Reti nākas runāt ar cilvēku, kurš apdomā katru vārdu, kas nāk no viņa mutes, un atļaujas padomāt par uzdoto jautājumu. Ansis Starks ir pats. Tīrradnīgs. Pirms pats nav kaut ko sapratis par pasauli, viņš nevēlas piesūcināties ar bezgalīgi daudz mākslas iespaidiem. Pat ja dižgaru. "Līdz šim kvalitātes ziņā esmu bijis ļoti izvēlīgs. Iespējams, tā man arī daudz kas ir gājis garām," saka fotogrāfs.
Mākslas stacijā Dubulti viņa pirmajā izstādē Portreti RL Starka acīm skatāmi citi – pasaulslavenu mākslinieku un intelektuāļu portreti, kas tapuši kopš 2010. gada. Baleta mākslinieks Mihails Barišņikovs, mākslinieks Ilmārs Blumbergs (1943– 2016), reklāmas guru Nīls Frenčs, makroekonomists Džefrijs Frankels, aktrise un režisore Līva Ulmane, Viņa Svētība dalailama, dzejnieks Uldis Bērziņš, čellists Miša Maiskis, dziedātājs/a Baby Dee, mākslinieki Kristians Boltanskis, Laris Strunke un citi. Izstāde parāda 36 personības vairāk nekā 200 fotoportretos, kurus papildina Ulda Tīrona atlasītie fragmenti no Rīgas Laika intervijām ar izstādes varoņiem. Izstāde notiek Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2016 programmā. Izstādes kuratore – Inga Šteimane, arhitekts – Austris Mailītis.
Ansis Starks (1980) ir kļuvis pazīstams kā izcils arhitektūras un izstāžu dokumentētājs, kurš niansēti iedziļinās objekta un telpas saspēlē. Kopš 2009. gada pozicionējot sevi ka brīvmākslinieku, viņš sadarbojas ar vadošajiem Latvijas arhitektu birojiem un izstāžu veidotājiem, regulāri publicējas žurnālos Latvijas Architektūra, Deko, Rīgas Laiks. Strādājis aģentūrā A.F.I. par preses fotogrāfu (2006– 2009). Ieguvis biznesa vadības bakalaura grādu tirgvedībā Latvijas Universitātē (2002).
Ko jums nozīmē pirmā izstāde? Ar ko to var salīdzināt?
Pagaidām viss ir normāli, vienkārši patīkami. Plus – vēl daudz jaunas pieredzes.
Kādā ziņā? Saistībā ar izstādes iekārtošanu?
Jā, ar iekārtošanu, bet, sākot jau ar to, ka pirms iekārtošanas, runājot ar kuratori Ingu Šteimani, sanāca padomāt un kaut nedaudz saprast, kā tad tieši es bildēju. Mazliet ieraudzīt no malas. Vieniem ir bildes, citiem ir bildes, man arī – bildes. Neredzēju kontekstu un kas manām bildēm būtu tas raksturīgais.
Kā jūs atbildat uz šo paša uzdoto jautājumu? Kas jūsu fotogrāfijas atšķir miljardu attēlu jūrā?
Būs grūti [pateikt], jo tagad atkal esmu to aizmirsis. Vairāk šķiet, ka krāju sajūtas, pārdzīvojumus. Tas krājas kā potenciāls, bet prātā tas viss nestāv. Kaut ko saproti un tad atkal aizmirsti. Grūti pārslēgties starp tām sadaļām. Tas ir tā kā ar bankas kartes kodu. Vienā dienā vienkārši jūti, ka kaut kādas plāksnes nobīdījušās un vairs neatceries. Tu arī nevari atcerēties, kamēr tās nesabīdās atpakaļ. Paiet kāda diena, un viss atkal ir atpakaļ automātikā. Šodien šī sadaļa nestrādā. Tagad aktuālāks ir piegājiens.
Tad runāsim par to, kas ir aktuālāks, – par piegājienu.
Jā, vakar (intervija notiek 15. jūnijā – U. A.) vēl sapratu, ka piegājiens ir nosacīti dokumentējošs. Tādā veidā, ka visbiežāk izvēlos situācijas, kuras pamanu vai – kuras man noliek priekšā. To situāciju ietvaros mana interese ir dabūt foršu bildi. Tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan arhitektūru un interjeriem. Ļoti retas ir reizes, kad man ienāk prātā vai man pašam ir jāizdomā, kāda būs situācija. Vieta ir tāda, kāda tā ir, fons – arī. Tas ir tas interesantums.
Cik daudz jūs inscenējat apstākļus? Vai kādreiz lūdzat intervijas varoni pārsēsties citur vai – uzskatāt par savu meistarības pārbaudi labāko rezultātu izspiest no esošās situācijas?
Jā. Reizēm pašā sākumā, kad cilvēki ierodas, var ātri uzmest aci un pateikt, kurā pusē kuram sēsties. Pēc tam neko nepārbīdu. Pozas intervijās ir vienveidīgas. Cilvēki sēž, reizēm viņi pat atgāžas un neko īpaši citu arī nedara. Varbūt vēl kaut ko ar rokām. Seja ir tā interesantākā. Cilvēks reducējas uz seju.
Vai jūs seju uzskatāt par cilvēka portreta galveno daļu?
Nē. Man joprojām nav īsti skaidrs, kas ir portrets. Es arī nepretendēju, ka bildēju portretus dziļi saturiskā nozīmē, ja vien ar portretu neapzīmē formātu – ka redzams cilvēks un lielu daļu no kadra aizņem seja. Nezinu, kas tās ir par šķautnēm, kuras tieši veido portretu un kuras ir katrai personai raksturīgas. Labi, ja sanāk nobildēt interesantāko, kas ir tajā situācijā, un parādās kaut kas raksturīgs. Varbūt laimējas nobildēt kaut ko, kas attiecas uz portretu dziļākajā nozīmē. Varbūt tas cilvēks tāds nemaz nav, es nezinu.
Droši vien vairākumu no interviju varoņiem satiekat pirmo un pēdējo reizi dzīvē. Vai pirms tam mēģināt par viņiem uzzināt maksimāli daudz vai paļaujaties uz priekšstatu, kas veidojas intervijas laikā?
Jā, tā tas notiek. Gribot negribot tā ir mana versija. Dokumentālisms ir nosacīts, jo viss ir subjektīvs. Kaut vai tas, kuru bildi izvēlos vai kuru izvēlas žurnāls, vai kuras bildes izvēlos iedot žurnālam. Citas vispār nerādu, neuzskatu par vērtīgām. Līdz ar to kādus aspektus iznāk izcelt un citus – atkal nerādīt. Nav tik lielas nozīmes, kas sēž galda otrā pusē. Ir vienāda pieeja un vienlīdz interesanti. Seju vai cilvēku bildēšanā esmu sapratis, ka tas ir kā slinkā tēlniecība. Materiāls pats kustas, atliek tikai piefiksēt – šitā labi vai šitā labi. Tā ir primārā interese. Viens ir skulpturālais moments, kas mainās acu priekšā, taču, protams, tas visu laiku ir sajūgts kopā ar personību. Sajūsmina tieši kombinācija, kādas var būt skulpturālās variācijas, plus – ko tu jūti ar visām maņām reizē – personības strāvojumu. Tas reizēm ir ļoti iespaidīgi – gan izteiksme, gan personība.
Kāda ir atšķirība – fotografēt dzīvu cilvēku un ēku? Faktūras ziņā līdzīgi – cilvēkam ir deguns, mājai – balkons vai kāds cilnis. Ko dod dzīvība? Ko tas maina fotogrāfam?
Tas ir ļoti, ļoti dziļš jautājums. Es tagad mēģinu iedomāties interviju situācijas… Tas nav dokumentu foto, kur cilvēks atnāk un tev viņš vienkārši jānobildē. Intervijās dabū vairāk informācijas par personību. Tu esi dzīvs, un tas otrs ir dzīvs. Līdzīga veida dzīvs. Droši vien visu laiku notiek kaut kāda salīdzināšana un mācīšanās. Ar ēku – tas ir kaut kas cits, tu nesaisti sevi ar ēku. Taču ar visiem cilvēkiem, pieļauju, mēs līdzināmies, salīdzināmies – kā tas un kā tas. Tā ir kaut kāda pārliešanās. Slīpēšanās.
Cik apmēram kadru no vienas fotosesijas piedāvājat redakcijas izvēlei? Vai tas ļoti atšķiras katrā gadījumā?
Tas ļoti atšķiras no personas. Kādi 20 kadri parasti ir. Bet ne tā, ka būtu par visiem sajūsmā.
Vai jūs iestājaties par savu variantu vai ļaujat brīvu izvēli redaktoriem?
Neiestājos. Priecājos, ja paņem kādu neparastāku bildi, tad tas ir pārsteigums. Citreiz atkal ir parastākas. Laiks iet, un domas mainās, nepastāvu uz kaut ko vienu.
Ko jūs saucat par neparastāku bildi? Varat minēt kādu piemēru?
Man bija pārsteigums, ka žurnāls vākam paņēma prezidenta Andra Bērziņa bildi ar ciet acīm. Tas bija forši.
No izstādes bukletā publicētajām neparastāka man likās mākslinieka Māra Bišofa fotogrāfija. Tur nav sejas tuvplāna, seja un acis patiesībā vispār nav redzamas.
Ar Māri Bišofu man ir vienas no mīļākajām bildēm. Tā nebija intervija, mums vajadzēja pašiem satikties un tikt pie bildēm. Biju iedomājies, ka vajadzētu Bišofu bildēt pa gabalu ieslīpi no augšas. Mazi cilvēciņi kā skudras. Liekas, ka 45 grādu leņķī. Man likās, ka viņu vajag bildēt tā, kā viņš pats zīmē. Mēs satikāmies, un paldies viņam, ka arī viņš bija piedomājis pie sava tēla – saģērbies mazliet ne tā, kā viņu var redzēt pa ielu ejam. Bišofs piedāvāja bildēt tā, ka seju neredz. Tā mēs tur bildējāmies, un viss jau tā bija labi, bet vislielākais pārsteigums bija tas, ka viņš pats sāka saspēlēties ar savu ēnu. Tas jaukākais bija, ka ēnā viņa siluets izskatījās pavisam tāds, kādus viņš zīmē savus varoņus. Cepure no parastas platmales bija kļuvusi par Ķenča stāvo cepuri. Arī tas ēnas izgriezums. Tas bija tāds prieks, ka tu neesi to izdomājis, bet tas tā notika.
Pirms brīža pieminējāt bijušo prezidentu Andri Bērziņu. Esat fotografējis arī tagadējo prezidentu Raimondu Vējoni, tas it nemaz nelīdzinās klasiskam parādes portretam. Tāds ļoti cilvēcisks, ar bērnišķīgi piekostu lūpu. Vai tas ir mīts, ka politiķus fotografēt ir grūtāk, jo viņi esot stīvāki. Kā jums gāja?
Pārāk jau politiķus neesmu bildējis un neesmu par viņiem domājis. Šo Vējoņa bildi izvēlējos kā galveno, jo šķita, ka – vismaz intervijas laikā – cilvēciski viņam bija vēlme izpausties un atbildēt uz jautājumiem, bet kā prezidentam visu laiku bija kaut kādi iegrožojumi un nevarēja atļauties. Tāpēc ir tā bilde – tūlīt teiks, bet tomēr nevar.
Rīgā dzimušais Filips Halsmans savā slavenību lēcienu sērijā mēģinājis tās izsist no parādes sejas un atraisīt spontānu, statusa un paštēla nemaskētu īstumu. Kad, jūsuprāt, sarunas laikā cilvēks ir vispatiesākais?
Tad, kad Rīgas Laiks viņu ievilina pietiekami dziļi sarunā. Man šķiet, ka tas Rīgas Laikam arī izdodas. Viņiem ir lielās tēmas, un cilvēku sejas ir diezgan vienveidīgas. Varbūt pat drūmas. Jautājumi jau atspoguļojas sejā.
Jā, reizēm šķiet, ka ir pat izstrādājusies zināma klišeja, ar kādiem portretiem pieklājas ilustrēt intelektuāļu intervijas, – dziļdomīgs, sevī vērsts skatiens, à la Rodēna Domātājs. Jūsu varoņi bieži vien ir redzami arī smaidīgi un pat smejoties.
Jā, man diezgan labi patīk smaidoši intelektuāļi, bet žurnāls viņus izvēlas nelabprāt. Bija kāds ekonomists ar ļoti sirsnīgu smaidu. Prezidentam jau tā bilde arī ir forša. Viņš arī smaida. Tur, kur viņš ir nopietns, bildē no skata kļūst pat drūms. Arī es, kā izrādās. Mani fotografēja, un, kā pārtraucu smaidīt, tā uzreiz nāca komentārs par drūmumu. Pašiem mums liekas, ka esam mierīgi un neitrāli, bet no skata klāt nāk smagums.
Aktrises Līvas Ulmanes, manuprāt, skaistais, taču vecumu nemaskējošais portrets atgādināja kādu gadījumu pēdējā laika sieviešu žurnālu vāku praksē, kad sabiedrībā pazīstamas sievietes seja bija "izgludināta" tiktāl, ka viņa bija zaudējusi pat savus vaibstus. Kāda ir jūsu attieksme pret "fotošopu" un jaunības kultu?
Prieks dzirdēt, ka ir labi sanācis, jo sievietes es mazliet raustos bildēt. Esmu bažīgs. Vienmēr liekas, ka nezinu, kā viņa grib izskatīties un kas skaitās labi. Man ir savi kritēriji, man liekas, ka viss ir forši, bet, kā sievietes to uztver, man vienmēr ir neskaidrība.
Vai Rīgas Laika varoņi kādreiz prasa fotogrāfiju, vai viņi stāv tam pāri?
Uz viņiem visiem fotografēšana īsti neattiecas. Kāds varbūt sākumā kaut ko iebilst, bet arī ar viņiem nav nekādu sarežģījumu – pasaka, ka bildēs, un pāriet pie citas tēmas.
Jums ir iespēja uzturēties telpā visu intervijas laiku?
Parasti varu uzturēties, cik vajag. Īpašo personu gadījumos, kā Līva Ulmane, – tur ierobežojumi bija jau pašiem jautātājiem. Viņai viss notiek pēc stingra grafika. Bildējot vajadzēja būt maksimāli diskrētam, lai mani pirms tā jau ne garā laika neizraida laukā. Attiecībā uz izskatu, ko jūs pirms brīža teicāt, – mani interesē cilvēks, kāds viņš izskatās. Pats cilvēks kā materiāls. Nevis remonta vai teātra kārta, kas ir virsū. Tas mani reizēm pat biedē, jo nevar saprast, kas aiz viņa ir.
Vai Rīgas Laika portretu pieredzē atceraties arī kādu gadījumu, kad palika sajūta, ka nav izdevies uzminēt šo cilvēku, "nesaslēdzās"?
Jā, ar Mihailu Barišņikovu man likās, ka sanākušas ļoti ikdienišķas, parastas bildes. Jaukākās ir tās, kurās viņš ir aizlicis rokas aiz galvas un kaut kur sāniski mazliet smaida. Toreiz nodomāju, ka tās ir līdzīgas Annijas Leibovicas uzņēmumiem pirms gadiem divdesmit trīsdesmit. Tagad skatos, un man tās tomēr liekas pavisam citas bildes. Arī gadi ir starpā. Iespējams, tā viņam ir raksturīga poza – tad, kad viņš saliek rokas aiz galvas un iekārtojas. Arī ar Raimonda Vējoņa portretu likās – ārprāts, nekā nav sanācis nobildēt. Tas nebija brīvs process. Arī ar jautājumiem viņam nevarēja piekļūt tā, ka raisītos saruna. Sajūta bija tāda, ka visu laiku bildēju vienu un to pašu. Bet paskatoties – nianšu tomēr ir pietiekami daudz, lai izvēlētos, kuru aspektu parādīt un kuru – nerādīt.
Un pretēji – pēc kuras bildēšanas esat gājis lidodams mājās?
Favorīts man bija reklāmas meistars Nīls Frenčs. Viņš bija ļoti pateicīgs materiāls no skulpturālā viedokļa. Šajā reizē varēju apmierināt šo interesi – ne vienmēr tas sanāk. Ne visi ir tik skulpturāli vai arī – tik skulpturāli izpaužas. Te bija kaut kas jauns un svaigs tieši kadrējuma ziņā. Pretējais – garlaicīgais, nomācošais rutīnas gals – ir tāds, ka kadra lodziņš jau vienmēr ir tāds, kāds tas ir, un cilvēka siluets arī ir principā tas pats. Parasti izdodas atrast kādu piegājienu un kadra veidu, bet brīžos, kad tas nav sanācis un atkal ir tas pats, liekas, ka tas jau ir apnicis. Māris Bišofs arī bija ļoti iepriecinošs gadījums.
Interesanti, kas ir tas ķermeniskais minimums, kas bildē jāparāda, lai mēs atpazītu, ka tas ir tieši tas cilvēks? Varētu fotografēt tikai rokas, tās mēdz būt skaistas un izteiksmīgas, bet diez vai cilvēku bez paraksta varētu pazīt?
Laikam jau seja uztverē darbojas spēcīgi. Man – jā. Varbūt ir kāds, kas cilvēkus atpazīst tieši pēc rokām un neatceras pēc sejas.
Portreta žanram ir senas tradīcijas glezniecības vēsturē. Vai esat mācījies, pētījis?
Nē, mācījies neesmu, pētījis neesmu. Taču mana mamma (Ilze Starka – U. A.) pasniedz gleznošanu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, un visu mūžu tas fonā ir bijis. Tāda mērce visu laiku ir bijusi apkārt, lai gan pats neesmu neko tādu mācījies.
Runājot par mācīšanos, neatradu, kur jūs pats esat mācījos fotografēšanu?
Fotogrāfiju mācījos ziņu aģentūrā A.F.I., kuras vairs nav, bet es vēl paspēju ielēkt gandrīz pēdējā vagonā. Tā man ir bijusi vienīgā īstā skola dzīvē. Domāju, ka seju tuvplāni ir, arī pateicoties ziņu aģentūrai. Pirms tam vairākus gadus fotografēju tāpat prieka pēc. Neko ar bildēm nepasāku. Nebildēju cilvēkus. Kautrējos – nu kā es tagad iešu un bildēšu? Citiem tas ir bez problēmām – gribu bildēt un bildēju. Ziņu aģentūra mani pieradināja, ka var iet un cilvēku fotografēt. Piemēram, ir kaut kāda sapulce, kaut kas notiek. Parasti tu neej un nejaucies iekšā, bet tad, kad tev ir jāfotografē, tu nemaz neapsver variantus – droši ej iekšā, bildē un daries, un, ja tev kāds ko prasa, saki, ka tev jābildē. Bet īstenībā tev vienkārši kāds cits cilvēks uz lapiņas ir uzrakstījis – aizej tur. Un tu ej, it kā tev tur būtu jābūt. Protams, ir arī tādi cilvēki, kuriem liekas, ka viņiem visur ir jābūt.
Profesionāls fotogrāfs laikam nevar būt kautrīgs, pa durvīm vismaz viņam ir jāieiet?
Es līdz šim darbojos režīmā, ka man uzdod uzdevumus. Ja tā būtu mana iniciatīva, vajadzētu iet un klauvēt.
Jums ir bijusi iespēja salīdzināt preses fotogrāfa darbu ar brīvmākslinieka "lēno fotografēšanu". Pieļaujat domu, ka varētu kādreiz atkal būt preses fotogrāfs?
Šobrīd ne. Iespēju pieļauju, bet vilinājuma nav. Nav iztrūkuma sajūtas. Aģentūra derēja kā treniņa režīms, jo pēc savas uzvedības un dabas esmu lēns. Ieliekot superātrā režīmā, tas kaut nedaudz mani pakustināja uz aktīvāku pusi. Intervijās bildējot liekas, ka tev ir mūžība laika. Pirmoreiz no ziņu aģentūras biju uz triju Baltijas prezidentu un Polijas prezidenta tikšanos. Man tā bija pirmā oficiālā režīma fotografēšana. Es biju šokā. Pat nepamanīju, kad var bildēt. Nu labi, to es pamanīju, bet, kamēr bildēju, visus jau meta laukā. Kā tur vispār var paspēt?!
Esat studējis biznesa vadību. Nav vēlēšanās nodibināt savu fotostudiju un pašam sevi nodarbināt?
Es jau sevi pašlaik nodarbinu kā fotogrāfs. Tas droši vien noderētu, ja gribētu paplašināties tālāk par savas personas robežām. Tagad visu daru pats, apstrādāju arī bildes. Pagaidām nevaru iedomāties, ka tas varētu būt savādāk.
Jūs fotografējat digitāli?
Jā. Apstrāde pēc tam ir it kā nepamanāma, tomēr ir iespēja izšķirties starp drusku gaišāk un drusku tumšāk, kontrastu – lielāku vai mazāku. Ar šīm lietām var pavadīt diezgan ilgu laiku pie datora.
Vai Latvijā profesionālam fotogrāfam ir iespējams normāli dzīvot, nedarot citus darbus?
Neesmu to īstenojis, bet domāju, ka iespējams tas ir. Tas ir atkarīgs no apgriezieniem.
Cik saprotu, jums pašlaik nenākas fotografēt neko tādu, kas jūs galīgi neinteresē un varbūt pat pazemo. Vai kādreiz ir nācies?
Jā, es sapratu. Ikdienas darbus arī neapzināti šķiroju un pārdomāju, kaut kur ierindoju – tas bija patīkamāks un tas ne. Veidojas spektrs. Apmēram reizi gadā tev dzīvē iemet situāciju, kad saproti, ka līdz šim īstenībā tu esi bildējis tikai to, kas tev ir paticis.
Varat minēt kādu piemēru?
Tas bija interjeru jomā. No tā gadījuma skaidrāk sapratu, ka fotografēju caur jušanu. Prāts tur nedarbojas. Tas nestrādā jautājumu un atbilžu līmenī, piedalās kā satura noteicējs, ievirzītājs, bet galvenais dzinulis ir cits. Tas barojas un darbojas no citām maņām. Un tad tu nokļūsti vietā, kur nekas maņas nekustina. Saproti, ja nebūtu vairāku gadu pieredzes, kur var pieslēgt prātu un saprast, ko darīt, vispār būtu paralīze, jo neko nevar saprast, ko un kā bildēt. Pieslēdzot pieredzi un mazliet uztverot to kā joku – kā teātri un butaforijas –, vienkārši saliec tās lietas, kuras ir smieklīgas un par kurām nezini, kam tās īsti domātas, tā, lai tās izskatās, un nobildē. Un bija ļoti labi. Rezultāts arī man pašam patika. Nebija tā, ka es kaunētos.
Nesen lasīju interviju ar kādu reklāmas industrijā strādājošu cilvēku, kurš teica, ka viņš līdz pusdienlaikam redz tik daudz attēlu, cik viens XVIII gadsimta cilvēks, iespējams, nebija redzējis visa mūža laikā. Kā profesionāls fotogrāfs jūtas Instagram un Facebook laikmetā, un kas viņu padara par fotogrāfu mākslinieku laikā, kad fotografēt var katrs?
Es nezinu, kas viņu padara par profesionāli… Labi, tas viņu nepadara par profesionāli, bet viņš var šo nodarbi izmantot, kamēr kādam šķitīs, ka tās bildes ar kaut ko atšķiras, un viņš būs gatavs par to maksāt. Reizēm man šķiet, ka es jau daru to pašu, ko citi, ko jebkurš dara, kam ir telefons un kamera, tikai es tam veltu mazliet vairāk laika. Darbība ir tieši tā pati, tikai mazliet ilgāk, mazliet precīzāk, un no tā rodas atšķirība.
Kādas ir jūsu senākās atmiņas saistībā ar fotogrāfiju – kad jūs fotografēja vai jūs kādu fotografējāt, vai varbūt pētījāt albumus pie vecmāmiņas?
Sanāks no otra gala. Man pašam ir jocīgi atcerēties, kā sāku fotografēt. Tas bija jau pēc divdesmit gadu vecuma. Tas ir pavēlu. Jocīgais, ka nesaprotu, kas ir tie divi aspekti manī, ka fotogrāfija un fotografēt šķita pašsaprotami, kamēr citi to dara, bet manī pašā fotogrāfs bija infantilā stadijā. To bija ļoti pārsteidzoši konstatēt. Skolā klasesbiedrenes gāja uz Andreja Granta pulciņu un kopēja melnbaltās bildes, sapratu, un tu zini, ka tajā vecumā tas ir stilīgi un forši, un vispārpieņemti. Fotografēt ir forši. Laiks paiet, un tad pēc divdesmit gadiem saproti, ka tev pašam kā bildētājam apziņa ir tajā līmenī, ka fotografēšana ir tikai tad, kad ģimene sanāk kopā vai pie eglītes. Tad vēl nebija digitālo aparātu. Atceros, ka man bija jāpārliecina sevi, ka es tagad tērēšu naudu, pirkšu filmiņu un kopēšu bildes – ka tā var. Īstenībā man iekšā bija pretošanās, ka tā ir materiāla tērēšana, – filmiņa ir domāta nobildēt izbraucienu vai vēl kaut ko, kā es tagad bildēšu krūzei osu vai caurumu sienā? Tas bija īpatnējs moments. Nesen atcerējos, ka es bērnībā pie bildēm lasīju fotoparakstus – kurš ir bildējis. Bildes neatceros, bet vārdus un uzvārdus atceros. Tas, man liekas, ir kaut kas ļoti zīmīgs.
Ansis Starks
Izstāde Portreti RL
Mākslas stacijā Dubulti līdz 22. augustam