Aģentūra Velvet ir viena no senākajām un lielākajām dizaina kompānijām Igaunijā. Tās darbības lauks ir plašs – grafikas dizains, digitālais dizains, vides dizains, stratēģiskais dizains un komunikācijas dizains. Velvet piedāvātie risinājumi ir daudzveidīgi, bet izpildījumā vienkārši. Pašas aģentūras komunikācijas stils ir mazliet lecīgs, asprātīgs un nepolitkorekts, ja ar to saprotam daudz rupju izteicienu angļu valodā. Janno Sīmars ir viens no Velvet dibinātājiem un galvenajiem dizaineriem, kurš pamatā nodarbojas ar uzņēmumu un organizāciju stratēģisko dizainu.
Latvijā viņš bija ieradies uz SEGD Riga Chapter un dizaina biroja H2E pirmo SEGD Latvijas dizaina kopienas publisko pasākumu Alūksnes Bānīša muzejā.
Jūs pašlaik rakstāt grāmatu par dizainu.
Grāmatā gribu izstāstīt, ka jauns dizains vienmēr nozīmē pārmaiņas. Klienti uzmeklē dizainerus, kad savā uzņēmumā vai organizācijā vēlas pārmaiņas. Viņi ir starpposmā – vairs nav tas, kas bija, bet vēl nav tas, par ko vēlas kļūt. Vēsturē pārvedēja lomu no vienas stadijas citā pildīja šamaņi un priesteri. Mūsdienās to dara dizaineri. Mums, dizaineriem, ir jāapgūst prasmes, kā varam klientiem šajā pārejas posmā palīdzēt. Projekta vadītājiem ir jāzina, kāpēc klienti ir nervozi. Varētu šķist, ka tas ir tāpēc, ka piedāvātais dizains ir slikts, ka dizaineri slikti dara savu darbu. Mana pieredze rāda, ka nervozums norāda uz pretēju lietu – dizainers klientā ir aizskāris kādu viņam nozīmīgu lietu vai problēmu. Tas viņu padara nervozu. Dizaineram šie apstākļi ir jāsaprot un jāpalīdz klientam tikt pāri apjukumam un nervozitātei.
Jūsu izglītība nav saistīta ar dizainu. Kā kļuvāt par dizaineru?
Esmu studējis psiholoģiju. Pirms astoņpadsmit gadiem izveidojām uzņēmumu. Tolaik viss saistītais ar internetu bija ļoti populārs. Es veidoju mājaslapas un pašmācības ceļā apguvu dizainu. Patiesībā vienmēr esmu juties kā dizainers.
Jūsu uzņēmums Velvet tiek uzskatīts par pirmo dizaina aģentūru Igaunijā.
Tolaik, gandrīz pirms divdesmit gadiem, Igaunijā bija tikai reklāmas aģentūras un dažas produktu dizaina studijas, bet nebija neviena, kas nodarbotos ar grafikas un vides dizainu. Mēs bijām pirmie, kuri publiski paziņoja, ka neesam reklāmas aģentūra, bet gan dizaina birojs. Tolaik piedāvājām grafikas dizainu. Vēlāk pievienojām dažādus digitālos risinājumus un zīmolu dizainu. Tagad gan mēs lielāko uzmanību veltām stratēģiskajam dizainam.
Ko jūs saprotat ar jēdzienu "stratēģiskais dizains"?
Izmantojam dizaina metodes, lai runātu par uzņēmumu attīstības stratēģiju. Tas nozīmē, ka ejam dziļāk – neradām tikai glītus attēlus, bet mēģinām saprast, kāpēc kāda organizācija vai uzņēmums dara to, ko dara, kā to dara un kā panākt, lai tas izdotos labākajā iespējamā veidā.
Šis "dziļāk" attiecas uz iedziļināšanos organizāciju, piemēram, muzeju, iekšējā darbībā, vai tas attiecas arī uz komunikāciju ar auditoriju?
Ja runājam par muzejiem, ir būtiski saprast, kas vispār uz tiem iet un kas ir mainījies muzeju apmeklētāju paradumos. Daudzas lietas mainās ļoti ātri, tik ātri, ka dizains tradicionālajā izpratnē netiek tām līdzi.
Savos risinājumos daudz izmantojat jaunās tehnoloģijas.
Ne tikai. Iztaujājot muzeju apmeklētājus, bieži dzirdam, ka viņi nevēlas muzejā skatīties ekrānā. Ir divi veidi, kā no tā izvairīties, – atgriezties pie tradicionālajiem dizaina paņēmieniem un būt mazāk tehnoloģiskiem vai izmantot vēl jaunākas un modernākas tehnoloģijas, kurām ekrāni nav nepieciešami.
Kas nosaka, kuru ceļu izvēlaties?
Piemēram, ja muzeja apmeklētāji galvenokārt ir bērni, to nosaka, cik daudz viņi ir spējīgi lietot tehnoloģijas, cik garus tekstus var izlasīt. Starp citu, ir maldīgs priekšstats, ka bērniem nepatīk lasīt, bet vecāki cilvēki labprāt lasa. Tā jau kādu laiku nav patiesība. Tie bērni, kuriem nepatika lasīt pirms desmit gadiem, ir izauguši. Mūsdienu bērniem ar lasīšanu nav problēmu. Viņi labprāt izmanto tehnoloģijas, bet tās bērnus pārāk neaizrauj un nepārsteidz, jo tehnoloģiju viņu ikdienā jau tā ir daudz. Skārienjutīgi ekrāni un video patīk vakardienas bērniem. Starp citu, cilvēki gados nemaz tik bieži neapmeklē muzejus, kā varētu šķist.
Ir tendence ekspozīciju un izstāžu iekārtojumā izmantot arvien vairāk fizisku objektu, bet tas nenozīmē, ka tehnoloģijas ir pazudušas. Tās tiek izmantotas arī šo fizisko objektu izgatavošanā.
Vai tehnoloģijas vienkārši ir kļuvušas neredzamas?
Jā, tieši tā.
Esat viens no retajiem dizaina birojiem, kurš savā mājaslapā ir norādījis, ka ētisku apsvērumu dēļ nestrādājat ar alkohola un tabakas uzņēmumiem, spēļu zālēm, ātro kredītu izsniedzējiem un politiskajām partijām.
Jā, tādējādi mums ir nācies atteikties no daudziem pasūtījumiem, piemēram, no viena no ienesīgākajiem darbiem, kas ir alkohola iepakojuma dizains. Arī vēlēšanas dizaineriem ir veids, kā labi nopelnīt. Mēs nevēlamies palīdzēt uzņēmumiem, kuri nopelna uz cilvēku vājību rēķina. Ir viedoklis, ka, strādājot ar šiem uzņēmumiem, varam padarīt tos labākus, bet man šķiet, ka šīs industrijas nav iespējams morāli attaisnot.
Gan jau ir bijis vilinoši piekrist šādiem pasūtījumiem?
Darbības sākumā esam strādājuši ar visām šīm industrijām. Viens no mūsu pirmajiem klientiem bija kazino, esam veidojuši grafisko noformējumu kādam tabakas izstrādājumu uzņēmuma birojam. Šī pieredze mums ir atvērusi acis un novedusi pie lēmuma izvairīties no sadarbības ar šo nozaru kompānijām. Jā, dažkārt ir nācies izvēlēties starp naudu un mūsu ētisko nostādni. Varbūt tāpēc neesam tik bagāti, kā varētu būt bijuši.
Pirms vairākiem gadiem bija diezgan plaša diskusija par ASV prezidenta Donalda Trampa iniciētu arhitektūras konkursu par drošības sienu starp ASV un Meksiku. Arhitektu birojus aicināja šajā konkursā nepiedalīties. Mazajiem birojiem atteikties bija vienkārši, bet lielajiem birojiem, kuriem jānodrošina algas lielam skaitam darbinieku, šāds lēmums nebija tik viegls, un šie biroji sevi šādi attaisnoja, kāpēc piedalās šaubīgā konkursā.
Pasaules mērogā mūsu studija ar piecdesmit darbiniekiem nav liels uzņēmums, un mums nav problēmu atteikties no morāli šaubīgiem pasūtījumiem. Ir Igaunijas valsts pasūtījumi, kurus vēlamies saņemt pat tādos gadījumos, kad neko daudz nevaram nopelnīt. Mūsu ētiskā nostāja ir atbalstīt labas gribas iniciatīvas. Ir tādas publiskās vai valsts iniciatīvas, kuru konkursos mums ir jāuzvar, ja gribam, lai to rezultāts būtu labs. Mūsu birojam ir resursi, lai dažreiz darītu lietas, kas neatmaksājas.
Kāda ir jūsu attieksme pret dalību konkursos, lai saņemtu kādu pasūtījumu? Latvijā arhitektiem un dizaineriem dažkārt ir augstprātīga attieksme – viņi nevēlas sacensties, bet grib tikt uzreiz uzaicināti veidot kādu projektu.
Saprotu šādu attieksmi, jo konkursi ir dažādi. Ir slikti sagatavoti konkursi, un uzreiz var saprast, ka pasūtītājam nav skaidrs, ko viņš grib. Šādos gadījumos pasūtītājs gaida, lai dizaineri ieguldītu laiku un piedāvātu daudz ideju, no kurām tad varētu izvēlēties. Dažkārt arī tādos ir jāpiedalās, lai palīdzētu klientam nonākt pie labākā iespējamā risinājuma. Ja mēs atsakāmies piedalīties kādā konkursā, parasti rakstām garu vēstuli ar paskaidrojumu, kāpēc nepiedalāmies.
Kopumā man patīk konkursi, lai gan uzskatu, ka arī klientam ir jāiesaistās sev piemērotākā risinājuma meklējumos. To nevar tik vienkārši piedāvāt kāds no malas – atnākt un visu atrisināt tavā vietā.
Jūs bieži strādājat ar pašvaldības un valsts institūcijām.
Jā, apmēram puse mūsu darbu ir saistīta ar valsts vai pašvaldības pasūtījumu. Tie nav tikai muzeji. Piemēram, esam veidojuši Igaunijas nodokļu sistēmas dizainu, daudz pētījām nodokļu sistēmas saskarsmi ar lietotājiem. Mums ir arī diezgan daudz sociālo projektu, piemēram, tādu, kas saistīti ar vecu cilvēku aprūpi.
Vai piekrītat, ka valsts nav vienkāršs un viegls klients?
Mēs Igaunijā esam laimīgi, jo mums valsts ir labs klients. Labs ne tikai tāpēc, ka vienmēr rēķinus samaksā laikus, bet arī tāpēc, ka zina, ko pasūta dizaineriem. Mums ir vairākas nacionālās stratēģijas, kas nosaka obligātu dizaina klātbūtni visos valsts produktos un pakalpojumos. Cenšamies panākt, lai valsts kļūtu vēl labāks un izprotošāks klients. Darbojamies vairākos projektos, kas ir saistīti ar valsts un pašvaldības ierēdņu izglītošanu dizaina jomā. Februārī pabeidzām projektu, kurā piedalījās divi simti valsts ierēdņu.
Kāpēc ir tik izplatīts priekšstats par valsti kā sarežģītu un konservatīvu klientu?
Iespējams, tāpēc, ka, lai valsts pasūtījumā nonāktu pie galarezultāta, ir jāiziet cauri sarežģītām birokrātiskām procedūrām. Tas ir saprotams, jo ierēdņi netērē savu, bet gan nodokļu maksātāju naudu. Šīs procedūras var būt nepatīkamas, bet, ja saprotam, kāpēc tās ir vajadzīgas, ir jāpiecieš un jāstrādā. Mums, dizaineriem, ir jāpielāgojas dažādiem klientiem – vieniem visu vajag uzrakstīt uz papīra, citiem viss jānoskaidro līdz sīkākajai detaļai, citi labi jūtas, ja dizainers darba uzdevumu izrunā ar viņu pie pusdienām. Valsts ierēdņi nedrīkst ar mums iet pusdienās, tāpēc viņi to kompensē ar dokumentu daudzumu.
Pirms dažiem gadiem vienu no pasaulē nozīmīgākajiem dizaina nozares apbalvojumiem – balvu Beazley – saņēma Lielbritānijas valdības mājaslapa. Daudzi bija pārsteigti, ka tās dizainu bija izstrādājuši nevis pieaicināti slaveni dizaineri, bet gan valdības iekšējā struktūrvienība.
Zinu, ka Dānijā, Zviedrijā, Somijā ir valsts dizaina aģentūra, kas strādā ar valsts pasūtījumiem. Mums Igaunijā pagaidām tādas nav, bet man šķiet, ka šāda aģentūra būtu labs risinājums. Dažkārt ir apgrūtinoši, ka katru valsts pasūtījumu izpilda cita dizaina studija. Katrai studijai ir jāiedziļinās valsts darba specifikā, un tas dārgi izmaksā. Ja vien šādā aģentūrā strādātu labi dizaineri, tas būtu efektīvi. Igaunijā ir piecu cilvēku padome, kuras sastāvā ir arī dizaineri, kuri palīdz strādāt dažādām ministrijām un attīstīt to pakalpojumus.
Parasti šāds darbs ir saistīts ar terminiem «"dizaina domāšana" un "pakalpojumu dizains", kas ir skaļi un izplūduši nosaukumi, kas daudzus dara aizdomīgus.
Tie ir jauni dizaina veidi. Principā tie abi nozīmē, ka daudzi cilvēki kopā mēģina atrisināt kādu sarežģītu problēmu un, lai to izdarītu, ir nepieciešama skaidra procesa struktūra. Pakalpojumu dizains ir labs veids, kā domāt par pakalpojumu uzlabošanu, bet tam pašam par sevi nav nozīmes. Šo terminu lietošana satrauc tāpēc, ka daudzi, kas ir pārlapojuši kādu grāmatu par pakalpojumu dizainu, mēģina to pārdot kā kaut ko jaunu un absolūti nepieciešamu. Mēs cenšamies cīnīties ar nejēdzīgu šo terminu lietošanu. Paši cenšamies neteikt "dizaina domāšana", bet gan "domāšanas struktūra par kādu problēmu vai projektu".
Dažreiz dizaineri domā, ka spēj atrisināt visas pasaules problēmas. Vai viņi neuzņemas par daudz?
Dizaineri var palīdzēt atrisināt katru problēmu tikai tāpēc vien, ka viņi, lai sasniegtu mērķi, prot radīt domāšanas struktūru. Ja ir šādas prasmes, tās var pielāgot gandrīz jebkurā situācijā un var nonākt pie laba rezultāta. Lai radītu domāšanas struktūru, ir nepieciešamas specifiskas prasmes, kādu nav katram dizaineram. Tāpat kā ne katrs dizainers spēj radīt labu uzņēmuma logo, ne visi var nodarboties ar dizaina domāšanu. Mēs studijā mēdzam teikt, ka ne katrs cilvēks, kurš prot labi zīmēt, var būt dizainers. Un ne visi dizaineri prot zīmēt.
Ko jūs domājat par uzstādījumu, ka ikvienā jaunuzņēmuma komandā ir jābūt dizaineram? Vai tiešām tas garantē panākumus?
Astoņi jaunuzņēmumi no desmit neizdzīvo. Parasti tam ir trīs iemesli. Pirmais – ideja bija slikta, un tas ir galvenais iemesls lielākajā daļā gadījumu. Otrais – dibinātāji nestrādāja tik daudz un smagi, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Trešais – jaunuzņēmuma produkta ideja bija laba, bet pasaule tai vēl nebija gatava, šīs idejas laiks vēl nebija pienācis.
Izdzīvojušo jaunuzņēmumu dibinātāji ir vai nu ārkārtīgi talantīgi – piemēram, Stīva Džobsa gadījums –, vai arī viņi ir ļoti smagi strādājuši un izdarījuši visu vajadzīgo. Viena no nepieciešamajām lietām ir saprast potenciālā klienta vajadzības, kā viņš varētu lietot jūsu produktu. Lai to atrisinātu, bez dizainera nevar iztikt. Ja esi Stīvs Džobss, tev dizainers nav nepieciešams, bet, ja neesi ģēnijs, dizainers tevi var izglābt.
Vai ticat, ka dizains var izglābt kādu ideju?
Jā, bet slikta ideja vienmēr ir slikta ideja. Tur dizains neko nevar palīdzēt.
Tātad pieļaujat, ka Stīvs Džobss būtu izdzīvojis bez dizainera Džonatana Aiva?
Nezinu, bet skaidrs ir tas, ka Stīva Džobsa idejas kodols bija ģeniāls. Es teiktu, ka savu mērķi nevar sasniegt bez laba dizaina, bet, lai to iegūtu, ne vienmēr vajag profesionālu dizaineru.
Redzam, ka korporācijai Apple bez Stīva Džobsa, bet ar to pašu dizaineru komandu neiet ļoti labi.
Es gan domāju, ka Apple iet gana labi. Produkti joprojām ir labi dizainēti un uz klientu orientēti. Jebkura kompānija vēlētos sev tik uzticamus klientus kā Apple produktu pircēji. Jautājums ir par inovāciju īpatsvaru korporācijas jaunajos produktos, t. i., cik daudz var ieviest kaut ko pilnīgi jaunu. Lieta ir tāda, ka Apple pašlaik nav nepieciešami radikāli jauninājumi, jo visi pērk tā produktus ar vecajām inovācijām.
Kādā lekcijā teicāt, ka nekad agrāk cilvēcei nav bijis tik lielu iespēju sasniegt to, ko tā vēlas, kā mums tas ir iespējams. Vai tas attiecas arī uz dizainu?
Jā, bet tāpēc ir tik nozīmīgi šo iegūto varu izmantot gudri. Ne jau katra ideja ir laba un realizēšanas vērta.
Tātad šī vara ir bīstama?
Jā, un tās sekas mēs redzam pasaulē.
Cik daudz jūs aizņematies no dizaina vēstures?
Es diezgan daudz lasu par dizaina vēsturi un skatos šīs tematikas filmas. Man dizaina vēsture ir antropoloģiskas studijas, lai saprastu, kā cilvēki agrāk strādāja, kā viņi izprata lietas. Ir idejas un tendences, ko varam atgriezt un ieviest atkal. Ir svarīgi zināt vēsturi, bet tikpat svarīgi ir to neatkārtot.