Džilindžers mācās diplomātiju

Tas, kas Tev sākumā ir PO, tas vēlāk ir NA. Un, kad ir Na, tad ar galviņu grūti.

Tas bija tikai tā - skatam no malas. Protams, mēs, skatītāji, katrs pats zinām, kā mēs kuru izrādi uztvēram. Man ir pieredze, ka ir ļoti patikušas un iepriecinājušas tādas izrādes, kuras mūsu kritikas zieds smagi nokritizē un otrādi (piemēram, ar atsevišķām A. Hermaņa izrādēm). Šis vienkārši bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad viss sakrita. Jūs tiešām mēdzat tā abstrakcionēt izrādes - prātā sadalīt pa sastāvdaļām un izvērtēt atsevišķos gabalos? Kā var noņemt mūziku, ja tā bija vispirms, proti, Džilindžers režisēja mūzikai, nevis K. Lācis rakstīja mūziku režijai. Šis paņēmiens ir absurds. Starp citu, pārmetumi par to, ka Ulda tēls palicis neizstrādāts, ir tiklab adreseājmi arī komponistam, jo arī mūzika Uldim ir blāvāka kā meitiešiem. Tur jebkādi režijas mēģinājumi kaut ko mainīt ir faktiski neiespējami. Mūziklā uz skatuves galvenā ir mūzika! Un šajā gadījumā piekrītu, ka Džiindžera žanra ietvaros ir izdevies radīt spilgtu izrādi. Vai tad māsa no dižbrunču grupējuma nav absolvējusi LKA? Un tikai kaut kādā pavisam vēlā stadijā pieslējusies tam grupējam, kurā viņa tā īsti par savējo arī nav kļuvusi. Turklāt par šīs pašas radošās komandas radīto "Oņeginu", un jo īpaši tā libretu, kritikas bija daudz piezemētākas. Tā ka - vai nu visām no vietas bija slikts garastāvoklis, vai kas, sekojot Jūsu pieņēmumam.

ka cilvēki tveras citātos no recenzijām, kas mūsu dāmu lējumā ir visai lēta prece. Te kādu režisoru uzmiļo, nezin kā izslavējot, te kauc kā nebaroti suņi/ hiēnas Mūsdienu teātra recenziatoru grupas pamats, vērtējot izrādes- lai, dies pasarg, būtu interesanti/ nebūtu garlaicīgi no pieredzētā pārsatinājuma Eiropas mākslas namos un lai katras lielmanes iekšās īstajā brīdī būtu atgadījies labs garastāvoklis. Pūt, vējiņi uztvēru kā patiesi lielisku izrādi, bet nekādā gadījumā Džilindžera panākumus izceļot, tur redzams visa kolektīva nesavtīgs darbs. P.S. Noņemiet nost mūziku, scenogrāfiju, kustību partitūru un...nebūs vairs ne Silabriedim, ne Vaivodei, ne Radzobei, ne Dūmiņai, ne Ģībietei ko vērtēt. Vēl neaizmirsīsim, ka libretu/ scenāriju rakstījusi "māsa"no dižbrunču grupējuma, tad jau skaidrs, ka nekādu citu viedokļu nedrīkst būt.

"Liepājas teātra mūzikls Pūt, vējiņi! ar Kārļa Lāča mūziku Dž. Dž. Džilindžera režijā raisa pacilātību un iedvesmo. (..) Erudīcija, dziļums, smalkums, kultūra, talants, zvērīgs un pašaizliedzīgs darbs: tas ir pirmais, bet nebūt ne vienīgais, kas šajā izrādē uzrunā. Kvalitātes, kas Latvijas teātrī un jo īpaši mūziklos nav bieži sastopamas. (..) Pretstatu darbību diktē ārpus cilvēka saprāta esoši spēki, ko Frīdrihs Nīče, rakstot par seno grieķu traģēdiju, nosauca par dionīsisko un apolonisko pirmsākumu. Dionīss – vīna, kaislību, haosa, neprāta, instinktu dievs pretī Apolonam – saules, gaismas, garīguma, formas dievam. Nakts pretī dienai. Instinkts pretī apziņai. Spēki, kas savā starpā cīnās, izaicina viens otru, pat apdraud. Bet – tikai to vienotībā iespējama patiesa harmonija. Tāpēc ne jau tikai Ulda iekāre pret nevainīgu meiteni, bet kādi augstāki spēki lemj, ka ideālais pāris ir pretstati Baiba un Uldis, nevis līdzīgie – Baiba un Gatiņš vai Uldis un Zane. Džilindžera daiļradē šis ir pirmais gadījums, kur viņš tik nepārprotami apliecina spēka un maiguma, seksualitātes un garīguma lielo vilkmi, iepriekš režisors atdeva savus spēkus seksualitātes dažādu aspektu ilggadējai propagandai." (Silvija Radzobe, "Meistardarbs Liepājas teātrī", "Neatkarīgā Rīta Avīze", 21.12.2011.) Nez, man jau tomēr šķiet reālāk domāt, ka izrāde tiešām kritķēm bija patikusi, nevis, ka visas kā viena, - jo šis nu bija tas gadījums, kad negatīvu recenziju nebija vispār - , nevis "sievietēm ir tīkams visu sexuālo iespēju arheologs pats kā tads". Tas vienkārši ir reālāk. Ja izrāde ir laba, Džilindžeram ļoti bieži mēģina piedēvēt, ka visu ir tik spoži paveikusi tikai radošā grupa vien, viņam bez maz par spīti, un tagad viņa izrāde bez kāda viņa nopelna skaitās laba. Ļoti tipiski. Dīvaini, kā viņam tik bieži tā veicas. P.S. Par Kārļa Lāča mūziku gan domas dalījās. Orests Silabriedis un Gunda Vaivode nemaz nebija sajūsmā.

Sanācis vienkārši tā, ka visa radošā grupa strādājusi tik emocionāli, iedvesmojoši un gudri, ka padarījusi arī to darba daļu, ko pienāktos paveikt režisoram. Tagad Dž. var lepoties uz citu rēķina. Kāpēc kritiķes kuro slavē vai gar zemi noliek, to neviens nekad nav sapratis un nesapratīs. Varbūt arī, ka sievietēm ir tīkams visu sexuālo iespēju arheologs pats kā tads, ka objekts, kurš kustas.. Mulsina vienīgi tas, ka ORGĀNU darbība Dž. režijās pašpasludinās kā suverēna funkcija, kur garīgām vērtībām atvēlēta surogāta loma.

Arhīvam,nenoliedzot izrādes enerģētiku, laikam jau tomēr patiecoties pirmkārt , aktieru milzīgajai atdevei, entuziasmam - man gan izrādes koncepts līdz galam pie sirds negāja. Es mūzikā un dejās saklausīju un saskatīju atsauces uz visas pasaules mūziku - jau minētā Mūlenrūža, krievu častuškas, flamenko utt. Niknojos par to, bet tad sevi mierināju - darbība taču notiek Daugavas krastā, tur taču visa pasaule braukāja garām, kāpēc lai nebūtu arī kāds francūzis, spānis, nu krievi jau tā kā pats par sevi saprotams tur zēģelēja uz priekšu un atpakaļ nemitīgi. Tāda iebraucamā sēta drusku. Niknajam Airim gan taisnība ir par to,ka Baibas un Zanes saimē vienīgais vīrietis izrādījās Gatiņš, kas tā kā drusku pārspīlēti. Ir jau allaž tas vīru trūkums bijis, bet tik ekstrēmi diez vai. Tāpat man pietrūka pārliecības,ka Uldis baibu tā pa īstam iekārojis un iemīlējis. Vispār abi - Uldis un Baiba bija bālāki un vājāki tēli kā Zane, un kordebalets, teiksim tā. Mana pārliecība bija un ir,ka atkal tas šoviskais ārišķīgums tomēr prevalēja par tādām trauslākām , smalkākām darbībām un jūtām. Beigās man tik un tā tās Baibiņas palika tik žēl,ka sirdī iedūrās par to netaisnību - jau nezin cik reizes pārdzīvoto, bet tas ne izrādes , drīzāk priekšzināšanu dēļ. Zināju, no galvas tos vārdus , ko teiks Raiņa Baibiņa. Tā kā 10 ballu sistēmā es tik kādus 7 - 8 punktus dotu.

"Otrkārt, pārsteidzoši, bet jaunā „Pūt, vējiņi!” skatuves versija nerosina salīdzināt vai pat iedomāties par iepriekšējām interpretācijām – filmu vai izrādēm, smadzenēs neieskanas ne Imanta Kalniņa mūzika, ne lībiskais tautasdziesmas motīvs. Uz Liepājas teātra skatuves viss ir jauns, ne tikai mūzika, bet neticami – arī attiecības. Jāpiezīmē – neticami ir jau tas vien, ka mūzikla žanrā vispār izdevies ietilpināt attiecību psiholoģiju. Par to visdrīzāk jāpateicas Dž. Dž. Džilindžera prasmei rast neparasto pat tad, ja libreta jūtu ģeometrija zīmē visai klasiskas figūras, kā arī Liepājas aktieriem, kuri šī režisora rokai tik labprāt klausa. Parasti muzikālas skatuviskās izpausmes pieprasa visai shematiskus, skaisti dziedošus, bet ne pārāk dabiskus raksturus. Liepājā viss nav tik vienkārši." (Linda Ģībiete, "Visas zvaigznes saskaitītas", "Kurzemes vārds")

"Režisors Dž. Dž. Džilindžers gudri turējis rokās visus grožus, te pievelkot ciešāk, te palaižot vaļīgāk. (Varbūt drusku par vaļīgu tajās pāris vietās, kad aktieri uz skatuves gaida savas vokālās partijas sākumu, un es redzu, ka gaida, jo darbība pārtrūkst.) Izrāde izdevusies patiesi jaudīga, ar lielisku aktieru ansambļa darbu – var just, ka tas iedvesmo un vieno. Stāsts izstāstīts tīri un skaidri, neko nepārsālot. Par Plūdoņa divi pasaulēm vienā sētā un tiem diviem poliem, sieviešu un vīriešu magnētiem, kas pievelkas un atgrūžas. Par matriarhātu un vilku likumiem cilvēku sabiedrībā. Raiņa traģiskais mīlas četrstūris ļāvis uzsvērt domu par vīrieti kā vājo dzimumu, kas nogalina par sevi vēl vājākos. Jo Edgara Pujāta Uldis iekāres varā divatā ar Baibu ir tik sparīgs, bet publiskajā tās sunīšanas ainā vien mēmi vēro notiekošo un drusciņ jūt līdzi. Kā zvērs, kas ļauj mātītēm izplēsties un savāc upuri." (Līvija Dūmiņa, "Pūt, vējiņi! ar milža spēku", Neatkarīgā Rīta Avīza, 23.08.2012.)

Par Uldi un Baibiņu. Pliki vīrieši ir nesmuki, bet sievietes smukas. Tāpēc man patika, ka tie puiši bija zābakos un meitenes skaistās kleitās. Protams,sākumā bija pārsteigums,kad malējas dancoja kā Mulenrūžas prieka meitas un puiši leca kā krievu zaldāti, bet neko - pārdzīvoju. Gatiņa tēls man netraucēja , tādam jau viņam bija jābūt, Baibiņu gan es būtu pārtaisījusi. Ja jau visu, tad visu izmaina līdz nepazīšanai. Tā Baibiņas pašnāvība aboslūti nebija izdomāta. Skaidrs ,ka režisors paļāvās uz to ,ka savējie sapratīs. Es liktu Baibiņai palikt dzīvai un pasūtīt ellē visas tās vecās un jaunās raganas. Bet redz, Airi. Lai tā darītu,jākļūst par režisoru.