Intervija ar aktrisi Izabellu Ipēru. Ar drosmi tam nav nekāda sakara

Joprojām karsta, iepriecinoša ziņa – Izabella Ipēra pirmo reizi karjerā ir nominēta Oskaram. Šādi novērtēts viņas ekstraordinārais sniegums nīderlandiešu klasiķa Pola Verhovena erotiskajā trillerī Viņa/Elle, kuru Rīgā redzēsim no 10. februāra.

Par ASV Kinoakadēmijas balvu leģendārā franču aktrise sacentīsies ar Rūtu Negu (Mīlestība/Loving), Natāliju Portmenu (Džekija/Jackie), Emmu Stounu (La La Land. Kalifornijas sapņi/La La Land) un Merilu Strīpu (Florense Fostere Dženkinsa/Florence Foster Jenkins). Oskars tiks pasniegts Losandželosā 26. februārī.

Par lomu filmā Viņa janvāra sākumā turpat Eņģeļu pilsētā Izabella Ipēra saņēma Zelta globusu kā gada labākā aktrise drāmā. Holivudā akreditētās Ārzemju preses asociācijas piešķirtais Zelta globuss ir otrais prestižākais apbalvojums kino pasaulē pēc Oskara. Lai piesaistītu ASV Kinoakadēmijas biedru uzmanību Izabellas Ipēras panākumiem, organizācija UniFrance, kura atbild par franču kino popularizēšanu ārzemēs, iegādājās reklāmas laukumu – lapaspusi – ietekmīgākā kino industrijas žurnāla Variety janvāra numurā; tieši tajā laikā notika balsojums, kura rezultātā tiek noskaidroti Oskara nominanti.

Šajā reklāmā ir redzams Izabellas Ipēras portrets ar Zelta globusu rokās, blakus – iespaidīgs saraksts ar visiem līdzšinējiem apbalvojumiem par titullomu filmā Viņa. "Jūsu uzmanībai. Labākā aktrise. Šogad tai ir jābūt Viņai," teikts lakoniskajā paziņojumā.   

"Cik jums izmaksāja šī reklāma?" Parīzē jautāju UniFrance prezidentam režisoram Žanam Polam Salomē. "Ja jūs kādu mīlat, jūs neskaitāt naudu, jo īpaši, ja runa ir par tādu sievieti," viņš teica.

Spēle pēc izvarošanas

Tā ir nevis Izabella Ipēra, kura beidzot tikusi pie Zelta globusa, bet Zelta globuss beidzot ticis pie viņas. Fakts, ka mūsdienu izcilākajai ekrāna aktrisei joprojām nav Oskara, vairāk liecina par pašu ASV Kinoakadēmijas godalgu un tās piešķiršanas procedūru, nevis mākslinieci. Panākumi, kurus izcīnījušas divas pērnā gada filmas – Gaišā nākotne/L'avenir un Viņa –, Izabellu Ipēru aizkustina. Holivudā, saņemot Zelta globusu, viņa staroja.   

Ir jādzīvo riskējot – tāda ir Izabellas Ipēras devīze. Māksliniece turpina papildināt savu ekstrēmo lomu kolekciju. Viņa ir viena no spēcīgākajām 78 gadus vecā provokāciju meistara Pola Verhovena filmām, un 63 gadus vecā Izabella Ipēra tajā radījusi vienu no efektīgākajiem, šokējošākajiem tēliem savā karjerā.

Kritiķi raksta, ka Viņa ir intelektuāla melnā komēdija par viszemiskākajām tēmām. Tā ir psihopatoloģiska, izsmalcināti sadistiska drāma, erotisks trilleris, detektīvs ar satīras un farsa elementiem. Viss kā ellē – vardarbība, perversijas, cinisms, sarkasms. Viņa ir skarbs cilvēka dabas portretējums, šajā darbā Pols Verhovens ļaujas mūsdienu sabiedrības kritikai, nebaidoties sacelties pret politkorektumu – kā jums šķiet, vai var jokot par izvarošanu? Izabellas Ipēras atveidotā varone Mišela Leblāna – datorspēļu ražošanas impērijas vadītāja – sāk bīstamu, neparedzamu spēli pēc tam, kad tikusi brutāli izvarota savā Parīzes mājā.

Pols Verhovens esot piedāvājis Mišelas lomu daudzām Holivudas zvaigznēm, kuras pārbiedētas cita pēc citas bēgušas no viņa prom. Taču uzreiz bijis skaidrs, ka šajā tēlā spēj iemiesoties tikai viena aktrise – Izabella Ipēra.

Filma Viņa uzņemta franču valodā, tas ir Francijas, Vācijas un Beļģijas kopražojums. Pola Verhovena darbs izvirzīts Francijas augstākajam kino apbalvojumam Sezārs 11 kategorijās, laureāti būs zināmi 24. februārī. Rīgā Viņa būs skatāma no 10. februāra kinoteātrī Splendid Palace.  

Es par to nedomāju

Ne mazāk izaicinošu lomu Izabella Ipēra pērn nospēlēja teātrī – poļu režisora Kšištofa Varlikovska jauniestudējumā Fedra(s). Pēc pirmizrāžu cikla Parīzē Izabella Ipēra ar šo projektu apceļoja Eiropu, turneja noslēdzās īsi pirms Ziemassvētkiem Atēnās.

Septembrī Fedra(s) viesojās uz Bruklinas Mūzikas akadēmijas skatuves Ņujorkā. Par spīti graujošajai recenzijai laikrakstā The New York Times, svētceļojumā uz izrādi Ņujorkā devās gandrīz visa Holivuda. Amerikāņu slavenības dievbijīgi apbrīno Izabellas Ipēras talantu un gatavību iemiesoties visprovokatīvākajos tēlos gan kino, gan teātrī.   

Aktrise filmējas nepārtraukti. Arī šogad uz ekrāna iznāks vairākas filmas ar Izabellu Ipēru, visvairāk tiek gaidīta Mihaela Hanekes drāma Happy End, kurā viņa būs redzama kopā ar Žanu Luiju Trentiņānu un Matjē Kasovicu.

Pagājušajā nedēļā māksliniecei tika pasniegta asociācijas UniFrance nodibinātā Francijas kino balva par izciliem sasniegumiem un franču kino atbalstu 2016. gadā – Izabella Ipēra allaž piedalās savu filmu pirmizrādēs un publicitātes kampaņās visā pasaulē. Francijas kino industrija par to viņai ir ļoti pateicīga.

Mana saruna ar Izabellu Ipēru Parīzē notika UniFrance rīkotajā ikgadējā franču filmu prezentācijā. Par godu aktrisei UniFrance bija izgatavojusi nozīmītes ar uzrakstu "Es mīlu Izabellu Ipēru". Žurnālisti viņai jautāja – vai jums, intelektuālai dīvai, tas ir patīkami? "Man drīzāk ir patīkami nekā nepatīkami. Tas ir ļoti jauki no UniFrance puses. Tas ir glaimojoši," ar smaidu atbildēja Izabella Ipēra.

Filmu Viņa un Gaišā nākotne panākumi, kā arī aktrises iegūtais Zelta globuss ir darījis savu – ap zvaigzni saceltā ažiotāža šogad bija milzīga, un plašsaziņas līdzekļu pārstāvji cīnījās par Izabellas Ipēras uzmanību, kā vien varēja.

"Vai jums ir kādas vājības? Vai tiešām jums ir bail no liftiem?" – "Jā, tā ir taisnība."

"Jūs esat pierādījusi, ka arī vecāka gadagājuma aktrises spēj tikt pie labām lomām. Ko jūs par to domājat?" – "Es par to nedomāju."

Izabella Ipēra atbildēja arī uz KDi jautājumiem.

Apsveicu jūs ar Zelta globusa iegūšanu. Vai ceremonijā Holivudā jutāties komfortabli vai tomēr sapratāt, ka piederat pie citas kultūras ģimenes?

Es tur jutos ļoti labi. Zelta globusu piešķir Holivudā akreditētās Ārzemju preses asociācija, ceremonija pulcē cilvēkus no visas pasaules, viņi ir laipni un dāsni. Es jutos savā vietā.

Par ceremonijas galveno notikumu kļuva dedzīgā Merilas Strīpas runa, kas bija adresēta Donaldam Trampam. Vai aktieriem ir jābūt politiski un sociāli aktīviem? Kam ir jānotiek Francijā un pasaulē, lai arī jūs nāktu klajā ar kādu skaļu politisko paziņojumu?

Vairumā gadījumu filmas, kurās es piedalos, ir spēcīgi politiski vēstījumi. Uzskatu, ka ar to pietiek.  

Jums ir sava aktierspēles metode – esat teikusi, ka savas varones atrodat filmēšanas brīdī, tāpēc nepraktizējat pārāk ilgu sagatavošanās procesu, jo tas var traucēt spontanitātei. Vai kādreiz ir gadījies tā, ka esat uzņemšanas laukumā un varone pie jums "neatnāk"?

Nē, tā nav gadījies. Parasti viss izdodas. Es protu iemiesoties tēlā, kas man ir jāatveido. Man ir grūti izskaidrot, kā notiek sagatavošanās lomai un kā es uztveru šo procesu. Es gatavojos katram darbam, taču ir gandrīz neiespējami to aprakstīt citiem. Sagatavošanās sākas tajā brīdī, kad esmu izlasījusi scenāriju un pieņēmusi lēmumu spēlēt šo lomu. Tā ir gaisīga matērija, kurai nevar pieskarties. Man sagatavošanās galvenokārt ir domāšanas process. Nezinu, vai izsakos pietiekami saprotami, jo tā ir mana metode un man pat nav ko paskaidrot.

Ar ko jūs piesaistīja loma Pola Verhovena filmā Viņa?

Mana varone Mišela nav ne upuris, ne atriebēja. Viņa rīkojas neparedzami. Šādu raksturu radījis rakstnieks Filips Žans, kura romāns Oh... ir filmas pamatā. Mani fascinē tas, ka, no vienas puses, filmai Viņa ir klasiska trillera struktūra un kāds var teikt, ka tas ir atriebības stāsts ar sākumu un beigām, taču, no otras puses, veids, kā tiek panākta atriebība, ir ārkārtīgi komplicēts un mistisks. Tajā neizskaidrojamajā, apslēptajā ir šīs filmas sāls.

Man šķiet, ka Mišela pati nezina, ko vēlas panākt. Mišela rīkojas neapzināti, iespējams, viņu vada iekšējais spēks un pagātne, kuru var uzlūkot kā vienu no viņas rīcības iemesliem. Neesmu pārliecināta, ka tam, ko viņa dara pēc piedzīvotās izvarošanas, ir skaidri motīvi.

Vai ir taisnība, ka daudzas slavenas amerikāņu aktrises atteikušās no Mišelas lomas, uzskatot to par pārāk radikālu un ētiski nepieņemamu? Kurā brīdī jūs teicāt "jā" šim projektam?

Es tajā biju no pašiem pirmsākumiem. Es izlasīju Filipa Žana grāmatu un uzreiz nodomāju – tā būtu laba loma! Apbrīnojama, izaicinoša, provokatīva, satraucoša. Es sazinājos ar producentu, kurš piesaistīja Polu Verhovenu. Pēc tam viņi gribēja... Tas jau ir cits stāsts.

Daudzi kritiķi nosaukuši jūsu lomu filmā Viņa par revolucionāru, jo tā apgāž visus priekšstatus par sieviešu tēliem kino. Vai jūs tam piekrītat?

Es neteiktu, ka tā ir revolūcija, taču abas filmas – gan Viņa, gan Gaišā nākotne – runā par sievieti ļoti īpatnējā intonācijā, un tā nav pārāk patīkama un glaimojoša. Tie ir sarežģīti, pretrunīgi sieviešu raksturi. Nav grūti nospēlēt patīkamu, labdabīgu varoni, taču ir daudz grūtāk parādīt patiesību. Vairumā gadījumu realitāte filmās tiek padarīta maigāka – tas attiecas gan uz sieviešu tēliem, gan citām dzīves izpausmēm.

Viņā un Gaišajā nākotnē realitāte netiek ne sakropļota, ne izskaistināta. Šīs filmas parāda noteiktus notikumus un cilvēku rīcību – sāpīgi, satraucoši un šokējoši. Gaišajā nākotnē tiek atainotas sievietes ciešanas, ievainojamība, trauslums. Viņa nonākusi sarežģītā dzīves situācijā un cenšas tikt ar to galā – veids, kā tas tiek parādīts, nav bieži sastopams mūsdienu kino.

Dažreiz nākas dzirdēt, ka manas varones ir aukstasinīgas un mana spēles maniere ir aukstasinīga. Es tā nedomāju. Manas varones pirmām kārtām ir izdzīvotājas, kuru  emocionālais stāvoklis ir augstāk pār trauslumu, ciešanām un žēlsirdību. Jūs jūtat, ka šīs sievietes ir daudz ko pārdzīvojušas, ka viņām ir tik daudz aiz muguras. Tas mani vieno ar manām varonēm – es neesmu aukstasinīga.

Jūs bieži raksturo kā drosmīgāko aktrisi pasaulē. Vai filmēšanās trillerī Viņa prasīja drosmi un uzdrīkstēšanos?

Ar drosmi tam nav nekāda sakara. Es nesaistu aktrises darbu ne ar drosmi, ne uzdrīkstēšanos. Katram aktierim ir svarīgs scenārijs, lomas būtība un daudzi citi faktori, taču pirmais un galvenais, kam es pievēršu uzmanību, ir režisors. Aktiera darbā viss ir atkarīgs no pārliecības un uzticības, kas rodas komunikācijā ar režisoru. Tikai ar cilvēkiem, kurus tu patiesi cieni un apbrīno, var uzbūvēt fundamentālas, dziļas attiecības, un tās kļūst par pamatu savstarpējai pārliecībai un uzticībai. Starp mani un Polu Verhovenu tas ir noticis.

Kad esi uz šī ceļa, ar tevi nekas nevar notikt. Ja ir uzticība, esmu drošībā. Nav ne šaubu, ne baiļu, tāpēc par drosmi es pat neiedomājos. Tam nav iemesla. Es daru savu darbu. Vienīgais šķērslis varētu būt konflikts vai nesaprašanās ar kādu cilvēku filmēšanas grupā, kas man traucētu sasniegt lomai nepieciešamo koncentrāciju un būt šajā tēlā. Lai uzņemtu tādu filmu kā Viņa, ir nepieciešama uzticība un pārliecība par saviem spēkiem, tāpēc visu izšķir tas, ar ko tu strādā.     

Kādam ir jābūt labam režisoram?

Labs režisors ir tāds, kurš mani jūt un strādā ar mani vienā ritmā. Tāds, kurš netraucē manam sniegumam un neiejaucas tajā, ko es daru filmēšanas brīdī. Tas ir cilvēks ar intuīciju. Cilvēks, kurš saprot sevi, saprot mani un kur mēs kopā virzāmies. Tieši tā strādāja Pols Verhovens Viņas uzņemšanas laukumā – viņš nesekoja iepriekš ieprogrammētām idejām, viņš ļāva lietām notikt, jo viņš tic kino spēkam un brīnumam.

Kino neko nevar paredzēt, jo tā ir izteikta tagadnes māksla, tajā ir svarīgs mirklis šeit un tagad. Tu neko īsti nevari kontrolēt. Polam Verhovenam katra aina ir pārdomāta un rūpīgi saplānota, viss ir sazīmēts pa kadram, taču viņš apzinās, ka tajā brīdī, kad ir pateikts: "Filmējam!" un vēl nav pateikts: "Nofilmēts!", pār mums valda augstāka vara, augstāks spēks. Tam ir jāļaujas, jo šajā mirklī notiek kas tāds, ko nav iespējams kontrolēt un izskaidrot. Labs režisors to saprot un pieņem. Viņš gaida šos momentus.

Es gribētu sadarboties vēl ar daudziem režisoriem, taču es nesaukšu vārdus. Tas ir attiecību jautājums. Jūs varat vēlēties strādāt ar vislabākajiem, taču visu izšķir intimitātes sajūta, kas rodas starp diviem cilvēkiem, kuri rada filmu, – tās ir attiecības starp režisoru un aktieri. Emocijām ir jābūt abpusējām.

Vai ir kas līdzīgs tajā veidā, kā uzņemšanas laukumā strādā Pols Verhovens un Mihaels Haneke?       

Jā, esmu pamanījusi dažas līdzības. Abi ļauj lietām notikt, neuzdodot liekus jautājumus un neuzspiežot psiholoģiskus paskaidrojumus. Gan Pols Verhovens, gan Mihaels Haneke jums parāda faktus, tāpēc mizanscēnām viņu filmās ir tik liela nozīme. Tas ir kino, kurš padara stāstu redzamu un jūtamu saskaņā ar režisora rokrakstu. Viņi nekad neiejaucas manā sniegumā.

Ne ar Polu Verhovenu, ne ar Mihaelu Haneki dienu pirms filmēšanas man nav jārunā par to, ko es darīšu laukumā, kā man būtu jāuzvedas – vai man jābūt tādai vai šādai. Ar šiem cilvēkiem tā nenotiek, un šajā ziņā viņi ir diezgan līdzīgi. Viņi man pilnībā uzticas. Viņi sniedz nevis paskaidrojumus, bet informāciju, ar kuru es varu strādāt, un es esmu stāsta nesēja. Tas stāsts ir tevī, tavā varonī. Tajā slēpjas cilvēku dabas un uzvedības noslēpumi, bieži neatminami.  

Šķiet, ne Polu Verhovenu, ne Mihaelu Haneki neapgrūtina uzspiestas moralitātes principi. Viņiem nerūp, kurš ko var padomāt. Viņi dara to, ko paši uzskata par vajadzīgu.

Jā, pareizi dara. Moralitātes principi kino parasti tiek ievēroti, lai izdabātu skatītājiem, lai izpatiktu viņiem un apmierinātu viņus. Tiek radīti sieviešu tēli, lai tikai apmierinātu vīriešus, jo tu nevēlies atveidot sievieti, no kuras vīriešiem un visiem pārējiem būtu bail, – lūk, tas nozīmē rīkoties "morāli". Savukārt rīkoties "amorāli" nozīmē parādīt lietas, kādas tās patiesībā ir. Mani nekad nav biedējusi patiesība un realitāte.   

Visi ar lielu nepacietību gaida Mihaela Hanekes drāmas Happy End pirmizrādi, kura, visticamāk, notiks šā gada maijā Kannu kinofestivālā.

Tā ir ansambļa filma, stāsts par ģimeni Francijas ziemeļos – netālu no tās vietas, kur bija liela bēgļu nometne Kalē. Daudzi domā, ka tā ir filma par bēgļiem, taču es visu laiku atkārtoju – nē, tā nav par migrantiem. Tā ir par ģimeni, kura nedzird un neredz to, kas notiek apkārt. Tā ignorē realitāti, kura vienā brīdī iebrāzīsies šajā noslēgtajā pasaulē, un tas būs happy end.   

Aktrises karjeru izvēlējusies jūsu meita Lolita Šamā, kura kopā ar jums nofilmējusies drāmā Barrage (2017). Vai sniedzāt viņai kādus padomus?

Nē, nesniedzu. Daudz ko par šo profesiju viņa uzzinājusi, sekojot manām gaitām. Lolita pati visu redz un saprot. Viņa ir brīnišķīga aktrise. Filmā Barrage Lolitai ir galvenā loma, es esmu tikai fonā. Filmā atveidoju viņas māti, kura audzina viņas bērnu.

Visā pasaulē jūs esat franču kino simbols. Vai tas uzliek papildu atbildību?

Es neteiktu, ka tā ir atbildība. Atzinība, kādu ārzemēs gūst Gaišā nākotne un Viņa, apliecina lielo interesi par franču kino. Esmu saņēmusi ne tikai Zelta globusu – daudzas kritiķu apvienības ASV piešķīrušas man balvas par lomām šajās filmās. Tās ir filmas franču valodā. Tas ir tik patīkami un negaidīti, ka no visa milzīgā kinodarbu klāsta tiek izceltas franču filmas. Uzmanība, kas tiek pievērsta šīm drāmām pasaulē – pēdējā laikā īpaši Amerikā –, mūs priecē un iedvesmo. Tās ir lieliskas ziņas, ka tiek novērtēts franču kino, kas patīk man un daudziem citiem.   

Uzreiz pēc Gaišās nākotnes un Viņas jūs nofilmējāties romantiskajā komēdijā Atmiņas/Souvenir, kurā atveidojat aizmirstu Eirovīzijas dziesmu konkursa zvaigzni un kurā skan grupas Pink Martini mūzika. Parīzi rotā šīs filmas košie plakāti, kurus darinājuši kiča karaļi – mākslinieku duets Pjērs un Žils. Vai jums pašai darbs šādā filmā ir kā atelpas brīdis? Tas ir viegls labsajūtas projekts?

Jā, Souvenir nenoliedzami ir labsajūtas filma. Taču tā nav tik vienkārša, kā sākotnēji var domāt, – tā izskatās tāda saldena, simpātiska, ieturēta rozā krāsā, bet tajā ir jūtams rūgtums. Kad izlasīju scenāriju, biju aizkustināta. Galvenā varone – dziedātāja Liliāna – izvēlas pazust. Viņa nevis atsakās no publiskās dzīves par labu privātajai dzīvei, bet pilnībā maina dzīvesveidu un dodas pavisam citā virzienā. Pēc tam viņa atgriežas uzmanības centrā.

Man bija interesanta Liliānas atgriešanās trajektorija – tas, ar kādām grūtībām viņa atkal izcīna panākumus. Nekas nav tik elementāri un pašsaprotami, kā sākumā šķiet. Filmas Souvenir un Eirovīzijas sakarā man regulāri nākas atbildēt, vai man patīk grupa ABBA. Jā, patīk.   

Pērn jūs pārsteidzāt skatītājus ne tikai ar kinolomām, bet arī ar lomu režisora Kšištofa Varlikovska radikālajā iestudējumā Fedra(s), kurš notika uz Parīzes Odéon-Théâtre de l’Europe skatuves un pēc tam devās pasaules turnejā. Ko jums sniedz darbs teātrī salīdzinājumā ar kino?   

Teātrī es gūstu to pašu, ko kino. Nav tā, ka viens mākslas veids man sniedz vairāk nekā otrs. Skatuves darbs ir fiziski prasīgāks, tas paņem daudz vairāk spēka. Ja runājam par emocionālo, garīgo un intelektuālo piepildījumu, atšķirību nav. Tas ir viens un tas pats.

Izrādē Fedra(s) jūs iekarojāt neiedomājamu emocionālās un fiziskās atklātības virsotni. Vai Kšištofs Varlikovskis ir jums iemācījis ko pilnīgi jaunu aktiermākslā? Atklājis jūsos iespējas, par kurām jums pašai nebija ne jausmas?

Nē, man nekad nav sajūtas, ka man kāds kaut ko iemāca. Es jūtos, ka man ir atļauts darīt uz skatuves noteiktas lietas. Kšištofs Varlikovskis ir režisors, kurš man ļauj justies absolūti brīvai. Vairākums labu teātra režisoru ļauj aktieriem uz skatuves būt – uzsvars uz vārdu "būt". Savukārt Kšištofa Varlikovska metode ir tāda, ka caur tekstu, kuru viņš tev liek izspēlēt, šajā "būt" tiek sasniegta pilnīga brīvība.   

Mias Hansenas-Lēves filma Gaišā nākotne/L’avenir ir skatāma kinoteātros Splendid Palace un Kino Bize

Pola Verhovena filma Viņa/Elle būs skatāma kinoteātrī Splendid Palace no 10. februāra