Pašlaik ir īstais brīdis! – uz grāmatas Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā. 1940–1956 aizmugurējā vāka raksta Ilze Konstante. Mākslas vēsturniece, bijusī Latvijas Mākslas muzeju apvienības ģenerāldirektore šo brīdi izstiepusi daudzu gadu garumā – izpētot periodu Latvijas mākslā, kas nav ilgākais, bet traumējošākais noteikti. Staļina laiks, kad latviešu mākslinieki piespiedu kārtā apguva sociālistiskā reālisma metodi, turklāt ir maz pētīts, lai gan tam veltītas vairākas izstādes un publikācijas. Apgāda Neputns izdotais pētījums prasa laiku arī no lasītāja – tas ir 800 lappušu garš. Toties šis laiks nav veltīgi pavadīts – autorei izdevies milzīgu daudzumu faktu attēlot saistošā tekstā, izskaidrot to kontekstu un bagātināt ar spilgtām detaļām. Nav šaubu, ka grāmatas īstā vērtība atklāsies tikai laika gaitā – nākamo pētnieku un interesentu lasījumos.
Tikāmies ar autori viņas dzīvoklī Rīgā, kur pie sienām redzamas vairākas grāmatā minēto autoru gleznas. Laiku pa laikam sarunā iesaistījās Ilzes Konstantes vīrs Zigurds Konstants – arī pazīstams mākslas vēsturnieks, kurš, nav šaubu, ir bijis īstais kompanjons, lai paveiktu tik apjomīgu darbu.
Jūsu grāmatas nosaukumā izmantots spēcīgs tēls – Staļina garā ēna.
Tas ir patapinājums no Zigurda raksta žurnālā Māksla, ko publicēja pēc 1988. gada izstādes Padomju Latvijas tēlotāja māksla. 1944–1957. Tam vēl bija labs turpinājums … jeb "sit savējos!". Ļoti trāpīgi, vai ne? Protams, gadi ir citi – toreiz izstāde apskatīja periodu no 1945. līdz 1958. gadam jeb tā sauktajai nacionālkomunistu sagrāvei. Es izvēlējos 1956. gadu, jo man likās, ka punkts jāliek mazliet agrāk. Nevar taču izplest pētījumu pārāk plaši – tas jau tā ir izpleties! 1956. gadā notika PSKP 20. kongress un LPSR Mākslinieku savienības 3. kongress, kas krasi visu mainīja.
Vai ēnu iespējams vispārināt – kā jautājumus, kas nav pietiekami izrunāti? Vai esam tikuši ar tiem galā?
Neviens jau negrib runāt. Cilvēkiem ir nepatīkami runāt par neērtām lietām. Tādām, kas izraisa kauna sajūtu. Kaut vai vecie mākslinieki 40. gadā… Kāpēc Tillbergam uzreiz bija jāķeras pie Staļina portreta, kāpēc Melderim, Zaļkalnam, Zemdegam? Turklāt uzreiz, cik tad tas periods bija – viens gads. Par tām lietām ir nepatīkami runāt, jo tad it kā viļas iepriekšējā laika autoritātēs, kas sevi parādījušas kā ļoti talantīgas. Un tad rodas jautājums – kuros gados tad viņi bija īsti? Vai 20.–30. gados? Kāpēc Oto Skulme 1940. gadā kļuva par Mākslas akadēmijas rektoru? Es saprotu grafiķi Augustu Pupu – viņš bija pārliecināts kreisais. Es saprotu visus citus, kas grāmatā pieminēti. Bet kāda bija Skulmes motivācija – kāpēc viņu uzrunāja, kāpēc viņš piekrita, un atkārtoti – pēc kara? Tā man tāda mīkla. Kaut kāds iemesls jau bija. Minējumus lai pēta vēsturnieki.
Vai jums, rakstot grāmatu, radās atbildes?
Ne visas, nē. Es gribēju uztaisīt tādu rāmi, kas parādītu, kādās jomās strādāja mākslinieki – galvenā bija Mākslinieku savienība ar visām savām apakšstruktūrām, Mākslas akadēmija, protams, kā nākamo mākslinieku sagatavotāja un arī muzeji. Veidojās interesants stāvoklis, ka Mākslinieku savienībā un akadēmijā gaisotni noteica vienas un tās pašas personas. Tur vēl ir daudz, ko pētīt. Lai atbildētu uz visiem "kāpēc?", vēl jāiegulda milzīgs darbs. Arhīvu ir daudz, un tie ir pilni ar nepētītiem dokumentiem.
Jūs droši vien daudzām lietām bijāt pirmā lasītāja?
Jā, tā gan bija. Sevišķi apcietināto lietas. Tās nebija aizticis neviens, izņemot arhīva darbiniekus. Daudzi dokumenti ir pazuduši.
Zigurds Konstants. Arhīvu elektroniskie katalogi ir nepilnīgi, tie neatpazīst atslēgas vārdus, ja ir niecīgākā kļūda. Tad vēl ir neapstrādātie dokumenti. Taču ir arī interesanti, jo vienmēr ir iespēja atrast kaut ko jaunu.
I. K. Piemēram, ja nomirst mākslinieks. Tuvākais laikam ir Gunārs Cīlītis, pēc kura palika dokumentu kastes. Bet nu jau ir pagājuši gadi, un dokumenti vēl nav apstrādāti. Vēl ir ētikas normas – dokumenti, kas nodoti arhīvā ar noteikumu, ka tos nevar atvērt noteiktu gadu skaitu.
Kāpēc jūs nolēmāt pievērsties tieši šim periodam? Mākslas vēsturniece taču varētu pētīt kaut ko interesantāku, piemēram, atkušņa laika mākslu vai tai sekojošo?
Nē, man likās, ka tā nevar. Nav pareizi iet tālāk uz Hruščova laiku, kamēr šim nav pielikts vismaz kaut kāds punkts. Te jau sākas tik daudz spekulāciju – dalījums labajos un sliktajos, melnajos un baltajos. Man vienmēr ir paticis strādāt arhīvos. 80. gadu sākumā bija interesanta situācija: Zigurds rakstīja grāmatu par Maiju Tabaku, es – par dolfu Melnāru. Vai tad es varēju izrunāties par Mākslas akadēmiju tajos laikos? Daudz kas bija pat noslepenots. Tad vēl tie izteicieni no cilvēkiem – ka viens vai otrs mākslinieks jau nav bijis nekas, tam var bradāt pāri…
Pat vismelnākajā periodā vienmēr taču ir kādas spožas zvaigznes, kuras interesēs ilgus gadus! Pateikt, ka Jānis Pauļuks, Georgs Šenbergs, Leonīds Āriņš neko nav darījuši – vai tad viņi velti ir dzīvojuši tos sešpadsmit gadus? Tā taču nav. Atšķir vienu grāmatu, otru, skaties – kādi mākslas darbi ir tapuši 40. gadu beigās, vistumšākajā Staļina laikā! Labi, viņi nelauzās priekšplānā, viņi nebija Mākslinieku savienībā vai no turienes tika mesti ārā. Varbūt bija noslēgušies savās darbnīcās uz kāda cita rēķina, piemēram, Šenbergu uzturēja sieva, lai viņš nenomirtu badā. Bet viņi bija! Jāni Pauļuku arī uzturēja Ņina Robiņa, tāpēc es viņu ieliku pie represētajiem māksliniekiem, jo viņa savu sapni nosvītroja. Ne viens vien atgriezās akadēmijā no izsūtījuma, un kāds viņiem saka – tas jau nav priekš jums, marksisms-ļeņinisms, kas jāapgūst. Vispār – izturēšanās pret izsūtītajiem. Daudziem mūžs bija salauzts, bet ne visiem. Kā kuram laimējās, un kāds bija raksturs. Valdis Bušs bija cīnītājs, viņš nodzīvoja līdz 90 gadu vecumam. Mēs pie viņa bijām, viņš to visu stāstīja, tas nāk no pirmavota.
Grāmatā ir minēti daudzi mākslinieki, kuri, šķiet, ar entuziasmu iekļāvās sistēmā. Vai mēs vienmēr varam ticēt oficiālajiem sapulču protokoliem? Jūs rādāt ar piemēriem no vēstulēm, atmiņām, ka tomēr bija divas valodas – viena oficiālā, otra – iekšējai lietošanai.
Mākslinieku savienības kongresa atklāšanā jau nu runas bija, kādām jābūt. Tas bija atkarīgs no cilvēkiem un amatiem, kādus viņi ieņēma. Oficiālās sanāksmēs un apspriedēs bija jārunā. Neviens arī negribēja sevi pazemināt – runāja augstos toņos. Taču tajā pašā protokolā redzams, ka ierindas cilvēks, kad sirds ir pilna, saka, ko domā. Atceros piemēru, ka Melnārs vai kurš no zāles jautā – lai tad pasaka skaidri, kas tas sociālistiskais reālisms ir un ko no viņiem gaida! Neviens nav tik briesmīgi melns kā viens vienīgs piķis, bez kādas gaišākas spraudziņas.
Z. K. Man savā laikā raksturoja Georgu Kruglovu, Mākslas akadēmijas prorektoru, ka viņš nebija sarkanais, bet rozā. Latvijai tomēr nāk līdzi ārkārtīgi spēcīga sociāldemokrātiskā tradīcija. Protams, ne jau tie, kas tagad no tribīnēm plātās. Arī 20. gados māksliniekiem ir bijuši ārkārtīgi smagi apstākļi un riebīgi.
I. K. Vai neticēt mākslinieku deklarācijai 1940. gadā? Es domāju, ka viena daļa no tiem, kas nāca no nabadzīgām aprindām, bija godīgi. Jo viņiem tomēr pavērās iespēja studēt akadēmijā. Aleksandra Beļcova sagaidīja padomju varu ar sajūsmu, bet, ja pašķir viņas dienasgrāmatu mēnesi vēlāk, – še tev nu bija!
Kad bijāt Mākslas muzeju apvienības direktore, jūsu pārraudzībā bija visa muzeju saimniecība, arī sociālistiskā reālisma darbi, savulaik iepirkti lielā daudzumā. Kā mums pašlaik vajadzētu uz tiem raudzīties – izstādīt kā atsevišķu fenomenu vai nobāzt pagrabu tumšākajos kaktos?
Domāju, ka tiem ir jābūt pieejamiem. Vispār pēc kara pirka pasūtījuma darbus, bet bez tiem bija daudzi Vēstures muzejā, ko izlika ekspozīcijās. Toreiz Vēstures muzejs bija tagadējais Vēstures un kuģniecības muzejs. Mākslinieki no tiem vēlāk ļoti norobežojās. Atceros, arī no Saeimas mums veda bildes uz Arsenālu – lai savācam. Sākām skatīties, kas tas vispār ir? Dokumentos autori nebija norādīti, un paši arī neatzinās. Iznīcināt nevajag.
Muzeji reizēm ir tādā situācijā, ka noliktavas pilnas un darbus nav kur likt. Kad vēl nebija Arsenāla, muzeja bēniņi bija pavisam pilni. Tad ministrija izdomāja vienu daļu aizvest uz Rundāli – iegrūda Lancmanim tādā šķūnī vislielākos. Pēc tam veda atpakaļ, jo tā jau nedrīkst darīt. Vienu daļu izdalīja novadpētniecības muzejiem, kas arī nebija pārāk laimīgi.
Domāju, ka viss ir jāsaglabā, jo kaut kas jau pazūd dabiskā ceļā. Piemēram, Teodora Zaļkalna ģipsis – mēs to gribējām likt grāmatā, bet tas jau ir nodrupis. Vai kāds to tagad atlies bronzā? Nē taču. Pēc kā tad spriedīs pēc 100 gadiem, piemēram, par socreālisma sākotni? Jo nevar novilkt vienu līniju – te nebija sociālistiskā reālisma, un te tas ir. Ir pāreja – 30. gadu beigas. Tas ir ļoti interesanti! Taču jāsaglabā tā, lai gleznas var arī apskatīt. Piemēram, Vēstures muzejā, tagad Nacionālajā, apskatīt nevar. Pieeja balstās tikai uz darbinieku laipnību. Viņi ir bezgala atsaucīgi! Bet tad visiem citiem ir jāiziet ārā no krātuves, lai es vienu gleznu izvilktu. Es taču kā pētnieks pat nezinu precīzi, ko meklēju. Daudzi darbi ir ruļļos, nav pat fotografēti. To gan vajadzētu atrisināt.
Lasot jūsu grāmatu, man bija jādomā, cik tomēr lēciens ārā no Staļina laika bija straujš, un arī nākamajās desmitgadēs māksla mainās lieliem soļiem. Piemēram, Ojārs Ābols, kurš sākumā nikni apkaroja formālismu, mainās vienā mirklī. Desmit gadu vēlāk viņš jau glezno pilnīgi abstraktus darbus un pēc tam virza latviešu mākslu uz izstādi Daba. Vide. Cilvēks. Arī Džemma Skulme sešdesmitajos jau glezno ļoti ekspresīvi. Personības ar to ir interesantas, ka mainās.
Vēlēšanās nekad nebija pazaudēta! Daudziem bija iekšā, un vajadzēja tikai grūdienu, pateikt, ka drīkst. Kā Svemps, kurš bija labākās pozīcijās, bet kuram arī bija pārmetumi. Man 70. gados bija jāraksta ievads viņa katalogam. Es biju ierakstījusi, ka 50. gados viņš bija zaudējis krāsainību un vieglumu, bet mākslinieciskajā padomē Rasma Lāce teica: viņš tomēr kļuva daudz reālistiskāks! Kā pozitīvu īpašību.
Z. K. Es domāju, ka Lāce bija godīga. Viņa bija stipri kreisi noskaņota.
Pastāv uzskats, ka mākslinieki padomju prasībām pielāgojās tikai tādēļ, lai atbildīgus posteņus neieņemtu vēl melnāki, speciāli iesūtīti spēki no Maskavas.
Jā, bija tāda epizode ar divu Staļina prēmiju laureātu Vasiliju Jakovļevu, bet izrādījās, ka viņam te par seklu, nav ko darīt. Tomēr viena lieta ir, ja runā ar nobriedušiem māksliniekiem, kam ir sava pārliecība un kas atceras iepriekšējo periodu. Otra, kad jaunietis ienāk mākslā un pagātnē spožs mākslinieks viņam stāsta, ka tas nebija pareizi, tagad jādara tā. Vai tā tomēr nav smadzeņu skalošana? Jaunieši nav muļķi, nevajag viņus par zemu novērtēt! Kaut vai epizode ar pasniedzēju Pāvelu Ļubomudrovu, kad studenti sacēlās. Tādu, kas pats nekā nejēdz un nāk mācīt, viņi tomēr dabūja ārā! Var teikt, ka Skulme nav parakstījis nevienu pavēli par savu kolēģu atlaišanu, to darīja Kruglovs, kurš viņu aizstāja. Bet es neesmu atradusi arī nevienu rīkojumu, kas atceltu iepriekšējo pavēli vai izteiktu Kruglovam kādu aizrādījumu vai piezīmi. Nu nav tādas! To es skaidri zinu, ka iestādes vadītājs atbild par visu.
Kad Jāni Pauļuku izslēdza no Mākslinieku savienības, viņš meklēja palīdzību pie maskaviešiem un atrada atbalstu. Vai savējie tomēr nepārcentās, izpildot vairāk, nekā vara no viņiem prasīja?
Z. K. Es domāju, Pauļuks izmantoja psiholoģisku gājienu. Turklāt, ņemot vērā viņa raksturu, viņš vandījās pie visādiem cilvēkiem, ne tikai māksliniekiem, bet arī dzejniekiem, rakstniekiem, mūziķiem. Viņam bija milzīga informācijas bagāža. Viņš izmantoja momentu, kad lielajam brālim bija jāpalīdz mazajam. Mani krievu kolēģi ir daudz stāstījuši par krievu raksturu, ko Pauļuks izmantoja.
I. K. Pierakstiet to, ko Zigurds teica, it kā es jums būtu teikusi!
Grāmatas beigās jūs esat pievienojusi to mākslinieku biogrāfijas, kuri no padomju režīma cieta – viņu vārdi nav tik pazīstami, viņi nevarēja realizēt savu radošo potenciālu. Vai tas nav viens no virziena rādītājiem tālākiem pētījumiem? Jo sociālistiskā reālisma klasiķu darbu, kā mēs runājām, muzejos netrūkst.
Jā, tas ir solis, ko vajadzētu spert, – apzināt šos māksliniekus un ierādīt viņiem vietu muzejos. Tas ir sarežģīti, vajag telpas, līdzekļus, tomēr, ja grib iet tālāk, tas ir jādara. Nodaļu par represētajiem māksliniekiem es rakstīju tādēļ, lai vismaz viņu vārdi nepazūd. Nu tak žēl ir cilvēku – viņš ir bijis un tagad nav, vispār nemaz neatceras!
Sākās ar to, ka 2005. gadā muzejam bija jubileja. Tur konferencē izskanēja, ka Kristaps Eliass vienu laiku bija muzeja direktors, bet viņš neko neizdarīja. Man tas tā iedūra sirdī – bija, bet neko neizdarīja… Kas viņš bija? Viens no viserudītākajiem mākslas zinātniekiem, kādi vispār bijuši, tulkotājs, augstas kultūras cilvēks! Kā viņu noēda… Izmeta no muzeja ārā kā nevērtīgu lupatu, padzina no akadēmijas kā vecu suni. Viņš bija viens no pirmajiem, par ko es rakstīju. Ar viņu un Indriķi Zeberiņu šī nodaļa sākās. Mēs ar Zigurdu daudz runājām, cik lielu robu represijas iecirta Latvijas mākslā. Domāju, ka tas robs ir aizaudzis. Kā teicāt, mākslinieki ātri atguvās no plānprātīgajām Staļina laika prasībām, un Latvijas māksla jau, paldies dievam, nebija aizgājusi bojā. Laiks bija par īsu, vienas paaudzes robežās. Taču tie, kurus represēja, bija noslaucīti nost. Nākamie – Birutas Baumanes, Felicitas Pauļukas, Borisa Bērziņa paaudze – jau gāja uz priekšu.
Talanta kosmoss
Šajā KDi numurā sveicam vienpadsmit Dienas gada balvas kultūrā 2017 ieguvējus, kuri saņēmuši tēlnieka Gļeba Panteļejeva darināto zelta kartupeli. Šoreiz mūsu uzmanības centrā ir atsevišķa mākslinieka – kvalitatīva un pārsteidzoša mākslas fakta radītāja – talanta kosmoss
Laureātus izvēlējās žūrija, kurā darbojās KDi redaktori Undīne Adamaite un Jegors Jerohomovičs, kritiķi Inese Lūsiņa, Dita Rietuma, Atis Rozentāls, Vilnis Vējš, Kristīne Budže un rakstniece Inga Žolude Videosarunas ar Dienas gada balvas kultūrā 2017 laureātiem ir iespējams apskatīt viedierīcēs, kurās ir pieejama QR koda skenēšanas funkcija automātiski (iOS lietotājiem, atverot fotokameru) vai lietotnē (Android lietotājiem).
Videosarunas tapušas sadarbībā ar Story Hub. Visus laureātu video var noskatīties arī LMT Straume mājaslapā straume.lmt. lv/kulturasbalva
Dienas gada balva kultūrā 2017 norit sadarbībā ar SIA Latvijas mobilais telefons. KDi lasītāju simpātiju balvu atbalsta ZAB Ellex Kļaviņš
Vairāk par Dienas gada balvu kultūrā - Diena.lv/DGBK.
