Pagājušā gada rudenī Somijas Nacionālajā operā Helsinkos notika somu komponista Sebastiana Fāgerlunda operas Rudens sonāte pasaules pirmizrāde. Dramaturģes Gunillas Hemmingas libreta pamatā ir slavenās Ingmara Bergmana filmas scenārijs. 1978. gadā uzņemtajā drāmā galvenās lomas atveidoja Ingrida Bergmane (pianiste Šarlote) un Līva Ulmane (Šarlotes meita Eva). Operā, kas skan zviedru valodā, dzied izcilais zviedru mecosoprāns Anne Sofija fon Otere un zviedru soprāns Ērika Sunnegorda.
Komponists piedāvā savu Ingmara Bergmana stāsta interpretāciju, necenšoties atdarināt filmu, tāpat kā savu Rudens sonātes versiju Jaunā Rīgas teātra izrādē izklāsta režisore Māra Ķimele; iestudējums ar Baibu Broku galvenajā lomā atkal būs skatāms JRT no 7. līdz 9. martam. Sižets ir nemainīgs: pēc ilgas prombūtnes pie meitām atgriežas māte – slavena, patmīlīga pianiste, kurai karjera vienmēr bijusi svarīgāka par ģimeni. Sebastiana Fāgerlunda mūzikas valodā šī skarbā sonāte iegūst pavisam citādu skanējumu, operā savienojas sirreāli, traģikomiski un absurda elementi.
Rudens sonāte ir labs piemērs, kā teātrī ienāk XXI gadsimta mūzika sazobē ar XX gadsimta kultūras klasiku. Visas biļetes uz Rudens sonātes izrāžu ciklu Helsinkos bija pārdotas – tas ir kolosāls sasniegums laikmetīgās mūzikas darbam, kas necenšas flirtēt ar publiku. Iestudējumu veidojusi spoža radošā komanda. Pie diriģenta pults – mūsdienu mūzikas speciālists somu maestro Jons Storgordss. Uzveduma režisors un scenogrāfs – francūzis Stefans Braunšveigs, kurš ir ievērojams pedagogs, rakstnieks un dramaturgs, kā arī prominentā Parīzes teātra Odéon-Théâtre de l’Europe direktors.
Pēdējos gados pasaulē tapušas vairākas operas, kuru pamatā ir atzinību guvušas filmas, to scenāriji vai literārie darbi, kas ir iedvesmojuši filmu rašanos. Daži piemēri: komponista Džeika Hegija Mirušais nāk (māsas Helēnas Prežīnas romāns, Tima Robinsa filma), Hovarda Šora Muša (Džordža Landžlāna stāsts, Deivida Kronenberga filma), Čārlza Vuorinena Kuprainais kalns (Enijas Prū stāsts, Anga Lī filma), Hansa Geforsa Sliktā slava (Alfreda Hičkoka filma), Tomasa Adesa Iznīcības eņģelis (Luisa Bunjuela filma), Misijas Macoli Šķeļot viļņus (Larsa fon Trīra filma), Daniela Bjarnasona Brāļi (Susannes Bīras filma), Niko Mjūlija Mārnija (Vinstona Greiema romāns, Alfreda Hičkoka filma).
45 gadus vecais Sebastians Fāgerlunds ir viens no spilgtākajiem somu komponistiem. Viņa rokrakstu ietekmējusi Edgara Varēza, Vitolda Lutoslavska, Marka Entonija Tērnidža daiļrade, kā arī tehnomūzika un smagais metāls. Pērn pavasarī viņa opuss Stonework skanēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertā Lielajā ģildē, savukārt viņa Klarnetes koncertu 2015. gada Cēsu Mākslas festivālā interpretēja orķestris Sinfonietta Rīga un solists Guntis Kuzma. Rudens sonāte ir Sebastiana Fāgerlunda otrā opera, pirms deviņiem gadiem tapusi viņa kameropera Dēbelns par zviedru karavadoni Georgu Karlu fon Dēbelnu (1758–1820).
Pēc Rudens sonātes pirmizrādes Helsinkos komponists sniedza interviju KDi.
Līdz šim bijāt sacerējis kameroperu, Rudens sonāte ir jūsu pirmā lielā opera. Kāda bija jūsu pieeja šim darbam?
2012. gadā pirms Ziemassvētkiem Somijas Nacionālās operas mākslinieciskā vadītāja Lilli Pāsikivi man piedāvāja iespēju rakstīt operu. Tā bija viņas ideja par pamatu izmantot filmas Rudens sonāte sižetu. Es izlasīju scenāriju un nākamajā rītā atbildēju: "Mums tas ir jādara!" Kad sākat komponēt operu, ir jābūt pārliecībai, ka darba ideja un stāsts rezonē ar jūsu muzikālo valodu. Lasot scenāriju, man bija sajūta, ka šie varoņi jau sen mani bija gaidījuši. Darba muzikālais noskaņojums man uzreiz bija skaidrs.
Kā jūs raksturotu šo noskaņojumu?
Vispirms tā bija pietiekami abstrakta skaņu pasaule. Tā es iedomājos filmas un operas darbības vides – mācītāja mājas – skaņu. Šeit dzīvo galvenās varones pianistes Šarlotes meita Eva un viņas vīrs mācītājs. Šarlotes ierašanās ienes mājā savu pavisam citādu skaņu pasauli. No vienas puses, operā ir mācītāja mājas statiskā, introvertā skaņu pasaule, kurā laiks palēninās un dažreiz paātrinās. No otras puses, ir Šarlotes dzīves un karjeras brāzmainā skaņu pasaule – viņa ir slavena mūziķe, kura sniedz koncertus, pieradusi pie klausītāju uzmanības, aplausiem, cieņas apliecinājumiem un publiskām aktivitātēm. Viss, kas viņu raksturo, ir ekstraverts, spilgts, trauksmains, haotisks, piesātināti aktīvs un brīžiem neirotisks. Šo divu pasauļu līdzāspastāvēšana un mijiedarbība bija komponēšanas procesa sākumpunkts.
Operā ir jūtama manas mūzikas DNS, kuru iepazīsiet, klausoties manus simfoniskos opusus un vokālos skaņdarbus.
Kāda ir jūsu mūzikas DNS?
Manai mūzikai ir raksturīgs ātra, drudžaina, agresīva skanējuma un absolūta miera, klusuma kontrasts. Mani interesē robeža, kurā satiekas šīs pasaules.
Kā operas skanējumu ietekmējis fakts, ka tās galvenā varone ir pianiste? Filmā māte un meita, kura arī spēlē klavieres, runā par Šopēnu. Filmas titrus pavada Baha mūzika.
Es uzreiz nolēmu, ka operā nebūs atsauču uz citu komponistu mūziku. Vēlējos radīt neatkarīgu mākslas darbu, kurš nebūtu līdzīgs citiem opusiem un pat pašai filmai ne. Protams, operas pamatā ir tas pats stāsts, taču attīstoties tas kļūst pavisam citāds. Manā mūzikā nav citātu no Šopēna un Baha.
Veidojot galvenās varones Šarlotes muzikālo tēlu, es vairāk uzmanības veltīju viņas personībai. Viņai ir raksturīgs narcisms, viņa var būt nežēlīga. Viņa vēlas, lai viņu redz un dzird, lai viņu apjūsmo. Šarlotes muzikālās tēmas operā ir atbilstošas – gan jutekliskas, gan tādas, kuras liek noprast, ka viņa cenšas saglabāt savu publisko seju. Viņa tēlo, jo ir pazīstama māksliniece. Šarlote nevēlas, lai viņas "fasāde" sabruktu, taču, protams, tā brūk. Viņas mūzika operā rada kontroles ilūziju, taču brīdī, kad kontrole zūd, tajā ieskanas pavisam citas, dziļi paslēptas nianses.
Lielu lomu spēlē koris, kas kļūst par sesto galveno varoni. Mēs izmantojam kori kā sengrieķu lugā – tas ir komentētājs. Koris ir arī Šarlotei allaž nepieciešamā publika, kas atnāk viņai līdzi uz kluso mācītāja māju. Koris ir viņas iztēles blakusefekts, viņas ego pagarinājums, un tas piešķir labi pazīstamajam Rudens sonātes stāstam jaunu dinamiku un šķautni. Sižetā ienāk cilvēki, kuri vēlas būt izklaidēti, sekot notikumiem un ir ārkārtīgi ieinteresēti visā, kas notiek šajā privātajā, slēgtajā telpā starp māti un meitu.
Partitūrā netiek izcelta klavieru skaņa.
Pārsvarā klavieres skan kopā ar orķestri, tā ir viena no krāsām. Kā soloinstruments klavieres ir dzirdamas divās vietās un pilda aforisma funkciju. Pirmo reizi – kad Šarlotes meita Eva runā par nepieciešamību būt mīlētai, par savām alkām, nepiepildīto vēlmi izpatikt mātei un gūt viņas atzinību. Šajā epizodē jūs dzirdat klavieres, jo tās Evai to visu bija atņēmušas, instruments izšķīris viņu no mātes, kura visu savu laiku veltīja koncertdarbībai un bija tālu prom no ģimenes.
Pēc tam klavieru solo skan Šarlotes sabrukuma ainā – viņa atceras savu bērnību, to, ka klavieres bija viņas vienīgais glābiņš, tikai mūzika varēja nodrošināt viņai siltumu. Gan māte, gan meita ir pianistes, taču katrai klavieres nozīmē kaut ko pilnīgi citu. Šarlotei tās simbolizē patvērumu un piepildījumu, Evai – zaudējumu un ciešanas. Šis kontrasts ir operas dramaturģijas centrā.
Mātes un meitas konfrontācija nakts vidū ir filmas kulminācija. Vai komponēšanas procesā šīs ainas risinājums jums sagādāja sarežģītāko uzdevumu?
Tas nebija viegli, taču opera tiek būvēta citādi nekā filma. Opera nebalstās divu varoņu duetā, mēs ar libreta autori Gunillu Hemmingu esam izcēluši arī citus varoņus, kuri filmā paliek otrajā plānā vai vispār netiek rādīti. Piemēram, operā ir pietiekami gara Evas vīra mācītāja Viktora ārija, kurā viņš stāsta par pāra mirušo dēlu, par to, ka pats Viktors tajā traģiskajā posmā gandrīz zaudējis ticību. Izrādē parādās Šarlotes draugs un mīļākais Leonardo – viņš atgriežas no mirušo pasaules. Attiecības kļūst arvien intensīvākas, spriedze pieaug.
Vai no paša sākuma bija zināms, ka Šarlotes lomu atveidos Anne Sofija fon Otere?
Jā, tas bija skaidrs jau sākumposmā. Operā Šarlotes tēls atšķiras no tā, kādu filmā radījusi Ingrida Bergmane. Annes Sofijas fon Oteres tēlotā Šarlote ir absolūti unikāla.
Kad sāku komponēt operu, nebiju redzējis Rudens sonāti divdesmit gadu. Es to atkārtoti noskatījos tikai pēc partitūras pabeigšanas, jo nevēlējos pārāk ietekmēties no Ingmara Bergmana darba. Vēlējos, lai operas varoņi būtu tādi, kādus es viņus iztēlojos un dzirdu.
Var teikt, ka neesat komponējis skaņu celiņu Ingmara Bergmana drāmai.
Tieši tā. Filma un opera ir ļoti atšķirīgas. Bergmana filma ir ieturēta kamerstilā, savukārt opera ir lielās formas darbs. Mans galvenais uzdevums bija atainot cilvēkus, kuri cenšas tikt galā ar savām emocijām un atmiņām, viņi ir apmaldījušies savās iekšējās ainavās. Mūsu iekšējā pasaule arī ir vislielākā.
Šajā saspringtajā sarunā, kuru nakts vidū sāk māte un meita, iesaistās gan dzīvi, gan miruši cilvēki. Tā ir fantastiska operas īpašība – šī mākslas forma ļauj paplašināt realitāti. To var darīt arī kino, taču filma Rudens sonāte veidota reālistiski, savukārt mūsu opera nav tik reālistiska, tajā ieplūst sirreāli elementi un pārklājas dažādi laika slāņi. Operā viss ir iespējams.
Kura ir jūsu iecienītākā Ingmara Bergmana filma?
Vēl bez Rudens sonātes es izceltu Faniju un Aleksandru (1982) – tā ir filma, kuru esmu skatījies visbiežāk.
Rudens sonātē mūzikas pasaule tiek atainota skarbi un nežēlīgi, tā dziļi traumē cilvēku dzīvi. Vai jūs labi saprotat savus varoņus? Būdams komponists, jūs izjūtat šo nežēlīgumu? Vai jūsu ģimene ir laimīga?
Rudens sonātes varoņi nonāk ekstrēmā situācijā, tāpēc man negribētos vispārināt, balstoties viņu raksturos un pieredzē. Jā, mūzikas pasaule var būt brutāla, taču neviens no mums tajā nedarbotos, ja tā nesniegtu tik lielu piepildījumu. Es nespēju iedomāties savu dzīvi bez komponēšanas. Es to esmu darījis visu mūžu, tas ir manas dzīves pamats. Ģimenē visi esam mūziķi: mana sieva ir operdziedātāja, mūsu dēls spēlē klavieres. Negribētu salīdzināt savu dzīvi ar Rudens sonātes varoņiem, tas ir bīstami.
Man operā bija svarīgi parādīt attiecības starp tuviniekiem, cilvēku spēju rēķināties ar citiem, piedošanas iespējamību. Mēs regulāri cenšamies panākt pārmaiņas savā un apkārtējo dzīvē, taču bieži pietrūkst pēdējā soļa, lai patiešām kaut ko mainītu, ieskatītos acīs savām bailēm vai atklāti izpaustu dziļi apslēptas emocijas. Šis solis netiek sperts. Mēs neuzdrošināmies, baidāmies, jo šis solis ir vissarežģītākais. Ir viegli pieprasīt pārmaiņas, taču grūti tās panākt. Tāpēc nekas nemainās un turpinās kā līdz šim. Viss ir atkarīgs no mūsu izvēles.
Šis nav stāsts tikai par mūziķiem un mākslas pasaules pārstāvjiem, tas ir par visiem cilvēkiem, kuriem ir karjera un kuri vēlas kaut ko mainīt savā dzīvē. Viņiem ir jābūvē attiecības ar ģimeni, jālemj, cik lielu uzmanību veltīt darbam, cik lielu – pašiem sev. Tas ir aktuāls jautājums mums visiem. Vienmēr cenšos domāt pozitīvi un neuzskatu, ka Rudens sonātē dominē negācijas, es tajā jūtu arī cerību.
Pēdējos gados ir komponētas vairākas operas, kuru pamatā ir slavenas filmas vai literārie darbi, kas pārtapuši filmu scenārijos. Kāpēc kino kļūst par tik nozīmīgu iedvesmas avotu operu autoriem? Vai tas liecina par labu ideju un stāstu trūkumu?
Nedomāju, ka tas liecina par ideju trūkumu. Nevar apgalvot, ka visu laikmetīgo operu pamatā ir kinodarbi, taču nenoliedzami filmas kļūst par nozīmīgu atskaites punktu. Šis materiāls atklāj plašas interpretācijas iespējas.
Tas noteikti piesaista publikas uzmanību: daudzi zina Bergmana filmu, un tas ir pamudinājums doties uz operteātri.
Jā, tas palīdz uzturēt auditorijas interesi. Operteātriem pasaulē kļūst arvien grūtāk piesaistīt publiku. Esmu pārliecināts, ka vienīgais veids, kā var veicināt operas žanra izdzīvošanu un attīstību, ir mazās un lielās formas jaundarbu pasūtīšana. Teātriem ir jābūt drosmīgiem tēmu izvēlē un šo projektu īstenošanā – tikai tā var ievilināt jaunus skatītājus.
Operas komponēšana jums bija kaut kas īpašs? Vai tas ir tikai viens no daudziem darbiem, kas ir jāsacer?
Tas ir kaut kas neierasts. Process nebija viegls, es pabeidzu Rudens sonāti 2016. gada vasarā. Kad pieliku punktu, nopūtos: «Uh, tagad varu atgriezties pie simfoniskās un kamermūzikas!» Jau pēc divām trim nedēļām mani urdīja doma: jāsāk meklēt tēmas nākamajai operai!
Kuras ir piecas jums nozīmīgākās operas?
Albāna Berga Voceks un Lulu, Džakomo Pučīni Turandota, Riharda Štrausa Elektra un Salome. No laikmetīgajām operām uz mani lielu iespaidu atstājusi Marka Entonija Tērnidža Grieķis, šīs operas pamatā ir Sofokla traģēdijas Valdnieks Oidips mūsdienu interpretācija. Ļoti interesants, niknuma pilns darbs. Skaista opera. To var noskatīties DVD.
Visos laikos opera sagādā klausītājiem neatkārtojamu pieredzi – teātris, mūzika un visi pārējie elementi tajā ir savstarpēji saistīti. Jūs piedzīvojat spēcīgas emocijas, un, cerams, operas tēma jūs nodarbina arī pēc izrādes beigām.
Kāda ir komponista misija XXI gadsimtā?
Komponēšanas saknes, no vienas puses, ir meklējamas nepieciešamībā izpaust sevi un visu, ko dzirdu savā galvā. No otras puses, man komponēšana nozīmē ilgtermiņa pievēršanos šim arodam un māksliniecisko attīstību. Mūsdienu pasaulē viss notiek zibenīgi, nevienam nav laika un pacietības, tas izpaužas visā – gan biznesa modeļos, gan veidā, kā mēs patērējam medijus. Cilvēkiem ir grūti koncentrēties pat desmit sekundes. Man mūzikas sacerēšana nozīmē padziļinātu koncentrāciju, tā ir alternatīva paātrinātajam dzīvesveidam.
Vai komponējat katru dienu?
Jā, es cenšos. Ja dodos braucienā, tajā dienā, kad ierodos kādā pilsētā, strādāt ir gandrīz neiespējami. Jebkurā jaunā vietā, arī viesnīcā, vajag adaptēties, tas prasa vismaz dienu, kamēr jūtos ērti un gatavs darbam. Jāatrod un jāsagaida miera sajūta. Vislabāk man patīk strādāt līdz pusdienlaikam. Vajag ieiet kompozīcijas pasaulē. Ja uz dažām dienām izkāpju no šīs pasaules, kļūstu nepacietīgs, sāku uztraukties, ka zaudēju saikni ar topošā darba skaņu telpu. Pastāvīgs darbs palīdz uzturēt sevi formā. Tas ir tāpat kā spēlēt instrumentu – jāvingrinās katru dienu.
Vai esat pilna laika komponists? Neko citu nedarāt? Neesat pasniedzējs?
Man ir paveicies: kopš Sibēliusa akadēmijas absolvēšanas es nodarbojos tikai ar komponēšanu. Esmu brīvmākslinieks, neesmu pasniedzējs. Esmu laimīgs, ka ir solisti, ansambļi un diriģenti, kuri ir ieinteresēti izpildīt manu mūziku, un es saņemu daudz pasūtījumu. Varu domāt par to, ko darīšu turpmāk un ko man pašam būtu interesanti darīt. Tā ir liela privilēģija.
Kādi skaņdarbi jums pašlaik top?
Uz mana darba galda ir jauna partitūra, kuru pasūtījusi Amsterdamas Karaliskā koncertzāle Concertgebouw, BBC simfoniskais orķestris un Somijas Radio simfoniskais orķestris. Šā opusa Water Atlas pirmatskaņojums notiks 21. aprīlī Amsterdamā, to spēlēs Nīderlandes Radio filharmonijas orķestris diriģenta Osmo Venskes vadībā. Šī būs manas orķestra darbu triloģijas noslēdzošā daļa. Tematiski triloģija ir saistīta ar dabu. Pirmais opuss Stonework bija veltīts akmens konstrukcijām, kādas ir sastopamas daudzviet pasaulē. Vienas tiek izmantotas navigācijai, citas – rituāliem. Otrajā opusā Drifts es domāju par to, kā vējš veido dažādas formas no sniega un smiltīm. Jaunākajā kompozīcijā Water Atlas savienosies zeme, ūdens un citi elementi.
2017. gada oktobrī Amsterdamas koncertzāles Concertgebouw kamermūzikas zālē notika mana 2. stīgu kvarteta pirmatskaņojums. Kad komponēju lielās formas darbu, man patīk paralēli sacerēt kādu mazāku kamermūzikas opusu – tie nav savstarpēji saistīti, taču es varu pārslēgties no viena uz otru.
Drīzumā komponēšu čella koncertu Nikolasam Altštetam. Iznāks vairāki manas mūzikas ieraksti: koncerts ģitārai un orķestrim, kā arī Stonework un Drifts. Esam iemūžinājuši arī Rudens sonāti. Man ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar kompāniju BIS Records, kura ieraksta gandrīz visus manus opusus. Albumu izdošana ir svarīgs komponista realitātes aspekts.
Nesen bijāt rezidencē Amsterdamā. Kā jūtaties, dzīvojot un strādājot Helsinkos?
Helsinkos ir manas ģimenes saknes. Man patīk šeit atgriezties pēc ārzemju braucieniem. Helsinkos ir laba mūzikas infrastruktūra – operteātris, koncertzāle, Sibēliusa akadēmija. Esmu audzis pie jūras, un man ir nepieciešama ūdens klātbūtne. Nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot vietā, kur nav piekļuves jūrai. Mums ir mājiņa arhipelāgā Somijas dienvidrietumos, tālu prom no civilizācijas, nekurienes vidū. Kad visa kļūst par daudz, es aizbraucu tur, kur nav nekā cita, – tikai jūra un ūdensputni. Tā ir visskaistākā Somijas daba, un man ir svarīgi tur būt.
P. S. Somijas Nacionālajā operā tapušo Sebastiana Fāgerlunda Rudens sonātes ierakstu līdz 22. martam varēs noskatīties digitālajā platformā OperaVision.eu
Sebastians Fāgerlunds
*Dzimis 1972. gada 6. decembrī Parainenā
*2004. gadā absolvējis Sibēliusa Mūzikas akadēmiju Helsinkos, kur studējis kompozīciju pie profesora Erki Jokinena
*Kopš 2013. gada vada paša dibināto kamermūzikas festivālu RUSK Pietarsāri
*2016.–2017. gada sezona bijis Amsterdamas Karaliskās koncertzāles Concertgebouw rezidējošais komponists
*Sacer simfonisko, vokālo, kormūziku un kamermūziku, koncertžanra darbus (vijolei, ģitārai, klarnetei, alta saksofonam)
*Viņa mūziku atskaņo BBC simfoniskais orķestris, Bergenas filharmonijas orķestris, Somijas Radio simfoniskais orķestris, Singapūras simfoniskais orķestris, Somijas kamerorķestris Avanti!, Bufalo filharmonijas orķestris, Nīderlandes Radio filharmonijas orķestris
*Ilgstoši sadarbojas ar diriģentiem Dimu Slobodeņuku, Edvardu Gārdneru, Hannu Lintu, Sakari Oramo, Osmo Venski un Jonu Storgordsu
*Komponistu pārstāv mūzikas izdevniecība Edition Peters, viņa ierakstus izdod kompānija BIS Records