, pie kā novedīs Krievijas mēģinājums atgūt ietekmi, tā drīzāk parāda lēmumu pieņemšanas loģiku noteiktā situācijā. Tomēr notikumu scenārijs nešķiet absurds un tādā ziņā ir laikmeta simptoms. Vienīgi, filmu skatoties, ir vērts paturēt prātā iespējamību vēsturi. Tā parāda ne tikai to, kas var notikt, bet arī to, kā iespējamais var nerealizēties. BBC filma nav par taku, no kuras nevar nokāpt, un hipotētiskais scenārijs par separātistu kustību Latgalē diezgan skaidri norāda, kā vismaz šo notikumu gaitu varētu novērst.