Adelmo Fornačāri, kurš pazīstams ar skatuves vārdu Dzukero, kas itāļu valodā nozīmē tieši to, pēc kā izklausās (pēc cukura), vislielāko popularitāti ieguvis ar savām romantiskajām balādēm. Nereti tās tiek izpildītas kopā ar pasaulē slaveniem dažādu žanru mūziķiem, kuru saraksts noteikti ir garāks nekā jebkuram citam populārās mūzikas izpildītājam un autoram no Itālijas. Tomēr viņš ir spējis savaldzināt ne vien cienījamas dāmas, bet pat pasaules soulmūzikas, džeza un blūza grandus. Viesojoties Itālijā, Mailss Deiviss izdzirdēja Dzukero dziesmu radio un 1988. gadā izteica vēlmi sadarboties, sajūsmināts par viņa unikālo spēju apvienot Dienviditālijas melodijas ar tradicionālo blūzu. Rejs Čārlzs teicis, ka Dzukero, iespējams, ir viens no labākajiem blūza mūziķiem, ar kuru viņš jebkad kopā strādājis.
Neilgi pirms mākslinieka koncerta Rīgā Izklaidei izdevās sazināties ar Dzukero elektroniski, jo telefoniski viņš intervijas nesniedzot.
Sveicināti, Adelmo! Īstais vārds ir tas, ko lieto jūsu draugi, vai esat Dzukero pilnīgi visiem?
Čau! Visi sauc mani par Dzukero. Tas sākās, kad vēl biju ļoti jauns puika, – mani draugi zināja mani kā Dzukero, un tagad šis vārds ir palicis gan personīgajā dzīvē, gan karjerā.
Par cukursaldiem parasti tiek dēvēti visādi popmūzikas zēni, bet blūza vai roka večiem parasti liekas, ka tas viņiem nepiestāv. Vai atceraties, kāpēc viens no sākumskolas skolotājiem deva jums šo iesauku?
Es domāju, tas notika tāpēc, ka biju jauks un vienmēr paklausīgs zēns, kurš ļoti labi uzvedās. Tā ir taisnība – man nav popzvaigznēm tradicionālā glītā izskata, toties varu pateikties Dievam, ka viņš man devis balsi, ar kuru vienmēr esmu spējis savaldzināt sievietes.
Jums ir gandrīz 30 albumu – kā izvēlaties, ko dziedāt koncertā? Vai jūs izvēlaties atšķirīgu repertuāru dažādās zemēs? Piemēram, brazīlieši taču nav tādi paši kā itāļi vai latvieši.
Jums ir taisnība – man ir ļoti daudz dziesmu, tāpēc jāplāno, ko spēlēt. Tas ir instinkts, kas man liek sakārtot pareizo programmu katram šovam. Cilvēki Brazīlijā var runāt citā valodā nekā Latvijā, bet mūzika ir vēl viena cita veida valoda, kas dod mums iespēju saprast citam citu arī bez vārdiem.
Kādam ir konkrēta dziesma, kas maina viņa dzīvi, citam kāds konkrēts mūziķis. Kas jums lika iemīlēt blūzu?
Nedomāju, ka ir kāda liela atšķirība starp itāļu, amerikāņu vai kādas citas zemes blūzu. Man tā bija tieši amerikāņu soulmūzika un blūzs, ko iemīlēju. Tādi cilvēki kā Otiss Redings, Areta Frenklina un vēl daudzi citi, ar kuriem man ir bijis prieks vēlāk arī strādāt, – Rejs Čārlzs, Mailss Deiviss un Solomons Bērks. Man blūzs šķiet tik universāls, tā ir mūzika, kas var aizkustināt līdz sirds un dvēseles dziļumiem, tai nav robežu.
Jūsu sadarbības partneru vidū ir daudz izcilu, pasaulslavenu dažādu žanru mūziķu. Kā jūs viņus izvēlaties, vai varbūt viņi izvēlas jūs?
Visas šīs lietas ir notikušas ļoti dabiskā veidā. Viņi nekad nav bijuši ierakstu kompāniju ieteikti, nolīgti vai kā tamlīdzīgi savesti ar mani kopā, kā varētu domāt, ikreiz manās biogrāfijās izlasot paprāvo studijas un skatuves partneru sarakstu. Bieži tas vienkārši notiek tā – es ar kādu satiekos, jo mums ir kopīgi draugi vai kādā no maniem koncertiem, un mēs sākam sarunāties. Ja mūsu attiecības attīstās tālāk, agri vai vēlu rodas ideja par sadarbību mūzikā. Esmu šajās kopīgajās muzikālajās aktivitātēs ieguvis dažus ļoti tuvus draugus. Man ir bijis liels gods strādāt ar tik daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem. Esmu gatavs pazemīgi paklanīties viņu priekšā par cēlsirdību, ka man tikušas dāvātas šīs iespējas.
Kura no tām jums ir visnozīmīgākā?
Tā noteikti ir bijusi iespēja strādāt kopā ar Lučāno Pavaroti, it īpaši tāpēc, ka viņa vairs nav mūsu vidū. Viņš bija dižens vīrs ar cēlu sirdi, kurš devis daudz prieka pasaulei un daudz mīlestības saviem draugiem. Viņam vienmēr būs īpaša vieta manā sirdī par to, ko viņš ir paveicis manā dzīvē, un man joprojām viņa pietrūkst.
Blūza dievs Džons Lī Hukers savu pēdējo ierakstu veicis kopā ar jums. Vai ierakstu sesijas laikā nebija nekādu mistisku notikumu, ko vēlāk mēdz atcerēties un saskatīt kā zīmes, ka kāda dzīves ceļš tuvojies noslēgumam?
Nē, man absolūti nebija tādas sajūtas, ka tas varētu būt Džona Lī Hukera pēdējais ieraksts. Kad kopā strādājām, viņš bija vislabākajā formā. Mēs lieliski pavadījām laiku, daudz smējāmies, un es atceros, ka viņam ļoti, ļoti joprojām patika un interesēja sievietes.
Vai klausāties mūziku savās mājās?
Pirmais, ko izdaru, kad atgriežos mājās: es pārbaudu, vai viss ir kārtībā manā fermā. Jā, tā ir taisnība – es dzīvoju lauku mājās Toskānā, kur mēs audzējam augļus un dārzeņus, mums ir mājlopi. Kādu mūziku klausos, tas ir atkarīgs no mana garastāvokļa, un no tā, ar ko esmu kopā. Tas var būt gan roks, gan blūzs, gan kaut kas romantisks.
Jums ir kādi īpaši favorīti mūsdienu mūzikā?
Tagad ir tik daudz talantīgu dziedātāju un mūziķu, ka dažreiz ir grūti visam izsekot līdzi. Esmu liels Coldplay un Adeles fans.
Atceros, ka intervēju jūs iepriekšējā vizītē Rīgā – toreiz jūs runājāt itāļu valodā un sazinājāmies ar tulka palīdzību. Daudzas jūsu dziesmas ir angļu valodā. Jūs visu saprotat, bet tomēr kautrējaties runāt angliski?
Jā, es saprotu angļu valodu, bet dažreiz, it īpaši, kad esmu noguris, ir grūti domāt par to, ko teikt angliski. Tad man ir daudz vieglāk izteikties itāļu valodā.
Vai ir iespējams pateikt, kā rodas jūsu dziesmas?
Es iedvesmojos no dzīves. Lai kur es eju, lai ko redzu, dzirdu vai jūtu, tas viss iedvesmo mani dziesmu rakstīšanai. Varbūt tie ir pūļi un lielpilsētas troksnis, bet varbūt tieši pretēji – klusums, miers un vientulība laukos. Visur es atrodu kādas vibrācijas, kas iziet caur mani un pārvēršas dziesmās. Dziedāšana un spēlēšana man joprojām sagādā prieku neatkarīgi no tā, vai tā ir milzīga auditorija vai tikai daži dzīvnieki manā fermā, kuriem es arī labprāt padziedu.