Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 19. decembris
Sarmis, Lelde

Intervija ar Ingu Gaili. Izlauzties no stereotipu miglas

Ingas Gailes dzejas krājums Migla nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā Labākais dzejas krājums. Izdevējs Mansards.

Pēdējos gados tavas literārās aktivitātes ir jūtami pieņēmušās gan spēkā, gan apjomā. Vai tev ir radies kāds radošais pacēlums, un kā tu pati to vari izskaidrot?

Tagad ir tā, ka es zinu -  nav vērts atlikt. Es vairs nestrādāju reklāmas aģentūrā vai televīzijā. Es saprotu, ka, ja kaut ko gribu, nevaru to atlikt uz to laiku, kad man būs vairāk naudas, labāki apstākļi, mierīgāka dzīve, cita attieksme pret kultūru un rakstniekiem. Man tas jādara uzreiz, tagad, apzinoties ka varbūt nevienam nepatiks, neviens nepirks un neapbalvos. Es radošu pacēlumu izjutu arī agrāk: atļaušos pateikt, ka man patīk mana otrā grāmata "raudāt nedrīkst smieties". Bet ir mainījies tas, ka es koncentrējos uz rakstīšanu. Tagad  gan daļu laika atdodu studijām - esmu iestājusies Teātra mākslas maģistratūrā, kas ir ar režijas novirzienu.  Mani teātris ļoti valdzina, un tāpēc es nolēmu, ka man vajag to studēt. Es tiešām vēl nezinu, kā tas izvērtīsies - zinu tikai, ka mani ļoti interesē un aizrauj. Bet rakstīt es arī rakstu. Konkretizējot atbildi, varētu teikt, ka tagad ir tā, ka, ja man vajag, es jūtu, ka man vajag, es šo "vajag" ņemu par atskaites punktu, lai kaut ko darītu. Agrāk vairāk skatījos apkārt: ko apkārtnei vajag no manis, un vai es patīku.

Drosmīgi, nudien drosmīgi. Tomēr te uzreiz rodas jautājums par rakstnieka-dzejnieka spēju sevi uzturēt, nestrādājot paralēlus darbus. Turklāt tu vēl mācies! Un no radoša pacēluma tomēr sevi un ģimeni nepabarosi. Vai vari, lūdzu, padalīties, kā tev tas izdodas?

Es nezinu, cik tas ir drosmīgi. Vai tā bija ironija? Es beidzot sevi nelaužu un nemoku. Naudas ir maz, jā. Bet pagājušogad bija ļoti veiksmīgs gads: es gan saņēmu honorāru par Miglu, gan divas nelielas, bet tomēr prēmijas. Un vēl Kultūrkapitāla fonda stipendiju. Es  pusgadu dabūju arī 70 latu stipendiju, kuru saņem katrs astotais budžeta students. Man nav kredītsaistību. Paldies maniem vecākiem - dzīvoklis, kur mēs ar meitu dzīvojam, pieder viņiem. Šis gads solās būt grūtāks, bet, cerams, ka  pabarot sevi un Alisi Lī es tomēr varēšu. Es rakstu, un Ģertrūdes ielas teātris vēl rāda Ādu un Četras naktis. Honorāri ir mazi, bet tie ir. Man pat ir viens brīnišķīgs bartera honorārs.

Manuprāt, Migla ir 2012. gada gaišākā dzejas grāmata. Katra dzejoļa galā pasmaidīju. Pat tie, kas iesākumā šķiet drūmi, beidzas ar piesitienu pie dzidra kristāla. Es ar sevi saderēju, lasot kādus garākus pantus: "Nu nē, šito viņa neizvilks uz pozitīvās nots!" Un vienmēr zaudēju. Kur tu smelies šo sauli?

Esmu, protams, dzirdējusi arī citādas atsauksmes - cilvēkus sadusmo tas, ko es Miglā saku. Bet par to "sauli" - tā pirmā impulsīvā atbilde, kas ienāca prātā bija: nu, es taču esmu dzīva. Un vēl - jo vairāk atrodu sevī drosmi ieskatīties savā tumsā, jo labāk atpazīstu gaismu dzīvē. Piemēram, tikko izlasīju, ko saka aktrise Džulianna Mūra: viņa uzskata, lai pārvarētu bailes,  tās ir jāatzīst un jāizjūt. Un vēl - man ļoti interesē viss, kas notiek. Bet, ja bez teorijas, vienkārši pasakot vietas, tad:  rakstīšana, grāmatas, teātris, ēdiens, skriešana, pavingrošana. Visādi cilvēki vēl. 

Lasot krājumu, man izkristalizējās divi galvenie tēli tavā dzejā – sieviete un pilsēta (lai gan vārdā nenosaukta, tomēr nojaušams, ka runā par Rīgu). Kāpēc tieši šie? Un varbūt es kādu spilgtu poētisko tēlu esmu palaidusi garām?

Nu, to sievieti es gribētu pārtaisīt par cilvēku, jo dzimums tomēr ir tikai viens no cilvēka raksturojošiem lielumiem.  Arī tituldzejolī Migla tieši tāpēc nerunāju par konkrēta dzimuma cilvēku. Miglā es tieši gribu ne jau citiem pierādīt, ka sievietes ir cilvēki, bet pati izlauzties no  stereotipu miglas un mēģināt saprast, ko es ieraugu tad, kad mēģinu neticēt dažiem vispārpieņemtiem stereotipiem par cilvēkiem, šajā gadījumā - sievietēm. 

Pilsēta man patīk. Esmu pilsētniece. Sen arī neesmu citās pilsētās bijusi. Pilsēta kā parādība man liekas ļoti cilvēciska, tā atspoguļo to, kas ir tie cilvēki, kas dzīvo šai pilsētā.  

Un par pilsētu - man Rīga ir tik mīļa un tajā ir bijis arī geto, un mēs par to esam maz runājuši. Dzejoļa Pilsētas atdzimšana sākotnējais impulss laikam bija žēlums pret Rīgu. Kaut kādā ziņā dzejolis Migla un Pilsētas atdzimšanarunā par līdzīgām lietām: pirmais par  vardarbību pret cilvēku - bērnu, otrais - par vardarbību pret pilsētu, šoreiz, protams, caur cilvēkiem, kas piedzīvoja šo vardarbību. Arī par tiem, kas paši nebija geto, bet bija spiesti atrast savu vietu šajā necilvēcīgajā situācijā. Es teiktu, ka Miglas caurviju motīvs ir dažāda kalibra varmācība.

Pati esi bieži saskārusies ar varmācību?

Šoreiz nav nekādas nepieciešamības izcelt konkrētu pieredzi. Tas var mazināt vispārinājuma spēku.

Vai tu daudz tusē un vēro mūsu dzejnieku un rakstnieku vidē?

Šad un tad. Man ir draugi dzejnieki, ir draugi teātrī. Vai es vēroju? Nezinu. Laikam jau nē. Trauksmes līmenis pārāk augsts sociālās situācijās, lai vērotu.

Diezgan daudzi rakstošo profesiju pārstāvji man teikuši, ka socializēšanās viņiem ir apgrūtinoša. Vai trauksme ir kaut kāds profesijas blakusefekts?

Nē,  manuprāt, tās ir introvertu cilvēku grūtības, kas nav tieši saistītas ar profesijas izvēli. Varbūt ja veiktu pētījumu, tad noskaidrotos, ka radošo profesiju pārstāvju vidū ir vairāki ar tendenci uz introversiju. Bet ir arī rakstnieki un citi radošo profesiju pārstāvji ekstraverti.

Kāda ir sajūta redzēt savus darbus uz skatuves? Salīdzināt to, kā esi pati iedomājusies savus varoņus ar to, kā viņi tiek interpretēti?

Uz skatuves savus darbus skatīties ir bailīgi. Ir aci pret aci jāsastopas ar kļūdām. Tas, ka es esmu citādi iztēlojusies, to var pieņemt, ja režisora skatījums arī ir saprotams un tuvs. Man gan nav tādas pieredzes, lai teoretizētu. Par Ādas iestudējumu esmu priecīga. Tekstu laboju maz, mēģinājumos nepiedalījos. Četrās naktīs tekstu rakstīju un pārrakstīju, un piedalījos mēģinājumos, bet izrāde  piedzima kādu mēnesi pēc pirmizrādes.

Kā ir, kad tev visu laiku liek pārrakstīt, pierakstīt? Un vai ar savu dzeju tu rīkojies tāpat – labo, svītro, vai tomēr esi no tiem dzejniekiem, kas atstāj visu, kā ir pirmajā impulsā?

Pārrakstīt ir grūti, bet var kopīgās lietas labā. Dzejoļus laboju maz. Tagad vairāk nekā agrāk. Dzejoļus rakstu ļoti koncentrējoties, intensīvi. Lai dzejoli pārrakstītu nevis tikai labotu stila neveiklības, atkal jāpanāk tā pati intensitāte, kas rakstot. Pēc manas pieredzes, var dzejoli atlikt un tad atkal gaidīt, kad būs iekšēji sastrādāts un kundziņam vai kundzītei labpatiksies atnākt un ar mani parunāt. Pieļauju, ka varbūt arī nelabpatiksies un neatnāks. Tomēr galvenais ir mans iekšējais process - darbs.  Bet to nemāku aprakstīt. Labāk nemaz nesākšu. Sanāks vai nu nepatiesi vai muļķīgi, kas tas pats "nepatiesi" vien ir.

Vai tu dzejo tikai tad, kad "tev uznāk" vai arī mēdz piesēsties pie galda un, tā teikt, strādāt ar balto lapu?

Man tagad var uznākt un uznākt, un vēlreiz uznākt, dažādas lietas, iedvesmu ieskaitot, bet, citējot sevi, kas ir, protams, nepieklājīgi, bet tomēr... "uznāk dzīve, uznāk un uzreiz ir prom".

Man ir blociņi. Es tajos blociņos  dienu gaitā šo to pierakstu. Tad plānoju rakstīšanu un tad rakstu. Man vajag laiku, lai sakoncentrētos un vislabāk tomēr es rakstu viena. Ikvienam rakstītājam ir vajadzīga sava istaba, to jau Vulfas kundze mums pirms 83 gadiem vēstīja. Tāpēc jau tā Ventspils māja liekas tik pievilcīga, jo tur ir istabas, kurās ne tikai neviens tevi nevar traucēt, bet arī tu pats sev apsoli, ka nevienu citu (cilvēku vai darbu) nelaidīsi tur iekšā. 

Sanāk šos solījumus turēt?

Reizēm izdodas.

Kad lasi kritikas par saviem darbiem, kā tev šķiet – viņiem izdodas uztvert to, ko tu esi domājusi ar savu dzeju, vai arī tā ir pavisam cita pasaule, kaut kāda kritiķu pašu dzīve?

Sākumā pateikšu, ka, manuprāt, kritķiem ir grūts darbs - ir jāatsakās ne tikai no materiālajām pretenzijām, ko nereti ir spiesti darīt rakstnieki un citi mākslinieki. Kritiķiem, lai labi darītu darbu, būtu jāatsakās  arī no savām radošajām ambīcijām un jāstrādā nākotnes mākslas un mūžības labā. Tas nenozīmē, ka paši mākslinieki nevarētu rakstīt kritikas.

Nu, jā... Recenzijas man ir lasīt grūti, bet es to daru un mēģinu izlobīt no tām tieši šos objektīvos spriedumus, kuri ir par tekstu un  tā kļūmēm vai veiksmēm. 

Kā labā strādā (raksti) tu pati?

Citiem cilvēkiem rakstu un arī sev. Man vajag rakstīt, vajag pastāstīt. Sev - vajag sakārtot, saprast. Tā sajūta, kad lasi kādu autoru, un tur ir radīts  mikrokosmoss un viņš/viņa tur ir tevi ielaidis un dalās sava literārā varoņa intensīvajos pārdzīvojumos vai mokošās, smieklīgās pārdomās, tā ir laime. Tad vēl, kad lasot uzzini, ka neesi viens ar savām kļūmēm un egoismu, ciešanām un nepareizībām, jūties saprasts un pieņemts. Es šos brīžus esmu piedzīvojusi un turpinu piedzīvot, lasot citus autorus. Ar pateicību un ne bez ambīcijām tad nu arī rakstu citiem un arī tai meitenei, kas lasa tos Dostojevska Velnus skaistā vasaras dienā laukos, kur tak jābūt priecīgai, jo saule spīd, zālīte zaļo,  bet  tieši priecāties nekādi nesanāk. Tikai caur  Velniem.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja