Timofejevs turēja man mikrofonu, jo es vienmēr lasu no lapiņas vai grāmatas, un man dreb rokas, kad nervozēju. Es vienmēr nervozēju, kad jālasa skaļi. Pēc dažiem dzejoļiem tas pāriet, bet sākumā man vienmēr ir neērti, man ir kauns un es baidos, ka kāds no klausītājiem palaidīs kādu komentāru, baidos, ka velti tērēju svešu laiku, tā ir no sākuma... Tas bija labākais no vakariem, kad es tur lasīju dzeju. Tik uzmanīgi cilvēki, kas klausās ar interesi, atklāti skatieni, toreiz man likās – jā, ir jēga lasīt dzeju publikai, pilnīgas sapratnes ilūzija, vai varbūt tā nebija ilūzija... Kad ierados vinotēkā, man jautāja, kāds vīns man labāk patīk, es sagadīšanās pēc nesen biju izdzirdējusi stāstu par karmeneru, ko neaprija ķertais kukainis vīnkoku filoksera. Man nepatīk kukaiņi. Un, kamēr es lasīju, kāds manā glāzē arvien papildināja karmeneru, bet es parasti nedzeru tikpat kā nemaz – īsāk sakot, kad es piecēlos no krēsla, Timefejam, mikrofonu turot, bija notirpusi roka, visi aplaudēja, bet es atrados jau pavisam citā izplatījumā. Pirmā iepazīšanās ar latviešu literatūru – Imants Ziedonis un viņa Krāsainās pasakas, neparastas sajūtas lasot. Man ir brīnišķīga mūsdienu Latvijas krievu poēzijas antoloģija – visās nozīmēs lieliska grāmata. Un arī visas citas Orbītas izdotās antoloģijas ir liela laime. ****
Vai Krievijas šodienas dzejā ir aktuāli tādi jēdzieni kā "moderni", "stilīgi" u.tml.? Ja ir, tad ko tie sevī vairāk ietver – formas, satura vai kādas citas lietas? Un ko tie nozīmē Jums?
Teksts nevar būt jebkāds – tas vai nu patīk vai nē. Maz ir tekstu, kas man patīk. Parasti tajā, kas patīk man, nav atskaņu un ir pateikts kaut kas jauns tādam kā es, vai arī pateikts tādiem vārdiem, kuri pēkšņi uz mirkli visu izskaidro. Mūsdienu krievu dzeja ir ļoti dažāda – man tuvi ir žurnāla Vozduh (Воздух) autoru loka teksti un dažāda tulkotā dzeja – man tas liekas mūsdienīgi.
Cik lielā mērā Krievijas literatūrā, īpaši poēzijā, ir būtisks paaudzes jautājums? Kurai un kādai paaudzei Jūs jūtaties piederīga?
Pat nezinu, kā lai atbild. Tas ir ļoti sarežģīti. Tik sarežģīti, ka pat Google nespēs dot atbildi. Man liekas, es to mēģinu atbildēt savā pēdējā dzejas tekstā:
es sapratu kas par lietu
viss noapaļojas
jā – nē
tas bija baisi pēdējā
izpārdošanā
kas es ar kreklu aizķēru naglu
un krekls pārplīsa pie labās lāpstiņas
jauns krekls ar gurķīšiem
es to valkāju vairākas dienas pēc kārtas
naktī mazgāju izlietnē un velku pa dienu
arī tad ja tas vēl mazliet mitrs
es aptaustu sevi caur krekla caurumu
un saku tiem kurus pazīstu
es saplēsu kreklu
viņi smaida un rāda uz visām pusēm desmit tūkstoš
lietu bez maksas
uz visām pusēm tūkstošiem ļaužu kas atnes un aiznes
visas šīs lietas
- paņem citu
ko lai atbild?
ne jau tie gurķi ir svarīgi
mājās novilku kreklu un caurumu neatradu
tur kur tas bija
pret gaismu skatījos
nav
starp vēlēšanos un piepildījumu paiet tik maz
laika
bet pa ceļam mēs mirstam
kurš šeit izsvītros liekos vārdus kad es nomiršu
jaunlaiku omes nemāk lāpīt
negadījums (vai katastrofa) beidzas ar to ka
nejauši pieskaries sev
kailam
publiskā telpā
un esot simt tūkstoš risinājumiem aizmirsīsi...
un viss noapaļojas pats
tas par to
bez dzīvā ūdens
bez buramvārdiem
bez nepiepildāmām vēlmēm
lūk kņada
kur bērni
viņi spēlējas kņadā
Es joprojām nepazīstu, es nepazīstu neviena, kurš būtu tāds pats kā es. Man patīk Dikenss un Virdzīnija Vulfa (jo viņiem pasaulē labestīgākie personāži), bet viņa ir prozisti un sen jau ir miruši.
Vai Jūs uzskatāt, ka kalpojat valodai vai arī valoda ir instruments Jūsu rokās? Kurā gadījumā Jūsuprāt atbildība ir lielāka? Un kā priekšā?
Protams, ka valoda ir instruments. Un atbildību es jūtu tikai nevainīgo priekšā.
Latvijā dzeja piedzīvoja milzīgu popularitāti 60. – 70. gados: dzejas lasījumi notika pārpildītās zālēs, dzejas grāmatas tika izpirktas mizu ātrumā u.t.t. Salīdzinot ar tiem gadiem, dzejas popularitāte ir ievērojami kritusies. Vai Krievijā notiek līdzīgi un vai Jums ir kāds skaidrojums šādam it kā dzejas popularitātes kritumam?
Jā. Tā ir vispārēja problēma. Ne tikai poēzijā. Cilvēki atradinās just. Viņi nevēlas pielikt pūles. Viņi grib to, kas ir patīkams, drošs un labs. Grib visu paspēt. Negrib tērēt savu laiku neparastajam. Ja ir emocija, tad tai jābūt ar sākumu un beigām. Poēzija bieži vien nav tik saprotama, bieži vien – bezjēdzīga, nākas patērēt sevi, lai tajā kaut ko atrastu – bet ļaudīm priekš tā vairs nav laika – globalizācija, pārāk daudz visa kā, visu vajag pagūt, visu pamēģināt, visu apspriest un turklāt neizskatīties nogurušiem. Tagad nav moderni izskatīties nogurušiem. Poēzija – tas ir pārāk smagi. Pārāk nesaistoši. Pārāk! Tā ir gandrīz vai atavisms.
Vai Jums ir autoritātes literatūrā un dzejā? Kuru Krievijas mūsdienu dzejnieku Jūs ieteiktu atdzejošanai uz citu valodu?
Esmu par antoloģijām!
Es atdzejotu dažus Dinas Gatinas un Andreja Vasiļevska pēdējos piecos gados rakstītos tekstus, piemēram.
Vai Jūsuprāt dzejai ir atļauts viss vai tai ir kādi veto? Un kas to nosaka?
Nu jau viss ir atļauts.
Visai lakoniskajās ziņās par Jums internetā lasīju, ka esat bijusi līdzredaktore lesbiešu lirikas krājumam? Ar ko pamatots šāds nodalījums – ar poēzijas vai pašu autoru atšķirību? Cik ielā mērā autora personība nosaka viņa dzejas saturu, izteiksmi, poētiku?
Mēs ar draudzeni Nadju Djagiļevu noorganizējām trīs lesbiešu mīlas lirikas festivālus Maskavā un Pēterburgā. Mēs gribējām kaut kā saprast – vai ir iespējams šo liriku kaut kā izcelt atsevišķi, un kas vieno jaunkundzes, kuras raksta dzejoļus par citām jaunkundzēm. Pēc tam mēs izdevām antoloģiju. Šīs antoloģijas trīsdesmit autores ir krieviski rakstošas lesbietes un biseksuāles no dažādām pilsētām un valstīm.
Kādi dzejas festivāli notiek Krievijā? Vai pastāv kāda īpaša skala, kas nosaka – tas, lūk, ievērojams un prestižs festivāls, bet tas, lūk, ne visai? Kas ir tās kvalitātes, kas atšķir šādus festivālus?
Viss ir ļoti atšķirīgi. Mans iemīļotais festivāls ir Verlibra festivāls (Starptautiskais brīvā panta festivāls), kurš norisinās reizi gadā jau deviņpadsmito reizi. Es vienmēr cenšos nokļūt uz to – esmu braukusi uz šo festivālu gan uz Maskavu, gan uz Tveru.
Vispār jau festivālu ir daudz – esmu bijusi Vologdā, Ņižņij Novgorodā, Kaļiņingradā. No tā, kas notiek Sanktpēterburgā, man patīk neatkarīgā žurnāla Translit (Транслит) rīkotais Poēzijas uz salas festivāls, šī festivāla īpatnība ir tā, ka tas norisinās brīvā dabā un vienmēr uz salas. Divus gadus pēc kārtas tas norisinājās dažādās kanonieru salas vietās, bet šogad tas notika salā Jaunā Holande (http://www.trans-lit.info), un šogad tajā piedalījās dzejnieks no Rīgas – Žoržs Uaļļiks.
Kā Jūs poētiski raksturotu Sanktpēterburgu?
Aizslēgts ūdens.
Vai dzejniekam vispār vajadzīgi šādi festivāli, šādas Dzejas dienas? Kāpēc?
Dzejniekiem, ja vien viņi nav nelabojami sociopāti, festivāli ir ļoti vajadzīgi. Lai izietu ārpus sevis. Jaunas domas. Cits skats pa logu.