Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Esmu dzemdējis otru dabu. Intervija ar Imantu Lancmani

"Apmeklētājiem būs iespēja apskatīt ne tikai skaistus puķu pušķus un ainavas, bet arī manas pārdomas par mūžības tēmām," – Imants Lancmanis aicina ieiet savu 83 gleznu pasaulē.

Lai arī Imanta Lancmaņa daiļradi var piepulcināt laikmetīgās postmodernās glezniecības straumei, pats mākslinieks izvēlējies to apzīmēt kā konceptuālo romantismu. Gleznotāja Sandra Krastiņa, 2019. gadā pasniedzot Imantam Lancmanim Izcilības balvu, viņu nodēvēja par glezniecības filozofu. Visi apzīmējumi der Imanta Lancmaņa mākslai, kas vienkopus retrospektīvā izstādē no 12. novembra līdz 23. februārim būs skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā.

Bieži Imanta Lancmaņa glezniecību mēdz saistīt ar fotoreālismu, bet gleznotājs noliedz, ka viņam būtu bijuši prātā 60. gadu estētiskie meklējumi pašam tolaik neaizsniedzamajā Eiropā. 1971. gadā gleznojot Suvorova ielu, viņam bijuši savi iekšējie apsvērumi.

Kuratore Helēna Demakova atklāj, ka izstādē būs skatāmi Imanta Lancmaņa gleznotie portreti, kamerstila klusās dabas un ainavas. Atsevišķas ekspozīcijas sadaļas atklās mākslinieka radošā darba šķautnes un iepazīstinās ar gleznu tapšanas etapiem – fotogrāfijām, skicēm, kartoniem. "Izstādes tituldarbs ir Pašportrets pie Sējas ozola 2019. gada 27. septembrī, kurā autors – nopietns, ar fotoaparātu rokās – atrodas Latvijas dabā pie viena no būtiskiem latviešu tautas simboliem," stāsta kuratore.

Izstādes mākslinieks un grafiskais dizainers ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Pētersons.

Izstādi Imanta Lancmaņa māksla papildinās plaša pasākumu un izglītības norišu programma, ietverot Sarunas muzejā, lekcijas, nodarbības bērniem, pieaugušajiem un senioriem. Sīkāk: www.lnmm.lv.

Šogad esat radījis vairākas gleznas par nāves tematiku. Laikmeta konteksts laikam nevedina uz viltus optimismu?

Viduslaikos nāves deju gleznoja, lai cilvēkiem atgādinātu par nāves nenovēršamību un aicinātu dzīvot tikumīgi. Tas viss bija ar noteiktu nolūku. Tagad arī mēs piedalāmies nāves dejā. Tā notiek pavisam netālu no mums. Tas atgādina par daudzām lietām, ko esam aizmirsuši. Garajā pēckara laikā patērētājsabiedrība ir dzīvojusi tik omulīgu dzīvesveidu. Skaidrs, ka ir jānāk kaut kādām pārmaiņām. Nāca pandēmija, ko es uzskatu par aizvietojumu trešajam pasaules karam. Pasaule ir mainījusies, un daudz kas būs pilnīgi jauns. Tāpat kā Ziemeļu kara laikā XVIII gadsimta sākumā, kad bija gan karš, gan mēris. Tagad vienīgi otrādā secībā. Nav brīnums, ka tas izlaužas arī manās gleznās. Lielā mērā man tas bija arī līdzsvara atrašanas veids. 24. februāris daudzus morāli sagrāva. Bija grūti atrast savu vietu šādā mazliet sabrukušā pasaulē. Tieši nodarbošanās ar nāvi kā simbolu, metaforu gluži kā viduslaikos man radīja atkal kaut kādu līdzsvara sajūtu starp ikdienišķo nāvi, kāda mūs katru piemeklēs, un nāvi kā jēdzienu, kuras priekšā cilvēki samērī savu dzīvi un vērtības. Darbs pie šīm divām gleznām nebija skriešana līdzi aktuālajam, bet drīzāk mani pašu mudināja domāt par nāves tēmu. Nāves gadatirgus – tas ir par to, ka nāvi mūsdienās pārdod, un ne jau tikai lielie ieroču tirgotāji, kas pārdod raķetes un tankus, bet redzam, ka nāvi pārdod arī morālā veidā. Nāve ir kļuvusi par plaša patēriņa preci. Šie pirmie darbi no sērijas Nāves deja man ir svarīgi. Apmeklētājiem būs iespēja apskatīt ne tikai skaistus puķu pušķus un ainavas, bet arī manas pārdomas par mūžības tēmām.

Kā jūs izjūtat retrospektīvas izstādes īpašo uzdevumu? Ko jums nozīmē izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā?

Man šī izstāde nozīmē daudz, jo pirmoreiz redzēšu visu kopā. Visu mūžu esmu gleznojis dzīvoklī, šaurā spraugā. Varu precīzi pateikt – tā ir metru un 40 centimetru plata starp manu rakstāmgaldu un grāmatplauktu. Kaut kā bija jāiešķoba iekšā molberts. No katras atsevišķas gleznas vienmēr ir trūcis atkāpes, nemaz nerunājot par iespēju redzēt visus darbus kopā, kur nu vēl – mūža griezumā. Kad es skatos uz savu Rozentāla skolas pirmās klases darbu – iedomājieties, 1952. gads, un es esmu zīmējis skalu grozu ar māla podu. Es pat atceros, kā es to zīmēju. Bija jāprot uz vatmaņa papīra ar slīpi turētu zīmuli skaisti iztušēt, lai būtu redzams papīra grauds. Man tas pilnīgi vēl ir prātā! Ir pagājuši precīzi 70 gadi, bet tomēr es vēl sajūtu, kādā veidā es turu to zīmulīti un cenšos panākt skaistu noēnojumu.

Ir tendence, ka izrāda pēdējo skici, uz kuras pats mākslinieks nemaz nav uzlicis savu kvalitātes zīmogu. Kā jūs "pieskatāt" savu kolekciju? Kāda ir jūsu sadarbība ar kuratori Helēnu Demakovu?

Manā gadījumā lieta ir vienkārša. Es rādu visu, ko vien var savākt. Ņemot vērā manu gadu daudzumu, ja būtu varējis visu mūžu gleznot, būtu neiedomājami daudz darbu. Man tā nav. No mana mūža pusgadsimtu ir paņēmusi pils. Glezniecība līdz ar to bija iestarpinājums retajās brīvdienās. Tas viss tapa ļoti lēnām un ļoti maz. Daudz kas no izstādē redzamā ir uzgleznots pēdējos četros gados – laikā, kad esmu pensijā, varu kompensēt un mesties aizliegtā augļa košanā gluži vai neprātīgi. Pusgadsimta laikā gleznošana man tiešām bija kļuvusi par aizliegto augli. Ja ķēros pie gleznošanas, man likās – ak vai, nerakstu grāmatu uz priekšu vai aizmirstu kaut ko citu. Bet tā jau nav. Garo gadu desmitu laikā iemanījos sevi ļoti racionāli sadalīt: Lancmanis – muzeja direktors, kurš sēž kabinetā un lauza galvu par ļoti, ļoti daudzām problēmām, vakarā – Lancmanis, kurš raksta grāmatas, un, pat nezinu, kuros brīžos pa vidu, – Lancmanis, kurš glezno. Kuratore Helēna Demakova vairākus gadus raksta grāmatu par mani. Gan izstādes, gan grāmatas nosaukums ir Imanta Lancmaņa māksla, domājot ne tikai par glezniecību tiešā veidā. Lielā mērā māksla ir arī tas, ko man bija lemts darīt pilī. Arī Rundāles pils atjaunošanu es vienmēr esmu uztvēris kā kaut kāda veida radošu procesu un māksliniecisku izaicinājumu – bezgala nolaistu, bet brīnišķīgi krāšņu ēku ne tikai atjaunot kā kultūrvēstures pieminekli, bet arī atdzīvināt un piepildīt. Piešķirt dzīvību, lai es tur justos tā, ka varētu teikt – jā, tūlīt savā guļamistabā ienāks hercogs un savā buduārā – hercogiene. Ja runā par grāmatu rakstīšanu, es jau nerakstīju kriminālromānus, es rakstīju par mākslu un arhitektūru, par lietām, kas man likās skaistas un nozīmīgas. Tas ir bezgala aizraujošs izziņas process. Grāmatu rakstīšana arī ir augstākajā mērā radoša darbība. Es to visu redzu, esmu tajā iekšā. Tas ir kā rakstīt lugu, kurā ir darbojošās personas, kas dzīvo un mirst.

Arī glezniecību esmu uztvēris ne tikai kā skaistu krāsu likšanu blakām, bet arī kā vēstījumu, kaut ko tādu, kas mani ir bezgalīgi saviļņojis. Manis apbrīnotais rakstnieks ir Šekspīrs, kurā visvairāk esmu sajutis šo bezgalīgo izjūtu gammu – no komiskā līdz visdziļākajam traģismam. Uzskatu to par sev vajadzīgu. Viss, kas ir noticis ar mani, ir bijis izdzīvots, emocionāli ļoti svarīgs. Iešana cauri 81 gadam, kas līdz šim ir bijis lemts, ir bijusi kā avantūra, ceļojums laikā un telpā. Ja rakstu grāmatu, es iztēlojos visu, kas ir bijis tajā vidē, bet, kad uzgleznoju, tad padaru šo darbu ticamu arī sev. Tāpēc detaļu pārbagātība. Es būtībā dzemdēju jaunu realitāti, kurā pats varu ieiet un par to priecāties. Skatos un brīnos – vai, es taču tajā pilnīgi varu iekāpt iekšā! Kā man tas viss patīk! Es gleznoju lietas, kas mani aizrauj un saista. Man ir bijusi brīnišķīga iespēja, ka man nav jādomā par pasūtījumu. Savā mūžā esmu uzgleznojis tikai vienu pasūtījuma portretu un kluso dabu, viss pārējais ir tas, ko man ir gribējies darīt, precīzāk – ko man kāds it kā liek darīt. Jebkura glezna atnāk dīvainā veidā – no kādas nejaušības vai atgadījuma. Esmu jau pieradis, ka nejaušību nav, un kaut kādā mērā providence mani vada un katrā brīdī liek darīt kaut ko atšķirīgu. Kādreiz par reliģiskajām gleznām domāju – nekādā gadījumā, ka ir pārāk pretenciozi XXI gadsimtā gleznot Bībeles sižetus. Apstākļi tomēr sakrita tā, ka sapratu – man tas ir vajadzīgs. Jaunā Derība un Kristus vēstījums mani tomēr ļoti, ļoti uzrunā. Uzskatu, ka cilvēcei šīs atziņas un vadlīnijas pareizai dzīvei ir neiedomājama dāvana, tāpēc ar dziļu aizrautību esmu strādājis pie reliģiskajām gleznām.

Nejauši sanācis tā, ka esam apsēdušies pie jūsu cikla Lieldienu vīzijas Latvijā. Kristum esat apvijis Lielvārdes jostu, ja pareizi saprotu?

(iesmejas). Lielvārdes josta tur patiešām ir. It kā ļoti deklaratīvi, bet doma ir vienkārša. Golgātas ainā ir nevis palmas, bet Latvijas ainava, un tie ir Latvijas zemnieciņi. Kristus ir svarīgs nevis kā tāls, pirms 2000 gadiem Jūdejā dzīvojis sludinātājs – viņš ir svarīgs visām tautām un visiem laikiem. Ne jau velti Janis Rozentāls, Kārlis Miesnieks un Augusts Annuss Kristu attēloja Latvijas vidē, un pareizi darīja. Pietuvināja viņu un pārkāpa 2000 gadu seno notikumu bezdibeni. Tas nav senais jūds, kas mums grib kaut ko stāstīt. Kristus ir mūžīgs, un es to gribu vēl akcentēt, rādot viņu izteikti latviskā vidē. Lielvārdes josta – tas ir ļoti stiprs mājiens, gandrīz vai ar mietu. Latviskais Kristus. Šajā gadījumā tas kalpo arī kā dekoratīvs, ornamentāls motīvs. Man tur bija vajadzīga sarkanā krāsa. Kristus pārcelšana uz Latviju man bija papildu uzdevums. Līdzīga ir arī Svētā ģimene ar Jāni Kristītāju, kurā attēlota latviešu ģimenīte.

Kristum ir laikabiedra seja, kādu varētu satikt uz ielas vai lielveikalā. Izmantojāt kādu prototipu?

Jā. Viņš ir restaurators. Ļoti būtiski, ka atradu cilvēku, kurš gan vizuāli, gan arī pēc sava rakstura, būdams kluss, iekšēji vērsts, maiga un pieticīga rakstura cilvēks, tam derēja.

Vai šis cilvēks nebija samulsis no uzdevuma?

Jā, viņš bija samulsis, bet iet cauri visām gleznām, un man tas bija ļoti būtiski. Tas ir riskanti – ķerties pie tēmas, pie kuras ir strādājuši visi lielie ģēniji, Leonardo da Vinči ieskaitot. Esmu apmierināts, ka man ir tāds Kristus, kurš nav pārāk latvisks. Piemēram, Annuss taisīja blondo Kristu bāli zilām acīm, pārspīlējot. Tas bija par daudz latviskots. Rezultāts mani apmierina ar to, ka mans Kristus kā tipāžs varētu būt piemērots arī jebkurai dienvidu zemei – cilvēks ar melniem matiem un bārdu. Āfrikā Kristu attēlo kā melnādaino. Tas tikai rāda, ka katrs viņā grib ieraudzīt sev tuvo, nevis skatīties uz tūkstošiem gadu vecu tēlu.

Kā jūs kā gleznotājs izjūtat, cik lielā mērā māksliniekam ir nepieciešama pieticība un cik – drosme, zināmos brīžos varbūt pat pārdrošība?

Jūs pareizi nosaucāt abas lietas, kas ir vajadzīgas. Pieticība ir vajadzīga vienmēr no ļoti daudziem viedokļiem. Pirmkārt, garīgā nostādījuma ziņā, ja es ķeros pie tādām tēmām kā Bībele, karš un revolūcija. Tas nozīmē ārkārtīgi traģiskas lietas, par kurām izteikt kategoriskus spriedumus ir ļoti grūti. Cilvēkam jābūt bez tieksmes vicināt kara vāli un kliegt "es ienīstu karu". Tāpat arī par Bībeli. Svarīgi, lai tā nebūtu kaut kāda pārspīlētība un afektācija, lai tā nebūtu histērija. Lai tas būtu līdzsvarots vērojums par cilvēcei tik ārkārtīgi svarīgām lietām. Gan Kristus vēstījums, ko es tiešām uzskatu par dāvanu cilvēcei, gan karš un revolūcija, kas ir briesmīgas lietas, bet, ak vai, tās ir lietas, ar kuru palīdzību vēsture iet uz priekšu. Citādi būtu viena vienīga stagnācija. Pieticība ir vajadzīga attieksmē pret šiem tematiem, un pieticība ir vajadzīga, arī domājot par veidu, kā to parādīt. Es personīgi uzskatu, ka māksla XX gadsimta laikā ir virzījusies projām no saskatāmā, reālistiskā, taustāmā, dabīgā. Tā ir sasniegusi formulas veidu, kurā man būtu neiespējami kaut ko pateikt. Būtībā jau pirms 60 gadiem es skaidri un gaiši pateicu – nē, man neder neviens no -ismiem. Caur to nevaru pateikt to, ko vēlos. Man ir vajadzīga cieša saite ar reālo dabu un reālo cilvēku, un reālajiem notikumiem, lai es varētu izteikt savu vēstījumu. Ar to es negribu apgalvot, ka esmu iekritis kaut kādā akadēmiskajā glezniecībā kā XIX gadsimta otrajā pusē. Es nekopēju. Cenšos ieraudzīt dabisko dabā. Gan ainavas ziņā, gan kā cilvēks vai cilvēku grupa tajā projicējas, kā viņi kustas, kā cilvēks pret cilvēku izskatās, kāda ir viņa sejas izteiksme, beidzot ar to, kāds ir viņa tērps. Es ļoti lielu uzmanību pievēršu apģērbam un apaviem. Viss ir ļoti rūpīgi izgleznots, jo caur to parādās attiecīgā laikmeta klātbūtne. Es nevaru paņemt kaut kādu nosacītu tērpu. Ja tie ir Zemgales brunči, tad es ķeros klāt un zīmēju neskaitāmās strīpiņas, saulītes un citus ornamentus. Vai dabā – attēloju smilgas un puķes. Man ir svarīgi iedzīvināt.

Vai – ozolu mizu. Izstādē ozolu ciklā ir veselas piecas gleznas.

Jā, vai ozolu mizu vai smilgu pļavu ar neskaitāmām smilgām, kuras es visas tiešām uzvelku. Tas jau ir maniakāli, bet man tas ir vajadzīgs. Man ir vajadzīga ticamība. Man ir sev jāpierāda. Lai būtu tā, ja es distancējos un skatos no malas, es varētu gleznā iekāpt. Esmu radījis, dzemdējis otru dabu, otru pasauli. Man ir svarīga kaut kāda antipasaule, kurā esmu ielicis tēlus maksimāli ticamā veidā. Tas attiecas ne tikai uz Bībeli, bet arī uz ainavu. Ja tā padomā – ainavu glezniecībā ir tik burvīgas lietas, Purvīti ieskaitot, kuru es apbrīnoju, bet ir viens liels "bet". Visi no dabas paņem kaut ko vienu, lai to stilizētu, lai no tās uztaisītu savu ainavu un būtībā uztaisītu gleznu. Šajā vasarā ķēros klāt četrām Zemgales ainavām, lai, pirmkārt, parādītu Zemgali, ko bieži nicinoši sauc par kaut kādu stepi, kur nav krāsu, kalnu, leju un ezeru. Otrkārt, mana ainava ir mazliet atšķirīga no tā paša ģeniālā Purvīša. Koki izliecas mazliet savādāk, puķes iezīmējas atšķirīgi, un mākoņi skraida savādāk. Dabīgā daba ir mazliet cita. Gleznotāji no tās parasti ir gribējuši paņemt tikai vienu pusi. Bet es savukārt ķēros klāt tai, kā es to redzu un kā mans fotoaparāts to parāda. Apskatos, kā tie zari izlokās, un izrādās, ka tie nepavisam neizlokās kā holandiešu gleznotājam Reisdālam vai tam pašam Purvītim. Mani interesē taisni tas, kādi zari ir dabā. Daba piedāvā bezgala aizraujošus paraugus pilnīgi bez stilizācijas. Uzgleznojot ozolu tādu, kāds tas ir, gandrīz fotoreālismā, es ieraugu to, ko bieži mākslinieki nav saskatījuši. Pašā dabā ir ieprogrammēta gleznieciska harmonija. Ne vienmēr vajag tai mesties virsū ar vienu vai otru stilizācijas paņēmienu, un nevajag salikt zariņus tā, lai tā būtu gluži kā barokāla kompozīcija. Nē, pati daba ir ļoti līdzsvarots, ornamentāls veidojums. Dažkārt mums koku izliekumi šķiet disharmoniski, bet, kad mēs ieskatāmies, daba pati visu prot izlīdzināt. Dažkārt liekas, ka tie zari kaut kā izšaujas, fui! Bet tad jūs ieraudzīsit, ka pretī citi zari ļoti eleganti un dizainiski līdzsvaro šo vienu it kā vientuļo zaru. Daba satur sevī ārkārtīgi daudz skaistā. Leonardo visu mūžu ņēmās, lai atrastu kaut kādu sasummētu, sublimētu ideālu. Konstatēju, ka man cilvēki liekas interesanti savā neiedomājamā daudzveidībā. Tāpēc visiem bibliskajiem sižetiem lūdzu kolēģus pozēt. Viņi būtībā ir lieli talanti. Saģērbās attiecīgajos tērpos un ļoti veiksmīgi pozēja. Viņi ir brīnišķīgi taisni katrs savā individualitātē. Sapratu, ka viņi ir bezgala interesanti tieši tādi, kādi viņi ir. Tur ir tas jaukums dabā. Cilvēki ir aizraujoši kā personības. Ainava, koki – visi ir personības. Tā pati nezāļu čupa ceļmalā – cik tajā ir daudz ieprogrammēts skaistais! Mēs to bradājam, pļaujam, mīdām. Mans glezniecības uzdevums ir atsegt visā pasaulē, ne tikai dabā un ainavā ielikto daudzveidību un skaistumu.

Intervijās esat stāstījis, ka visur meklējat vēstures caurstrāvojumu. Runājot par ainavu, vai jūs saista arī ainava bez kultūrvēsturiska nospieduma, savvaļa, dabas pirmatnīgums kā tāds. Vai jūs, piemēram, spētu ieinteresēt eksotiski džungļi?

Mani uzrunā Latvija. Džungļi – mazāk. Tie man bērnībā ļoti patika. Mauglis bija mans ideāls, kad man bija kādi desmit gadi. Tagad ne. Man bezgala patīk Latvijas ainava, tīra ainava. Ļoti bieži ir iznācis, ka ainava man ir tikai fons vēsturiskajiem notikumiem. Ne velti minēju četras Zemgales ainavas, lai parādītu, ka mani burtiski fascinē šī vārda tiešajā nozīmē vientuļā, mazliet sērīgā ainava, kas rada horizontu. Gribas kā Dullajam Daukam skriet un ieraudzīt to vietu, kur debesis saiet kopā ar zemi. Nav nekā neskaista. Arī nāves deju uztveru kā sastāvdaļu no visa tā, kas cilvēkam ir lemts viņa dzīvē. Nāvi var uztaisīt riebīgi, ja to izmanto propagandai. Piemēram, Oto Dikss. Viņš propagandas ietvaros gribēja parādīt, ka karš ir šausmīgs, un viņam bija pilnīga taisnība, un tāpēc viņš rādīja ierakumus ar sapuvušiem līķiem un cilvēkiem, kuriem ir izgāzušās ārā zarnas. Bet jāatceras, ka nāve satur arī pretējo. Nāve var būt cildena. Nāve var būt šekspīriski, vāgneriski dižena. Es arī nāvi tagad necenšos rādīt riebīgi. Nāve ir ieprogrammēta. Nāves un dzīves tēma ir mūžīgais pretstats, arī par nāvi sava dzīves ceļa noslēgumā vajag domāt harmoniskā veidā. To nevajag gleznot riebīgi, ar derdzīguma un pretīguma sajūtu. Mani ir vadījusi visaptveroša samierinoša sajūta par visu, kas ir bijis pasaulē. Tā ir pilna ar neiedomājamiem noziegumiem un nelietībām. Tas acīmredzot ir cilvēka dabā. Man vienmēr ļoti apbrīnojams ir licies Šekspīrs. Viņš ir sapratis šo lietu. Gan priecīgais, gan smieklīgais, gan neizsakāmi traģiskais un noziedzīgais ir cilvēkā ielikto bagātību sastāvdaļa. Dzīve no tā visa sastāv, un to ir jāmācās pieņemt.

Portālā manabiblioteka.lv minat arī otru sev īpašu autoru – Dostojevski. Līdzīgu iemeslu dēļ?

Dostojevski izlasīju, kad man bija 13–14 gadu. Varbūt tas nav īstais laiks, bet tas kaut kādā mērā ielika manī pamatus šādai attieksmei – gatavībai pieņemt traģisko, pretrunīgo, saprast plosītas dvēseles un netiekties tikai uz saldām, skaistām lietām.

Es esmu kara laika bērns un trīs gadu vecumā laukos pie vecmāmiņas, kur mēs ar māti bijām patvērušies, piedzīvoju, ka met virsū bumbu tiešā veidā. Tas lielā mērā ir noteicis manu vēlēšanos saprast un gremdēties arī nāves tēmā. Tāpēc tapa mans cikls Piektais bauslis. Revolūcija un karš. Es sevi galīgi neuzskatu par bailīgu cilvēku, bet kara fobija man piemīt. Bailes un fobija ir divas dažādas lietas. Fobija vairāk ir tēlu sistēma, kas darbojas kā manī ieprogrammēts šausmu komplekss. Tāpēc man bija tieksme jaunībā skatīties ļoti daudz kara filmu. Tas reizē mani atgrūda un pievilka. It īpaši tas lidmašīnas kauciens, kad met bumbu. Trīsarpus gadus strādāju ar šo ciklu – astoņām gleznām. Izgāju vēlreiz tam visam cauri filmās, grāmatās, protams, internetā, vēlreiz pārdzīvoju, pārgremoju. Lielā mērā tā bija autoterapija. Man pēc tam karš attālinājās un kļuva par filozofisku kategoriju. Līdzīgi kā tagad, pēc 24. februāra, gleznojot nāves deju, nezaudēju visas jūtas un līdzjūtību pret visu, kas notiek Ukrainā. Ieguvu iespēju darboties un sadalīt šīs lietas – nāve kā metafora ar lielo burtu un nāve kā visu mūsu dzīves neglābjamais fināls, un kara šausmīgā, nežēlīgā, netaisnā nāve. Tas ir mans sarežģītais un individuālais ceļš. Ja es nebūtu kara laika bērns, es savādāk uztvertu traģisko noti. Es arī šobrīd gleznoju Nāves deju nr. 3. Tāpēc ir izstādīts melns rāmis, kurā glezna tiks ielikta īsi pirms izstādes slēgšanas. Šī glezna kaut kādā ziņā būs interaktīva, kā mūsdienās ir modē teikt. Iespējams, es to variēšu atkarībā no tā, kas pasaulē notiks.

Bet kādā mirklī glezna tiks pabeigta?

Jā, tā tiks pabeigta un februāra vidū tiks ielikta rāmī. Krievija un Putins ir izraisījis pilnīgi dēmonisku neprātu. Redzēs, kā pasaule un Latvija to uzņems. Latvija prot pārdzīvot smagus brīžus, un latviešiem ir iekšā bezgala daudz sīkstuma. Kari un mēri ir likuši no jauna sasparoties. Es ļoti ceru, ka latviešu nācija ar cieņu pieņems visus pārbaudījumus, kas tagad nāks, un ies uz priekšu un Latvija būs tikai labāka un stiprāka.

Šī intervija iznāks dienu pirms Lāčplēša dienas, kad runājam par Latvijas cilvēku, īpaši vīriešu, spēku un vīrišķību. Tajā pašā laikā, gaidot autobusu uz Rundāli, nācās pusotru stundu uzkavēties Bauskas autoostas apkaimē, un jau no paša rīta redzēju tik daudz piedzērušo visai deģeneratīvā stāvoklī... Pusstundas brauciena attālumā ir Rundāles pils – skaists apliecinājums cilvēka gara spēkam. Teicāt, ka Dostojevskis ir palīdzējis saprast plosītas dvēseles. Kas, jūsuprāt, ir noticis ar šiem cilvēkiem?

Jā. No vienas puses, tas cilvēkiem ir eksistences veids. No otras puses, uzskatu, ka viss, kas Latvijā ir neveiksmīgs un slikts, ir un paliek padomju režīma sekas. Ja Latvija 1940. gadā nebūtu iemesta ellē, mēs būtu turpat, kur Anglija, Dānija un Somija, ar kurām mēs rādītājos bijām vienā līmenī. 1940. gads ir visu laiku lielākā traģēdija Latvijas likteņos. Tas nāca kā elles uzbrukums Latvijai, kas bija ceļā uz attīstību, kur viss bija entuziasma pilns un gāja uz uzplaukumu. Ļoti labi atceros 1944. gadu, kā uzvedās sarkanarmieši vecmāmiņas mājās. Tieši tāpat kā Ukrainā. Viss padomiskais murgs ir atbildīgs par visu slikto Latvijā, par cilvēkiem, kas ir nodzērušies. Diemžēl pie Rundāles pils ir viena māja, kurā cilvēki gadiem dzīvo bez apkures un kanalizācijas. Visa šī degradācija ir padomiskā murga rezultāts, no kura nevar attīrīties. Diemžēl vienai paaudzei ir jāaiziet un citai jānāk vietā. Tāpēc es komunismu uzskatu par vissātaniskāko no visām nelaimēm, ko cilvēce jebkad ir pieredzējusi. Tieši izpildījuma veidā. Es uzskatu, ka Ļeņins un Staļins veido sātana komandas visspilgtākos piemērus. Absolūts antihumānisms, absolūta virzīšanās uz utopiju, ekonomika, kas ir murgs, nevis ekonomika, kas nespēj funkcionēt nekad un nekur. Piedevām komunisti ir spējuši saindēt cilvēku prātus tā, ka vēl tagad tajā nabaga traģikomiskajā Kubā un murgainajā Ziemeļkorejā ir sātanisma izaugumi vēl kroplākā formā. Es vienmēr saku – nebrīnieties, boļševismam 50 gados izdevās sakropļot latviešu dvēseli, ielīst tajā iekšā, kas vāciešiem neizdevās 700 gadu laikā.

Rundāles pilī septembra beigās atklāja izstādi Durvis uz vēsturi: Rundāles pils muzeja darbība arhitektūras un mākslas izpētē. Vēlos jums un jūsu kolēģiem savas paaudzes vārdā, kas piedzima gados, kad muižās bija ierīkotas cūku fermas un baznīcas izmantoja par saimniecības telpām, pateikt milzīgu paldies par to, ko esat izdarījuši.

Jā. Baigi aptvert, ja ne mēs, maziņš, maziņš muzejiņš, tā visa nebūtu. 1964. gadā nevienu uz Sibīriju nesūtīja, ja kāds muzejs būtu aizbraucis uz muižu un izglābis kādu gleznu, bet kolēģi to nedarīja. Kolēģi to nedarīja. Acīmredzot Rīgas muzejiem bija bail. Tas ir Rundāles pils direktora Laimoņa Liepas nopelns. Viņš smējās – Imant, mēs esam uztaisījuši muzeju par godu Dievam un muižniecībai. Un tā arī bija.

Dažās fotogrāfijās redzams, ka jūs burtiski uz rokām pa izdangātu ceļu nesat milzīgus baznīcas vai muižu interjera priekšmetus.

Protams! Mēs visas Lestenes skulptūras esam pārnēsājuši kā kaķēnus no telpas uz telpu. Vienkārši tā iznāca. Mums bija lemts. Tas uzrāda arī padomju iekārtas liekulību, jo tajā pašā laikā taču pieminekļu aizsardzība pastāvēja. Tā visu laiku bija žonglēšana. Kad es 1964. gadā sāku strādāt Rundāles pilī, par restaurāciju nevarēja ne iepīkstēties. Hruščovs vēl bija (Ņikita Hruščovs – PSKP CK pirmais sekretārs no 1953. gada un PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs no 1958. līdz 1964. gadam – U. A.).

Un, tā kā visi zināja, ka viņš bija teicis, ka ar piļu restaurāciju nedrīkst aizrauties, tas bija tabu. Tad Hruščovs pazuda, un visi drusku uzelpoja. Starp citu, tas bija arī Kaupuža nopelns (Vladimirs Kaupužs – latviešu padomju kultūras un valsts darbinieks, Latvijas PSR kultūras ministrs (1962–1986) – U. A.).

Visam tam pa vidu viņš tomēr nebaidījās. Skumji, ka nebija daudz cilvēku, kuri visā tajā sātanisma laikā sadūšojās stāties pretī. Negribu teikt, ka mēs bijām varoņi, vienkārši mūs neviens nepamanīja. Mēs nebijām kā Lidija Lasmane-Doroņina. Nelēcām uz ecēšām un darījām savu darbu.

Jūsu vārds nesaraujami ir saaudzis ar Rundāles pili, bet šajā izstādē ieraugām, cik jūs daudz ar nelielu domubiedru restauratoru grupiņu esat darījuši arī citu Latvijas baznīcu un muižu iekārtu saglābšanā un izpētē. Īpaši acīs iekrita fotogrāfija, kur jūs kaut ko restaurējat Ungurmuižā.

Jā. 1974. gadā mēs tur vienkārši aizbraucām – mana nelaiķa sieva un vēl viena kolēģe iekonservēja skaisto kāpņutelpu ar grenadieriem. Kāds bērns bija ielicis grīdas krāsā roku un uzlicis grenadierim uz sejas. Restauratori nostiprināja, lai nebirst nost, un Ieva noņēma to ķepu (smejas), un priekšā aizlika organisko stiklu, lai bērni nevar piekļūt.

Esat stāstījis, ka, būdami 23 gadus veci studenti, kopā ar Mārci Leopoldu Kļaviņu sākāt strādāt Rundāles pilī. Esat strādājuši, atvēruši logus un klausījušies tolaik modīgās Bītlu plates. Vai kādreiz vēl paklausāties?

Tagad vairs ne, jo man ir piemetusies tāda kaite, ka mūzika man ļoti iesēžas galvā. Es pēc tam nedēļu nevaru tikt no tās vaļā. Tas ir pavisam kaut kas traks. Vienīgā izeja ir klausīties ļoti sarežģītus gabalus, man pat Mocarts neder, jo to arī esmu spējīgs reproducēt galvā. Man vajag tik komplicētu mūziku, kaut ko vāgnerisku vai ko tādu, kas to izsit burtiski ar āmuru laukā (iesmejas). Tas ir smieklīgi, bet man tas ir kļuvis par problēmu.

Nevaru klausīties Raimondu Paulu, kuru uzskatu par ģeniālu. Viņš pārsit Endrū Loidu Veberu. Es tiešām domāju, ka viņš ir ģēnijs, bet viņu klausīties man ir postoši. Divas nedēļas pēc tam dziedāšu visu pēc kārtas. Smieklīgi izklausās, vai ne?

Mazliet. Traģikomiski.

Un man tā patīk mūzika...

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja