Intervija ar Edvīnu Raupu. Paradīze ir šeit un tagad

Kaut kā, ne jau nu smieklīgi, bet nožēlojami, doties pie prezidenta AB, ar vārdiem par miršanu. Vai tas nozīmē, ka "katrā laikmetā, katrā sociāli ekonomiskajā sistēmā ir māksla, kas dzīvi reaģē uz to"? Lai arī kaitinoši, bet nevaru iedomāties , ka dzejas līderiem tā nāktos darīt. Un, vai tie ir dzejas līderi? Nav jau pirmā reize, kad paši spalvas brāļi nevar iztikt bez IZ un OV "aizķeršanas". Mazvērtības kompleksi? Ja tā, tad sīki. Bet arī šajā laikmetā apkārt mudž no apjukuma un nesapratnes. Dialoga nav. Dzejnieki dzīvo nost no visa, jo cits laikmets. KD slejas pa tukšo. Bet cilvēki grib tikt uzrunāti, viņi meklē tos, kas viņus uzrunās. Peters sacīja atvadu brīdī, ka, pat, aizejot I.Ziedonis Doma baznīcā strādā. Tā bija zīme, ka ļaudis izmisīgi meklē sarunu biedrus.

1) Mani kaitina salīdzināšana ar padomju periodu. Vecākā paaudze kreņķējas: kur ir mūsu mākslas līderi, dzejas līderi, kāpēc mums nav jauna Vācieša un Ziedoņa? Piedodiet, tās ir pilnīgi muļķīgas runas! - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Bet, vai tad ir parādījies kāds jauns Vācietis vai Ziedonis? - Nav taču, un baidos, ka visatļautības apstākļos tā arī neparādīsies. 2) Ja, pastāvot saprātam, nebūtu mākslas, mēs būtu absolūti saprāta vergi. Vienīgā iespēja tikt brīvībā ir māksla. Sakarīgi cilvēki ļoti labi saprot, ka bez mākslas mēs kalpotu tikai saviem instinktiem. - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Cilvēks nekur nevar aizbēgt no saviem instinktiem. Un, vai nav tā, ka tā sauktā māksla rodas tieši tad, kad mums pēkšņi ir laupīta iespēja "kalpot [kādam no saviem] instinktiem." Tad mēs pēkšņi radām kaut ko tādu, kas vienkārši ir skaists - ne derīgs, ne nepieciešams izdzīvošanai, bet, kas sniedz ilūziju, ka šī mūsu izdzīvošana/eksistēšana var būt, ja ne skaista, tad vismaz paciešama. [Freids to sauca par sublimāciju.]