Laika ziņas
Šodien
Migla
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Intervija ar komponisti Kaiju Sāriaho. Allaž esmu bijusi nedaudz autsaidere

Katra jūra skan citādi. Viena no nozīmīgākajām mūsdienu komponistēm Kaija Sāriaho atgriezusies dzimtajos Helsinkos uz savas jaunākās operas Paliek tikai skaņa pirmizrādi

Parīzē dzīvojošā somu komponiste Kaija Sāriaho ir mūsdienu klasiķe. Viņa izkopusi savu unikālo rokrakstu: Kaija Sāriaho pēta tembru, krāsu, tempu, akustiskās un elektroniskās mūzikas transformācijas. Komponiste veido neatkārtojamu, plūstošu un tēlainu skaņas ainavu. Viņas opusu saturu bagātina vēstures, literatūras, mitoloģijas un kino atsauces.

Paliek tikai skaņa/Only the Sound Remains ir Kaijas Sāriaho ceturtā opera. Tā tapusi pēc piecu teātru pasūtījuma. Pasaules pirmizrāde pērn pavasarī notika Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā. Šā gada aprīlī iestudējums viesojas Somijas Nacionālajā operā Helsinkos. Nākamā gada sākumā Kaijas Sāriaho darbs skanēs Parīzes Nacionālās operas mājvietā – Garnjē pilī. Pēc tam Paliek tikai skaņa dosies uz Madrides Karalisko operu Teatro Real un Kanādas Operas kompāniju/Canadian Opera Company Toronto.  

Paliek tikai skaņa ir diptihs, kuru veido divi viencēliena darbi – Vienmēr stiprs/Always Strong un Spalvu apmetnis/Feather Mantle –, kuru pamatā ir japāņu no teātra lugas dzejnieka Ezras Paunda tulkojumā. Opera skan angļu valodā. Katra daļa ir 50 minūšu meditācija – skaista un lakoniska, bez spilgtiem ārējiem efektiem. Abas filosofiski un apgaroti vēsta par cilvēka sastapšanos ar pārdabiskajiem spēkiem. Pirmās daļas varoņi ir priesteris un spoks, otrās daļas varoņi – zvejnieks un eņģelis. Svarīgāks par darbību un drāmu šajā darbā ir skanējums un izpildījums.

Galvenās lomas atveido divi dziedātāji (basbaritons un kontrtenors), Spalvu apmetnī viņiem pievienojas dejotāja. Pirmizrādē Amsterdamā kontrtenora partiju dziedāja franču superzvaigzne Filips Žaruskis, viņš šajā operā atkal būs dzirdams Parīzē. Savukārt izrāžu ciklā Helsinkos dzied talantīgais amerikāņu kontrtenors un lieliskais aktieris Entonijs Rots-Kostanco. Viņam līdzās – izcilais jaunais amerikāņu basbaritons Deivons Tainss un Vācijā dzīvojošā amerikāņu dejotāja Nora Kimbola-Mencosa, kura izpaudusies gan klasiskajā baletā, gan Viljama Forsaita un Jirži Kiliāna horeogrāfijā.

Izrādi iestudējis leģendārais amerikāņu režisors Pīters Selarss, kuru ar Kaiju Sāriaho saista ilgstoša radoša draudzība. Opera Paliek tikai skaņa komponēta mazam ansamblim: orķestra bedrē ir stīgu kvartets, vokālais kvartets, kantele, flauta, sitaminstrumenti, kā arī elektroniskās skaņas pastiprinājuma ierīces. Pie diriģenta pults – vācu maestro Andrē de Riders.

Flautu spēlē prominentā amerikāņu mūziķe Kamilla Hoitenga, viņa ir daudzu Kaijas Sāriaho opusu pirmatskaņotāja. Arī Somijas stīgu kvarteta Meta4 mākslinieki, kuri piedalās izrādē, ir uzticami komponistes domubiedri. Meta4 viņas opusus spēlē koncertos, kā arī ierakstījis divus Kaijas Sāriaho kamermūzikas albumus, kurus izdevusi Somijas kompānija Ondine.  

Stundu pirms operas Paliek tikai skaņa pirmizrādes Helsinkos Kaija Sāriaho atbildēja uz KDi jautājumiem.

Vai Helsinkos joprojām jūtaties kā mājās? Vai tomēr par mājām uzskatāt Parīzi, kur dzīvojat kopš 80. gadu sākuma?

Abas pilsētas ir manas mājas. Jau vairāk nekā pusi sava mūža esmu pavadījusi Parīzē, taču es vienmēr esmu laimīga, atgriežoties Helsinkos. Šķiet, es pazīstu katru ēku, man ir tik daudz atmiņu, kas ir saistītas ar šo pilsētu.

Vai jūtaties piederīga somu videi?

Nezinu, vai jūtos piederīga, taču šeit viss ir pazīstams. Ja atskatos uz savu dzīvi, pārliecinos, ka allaž esmu bijusi nedaudz autsaidere. Neesmu īpaši meklējusi grupas, kurām pievienoties. Lai kur es arī būtu, visur esmu autsaidere – arī Parīzē. Es tur dzīvoju jau ilgi, tā ir mana pilsēta, tur ir mana ģimene, taču es nezinu, vai esmu piederīga, teiksim, Parīzes videi. Tas ir dzīvesveids, ko pati esmu izvēlējusies, tas man nodrošina neatkarību. Tagad esmu diezgan pamanāma mūzikas pasaulē, un tas nozīmē, ka man ir jākomunicē ar daudziem cilvēkiem.

Kā Parīzē spējat koncentrēties komponēšanai, īpaši pēdējā laikā, kad pilsētu satricina terora akti un valda sasprindzinājums?    

Es cenšos vairāk strādāt laukos – mums ir māja mazā ciematā netālu no Orleānas. Tur nav nekā pārāk aizraujoša – tikai daba un neaptveramas debesis.

Kur jūs komponējāt operu Paliek tikai skaņa?

Gan šajā lauku mājā Francijā, gan Ņujorkā, kur pēdējos gados nācies pavadīt diezgan daudz laika. 2011.–2012. gada sezonā es biju rezidējošā komponiste Kārnegija zālē, kaut gan komponēšanai nepietika laika, jo bija daudz koncertu. Pēc tam es regulāri atgriezos Ņujorkā, un man bija iespēja tur mierīgi strādāt.

Man patīk būt Ņujorkā, man tur ir bijuši auglīgi darba periodi. Man gribējās uz kādu laiku atstāt Parīzi un Eiropu. Paliek tikai skaņa ir opera angļu valodā, un es vēlējos atrasties angļu valodas vidē. Tas bija patīkams laiks Ņujorkā – savā apziņā jutos ļoti brīva.

Kā apkārtējā vide ietekmē jūsu darbu? Vai jūs spējat komponēt visur, pat šeit?

Ne jau burtiski šeit – Helsinku operteātra ēdnīcā! Kaut gan es esmu komponējusi šajā ēkā. Protams, vide ietekmē. Kā tieši? Es nezinu. Piemēram, diptiha Paliek tikai skaņa otrās operas Spalvu apmetnis fināls muzikāli ir ļoti atšķirīgs no visa, ko līdz šim esmu komponējusi. Visticamāk, to ir ietekmējusi mana klātbūtne ASV. Cits ātrums, cits temps, citas tekstūras. Jūs dzirdēsiet.

Vai katrā nākamajā skaņdarbā cenšaties izdarīt kaut ko atšķirīgu, atrast kaut ko jaunu un nezināmu muzikālajā izpausmē?

Es nesaku sev: tagad es darīšu to, ko vēl neviens nav darījis. Man nav tāda mērķa, taču es cenšos radīt kaut ko, kas būtu jauns man pašai. Es nevēlos atkārtoties. Man gribējās radīt šo operu citādi nekā iepriekšējās. Man gribējās citādi domāt par drāmu, gribējās uzrakstīt partiju balsij, kurai nekad vēl neesmu rakstījusi. Šajā gadījumā tā ir kontrtenora balss.

Kādi bija jūsu galvenie impulsi, kad ķērāties pie šīs operas komponēšanas?

Mani iedvesmoja stāsti, kurus es izvēlējos izmantot, tajos aprakstītā daba, putni, ziedi. Mani iedvesmoja Ezras Paunda skaistā valoda. Stāsti šķiet vienkārši, taču tiem var būt bezgala daudz interpretāciju. Katram cilvēkam tie nozīmē kaut ko pavisam citu.

Darbība ir minimāla, tie nav action stāsti, bet tas arī nav mans stils. Pasaulē ir daudz fantastisku action filmu – kāpēc lai es radītu vēl vienu? Mūzika ir neiedomājami bagāts un noslēpumains komunikācijas veids, un saviem skaņdarbiem man patīk piemeklēt stāstus, kuros mūzikai ir svarīga loma. Divās lugās, kuras ir operas Paliek tiek skaņa pamatā, nav daudz teksta – tas atbrīvo telpu mūzikai.

Operas Paliek tikai skaņa izpildītāju vidū ir jūsu pastāvīgie domubiedri – flautiste Kamilla Hoitenga un stīgu kvartets Meta4. Viņi bieži atskaņo un ieraksta jūsu darbus. Vai jums ir būtiski, ka mūziku interpretē mākslinieki, kurus labi pazīstat un varat saukt par draugiem? Komponējot operu, jūs droši vien domājāt par to, ka flautu noteikti spēlēs Kamilla Hoitenga.

Jā, tā ir, es par to domāju. Taču nav tik būtiski, ka šie cilvēki ir mani draugi. Svarīgs ir fakts, ka viņi pārzina manu mūziku. Jūs varat iemācīties un iepazīt manu mūziku, tikai daudz to spēlējot. Tai ir īpaša elpa, pie kuras ir jāpierod. Partitūrās es sniedzu diezgan striktus norādījumus, taču mūzikā ir īpašs plūdums, un izpildītāji to var sajust, ja daudz strādā ar maniem skaņdarbiem. Bieži mēs kļūstam par draugiem, jo pavadām daudz laika mēģinājumos.  

Jūs komponējat, izmantojot datoru, vai pierakstāt notis ar roku?

Vispirms es skicēju ar zīmuli, pēc tam ievadu notis datorā. Izdrukāju nošu lapas, ar zīmuli pierakstu dinamikas zīmes un citas lietas, veicu labojumus. Partitūras gala versiju sagatavo un apkopo mans izdevējs.

Operai dots nosaukums Paliek tikai skaņa. Kura ir jūsu iecienītākā skaņa?

Tās ir dabas skaņas. Dažādu vēju skaņa. Jūras skaņa. Elpas skaņa. Ieklausieties, kā elpo bērns, kad viņš guļ.

Jums labāk patīk Baltijas jūras vai, piemēram, Vidusjūras skaņa?

Katra jūra skan citādi. Protams, Baltijas jūra ir mana bērnības jūra. Kad komponēju lielo simfonisko darbu Du Cristal (1989), mēs gadu pavadījām Sandjego Kalifornijā, dzīvojām netālu no pludmales. Katru vakaru gājām skatīties saulrietu Klusā okeāna krastā. Okeāna skaņa ir sarežģīta, tai ir poliritmiska tekstūra. Tā ļoti atšķiras no Baltijas jūras skaņas.     

2016. gada decembrī jūsu pirmā opera Tālā mīla/L’Amour de loin (2000) tika iestudēta Ņujorkas Metropolitēna operā. Jūsu mūzika gada nogalē skanēja daudzos koncertos Ņujorkā, par jums rakstīja visi ietekmīgākie ASV izdevumi, kuri jūs pasludināja par mūsdienu nozīmīgāko komponisti. Par jums uzzināja jauna klausītāju paaudze. Kā jūs pati uztvērāt tik intensīvu publicitātes kampaņu? Kādas bija jūsu sajūtas pēc šādiem panākumiem Ņujorkā? Eiropas komponisti Amerikā ko tādu piedzīvo ļoti reti.

Tas bija nogurdinoši, man bija spēku izsīkums. Es saprotu un novērtēju, ko man nozīmē visi šie koncerti, operas izrāde un uzmanība, kura man tika veltīta. Es sajūtu visas šīs pozitīvās vibrācijas. Tas, kas gada beigās notika Ņujorkā, bija lielas dzīres, taču es esmu diezgan noslēgts cilvēks un jūtos neērti, nonākot prožektoru gaismās. Kopš karjeras pirmsākumiem esmu cīnījusies par iespēju visvairāk laika veltīt komponēšanai – tas ir mans dzīves darbs, un es to mīlu visvairāk. Tas, kas ar mani notika divus ar pusi mēnešus Ņujorkā 2016. gada beigās, ir pilnīgs pretstats tam.

Es zinu, ka man ir jābūt pateicīgai, un esmu priecīga, ka mana mūzika gūst tādu atsaucību. Šo notikumu kulminācija bija pērn 10. decembrī, kad opera Tālā mīla tiešraidē no Ņujorkas tika pārraidīta kinoteātros visā pasaulē (to varēja redzēt arī Kino Citadele Rīgā – J. J.). Es saņēmu skatītāju atsauksmes no Eiropas, Japānas, Kanādas, Latīņamerikas. Nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani. Taču tas no manis prasīja pārāk daudz spēka. Es vēlējos pēc iespējas ātrāk atgriezties savā lauku mājā Francijā un pievērsties komponēšanai.

Ko pašlaik sacerat?

Man ir svarīgs uzdevums – es rakstu jaunu operu. Es jau kavējos, man tas ir netipiski – tas ir saistīts ar Ņujorkas notikumiem. Pirmizrāde paredzēta 2020. gadā Londonas Karaliskajā operā. Man jau ir librets un plāns, man tikai vajag laiku. Kamēr nebūšu pabeigusi operu, neko citu nekomponēšu. Pagaidām nevēlos stāstīt sīkāk, taču tas būs laikmetīgs sižets (libreta autore esot slavenā somu rakstniece Sofi Oksanena – J. J.).   

Vai zināt, kā skanēs šī opera? Jau dzirdat to savā galvā?

Es zinu diezgan daudz. Es daudz ko iztēlojos. Jo vairāk iztēlošos, jo labāk tas palīdzēs manā darbā. Šajā operā man būs lērums tehnisko izaicinājumu – pirmo reizi uz skatuves būs daudz personāžu, tas ir apjomīgs un sarežģīts projekts.  

Kādreiz, vēl pirms Tālās mīlas tapšanas, jūs uzskatījāt, ka opera nav jūsu žanrs. Vai tagad jūtat, ka tieši operā varat izpausties vispilnīgāk?

Nē. Ja sāku komponēt operu, tajā ir jābūt kaut kam īpašam, kas spēj mani iedvesmot un aizraut. Tagad es kārtējo reizi domāju – topošā opera būs mana pēdējā. Tā būs radikāli atšķirīga no Paliek tikai skaņa. Es tās biju iecerējusi paralēli vienu otrai. Ja viena ir pabeigta, man gribas pabeigt arī otru, kura būs pavisam citāda.

Nedomāju, ka opera ir svarīgāka par citām formām. Visskaistākā bieži ir kamermūzika, kuru jūs klausāties mazā telpā ar 50 cilvēkiem, – tā ir pati mūzikas sirds. Man ir svešs manas profesijas šovbiznesa aspekts. Ja kāds man saka: "Jūs esat kļuvusi par operkomponisti", – es tam gluži nepiekrītu.

Opera ir viens no veidiem, kā izpausties mūzikā, un tas ir interesants, jo operā saplūst dažādi mākslas žanri, svarīgs ir teksts un tas, kā jūs uzbūvējat varoņu attiecības un drāmu. Tajā pašā laikā esmu pārliecināta, ka "abstraktā" mūzika var būt ļoti krāsaina, tajā nav robežu, un tā var sniegt brīvības sajūtu arī klausītājiem.  

Kāda ir mūzikas loma mūsdienās – konfliktu un vardarbības plosītajā pasaulē?

Man mūzika ir ārkārtīgi svarīga, tā ir garīgā māksla, un mūsu kultūra nav iedomājama bez mūzikas. Taču es jūtu, ka tāda mūzika, kādu komponēju es, tāpat kā visa Rietumu kultūra, pašlaik ir apdraudēta, pret to ir spēcīgs komercijas spiediens. Manas saknes ir Rietumu kultūras tradīcijās, un tagad ir daudz cilvēku, kuri par tām neko nezina. Vai viņus var uzrunāt mana mūzika, ja viņi nezina par tās saknēm?

Tas ir saistīts arī ar to, ka finansējums tiek novirzīts citur, – nauda tiek ieguldīta īstermiņa projektos, ar kuriem var ātri pelnīt. Manai mūzikai tas ir svešs – tā plūst un attīstās daudz lēnāk, tā prasa laiku, iedziļināšanos, koncentrāciju. Tā ir būtiska cilvēces kultūras un Rietumu tradīcijas daļa, kura ir jāatbalsta un jāsaglabā.  

Tendence ir tāda, ka kultūras institūcijām, kuras nodarbojas ar nopietnu mākslu, ir daudz ekonomisko grūtību. Daudz vieglāk ir izdzīvot, ja tās piedāvā kaut ko populāru, kas neprasa paskaidrojumus un bez piepūles spēj pulcēt pilnas skatītāju zāles.

Vai pret visiem saviem skaņdarbiem izturaties vienādi, vai daži opusi jums tomēr ir tuvāki?

Jā, daži ir tuvāki. Tas arī ir atkarīgs no tā, kādos apstākļos un dzīves brīžos tie tapuši. Laikam ejot, attieksme pret skaņdarbiem mainās. Esmu ļoti kritiska pret savu mūziku. Nav tā, ka es noklausos kādu savu opusu un iesaucos: "Cik skaisti!" Tas notiek reti.

Bez kuriem komponistiem jūs nespējat iedomāties savu dzīvi?

Drīzāk es varētu izcelt skaņdarbus, bez kuriem nespēju iedomāties savu dzīvi. Izņēmums ir Johans Sebastiāns Bahs – viņš man vienmēr ir bijis svarīgs ar visu savu daiļradi. Man nekad neapnīk viņu klausīties. Man ir bijuši nozīmīgi Antonio Vivaldi, Žana Sibēliusa, Igora Stravinska, Karola Šimanovska, Kloda Debisī, Morisa Ravela darbi. Redziet, man patīk tik dažādi komponisti! Tas ir mūzikas brīnums, ka mums ir fantastiski bagātas tradīcijas.   

Jūs iedvesmojusi arī Olivjē Mesiāna opera Svētais Asīzes Francisks.

Jā, protams. Svētais Asīzes Francisks man kļuva par pamudinājumu sacerēt savu pirmo operu. Svētais Asīzes Francisks ir unikāla opera – tajā nav tā drāmas tipa, kuru parasti asociē ar opermākslu.

Cik nozīmīga jūsu dzīvē ir bijusi saskarsme ar tādām personībām kā Olivjē Mesiāns un Pjērs Bulēzs?

Man nav bijis daudz saskarsmes ar Mesiānu, ar Bulēzu – nemaz.

Pat laikā, kad 80. gadu sākumā mācījāties Bulēza izveidotajā Skaņas izpētes un sintēzes institūtā IRCAM Parīzē?

Nē. Es nedomāju, ka viņu interesēja mana mūzika.

Paliek tikai skaņa
Only the Sound Remains
Somijas Nacionālajā operā Helsinkos 27., 29. aprīlī,
Parīzes Nacionālajā operā 2018. gada 23. janvārī–7. februārī
www.oopperabaletti.fi
www.operadeparis.fr

Kaija Sāriaho

*Dzimusi Helsinkos 1952. gada 14. oktobrī

*1976.–1981. gadā studējusi kompozīciju pie modernista Pāvo Heininena Žana Sibēliusa Mūzikas akadēmijā Helsinkos

*Mācību gados kopā ar Magnusu Lindbergu, Esu Peku Salonenu un citiem jaunajiem mūziķiem dibinājusi progresīvās mūzikas apvienību Korvat auki!/Ears Open!

*Papildinājusi zināšanas Freiburgas Mūzikas augstskolā pie Klausa Hūbera un Braiena Fērniho

*1982. gadā sākusi mācības un praksi Pjēra Bulēza dibinātajā Skaņas izpētes un sintēzes institūtā IRCAM Parīzē, kur, spektrālās mūzikas iedvesmota, pētījusi elektronikas, datorskaņu un akustiskās mūzikas mijiedarbību

*Kopš 1982. gada dzīvo un strādā Parīzē

*Sacerējusi skaņdarbus Parīzes orķestrim/Orchestre de Paris, Francijas Nacionālajam orķestrim, Berlīnes filharmonijas orķestrim, Amsterdamas Karaliskajam orķestrim Concertgebouw, Gēteborgas simfoniskajam orķestrim, Ensemble Intercontemporain, Klīvlendas orķestrim, Bostonas simfoniskajam orķestrim, Ņujorkas un Losandželosas filharmonijas orķestrim, Emersona stīgu kvartetam un kvartetam Kronos, soprāniem Karitai Matilai un Donai Apšovai, vijolniekam Gidonam Krēmeram, čellistam Ansi Kartunenam, flautistei Kamillai Hoitengai, pianistam Emanuelam Aksam

*Sacerējusi operas Tālā mīla (2000), Adriana Mater (2006), Emīlija (2010) un Paliek tikai skaņa (2015), kā arī oratoriju Simonas pasija (2006), kas veltīta filosofei Simonai Veilai

*Informācija: saariaho.org

 

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Rīgā uzstāsies leģendārā grupa Scorpions

Šodien sākas biļešu iepriekšpārdošana uz leģendārās rokgrupas Scorpions 60. gadadienas iespaidīgo jubilejas koncerttūri, kuras vienīgā pieturvieta Baltijā būs Latvija - 11 jūnijā Arēnā Rīga, inform...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja