Iedvesmojoties no filmas, šādi nosaukti arī koncerti, kuros Marija Naumova kopā ar Vidzemes kamerorķestri diriģenta Andra Veismaņa vadībā, savu pavadošo mūziķu grupu un īpašajiem viesiem no Francijas atskaņo Parīzes skaistākās melodijas. Fransuā Parizi publiku savaldzināja jau programmas pirmizrādē šā gada martā, attaisnojot dziedātājas nolūku pasniegt šarmanto mūziķi kā dāvanu Latvijas sievietēm. Tagad ar šo programmu viņi atgriezušies muzicēt Latvijas brīvdabas estrādē Alūksnē, Siguldā un Jūrmalā. Neiebilstat, ja jūs pasniedz kā «dāvanu sievietēm»?Kāpēc ne! Piemēram, kad sava prieka pēc spēlēju kādā publiskā laukumā, esmu pamanījis, ka man uzmanību vairāk pievērš tieši sievietes un tieši viņas arī iedod kādu monētiņu. Īsti nevaru saprast, vai tās ir sieviešu un vīriešu attiecības vai arī tā ir sieviešu attieksme pret mūziku. Esmu arī ievērojis: ja pastaigājas kāds pāris, sieviete aicina savu draugu – apstāsimies, paklausīsimies, cik jauki spēlē!Pēc koncerta jūs esot spēlējis arī āfterpārtijā Lielajā ģildē. Bet vai tiešām esat ar mieru spēlēt tieši uz ielas?Kad man ir brīvs laiks, es labprāt spēlēju laukumā plašai publikai. Vienā dienā varu spēlēt lielā teātra zālē, nākamajā – parkā vai laukumā. Mana dzīve ir muzicēt, un man ir pilnīgi vienalga, vai to daru slavenā teātrī vai uz ielas! Protams, ne jau šaubīgā vietā…Latvijā vienā dienā, spēlējot uz ielas, varot nopelnīt vairāk par mēneša algu vadošajos orķestros, taču mūziķi to dara tikai nepieciešamības dēļ.Man arī tā ir vajadzība. Man tā ir vajadzība muzicēt, tāpēc man ir pilnīgi vienalga, vai muzicēju vannas istabā, koncertā vai uz ielas. Publiku var atrast pilnīgi visur. To organizēt nevajag, tā atrodas spontāni. Es jums to varu parādīt, tikai jāiziet skvēriņā. (Tā arī notiek: Parizi aiziet pēc akordeona un uzspēlē tieši uz Kaļķu ielas – un garāmgājēju sejas atplaukst smaidā.) Kad iemīlējāt akordeonu, jūsu dzimtenē tas bija populārs?Akordeons Francijā vienmēr ir bijis ļoti populārs, tā ir ikdienas dzīves sastāvdaļa. Un, ja francūzis aizbrauc uz ārzemēm un dzird, ka tur arī spēlē akordeonu, viņš uzreiz ir sajūsmā. Tas ir tāpat, kā Rīgas veikala skatlogā ieraudzīt franču šampanieti. Viens no maniem skolniekiem man teica, ka akordeonam ir tāda skaņa, kas nogalina.Kā – nogalina?Tas nozīmē: akordeons tik ieskanas, un uzreiz ir «aaaah»! Ja vārds «nogalina» ir drusku par spēcīgu, varam teikt – pārsteidz. Franču akordeona skaņa neatstāj vienaldzīgu, jo ir īpaša. Akordeonus izgatavo un spēlē arī citās zemēs, bet tie skan pavisam citādi. Tādas skaņas, kāda akordeonam ir Francijā, nav nekur citur pasaulē.Kāpēc tā ir? Ar ko franču akordeons atšķiras no saviem radiniekiem Vācijā vai Itālijā, no krievu bajāna vai argentīniešu bandoneona?Skaņa atšķiras tāpēc, ka šos instrumentos atšķirīgi izgatavo. Franču akordeona korpuss ir dziļāks, lielāks, un tas dod īpašo rezonansi. Itāļu akordeona kaste ir īsāka. Bajāns ir pavisam kas cits, to vispār nevar salīdzināt!Kāpēc akordeons pat savā nosaukumā musette accordion ir «pielaulāts» senajai franču dejai mizetei? Interesanti, ka vārdam «mizete» ir daudz nozīmju. Viena no tām ir saistīta ar ikdienas somu, kurā ceļotāji lika dzeramo ūdeni. Varētu arī iedomāties, ka vārdam «mizete» (musette) ir sakars ar mūzu – iedvesmotāju. Bet ar mūsdienu mizeti tam vairs nav nekāda sakara. Tā radās XIX gs. beigās, kad, būvējot Parīzes metro, Francijas Overņas provinces iedzīvotāji satikās ar itāļiem. Overņieši spēlēja dančus (galvenokārt valšveidīgās mizetes) uz dūdām. Viņi šo pūšaminstrumentu pat sauca par mizeti. Leģenda vēsta – kāda akordeonu labošanas meistara dēls Buskatela klubā Parīzē palūdzis īpašniekam, lai atļauj uzspēlēt kopā ar krodziņa orķestri. Viņi visu vakaru spēlēja mizetes, un panākumi bija tik milzīgi, ka saimnieks puisim teicis: klau, draudziņ, rīt atnāc atkal, un, ja atnāksi, es tev par to jau maksāšu! Puisis atnācis, un drīz vien akordeons kļuvis par ballīšu galveno instrumentu: musette accordion. Bet sākotnējo, īsto mizeti (dūdas) ielika dziļi skapī uz visiem laikiem. Var teikt, tā dzima franču akordeons un arī franču šansons, kas būtībā ir tā pati mizete, tikai ar vārdiem. Bet, kad to spēlē sastāvā, kurā ir ģitāra, to jau var uzskatīt par franču džezu. To iesāka beļģu izcelsmes franču ģitārists Džango Reinhards – XX gadsimta sākuma slavenība –, lai gan spēlēja tikai ar diviem pirkstiem, jo trīs bija zaudējis ugunsgrēkā. Džango pavadīja akordeonistus: umpapa, umpapa, un drīz jau visi akordeonisti gribēja spēlēt kopā ar ģitāristiem kā viņš. Džango kļuva par atdarināšanas paraugu, daudzi ģitāristi centās atdarināt pat viņa izskatu un audzēja tādas ūsas kā viņam. Kultūra nerodas pati no sevis, tā rodas ideju apmaiņas ceļā. Kā nonācāt filmā Pusnakts Parīzē?Laikā, kad Vudijs Allens veidoja savu filmu, es ierakstīju savas melodijas angļu izdevējam. Pavisam vienkārši: tāpat kā visi, arī Vudijs Allens varēja šo mūziku nopirkt, un viņš to arī izdarīja, jo viņam vajadzēja Parīzes skaņu. Mūsu dienās režisoriem un producentiem patīk pirkt jau gatavu mūziku, jo tā ir krietni izdevīgāk: nav jāpasūta, jāmaksā komponistam un mūziķiem. Filmā skan tikai ieraksts, es pats nefilmējos nevienu brīdi. Jums pašam šī filma patīk? Tā piestāv jūsu mūzikai?Man filma ļoti patika. Protams, tā piestāv manai mūzikai, jo tā ir par Parīzi, un mana mūzika tapusi Parīzē, turklāt par Parīzi atgādina pat mans uzvārds. Uzrakstiet franciski Parīze – Paris – un tikai pielieciet galotni «i».Vai jūsu mūzika skan arī citās filmās?Gan filmās, gan pat kādā amerikāņu seriālā. To bieži izmanto TV reportāžās par Parīzi.Jūsu saknes sniedzas arī Sicīlijā?Esmu tik brūni iededzis, jo tikko esmu atgriezies no Sicīlijas, kur apciemoju savus vecākus. Viņi tagad ir pensijā un dzīvo tur mūsu vasaras mājā. Par dzimtas saknēm gan nekas nav skaidri zināms, jo kas tik vēstures gaitā Sicīliju nav iekarojis: franči, spāņi, grieķi… Esmu dzimis un audzis Parīzē un uz Sicīliju aizbraucu reizi četros gados.Ja jau akordeons Francijā ir ļoti populārs, kāpēc tiekat uzskatīts par nozīmīgāko mūziķi tā atdzimšanā?Viss, arī akordeona popularitāte, notiek viļņveidīgi. Vienu laiku šajā vilnī bija bedre, un viļņa virspusē bija The Beatles un amerikāņu mūzika. Bija vajadzīga renesanse, lai atsāktos augšupeja. Tomēr, lai kas notiktu, akordeons ir neizdzēšams. Tas ir tāpat kā klasiskā mūzika, kuru nevar izdzēst, tā vienmēr būs modē. Mizetes stils un šansons arī būs vajadzīgs un pastāvēs vienmēr. Kāds būs jūsu sadarbības turpinājums?Domāju, ka spēlēsim visur. Marija labi dzied, un franču šansons viņai ļoti piestāv. Šķiet, ka Marija tajā ir iemīlējusies! Jau pirms satikāmies, viņa zināja, ko grib. Marija ir ļoti gudra, un viņai ir nepieciešamais jutīgums.Pastāstiet, kā reiz muzicējāt kopā ar operzvaigzni Lučāno Pavaroti?Tas bija Lionā kopā ar Bukarestes simfonisko orķestri. Pavaroti mērķis bija drusciņ dinamizēt belkanto, atskaņojot itāļu vieglo mūziku. Atcerieties, arī klasiskā mūzika sākumā radās kā populārā mūzika izklaidei. Mēs nezinām, ar ko beigsies interneta laikmets, kad tu vienā mirklī vari atrast jebko, ko vien vēlies. Varbūt tas būs iemesls, lai rastos cits stils? Kāda mūzika jums patīk, un kādu nepatīk klausīties?
Man patīk klausīties klasisko mūziku. Atcerieties, sliktas mūzikas nav. Mūzika ir skaista. Sliktu to padara izpildītāji. Ja mūzika šķiet slikta, tas nozīmē, ka orķestris ir slikts. Jūs nepiekrītat? Lūk, es nodziedāju trīs skaņas. Ja tās skanēs slikti, tā būs tikai mana, nevis mūzikas vaina!
Koncerti Pusnakts Parīzē
Siguldas Pilsdrupu estrādē 29.VIII plkst. 20
Dzintaru koncertzālē 31.VIII
Biļetes Biļešu paradīzē Ls 5–25