Dainis Kalns ir pieņēmis izaicinājumu ar leģendārās Arvīda Žilinska operas iestudējumu godināt kādreizējā tās galvenās lomas atveidotāja tenora Jāņa Zābera 80 gadu jubilejas atceri. Operas izrāde Siguldas pilsdrupu estrādē notiks 1. augustā plkst. 21. Opermūzikas svētkus Siguldā šoreiz krāšņos divi galā koncerti – Mēs no Latvijas 31. jūlijā plkst. 19 un Grand galā koncerts 2. augustā plkst. 18.
Kāpēc tieši Zelta zirgs un tieši tagad?
Kopš 2012. gada piedalos konkursa Aiviekstes lakstīgalas žūrijā, ko Meirānos organizē Jāņa Zābera piemiņas fonds. Meirāni ir ļoti jauka vieta. No turienes nākušas divas izcilākās Latvijas personības – mūsu tautas skaistākās balss īpašnieks Jānis Zābers (1935–1973) un pulkvedis Oskars Kalpaks (1882–1919), pirmās Latvijas karaspēka vienības komandieris. Konkursā ir kolosāla, saviļņojoša gaisotne. Tajā sacenšas 6–18 gadu veci puikas četrās vecuma grupās. Brauc no visas Latvijas, arī Dārziņskolas audzēkņi. Čalīši dzied tikai solo: tautas un latviešu autoru dziesmas, garīgo mūziku. Pašā sākumā atskaņo Zābera ierakstu, un visu laiku var izjust Zābera garu, klātbūtni.
Man jau pirms vairākiem gadiem radās ideja, ka Siguldas Opermūzikas svētkos jāiestudē Žilinska opera Zelta zirgs. Pirms diviem gadiem ieminējos par to tepat saviem lauku kaimiņiem – māksliniekiem Kristai un Reinim Dzudzilo – un saņēmu apstiprinājumu, ka viņus tas interesē. Viss veiksmīgi nobrieda īstajā laikā – par godu Jānim Zāberam 80 gadu jubilejas atcerē. Pateicoties diženajam meirānietim, šis būs spilgtākais Raiņa gada notikums. Jo kas gan ir skaistāks, taču vienlaikus arī grūtāks un komplicētāks, kā uztaisīt monumentālu operas izrādi?
Cik apjomīgs ir Zelta zirga vēriens?
Uz skatuves būs 140 cilvēku. Zelta zirga ansamblis ir tikpat liels kā Otello un Karmenā kopā. Operā ir 14 lomu un vēl septiņi kraukļi. Lai izdziedātu Žilinska kolosālās melodijas, vajadzīgs četrdesmit pieaugušo koris un vēl divdesmit puiku. Ar puikām drusku bija problēmas, jo rīdzinieki atteicās. Kormeistars Gatis Langenfelds teica: "Nav ko uztraukties!" un sarunāja Cēsu 1. pamatskolas zēnu kori. Nepagāja ne nedēļa, kad viņi jau dziedāja visu mūziku no galvas.
Un tomēr – kā ar Raini, pēc kura lugas tapusi Žilinska opera?
Reinis Dzudzilo man izstāstīja, kurā Rīgas grāmatnīcā var nopirkt Raiņa lugu Zelta zirgs. Arī pats izlasīju, un man bija milzīga atklāsme. Līdz šim nekāds Raiņa mīļotājs nebiju. Kad mācījos, daudz vairāk uzrunāja Rūdolfs Blaumanis, bet vecākais brālis pat teica: "Man tas čangalis nepielec." Tagad lasu Zelta zirgu un redzu: tā ir pasaules gudrības grāmata. Tur ir viss – "Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs", "Pastāvēs, kas pārvērtīsies", "Košums (alga) novērš nost no mērķa". Visi šie aforismi nāk no Zelta zirga. Taču galvenais ir Antiņa tēls. Man jau 20 gadu vecumā bija secinājums, ka cilvēks ir tik liels, cik viņš spēj domāt par otru. Te ir drusku vairāk. Rainis ar Antiņu parāda, ka cilvēku tādu dara tikai spēja domāt par otru.
Antiņš spēja rūpēties par tēvu, sastaptajiem bērniem. Viņš ir bezbailīgs, mērķtiecīgs, gatavs atdot dzīvību, lai tikai atdzīvinātu, uzmodinātu Saulcerīti. Viņš ir varonis, jo viņam ir mērķis un cēla mērķa dēļ viņš ir gatavs atdot dzīvību. Antiņš ir literārs tēls, bet Antiņa iemiesojums dzī vē, manuprāt, ir Māte Terēze. Viņas mājā muzejā Kalkātā pat ir grāmata ar manu ierakstu.
Savulaik uz izrādi Zelta zirgs gāja vecāki ar bērniem. Kas ir jauniestudējuma adresāts?
Tas ir galīgi garām, ka tā ir bērnu opera. Bez šaubām, tajā ir pasakas motīvi. Pasaku motīvi ir gan Verdi Turandotā, gan visās Vāgnera operās. Es uzskatu, ka Zelta zirgs ir opera visiem. Bērns tur saskatīs kaut ko sev, pieaugušais – sev. Žilinska melodijās jūtama smeldze, viņš ir Latvijas pirmās brīvvalsts produkts, dzimis 1905. gadā un veiksmīgu karjeru sācis Ulmaņa laikā. Tagad jaunie dziedātāji dzied viņa dziesmas. Zelta zirga iestudējums ir pārbaudījums gan māksliniekiem, gan skatītājiem, jo parādīs, cik vajadzīgas mums ir mūsu kultūras vērtības. Piekrišana nav tāda kā Karmenai, bet interese cilvēkiem ir. Salīdzinājums ir galējs – pretī pasaulē populārākajai operai likt latviešu komponista darbu –, bet es domāju – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Visi pārliecināsies, ka mums ir ne tikai Raimonds Pauls, bet arī Emīls Dārziņš un Arvīds Žilinskis.
Varbūt turpināsi ar Jāņa Mediņa/Jāņa Raiņa Uguni un nakti?
Tam man vairs nav spēka. Paskatieties, kurā vēl festivālā Latvijā gatavo un spēj celt operas iestudējumu? Cēsu mākslas festivāla vadītājs Juris Žagars piecus gadus solīja taisīt Salomi. Un kur palika? Izčibēja. Lai uztaisītu operu, vajag baigās iekšas. Ir jābūt iedvesmai, enerģijai un pārliecībai. Mani sāpina neizpratne. Stikla kalna konstrukcijai vajadzēja finieri. Aizrakstīju Latvijas finierim, vai var sarunāt par zemāku cenu? Man atbildēja: komercprojektus neatbalstām. No kura laika lielā klasiskā māksla var pastāvēt bez mecenātu, valsts vai pašvaldības atbalsta? Ja jau tas ir komercprojekts, lai met ražošanu pie malas un paši pelna ar operām! Tādas atbildes dzirdot, nāk dūriens sirdī. Atteica arī Latvenergo: atbalstām tikai nacionālus projektus. Vai tad Zelta zirgs un visas 19 Emīla Dārziņa solodziesmas (tās dziedās Miervaldis Jenčs un Antra Bigača Siguldas evaņģēliski luteriskajā baznīcā 2. augustā – I. L.) nav nacionāls projekts!? Johaidī!
Līdz šim Siguldā galvenās lomas dziedājušas pasaules zvaigznes. Zelta zirgā tas nav iespējams, jo Antiņa vai Saulcerītes lomas neviena repertuārā nav.
Tas ir ļoti nosacīts vērtējums: kas dzied ārzemēs un kas Latvijā. Es uzskatu, ka tie mākslinieki, kuri dzied šeit, Latvijā, ir vairāk noslogoti un vairāk dabū dziedāt nekā mūsu pasaulslavenie. Visi mani mākslinieki ir aktīvā apritē. Viņiem pat nav laika kārtot savas personīgās lietas: jaunais tenors Mihails Čuļpajevs nevar nolikt autovadītāja eksāmenu, jo katru dienu notiek mēģinājumi un izrādes. Viņiem nepārtraukti ir darbs. Labāk, lai viņi ir mūsu teātrī, kurš arī, manuprāt, ir Eiropas līmenī, nekā ārzemēs, braukādami no vienas vietas uz otru, reizi trijos mēnešos dabū padziedāt. Ar Zelta zirgu aktīvi un rūpīgi strādā diriģents Atvars Lakstīgala, pats organizē mēģinājumus. Koris mācās jau divus mēnešus, jo te nav kā Karmenā, kur viss jau zināms. Viss jāmācās no jauna.
Un kā veicas?
Mēģinājumā klausījos, kā Jolanta Strikaite- Lapiņa dzied Saulcerītes āriju. Tik brīnišķīgi, ka acis kļūst valgas. Liekas, it kā šī mūzika būtu rakstīta speciāli viņas balsij. Kad šo operu redzēju pirms 50 gadiem, dziedāja Auguste Klinka, jau pusmūžā. Kāda bija vilšanās: Antiņš modina Saulcerīti, bet tur zārkā guļ vecmāmiņa. Jānim Apeinim lieliski izdodas Baltā tēva ārija. Līdz šim man likās, ka Apeinis ir mazliet vēss, taču Lakstīgala viņam pasaka: "Paņem mazliet tēlaināk," – un viņam iznāk! Acis atkal kļūst valgas no pārdzīvojuma. Tas ir īstas mākslas simptoms, pār muguru skrien šermuļi, un acis kļūst valgas. Mūzika ir romantiska, melodiska, liriska, bet ne tikai. Cik dinamiski un agresīvi brāļi Lipsts un Bierns cīnās mantas dēļ! Tikai to jāprot precīzi izspēlēt. Režisoram Guntim Gailītim un solistiem Andrim Lapiņam un Jurim Ādamsonam jāuzmanās, lai to nepadarītu par cirku.
Var priecāties, kādi solisti bija pirms 50 gadiem. Tomēr laiks ir izdarījis pozitīvas korekcijas. Piemēram, Pēteris Grāvelis bija mans elks. Tagad, kad dzirdu Apeini, saprotu, ka viņš ir vēl spilgtāks! Mūzikas instrumenti un tehnoloģijas ir daudz labākas, salīdzinot ar agrākajiem laikiem. Lakstīgala un Langenfelds vēsturiskajā mūzikas ierakstā ievērojuši novirzīšanos no nošu teksta. Scenogrāfijā Reinis Dzudzilo daudz strādā ar projekciju: Antiņš aiziet no kalpu mājas, un uzreiz parādās mežs. Mākslinieki strādā veselu gadu un jau februārī aicināja uz vizualizācijas prezentāciju. Pirms sāk skanēt mūzika, pirmais ir vizuālais, scenogrāfijas iespaids. Tam jābūt efektīgam. Reinis Dzudzilo un Guntis Gailītis pārstāv dažādas paaudzes un mentalitātes, bet es jūtu, ka Gailītis ļoti respektē un priecājas par Reiņa idejām.
Kur redzi šīs operas aktualitāti mūsdienu sabiedrībā?
Mantas kults šodien ir briesmīgs! Rainis arī parāda mantkārības rezultātu: brāļi no Stikla kalna iekrīt aizā. Lipsta tēls ir uztaisīts vizuāli spilgts – iespējams, kāds uzreiz atpazīs Lembergu. Brāļi dala mantu "uz pusēm, uz pusēm!". Viņi ņem galdu, un tas pārdalās uz pusēm… Krēsls arī. Cilvēki dzenas pēc naudas, pēc mantas. Viens mans kolēģis, vadošais ķirurgs savā specialitātē, bija uzcēlis divas mājas. Par lielu naudu. Viņš strādāja, strādāja un vienā dienā divas stundas pēc operācijas nomira. Jāsaprot, ka dzīšanās pēc mantas ir liels laika un spēku zudums, liels garīgais zaudējums.
Prioritātes ir pavisam citas: ne jau manta, bet tas, ka esam dzīvi un varam dzīvot kvalitatīvi. Pēdējos gados esmu izlasījis vērtīgas grāmatas: Imanta Ziedoņa un Rimanta Ziedoņa Leišmalīti, divreiz pārlasīju Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda!. Tagad milzīgs atklājums ir Marinas Rebekas vecaistēvs Juris Jankovičs, jau divu grāmatu autors. Viņš no labas, situētas, ļoti inteliģentas ģimenes 1940. gada 14. jūnijā vasaras drēbītēs tika aizvests uz mūžīgo sasalumu nomiršanai, bet izdzīvoja. 17 gadu vecais jauneklis bija paņēmis līdzi tukšu kladi un visu dokumentēja. Cik cilvēks ir stiprs, viņš apraksta gan grāmatā Skorpiona slazdā, gan Spīta krustcelēs, kurā stāsta, kā Sibīrijā veidoja karjeru.
To izlasījis, citai grāmatai vēl nevaru ķerties klāt, jo kaut ko līdzvērtīgu ir grūti atrast. Juris Jankovičs ir īsts gara milzis: Sibīrijā viņš nebija mācījies četrus vai piecus gadus, bet vēlāk vienā gadā pabeidza vidusskolu. Kad viņš Krasnojarskā iestājās augstskolā, čeka viņu saņēma uz ielas ciet kā bēgli, kurš pametis savu nometinājuma vietu. Viņš pieprasīja tikšanos ar Krasnojarskas novada čekas priekšnieku un dabūja atļauju mācīties Krasnojarskas institūtā par inženieri. Viņš tur arī vadīja kori.
Zelta zirgs ir par latviešiem vai pasauli?
Tā ir pasaules domāšana. Zelta zirgā ir visi Bībeles baušļi, pasaules pamatvērtības: tev būs cienīt savu tēvu, māti. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Antiņš visu atdod bērniem un pats paliek pliks, ar basām kājām pie oglēm pasildīties. Viņš vienīgais no trim dēliem rūpējās par tēvu. Rainis savos darbos latviskā versijā iestrādājis grieķu filozofijas un Bībeles patiesības. Stāsta, ka Saulcerīte viņam sapņos rādījusies kā Latvija. Sapnis par Latviju Rainim bija jau 11 gadu pirms neatkarīgās Latvijas izveidošanas, lugu Zelta zirgs viņš rakstīja 1907. gadā! Izrāde ir tik vērienīga, monumentāla, ka būtu pelnījusi ilgdzīvošanu. Īstā izrāde Latvijas simtgadei. Es vēlētos, lai iestudējumu pārņemtu Latvijas Nacionālā opera.
Esi pieredzējis Jāņa Zābera uzstāšanos?
Zābers ir mans laikabiedrs. Viņš parādījās pie apvāršņa, kad mācījos vidusskolā. Viņš vēl bija pēdējā kursa students, bet jau braukāja, uzstājoties Filharmonijas rīkotajos koncertos. Viņš dziedāja arī mūsu vidusskolas zālē. Es vēl atceros: 1962. gads, pārmaiņus dzied viņš un Edgars Zveja. Zābers nodzied, visi aplaudē. Pēc tam uznāk Zveja un priecīgs nosmaida, ka aplausi vēl lielāki – viņš Zāberu tomēr izkonkurējis. Kad studēju Rīgā, viņš jau dziedāja operā. Viņš dzīvoja Valdemāra ielā, es turpat blakus, bieži braucām vienā trolejbusā. Redzēju vairākas viņa izrādes. Tagad klausos abus viņa CD: vispirms Pučīni operu ārijas un pēc tam divus ierakstus no Zelta zirga. Šo divu komponistu melodijas ir ļoti līdzīgas. Žilinskis ir latviešu Pučīni!
Zelta zirga varoņu ārijas ir arī piņķerīgas, izdziedāt nav vienkārši. Melnais princis, ko savulaik dziedāja mūsu dramatiskais tenors Arturs Frinbergs, tagad ir pa spēkam vienīgi Andrim Ludvigam. Augstajam baritonam rakstīto Baltā tēva partiju var izdziedāt tikai Jānis Apeinis. Esmu laimīgs, ka viņi piekrita. Priecājos, ka izrādes ansamblī iekļāvās viena no perspektīvākajām mūsu jaunajām balsīm mecosoprāns Irma Pavāre, viņa būs Sniega māte. Viņa iekaros pasauli, ja būs gribasspēks un pūtīs pareizie vēji.
Siguldā atgriežas pasaulslavenais tenors Marselo Alvaress, kurš šogad kopā ar publikas iemīļoto franču mecosoprānu Klementīni Mergēnu, lietuviešu soprānu Asmiku Grigorjanu un ukraiņu tenoru Dmitro Popovu būs galā koncerta īpašā rota.
Mūziķi, kuri šoziem redzēja Marselo Alvaresa sniegumu Ņujorkas Metropolitēna operas izrādēs Zemnieka gods un Pajaci vienā vakarā, saka – tas ir pasaulē kaut kas neredzēts. Taču publika Latvijā Alvaresu nepazīst. Pie tā novedusi mūsu izglītības sistēma. Učuki tikai kliedz "Naudu, naudu!", bet nestrādā. Latvijas Nacionālajā operā Pučīni festivālā bija tik izcilas Bohēmas izrādes un Galā koncerts, ka varētu rādīt televīzijas kanālā Mezzo. Tur būtu jāstāv rindai un jāprasa lieka biļetīte, taču tajā pašā dienā vēl kasē varēja dabūt biļetes. Nav kultūras audzināšanas un skolotāju personību. Ir jāsaprot: ja bērniem un jauniešiem dos pilnasinīgu programmu kultūrā un sportā, datorspēles nonāks otrajā plānā.
Mana sieva aktrise Lolita Cauka mīl operu, jo Rīgas 1. ģimnāzijā viņai bija skolotājs Birnsons, kurš prata stāstīt, ieinteresēt par operu. Tie visi ir operas skatītāji, taču jaunākais ir Lolitas vecumā… Cik tagad ir skolotāju, kas tā spēj? Pats galvenais: bērni ir jāmīl. Ne velti kādreiz skolotājas bija vecmeitas. Viņām nebija savas ģimenes, jo viņas visu veltīja bērniem.
Muzikālajai audzināšanai jābūt obligātam priekšmetam. Nekas no jauna nav jāizgudro. Ne velti cara laikos par skolotāju varēja strādāt tikai muzikāls cilvēks, kurš spēlē vijoli vai citu instrumentu. Pateicoties viņiem, sāka rasties kori. Tagad, kā stāsta Māris Sirmais, labi, ja trešajā daļā skolu ir koris… Ja gribam saglabāt savu mentalitāti, jābūt diezgan drakoniskiem. Vajag, lai skolas nevar dabūt atestāciju, ja nav kora, un skolnieku nepārceļ nākamajā klasē, ja nesekmīgs muzikālajā audzināšanā un sportā. Šodienas jaunieši negrib dziedāt koros? Cilvēks arī negrib no rīta celties, bet viņam ir jāceļas. Audzināšanā vajadzīga arī zināma diktatūra. Brāļi Kokari mūzikas pamatus apguva visparastākajā pamatskolā. Gido man teica: mēs lasījām notis kā grāmatu. Vēl visu var glābt!
Jau Latvijas pirmais izglītības ministrs, Endzelīna līmeņa valodnieks, Indras Lūkinas vecvectēvs Juris Plāķis teica, ka cilvēkus pie zemes var noturēt tikai kultūra. Ne alga vai labs dzīvoklis, bet mūsu teātris, mūzika, literatūra, tēlotājmāksla. Tad tās ir visdziļākās saknes dzimtenē, jo naudu var nopelnīt citur pasaulē. Ja vēl viņš dzied korī, dejo, spēlē teātrī, saknes ir tādas, ka ar raušanu neizrausi viņu no dzimtenes. Taču politiķi domā, ka noteicošais ir nauda.
Televīzijas spēlē Veiksme. Intuīcija. Prāts komandas kapteine ārste nespēja atbildēt, kas ir operas Manona Lesko autors. Viņai nosauca vēl Turandotu, Bohēmu. "Eh, minēšu – Bokačo!" viņa teica. Man sirds sažņaudzās, ja pat dakteris šodien ir tāds! Atceros, kad 1974. gadā braucu stāties Medicīnas institūtā, domāju, ko es, lauku zēns, tur darīšu, kur visi noteikti Raini un Puškinu zina no galvas, dzied un spēlē klavieres. Izrādījās, ka tikai divi bijuši operā. Tomēr Opermūzikas svētku apmeklētāji galvenokārt ir ārsti un juristi.
Tam ir kāds izskaidrojums?
Tas ir darbs ar cilvēku, un gan mūzikas klausīšanās, gan grāmatu lasīšana – tā ir papildu dzīves izdzīvošana un intuīcijas attīstīšana. Kas ir intuīcija – tā ir pieredzes summa. Caur mākslu attīstās gan fantāzija, gan domāšana. Mūzika novirza drūmās domas. Pat visdrūmākajos brīžos, kad gribas galu darīt, secinu: tomēr padzīvošu un paskatīšos, kas ar mani notiksies. Tāda ir mana dzīves filozofija.
Kāpēc šoreiz ir divi Galā koncerti?
Pagājušajā gadā bija ļoti apmeklēts ieskaņas koncerts pils parkā, tāpēc jutu, ka varu taisīt ko vairāk. Pirmais koncerts Mēs no Latvijas piektdienas, 31. jūlija vakarā, (plkst.19) būs īsts Galā koncerts – pilsdrupās, ar orķestri, ko tāpat kā svētdienas Grand galā diriģēs Vladimirs Kiradžijevs. Tajā uzstāsies labākie Latvijas opermākslinieki: Liene Kinča, Dināra Rudāne, Andžella Goba, Andris Ludvigs, Krišjānis Norvelis, Romāns Poļisadovs, Rihards Mačanovskis, arī jaunie dziedātāji Kalvis Kalniņš un Mihails Čuļpajevs. Pērnvasar, kad Rīga 2014 pie Operas rīkoja koncertu Dzimuši Rīgā, tā faktiski bija tā pati ideja, kā man ar Lolitu 1993. gadā, kad pirmajos Opermūzikas svētkos Siguldas pilsdrupās vienā koncertā sapulcējām kopā mūsu gājputnus - Inesi Galanti, Ingu Pētersonu un Egīlu Siliņu. Tagad man bija aicinājums pierādīt, ka ar piecpadsmit reizes mazāku budžetu varu uztaisīt līdzvērtīgu vai varbūt vēl interesantāku koncertu, nekā Dzimuši Rīgā. Man bija vēlme dot iespēju visiem mūsu labākajiem solistiem – gan Zelta zirgā, gan koncertā, uz kuru īpaši aicinu visus, kuri piektdienas vakarā no Rīgas pa Vidzemes šoseju, izbrauc uz saviem lauku īpašumiem. Vasarās - ap 5000 mašīnu! Sigulda ir tieši pa ceļam.
Vairs nesaki, ka nekad vairs nerīkosi Opermūzikas svētkus?
Varu pateikt, ka jau pagājušogad biju pārvilcis krustu šai darbībai, bet par turpmāko jautājiet manai sievai. Opermūzikas svētki 22 gadu garumā novirzījuši mani no īstā sapņa, no rakstīšanas. Esmu jau ķēries klāt un uzrakstījis pusi grāmatas. Trīs noveles Mīlestība un bērni, Mīlestība un greizsirdība, Mīlestība un nauda un garš stāsts par sievietes mūža likteni, veltījums manai mammai par laiku pēc kara, kad palikušas vienas, mammas bez naudas un atbalsta izaudzināja un izskoloja bērnus. Ir arī apraksti par Opermūzikas svētkiem, arī rūgti patiesības vārdi. Sēžu un jūtu, ka teikumi skrien pa priekšu. Un kāpēc man nevar būt foršs puķu dārzs, nopļauta zāle? Mans gars opersvētkos, protams, būs.