Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Gaisma bāreņu vilciena pierē. Intervija ar lietuviešu rakstnieci Jurgu Vili un ilustratori Linu Itagaki

"Jā, es gribēju uzrakstīt grāmatu par tēvu un veltīt to viņam. Taču radīšanas procesā bija sajūta, ka rakstu arī savam dēlam. Gribēju viņu pasargāt, sasildīt, pavadīt un būt blakus viņam fantāziju pasaulē," saka lietuviešu rakstniece Jurga Vile, kura uzrakstījusi Lietuvā ļoti mīlētu grāmatu – Sibīrijas haiku.

Lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles grafiskais stāsts par deportācijām 1941. gada jūnijā ir viena no neparastākajām grāmatām, kas veltīta šai tēmai. Tas, ka Sibīrijas haiku paredzēta pirmsskolas vecuma bērniem, rada autorei divkāršu slodzi – izstāstīt par ļoti drūmu laiku savas tautas vēsturē XXI gadsimta bērnam uztveramā valodā un izstāstīt to, saglabājot arī cerīgu, gaišu noti. Neiespējamā misija nudien ir izdevusies – šis teksts stiprina pārliecību, ka pat visdrūmākajā tumsā vienmēr iespiežas gaismas stars. Un vēl kas. Sibīrijas haiku lielais trumpis ir precizitāte detaļās, kuras stāsta gaitā iegūst simbolisku nozīmi. Vai tas būtu ābols, zostēviņš, maizes radziņi vai kartupelis – sadzīviskas, šķietami nenozīmīgas detaļas kļūst par spožiem māju sajūtas gabaliņiem laikā, kad māju vairs nav.

Iespējams, tieši šis – hiperprecīzo detaļu un neviennozīmīgās noskaņas – apvienojums ir ļāvis Sibīrijas haiku autorēm iekarot mazu un lielu lasītāju sirdis, publicēt jau sesto grāmatas izdevumu Lietuvā un izdot tās tulkojumus daudzās pasaules valodās. Tagad arī latviešu valodā, Daces Meieres tulkojumā.

Saruna ar grāmatas autori Jurgu Vili un ilustratori Linu Itagaki (saruna notika attālināti).

Grāmatu esat veltījusi savam tēvam, viņš ir stāsta galvenais varonis. Ko viņš sacīja par šo savas pieredzes interpretāciju?

Jurga Vile. Jā, es gribēju uzrakstīt grāmatu par tēvu un veltīt to viņam. Taču radīšanas procesā bija sajūta, ka rakstu arī savam dēlam. Gribēju viņu pasargāt, sasildīt, pavadīt un būt blakus viņam fantāziju pasaulē. Tāpēc neesmu bijusi pilnībā uzticīga tikai sava tēta stāstam, tomēr viņš bija klātesošs, kamēr grāmata tapa. Mēs tikāmies un stundām ilgi sarunājāmies pa telefonu. Mēs it kā savstarpēji dalījāmies ar vienām un tām pašām atmiņām.

Šajā procesā viņš bija visai jūtīgs pret izmaiņām stāstā. Viņam šķita, ka nav pateikta visa patiesība. Piemēram, grāmatā viņš ir attēlots dažus gadus vecāks, nekā bija patiesībā. Viņam bija sajūta, ka melojam. Esam daudz diskutējuši par dokumentālās un daiļliteratūras atšķirībām. Esmu arī veikusi izmaiņas stāstā, ņemot vērā tēta piezīmes un ieteikumus. Taču nekad neesmu uztvērusi Sibīrijas haiku kā interpretāciju. Man šis ir ļoti reāls stāsts. Pieredzes mozaīka, kas uzkrāta daudzu gadu laikā.

Kur jūs smēlāties materiālu stāstam – vai tas ir balstīts tikai jūsu tēva stāstītajā, vai izmantotas arī citas atmiņas, daiļliteratūra par šo tēmu?

J. V. Kad Lietuva pasludināja neatkarību (1990. gadā – O. Z.), tika publicētas daudzas atmiņu grāmatas par deportācijām. Toreiz man bija trīspadsmit. Un mani ļoti interesēja šīs liecības. Tēvs pirka gandrīz katru jauno izdevumu, es aizrautīgi lasīju, blakus gultai bija sakrājusies grāmatu kaudze. Daudz kas man bija pazīstams, jo tētis runāja ar mums par Sibīriju jau kopš bērnības.

Viņš stāstīja garākus stāstus, atsevišķas epizodes, kur bija daudz zīmīgu detaļu. Tad viņa mamma, mana vecmāmiņa, sarakstīja piezīmju grāmatu ar savām atmiņām. Tā bija rakstīta kā dienasgrāmata, kas tapa ilgu laiku pēc aprakstītajiem notikumiem. Šis dokuments mani dziļi aizkustināja. Patiesībā tas būtiski atšķīrās no tiem tekstiem, ko biju par šo tēmu lasījusi iepriekš. Šis dzirdēto stāstu un izlasīto tekstu apjoms mani bija pamatīgi ietekmējis. Dažkārt jutos tā, it kā pati būtu bijusi deportēta.

Ja ir iespējams nosaukt vienu – kas ir centrālais, pamatmotīvs jūsu tēva stāstos par Sibīriju?

J. V. Viņš zaudēja savu tēvu stacijā, pirms vēl sākās pats lielais "ceļojums". Viņš nezināja, ka tā ir pēdējā reize, kad redz savu tēvu. Un tas savā veidā ietekmēja, iezīmēja viņu uz visu mūžu. Viņš par to runāja atkal un atkal. Arī par sasalušo kartupeli (ar šo stāstu sākas grāmata – O. Z.), par milzīgo prieku, ar kādu viņi to ēda. Viņš bieži atcerējās, kā bija pazaudējis vienu kurpi pa ceļam uz kazarmām. Viņš stāstīja par moskītu bariem un par savu klepu. Viņš tur visu laiku bija slims, sava dzīvība bija jāizcīna katru dienu no jauna.

Kāpēc savam stāstam izvēlējāties tieši šādu – grafiskā stāsta – formu?

J. V. Vispirms jāsaka – es nedomāju par formu, bet gribēju izstāstīt stāstu. Kad biju nolēmusi rakstīt bērniem, vajadzēja padomāt par kaut ko neparastu, kas piesaistītu viņu uzmanību. Nodomāju – vissvarīgākais ir likt viņiem vispirms paņemt grāmatu rokās. Kad viņi būs to atvēruši, ceru, ka šī pasaule taps viņiem redzama un sajūtama.

Lietuvā komiksi un grafiskie romāni tagad tikai sāk savu dzīvi, šī kultūra nav plaši pazīstama. Man šis žanrs ir labi zināms, jo, studējot Parīzē, pieskatīju franču bērnus, kuri ir kā uzburti uz komiksiem. Vēlāk mani pašas bērni, kas ir auguši Spānijā, arī kļuva par lieliem komiksu cienītājiem. Sapratu, ka tas ir ļoti veiksmīgs veids, kā runāt ar bērniem par nopietniem jautājumiem.

Grāmatā jums ir izdevies tikt līdz jūtu un norišu būtībai – kā nonācāt līdz tik precīzai un koncentrētai stāsta versijai?

J. V. Es daudz strādāju pie teksta sagatavošanas, lai saglabātu pašu būtiskāko. Man bija ļoti daudz informācijas, bet bija skaidrs, ka gribu veidot stāstu īsās un spilgtās epizodēs. Gribēju, lai grāmatā būtu dažas ļoti vienkāršas, bet gana zīmīgas detaļas, caur kurām es varētu izstāstīt arī to šausmīgo pieredzi, ar ko cilvēki sastapās trimdā. Vispirms uzrakstīju tikai par bērnu atgriešanos mājās bāreņu vilcienā, tad sapratu, ka ar to nav gana. Nevaru teikt, ka vispirms būtu tapusi ļoti gara teksta pirmā versija, jo jau no paša sākuma man bija skaidrs, kādu vēlos redzēt šo grāmatu.

Stāsta varoņi – bērni – no Sibīrijas mājās atgriežas bāreņu vilcienā. Kas šos braucienus organizēja?

J. V. Tas ir reāls vilciens, kuru tā arī dēvēja – par bāreņu vilcienu. Realitātē gan tas bija viens vagons parasta vilciena sastāvā. No Lietuvas tika noorganizēti vairāki šādi braucieni, lai glābtu bērnus no izsūtījuma. Mērķis bija vispirms pārvest mājās tieši bāreņus, taču, protams, atbrauca ne jau tikai bāreņi. Mans tētis ar māsu 1946. gadā šādā veidā pārbrauca mājās. Viņi bija pusbāreņi.

Tie bija ļoti drosmīgi un entuziastiski cilvēki. Bija jāpaveic ļoti daudz, lai saņemtu visus nepieciešamos parakstus, atļaujas, dokumentus. Kopumā notika sešas oficiālas ekspedīcijas un vēlāk arī nelegālas, ko noorganizēja par privātiem līdzekļiem. Viss sākās 1945. gadā ar nelielu ekspedīciju, bet 1946. gadā notika gandrīz visi pārējie braucieni. Ar bāreņu vilcieniem uz mājām tika atvesti aptuveni 270 bērnu.

Viens no zīmīgiem tēliem jūsu stāstā ir zostēviņš Mārtiņš. Viņš ir pirmais nelaimes vēstnesis, kļūst par pirmo upuri un ir sava veida sargs, kas pieskata stāsta galveno varoni Aļģi. Kāpēc šai lomai izvēlējāties tieši zosi?

J. V. Patiesību sakot, Mārtiņš izvēlējās mani. Viņš vienkārši ienāca manā stāstā un palika tajā. Protams, viņš ir brālēns Selmas Lāgerlēvas zostēviņam no Nilsa Holgersona brīnišķīgā ceļojuma, bet tomēr viņš ir arī savādāks. Lietuviešu zostēviņš no kāda lietuviešu ciemata. Es gribēju, lai Aļģim būtu īsts draugs, kurš vēlāk kļūst par iedomu draugu. Mārtiņš ir pirmais, kurš stāstā iet bojā, bet man bija tik ļoti žēl viņu zaudēt, ka nolēmu Mārtiņu glābt. Radās ideja par aizgājušo dvēselēm, kas ir klātesošas visā stāsta garumā. Ideja par to, ka esam visi kopā, ka nāve nespēj mūs šķirt.

Stāsta galveno varoni un viņa ģimeni uz Sibīriju aizved no Radziņu ciema, kur kokos aug baltmaizes radziņi. Vai tam stāstā ir kāda īpaša nozīme?

J. V. Mana iecere bija padarīt šo ciematu ļoti omulīgu un skaistu. Kad esam nonākuši kaut kur tālu, it īpaši jau tad, ja tas noticis pret mūsu gribu, mēs mēdzam idealizēt mājas. Tā es izveidoju šo ciematu bērniem. Viņi atceras, cik labi bija mājās, ar radziņiem kokos un piena upēm... 

Tas nāk arī no manas pieredzes. Kad 1996. gadā devos studēt uz Parīzi, biju traka uz šiem radziņiem. Es tos ēdu, šķiet, visam savam mūžam. Turklāt, te ir arī jauka vārdu spēle – lietuviešu valodā "croissant" ir "ragelis", ar ko var apzīmēt arī dzīvnieka ragu. Man bija savādi vēlāk uzzināt, ka ciems ar šādu nosaukumu patiešām Lietuvā eksistē un ka tas atrodas netālu no tā ciemata, no kura tika deportēts mans tēvs.

Jautājums Linai par grāmatas ilustrācijām – kādi bija jūsu pirmie iespaidi par grāmatu, un kā nonācāt līdz vizuālajiem tēliem?

Lina Itagaki. Kad pirmo reizi tikos ar mūsu izdevēju un Jurgu un dzirdēju par projektu, man likās, ka tas man ir perfekti piemērots. Es jau zīmēju komiksus un domāju, ka viņi Lietuvā neatradīs citu komiksu mākslinieku, kurš zina japāņu valodu un pazīst Japānas kultūru. Tāpēc biju ļoti priecīga par šo piedāvājumu.

Kad izlasīju stāstu pirmo reizi, vēl neredzēju to vizuāli, taču zināju, ka man tikai ir jāsāk zīmēt un tad forma atnāks. Viss notika dabiski. Es vienu reizi izlasīju visu tekstu un tad it kā to aizmirsu. Ķēros pie nodaļu ilustrēšanas – īpaši neplānoju, cik būs lappušu, nezīmēju maketu, gandrīz nemaz neveidoju skices. Tiesa, izgatavoju galveno varoņu skices, lai saprastu, kā viņi izskatīsies.

Rakstīju arī visus tekstus, jo vēlējos, lai teksts un ilustrācijas kopā izskatītos pēc iespējas dabiskāk. Biju jau gandrīz aizmirsusi grāmatas saturu, tāpēc ar interesi ķēros pie katras nākamās nodaļas, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Daudz kontaktējos ar Jurgu. Gribēju uzzīmēt šo grāmatu vēsturiski iespējami precīzi, taču daudzas lietas vienkārši nezināju. Cilvēku apģērbs, mājas, mēbeles, daba, vilcieni – te izmantoju fotogrāfijas. Ņemot vērā stāsta saturu, katru dienu aplūkoju tik daudz baismīgu fotogrāfiju, kas lika man domāt, cik briesmīga var būt cilvēku rīcība citam pret citu.

Kāpēc stāstā tik liela loma ir japāņu motīvam?

J. V. Patiesībā sākumā tā nebija. Tas stāstā ienāca dabiski. Kad izlasīju vecmāmiņas piezīmes par Sibīrijas laiku, es jutu, ka tās ir ļoti īpašas, atšķirīgas, bet ilgi nevarēju saprast, kāpēc. Un kādu dienu šī saprašana vienkārši atnāca: tā ir haiku. Viņas memuāri ir kā haiku, pilni gaismas, pilni mīlestības, ar daudziem dabas tēlojumiem, pievēršot uzmanību detaļām, runājot par cilvēku laipnību. Kaut kas ļoti dziļš, bet izteikts vienkāršos vārdos. Tā arī dzima grāmatas nosaukums Sibīrijas haiku.

Atcerējos, ka biju lasījusi par lugu Sakura vējā, kas stāsta mīlas stāstu par kādu lietuviešu sievieti un japāņu vīrieti Sibīrijā, viņi abi tur atrodas kā deportētie. Meklējot informāciju par japāņu gūstekņiem Sibīrijā, vaicāju par to arī tētim. Un pēkšņi viņš atcerējās japāņu vīriešus aiz liela mūra. Bija redzējis viņus mirušus tikai tad, kad līķi tika vesti ārpus nometnes teritorijas. Tāpēc, lai veidotu šo saikni, mana stāsta varone tante Petronēle kļuva par Japānas fani. Man arī bija svarīgi parādīt, ka tā nav tikai mūsu traģēdija.

L. I. Parasti neviens nezina par japāņiem Sibīrijā. Pirms daudziem gadiem man paveicās, ka mani uzaicināja par japāņu valodas tulkotāju japāņu un lietuviešu teātra izrādē. Runa bija par kāda japāņu vīrieša un lietuviešu sievietes mīlestību Sibīrijā. Es jau zināju šo stāstu. Izrāde tika rādīta ne tikai Lietuvā, bet arī Japānā. Pēc izrādes japāņu vīri nāca un pateicās. Tie, kas bija izdzīvojuši un atgriezušies mājās, nestāstīja šos stāstus savām ģimenēm, tas bija pārāk bīstami. Kopumā runa ir apmēram par 560–760 tūkstošiem japāņu karagūstekņu, kuri pēc Otrā pasaules kara strādāja darba nometnēs.

Stāstā figurē divi cilvēku tipi – dzīves mīļotāji, kā tante Petronēle, Aļģa tētis un māsa, skolotāja Vizbulīte un citi, un tad ir pārējie – neapmierinātā masa. Kāda ir šo divu cilvēku tipu būtiskākā atšķirība?

J. V. Kad pusaudzes gados lasīju atmiņu literatūru par trimdas pieredzi, mani īpaši aizrāva šis cilvēku, personību spēks, kas izglāba pārējos ar spēju iedvesmot, dot ticību. Rādot piemēru, ka svarīgākais ir turpināt dzīvot. Tāpēc gribēju, lai daži grāmatas varoņi būtu patiešām spēcīgi. Tā kā vīrieši tika atšķirti no savām ģimenēm, grāmatā ir diezgan daudz spēcīgu sieviešu. Par tā saukto neapmierināto masu – nu, tā visu laiku mainās. Katrs no mums dažkārt var kļūt par daļu no tās. Bieži domāju par to, kādi būtu mēs paši, nonākot tik ekstremālā situācijā. Cilvēki tolaik bija tik spēcīgi, neticami spēcīgi.

Lasot grāmatu, ir cerības un mīlestības sajūta, taču vienlaikus ne mirkli neatkāpjas arī briesmu tuvums, jūtams situācijas trauslums. Kā jums izdevās radīt šo pretrunīgo noskaņu?

J. V. Viss, par ko es domāju rakstot, bija gaisma. Gaisma, ko es jutu savas vecmāmiņas piezīmju grāmatiņā. Es to atveru, un tā mirdz. Var teikt, ka tas bija mans mērķis – atrast gaismu arī ļoti tumšā brīdī. Domāju, tas nāk dabiski. Tāda svārstīšanās starp realitāti un fantāziju pasauli man ir nozīmīga, tāpēc arī vienmēr ir paticis maģiskais reālisms. Domāju, ka es arī dzīvoju šādi – uz maliņas starp realitāti un sapņiem.

Kā jūsu grāmatai veicās Lietuvā? Vai bija kādi pārsteigumi, lasot recenzijas?

J. V. Bērni mīl šo grāmatu. Lietuvā tikko publicējām jau sesto izdevumu. To lasa gan ļoti mazi bērni, gan pieaugušie. Lasa arī tie bērni, kuriem riebjas lasīt. Man ir milzīgs prieks, ka tā ir kļuvusi par ģimenes grāmatu. Katras paaudzes lasītāji tajā atrod kaut ko sev. Esam saņēmušas dažādas balvas Lietuvā, un grāmata tiek tulkota daudzās valodās. Runājot par recenzijām – ir bijušas dažas ļoti pārdomātas recenzijas, kuru autori bija atraduši tekstā tik daudz slāņu, par kuriem pati pat nebiju iedomājusies. Šī ir ļoti pozitīva grāmata, tajā ir daudz mīlestības. Ceru, ka tā turpinās savu ceļu uz šīs nots. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Izdots monogrāfisks mākslas albums Ludolfs Liberts

Apgāda Neputns apjomīgo darbu sērijā Lielā mākslas klasika tapis fundamentāls izdevums: monogrāfisks mākslas albums Ludolfs Liberts. Sastādītāja un galvenā redaktore Laima Slava. Autoru kolektīvs. Gr...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja