Viņš te ieradies kā ik vasaru muzicēt paša iekoptajā festivālā Kremerata Baltica, kas Siguldā notiek jau septīto reizi, un tikko pie koncertzāles _Baltais flīģelis_ iestādījis sidrablapu kļavu, piedaloties akcijā _Skābeklis. Latvija stāda kokus._ «Kaut ko tādu es darīju pirmoreiz mūžā. Beidzot!» atzīstas vijolnieks, kurš mūzikā arvien meklējis un atradis jaunu, neparastu lasījumu.
Kāpēc festivāla fokusā likāt tēmu: Mūzika un vara. Mūzikas vara?
Tā ir atvērta tēma, kurā ir daudz iespēju dažādiem pavērsieniem un izpratnei. Te ir atvērtas durvis, vēdlodziņi un caurvēji. Ir skaidrs, ka komponisti, kuri radīja par spīti varai, ir radījuši daudz izcilākus, spēcīgākus darbus nekā tie, kuri tai kalpoja. Zinām arī, ka virkne izcilu darbu varēja rasties, vienīgi pateicoties mecenātu atbalstam. Mūzikai ir pašai sava vara, kas ir stiprāka par jebkuru politisko spēku. Arvo Perta 4. simfonija uzņēmēja Hodorkovska aizstāvībai ir piemērs tam, ka apolitisks cilvēks raksta politieslodzītā aizstāvībai, bet galarezultātā rodas ideālā mūzikas telpa. Atvērta telpa. Daudzpunkts. Iekavas. Pieturzīmes. Viss, ko nevar izteikt vārdos, bet ir iespējams paust skaņās, attiecas uz mani. Daļēji tas ir vārdu ierobežotās jēgas dēļ. Daļēji arī tāpēc, ka pats atrodos tik daudzslāņainā telpā, it kā vienlaikus dzīvojot piecas dzīves.
Ko nozīmē dzīvot piecas dzīves?
To, ka manas dienaskārtības intensitāte pārsniedz visas normas. Tā ir nenormāla dzīve. Ne tikai nenormālas darba dienas, kas nekad nebeidzas un pārvēršas naktīs. Nenormāls ir darba apjoms. Ne tikai ar vijoli rokās, kam visā šajā diemžēl varu nodoties arvien mazāk. Vajadzētu norobežoties un spēlēt, bet nav laika. Jāatbild uz ļoti daudziem e-pastiem, gatavoju festivālus, rūpējos par orķestra Kremerata Baltica sastāvu, repertuāru, finansēm. Rakstu tekstus, grāmatas, patlaban dotajā brīdī - scenāriju… Tā ir ļoti raiba dzīves telpa, un man ir svarīgs katrs sīkums. Dažreiz jūtos kā sponsors, citreiz kā grāmatvedis. Dažreiz pārdzīvoju, ka nevaru ziedot rakstniecībai tikpat daudz laika kā muzicēšanai. Īsta trakomāja!
Bet tā taču ir jūsu paša izvēle?
Esmu bieži domājis par šiem vārdiem, kurus tik bieži sakām. Ka mēs paši izvēlamies un esam atbildīgi par savu izvēli, pašiem jāspēj sevi ierobežot vai iet plašumā. Tomēr gribu teikt, ka ir kaut kas augstāks par mums. Negribu patētiski piesaukt dievišķo matēriju. Gribu vienkārši pateikt, ka ir lietas - tas, kas mūsos ielikts jau bioloģiski, ģenētiski, no kurām nav iespējams izbēgt. Mums šķiet, ka izdarām izvēli, taču esam tikai instruments. Bērnu var audzināt un izglītot labāk vai sliktāk, taču vēl ir arī noslieces, talants, degsme, raksturs, uzcītība, pacietība un daudz kā cita, kas ir ne tikai mūsu izvēle, bet ir arī mūsu krusts. Mēs nesam krustu, kurš mums šajā dzīvē ir lemts, un, ja mēs atsakāmies to darīt, tas ir bezatbildīgi. Tāpēc jautājums par to, kur sākas mūsu atbildība un kur - atbildība par to, kādi esam, ir sarežģīts. Viens ir tas, kādi esam šajā pasaulē radīti, bet otrs ir mūsu attieksme. Tā var būt atbildīga vai bezatbildīga.
Gadījies sastapties ar bezatbildību mākslā?
Zinu daudzus, kuri dīvaini izturas pret savu talantu. Ir ļaudis, kuriem šūpulī ielikts ārkārtēji liels talants, taču viņi to nodzer, «pārdod» vai aprok, izmaina sīknaudā. Viņi nespēj nest savu krustu vai cenšas no tā tikt vaļā, atkratīties. Taču es nevēlos nosaukt viņu vārdus. Negribu publiski aizvainot, aprunāt. Taču ir gadījies domāt: ak Dievs!, cik daudz viņš varētu paveikt, bet ko viņš tā vietā dara! Tie ir cilvēki, kuri pārdevuši savu dvēseli slavai, naudai, komercijai, spēlītēm ar varu vai ir vienkārši nevērīgi pret savu talantu. Par laimi, esmu sastapis daudz tāds mūziķu, kuri attīsta savu talantu rūpīgā un neatlaidīgā darbā. Katru reizi, kad satiekos ar jaunajiem talantiem - sevišķi tik spilgtu kā arī jums jau pazīstamā, vēl ļoti jauniņā un apbrīnojami apdāvinātā gruzīnu pianiste Hatja Buntiašvili, es ļoti baidos par viņiem: vai slava un panākumi viņus nesalauzīs? Ceru, ka viņa un citi jaunie spēs izturēt šo spiedienu. Visiem gribas būt pazīstamiem. Daudzi domā: jo esmu pazīstamāks, jo labāks. Bet, kad jauns mākslinieks nonāk zem panākumu riteņiem, tas ir vissmagākais pārbaudījums. Ne velti saka, ka jāiziet caur uguni, ūdeni un vara tauru skaņām. Šīs vara taures - tā ir slava, popularitāte, panākumi, kas salauž, grauj, apžilbina, samulsina, kārdina, maldina…Tu strauji uzlido slavas debesīs kā raķete, bet pat neesi sev pajautājis - uz kurieni un kas būs pēc tam?
Kā pats pārvarat šos kārdinājumus un maldugunis? Varat dalīties pieredzē, kā nesaslimt ar zvaigžņu slimību?
Pieredze diemžēl nevairo gudrību. Tā ir tikai nasta, un bērnišķīgie sapņi vai nostalģija par zaudēto paradīzi ir daudz tīrāki par jebkuru pieredzi. Tā ievaino, rada piesardzību, šaubas, skepsi, cinismu, kompleksus un bremzē. Mani no zvaigžņu slimības laikam paglābis sargeņģelis. Jaunībā, kad neviens vēl neatzina manas tiesības apliecināt savu «es», protams, sapņoju izcelties un gūt atzinību. Bet, kad to panācu, sapratu, ka daudz svarīgāk par panākumiem ir būt uzticīgam mūzikai, kura man patīk, saviem meklējumiem, draugiem, domubiedriem, pasaulskatījumam. Tāpēc es vienmēr esmu bijis neērts cilvēks gan menedžeriem, gan skaņu ierakstu firmām un pat dažiem diriģentiem. Vēlējos meklēt savu ceļu un nepadoties vispārpieņemtajam. «Viņš ir tik ļoti ārpus visiem rāmjiem, ka ir uzmanības vērts,» rakstīja kāda amerikāņu žurnāliste. Tomēr man nekad nav gribējies stāvēt uz galvas, lai tikai izceltos un pārsteigtu. Tagad raugos apkārt, kas notiek. Kāpēc tik bieži mūzika daudziem šķiet mazsvarīgāka par ārējiem atribūtiem? Piemēram, viena vijolniece uz skatuves nāk basām kājām. Gadījies redzēt, ka mūziķei greznā kleita šķiet svarīgāka par mūziku, par būtību. Taču mirdzēt īstenībā ir garlaicīgi. Daži pat nesaprot, ka iedoma, ka esi svarīgāks par visu pārējo, ir slimība. Bet, ja tu kalpo, tad tev kas tāds neienāk prātā!
Kāpēc daži jaunie talanti nejūt atbildību pret mūziku? Kāpēc viņi ir tik aizņemti ar citām eiforijas formām: ar sajūsmu par sevi, ar savu karjeru, ar popularitātes veidošanu, izdevīgiem biznesa kontaktiem. Kāpēc tik daudzi ļaujas kārdināties ar šo lētumu? Domādams par to visu, pirms diviem gadiem izveidoju koncertizrādi kopā ar Kremerata Baltica un diviem mūziķiem - komiķiem Alekseju Igudesmanu un Janu Kī Džū. Tā saucas Being Gidon Kremer. The raise and the fall of the classical musician. (Būt par Gidonu Krēmeru. Klasiskā mūziķa spožums un posts.) Kopā apbraukājām puspasauli, parādot uz 37 skatuvēm. Šī sadarbība beidzās, taču tēma man nedod mieru joprojām. Tagad rakstu scenāriju jau trešajai versijai - jaunai izrādei, kuru kopā ar Kremerata Baltica sniegšu viens pats. Septembrī to rādīsim nelielā turnejā Šveicē un Austrijā.
Izklausās pēc izklaidējoša cross-over šova, kādi šodien ir modē.
Izskatās, taču mans nolūks ir pilnīgi pretējs. Esmu tik ļoti sašutis par lētuma uzvaras gājienu, ka vēlos to atmaskot un sakaut ar paša cross-over līdzekļiem. Tam man nav žēl pūliņu, nav žēl negulētu nakšu. Vienkārši sēžu un strādāju. Jo, kā varat iedomāties, izveidot izrādi nav viegli. Zinu, ka neesmu aktieris, taču paturu tiesības arī runāt, tas nebūs parasts koncerts. Tādējādi arī esmu atradis saskares punktus ar savu jaunības sapni par teātri.
Bet ja nu publika šo sātana izdzīšanu ar Belcebulu tomēr uztvers kā izklaides šovu?
Ziniet, daļa arī Verdi un Čaikovska mūzikā virspusēji sadzird tikai lipīgas melodijas, kuras pēc tam nodungot. Mani pilnīgi apmierina, ja zālē būs tikai ducis klausītāju, kuri sapratīs patieso jēgu. Tiesa, mūsu pirmajā izrādē vairums uzķērās uz efektīgajiem aktieru trikiem. Bet arī restorānā katrs izvēlas ēdienus savai gaumei. Katram ir izvēle peldēt virspusē un pa straumi vai arī izprast līdz kaulam. Mans vēstījums, protams, domāts šiem otrajiem, jo nav manos spēkos ievilkt dziļumā tos, kuri peld pa virsu.
Skaidrs, ka lieki jautāt, vai jūs uzstātos festivālā Jaunais vilnis. Taču pasaulslavenā operzvaigzne Anna Ņetrebko šovasar tur dziedās, iepriekš uzstājies arī Dmitrijs Hvorostovskis.
Sev par nelaimi to pat redzēju. Un, galvenais, Hvorostovskis, kuram ir tik brīnišķīga balss! Redziet, jūs tikko nosaucāt vienu, kurš ir parādā savam talantam. Nu kādēļ gan sīknaudā izmainīt tādu balsi? Un ko gan Jaunajā vilnī darīs Anna Ņetrebko?
Honorārā nopelnīs lielu naudu un varbūt pat ieinteresēs ar opermūziku?
Tās visas ir atrunas. Tomēr esmu pārliecināts, ka arī Jaunajā vilnī var izdarīt kaut ko tādu, kas liktu cilvēkiem padomāt. Ņetrebko ir lieliska dziedātāja un varbūt tā rīkosies? Tomēr parasti rezultāts šādās situācijās ir cross-over, ko krievu valodā apzīmē ar vārdu: širpotreb - prece plašam patēriņam. Tādi širpotrebki. Ja būs tā, varēsim teikt, ka ir tikai viens solis no Ņetrebko līdz širpotrebko. Manuprāt, jebkuros apstākļos ir iespējams izdarīt kaut ko negaidītu, radoši interesantu. Mēs taču nenoliegsim, ka Madonna ir īsti radošs cilvēks. Viņa varbūt izdarījusi daudz dīvaina un nepieņemama. Bet nav noliedzams, ka viņa meklē. Bet cik daudz ir viņas atdarinātāju, kuru mērķis ir vienīgi popularitāte un nauda? Tādi klasikas izmantotāji kā pianists Ričards Klaidermans, Andrē Riu. Un, galvenais, viņu produktiem ir miljonu pieprasījums. Tieši par to un manu nesamierināšanos runāšu savā jaunajā izrādē.
Vai varat teikt, ka, nesot savu krustu, vienmēr jūtaties laimīgs?
Varu būt laimīgs, ka mana dzīve ir tik piepildīta. Taču man negribas plivināties starp manas dzīves daudzajām telpām. Nevienā no daudzajām manas darbības jomām negribas kļūdīties un neko negribas atstāt pašplūsmā. Visu vajag padarīt pamatīgi un līdz galam. Tāpēc visu laiku ir liela spriedze: jāiztur, jāuzzina, jāpaspēj, jāizdara, jāpabeidz. Pastāvīgi dzīvoju laika trūkuma stresā, bet tas gan man nepatīk. Man ir ieteikuši atslābt, neiespringt. Bet es neprotu.
Vismaz reizēm kārtīgi jāatpūšas?
Man ļoti patīk atpūsties. Bet es neprotu un nezinu, vai kādreiz iemācīšos. Atpūta man rādās tikai sapņos. Nesen zoodārzā Vācijā uzstājāmies koncertā Zvērīga mūzika bērniem. Spēlējām fragmentus no pazīstamās padomjlaiku filmiņas Bonifācija brīvdienas, arī pats beidzot noskatījos šo brīnišķīgo multenīti ar Vainberga mūziku, ko, dzīvodams rietumos, nebiju redzējis. Cik jauka, mīļa, stilīga! Tad mana dzīvesbiedre, mūsu orķestra čelliste Ģiedre Dirvanauskaite iesaucās: bet vai tu saproti, ka Bonifācijs esi tu pats? Tā arī ir: pat atbraucis brīvdienās, atkal jau strādāju. Es visu uztveru nopietni. Bet pats no tā ciešu.
No malas šīs ciešanas izskatās romantiski gaisīgas. Mīlestības apgarotas.
Par mīlestību es jums piekrītu. Bet par vieglumu ne. Jo man būtisks ir pilnīgi viss. Tik ļoti, ka brīžiem vispār nespēju šķirot pēc svarīguma pakāpes un ņemu nopietni katru sīkumu. Tieši tāda sīkuma dēļ reiz Amerikas ātrvilcienā gandrīz pazaudēju savu vijoli. Meklēdams, kur palicis mans zīmulis, aizmirsu plauktā vijoli. Tas šķiet anekdotisks gadījums, taču ir ļoti precīzs rentgena uzņēmums tam, kā es rīkojos. Būdams pārāk aizņemts ar nejaušu piezīmi, varu nepamanīt patiešām būtisku jūtu izpausmi. Tas nav vieglprātības dēļ. Mana dzīve un darbošanās rit līdzīgi ierakstam, kurā ir vairāki celiņi. Tas ir kustībā, un es visu laiku «lēkāju» no viena celiņa uz otru, cenzdamies visu paspēt. Bet mūzika tikmēr turpinās. Pagaidām vēl elpoju! (iesmejas)
Ja viss jums šķiet būtisks, kā atrodat galveno mūzikas lasījumā?
Par laimi, mūzikas partitūras ir ļoti noteikta, precīza konstrukcija, pie kuras varu tverties. Esmu pateicīgs komponistiem, ka viņi ar savu mūziku mani organizē, cenšos pēc iespējas precīzāk sekot viņu partitūrām.
Tomēr ikreiz spēlējat citādi.
Ģeniāliem skaņdarbiem, tādiem kā festivāla programmā iekļautais L. van Bēthovena kvartets op 131, ir miljoniem lasījuma iespēju. Svarīgi, kā piepildi konstrukciju, un interpretācija ir tikai viena no daudzajām iespējām. Cenšos būt uzticīgs autoram, taču meklējot savu, individuālu skaņu un lasījumu. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā pārāk bieži par interpretāciju sauc imitāciju, atdarināšanu. Šodien ir ļoti daudz pašu neizjustu, neizciestu, neizdzīvotu, nepārdomātu interpretāciju. To vietā - jau dzirdētā atkārtojumi, patapinājumi, kopēšana. Vēlos, lai pats un arī Kremerata Baltica publiku iepriecinātu ar negaidītu lasījumu. Jo tikai tā ir īsta interpretācija. Bēthovens dod iespēju daudziem negaidītiem pavērsieniem. Līdzīgi arī J. S. Bahs. Tāpēc man radās doma instrumentēt stīgu orķestrim desmit J. S. Baha klavierdarbus, kurus savulaik spēlēja Glens Gūlds. Es zināju, ka visi desmit komponisti, kurus uzrunāju, katrs piedāvās savu skatījumu. Man ir liels prieks, ka radās tik bagātīga viena klasiķa mūsdienu lasījumu iespēju buķete. Ģeniāla mūzika pieļauj visdažādākās interpretācijas un nenieka nezaudē no savas ģenialitātes. Savu intīmo sajūtu, cieņu pret Bahu katrs komponists paudis savā rokrakstā. Tā radās Baha metamorfozes, pārvērtību tiltiņš no Baha uz mūsu laikmetu. Festivāla programmā ne velti iekļāvām arī Riharda Štrausa Metamorfozes. Tās esam jau atskaņojuši ar diriģentiem Saimonu Retlu un Kristofu Ešenbahu.
Vai Aināru Rubiķi, kurš tās diriģēs, esat nolūkojis ilgākai sadarbībai? Vēlaties beidzot savam orķestrim «pieradināt» diriģentu?
Ir ļoti liels prieks redzēt talantīgu mūziķi, kurš ir ne tikai diriģents. Man patika, kā viņš jau pirmajā orķestra mēģinājumā ieguva mūziķu uzmanību. Gan Aināram, gan orķestrim es no sirds novēlu, lai šis kontakts nostiprinātos ne tikai šai vienai festivālu vasarai Siguldā un Lokenhauzā, jo es viņā redzu mūziķi, kurš kalpo mūzikai, nevis tikai sev. Šajā ziņā Ainārs Rubiķis atšķiras no daudzām šodienas zvaigznēm viendienītēm, kuras šodien piepilda mūzikas tirgu ar interpretācijām, kas daudz neatšķiras cita no citas. Man šķiet, ka viņam ir potenciāls teikt savu vārdu.
Kremerata Baltica ir sastapies ar ļoti daudziem ievērojamiem diriģentiem, taču ir nepieciešama arī sakārtota «mājas saimniecība». Man vienmēr ir gribējies, lai man un jaunajiem mūziķiem šajā projektā būtu partneris, kurš to redz tādā pašā gaismā kā es - atvērtu, svaigu, nekomerciālu, riskējoši avantūristisku, taču mūzikas, nevis pašlabuma dēļ. Vēlos, lai viņš kļūtu par domubiedru šiem mūziķiem. Ir labi, ka viņi ir vienaudži. Negrasos atstāt šo ģimeni, par kādu man 14 kopīgā darba gados kļuvis Kremerata Baltica. Bet man būtu patīkami, ja man blakus būtu tāds mūziķis, kāds ir Ainārs. Bet tas pagaidām ir sapnis. Vai tas īstenosies, ir gan viņa paša, gan likteņa rokās.
Vai jūs piekristu plašākas publikas piesaistei klasiskajai mūzikai filmēties trīsdimensionāla formāta filmā, kādā patlaban pirmoreiz top opera Karmena?
Ziniet, es baidos no šīs «megalomānijas», jo mūzika ir intīma lieta, un ikviena saruna, skatoties sarunas biedram acīs, ir nesalīdzināmi labāk, nekā ja tevi apdullina ar visādiem specefektiem. Man šķiet bīstami, ja skaļruņi un tehnoloģijas izrādās svarīgāks par komponista cilvēcisko vēstījumu, ar kuru dziedātājs uzrunā ikvienu klausītāju zālē. Mani biedē mūsdienu virzība uz kvantitāti kvalitātes vietā.