Man šķiet, katram, kam galvā reiz radusies kāda iecere – mākslas, rakstu vai jebkuram citam darbam –, ir pazīstams ne ar ko nesajaucamais pēkšņa atklājuma prieks, cerību un biedējošu jautājumu mikslis – vai radīsies iespēja to realizēt, vai izdosies, ko tas prasīs, un kas tur galu galā sanāks? Vismaz iespēju es vēlu katram, un tā arī ir vienīgā lieta, kurā māksliniekam var palīdzēt. Jo pārējo iegulda mākslinieks pats – ideju, savu darbu un laiku, bieži līdzekļus, kā arī drosmi un risku. Kad es dzirdu spriedelējumus par mākslinieka atbildību, nerunājot, kādus laikus tas atgādina, man šķiet, ka tā ir kā uz delnas: ne katrā profesijā izdarītais ir pakļauts visplašākajai publikas apskatei, līdz ar to arī vērtējumam – no sajūsmas līdz nievām. Tās gan nenovēlu nevienam.
Visvairāk mans vēlējums attiecas uz māksliniekiem, par kuriem es jau tagad zinu – viņi ir atteikušies no ienesīga rutīnas darba (diemžēl jāpiebilst – daudziem izšķirties palīdzēja krīze), no piedalīšanās projektos, ko ir gribējuši citi, nevis viņi (tie jo kupli zēla pirms krīzes), no labi domātām pamācībām, "ko noteikti nopirks" un "kam varēs dabūt finansējumiņu". Es tiešām ceru, ka tas viss neatgriežas no jauna. Es novēlu izturību tiem māksliniekiem, kas pelna neregulāri un mazāk nekā viņu sievas vai vīri, kam nav nekādu sociālo garantiju, kas visu laiku un līdzekļus iegulda jaunos darbos, kas ir mainījuši dzīvesvietu no dārgākas uz lētāku, kas ir paši sev kuratori un aģenti, vienmēr jūtas mazliet parādā radiem un draugiem, lai tikai varētu darīt to, ko viņi grib. Es viņus neesmu izdomājis, tādu nav maz. Kaut gan – netrūkst mākslinieku, kas tieši grib paredzamu rutīnas darbu, tikai reizi pa reizei paspodrinot statusu, kas labprāt dzīvotu kādā viduslaiku monarha vai "tautas tēva" aizbildniecībā, kur nekas nav jāgrib un viss tāpat ir.
Ir mākslinieki, kas par visu vairāk grib gadīties īstajā laikā un īstajā vietā, un iepazīties ar īstajiem cilvēkiem. Lai viņiem izdodas! Tomēr man ir gadījies dzirdēt, ka "īstie cilvēki" saka māksliniekam: jūsu darbi ir pārāk komerciāli (atbilde: "Es cerēju, ka jūs nopirksiet" – neder!) vai pārāk līdzīgi citiem paraugiem (vēl vakar tā taču bija progresīva tendence!), vai – kādēļ jūsu darbi ir tik dažādi? (atruna, ka viens no tiem bija domāts gaismu, bet otrs – govju festivālam, nedarbojas). Tas nav teikts aiz nekrietnības, bet tāpēc, ka mākslinieks ne vienmēr ir darījis to, ko tieši viņš grib, vai arī nav ticis ar šo jautājumu skaidrībā.
Paradoksāli, bet sabiedrībā, kādā mēs jau 20 gadu dzīvojam, – nu labi, vēl arvien esam tikai ceļā uz to –, mākslinieka loma ir būt brīvam – gan savā, gan to miljardu vietā, kas darbadienas pavada labi nodrošinātā verdzībā. Lai vismaz kādā izstādē vai priekšnesumā ieraudzītu, ka tas ir iespējams. Ja vēlaties, sauciet to par pasūtījumu – mākslinieka darbu nevar izdarīt neviens cits, lai kā gribētu. Lai gan nevienam nav liegts pievienoties vai vismaz atbalstīt.