Patiesi laba, īsta izklaide bez pretenzijām uz augsto mākslu. Es to daru sevis dēļ. Es arī gribu priecāties un ceru, ka mums kopā izdosies uzlādēt koncertu publiku - Ainars Mielavs saka par savu jauno projektu Mielavs un taurētāji. Šādi nosauktajā ansamblī koncertos novembrī un decembrī Karla Kristofa fon Stricka villā līdzās Ainaram Mielavam (balss, mutes harmonikas) muzicēs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra meistari: Jānis Porietis (trompete, flīgelhorns), Edgars Bārzdiņš (trompete), Raivis Māgurs (tuba), Artūrs Šults (mežrags) un Kaspars Majors (trombons), kā arī Juris Kroičs (sitaminstrumenti). Programmā pārsvarā skanēs apvienību Jauns Mēness un Mielavs un pārcēlāji pazīstamākās dziesmas. Aranžējumus veidojis šo kompozīciju līdzautors Gints Sola.
Mielavs un taurētāji. Interesanta kombinācija. Kā pie šīs idejas nonāci?
Man pašam arī šķiet, ka tā ir interesanta kombinācija. Protams, Mielavs un taurētāji ir vārdu spēle, taču tā ir arī taisnība. Viss sākās sensenos laikos Liepājā, kad vēl biju mazs un pat negāju skolā. Mani vecāki un arī viņu vecāki ir no Liepājas. Katrā Liepājas apciemojuma reizē viesojos pie vectēva, kurš dzīvoja Zāļu ielā. Vectēva dzīvoklī man kā mazam zēnam nekā interesanta nebija, izņemot vienu lietu – viņam bija trompete. Viņš mēdza to spēlēt kopā ar citiem kolēģiem bērēs. Tas bija priekšmets, kas mani ļoti ieinteresēja. Es to varēju ilgi pētīt un pat mēģināt izdabūt kādas skaņas. Kad man beigu beigās tas izdevās – lai gan diezgan briesmīga, tā bija trompetes skaņa. Tajā brīdī sapratu, ka trompete ir unikāls instruments un, lai iemācītos to spēlēt, ir jāiegulda ļoti daudz darba. Tā ar šo domu dzīvoju šobaltdien un neesmu no tās atkāpies. Kopš tiem laikiem augstu vērtēju jebkuru cilvēku, kurš labi dara savu darbu. Ja runājam par mūziku un pūšaminstrumentiem, trompetes spēlēšana ir īpaša prasme un misija un cilvēki, kas to prot un mīl, savā ziņā ir izredzētie. Tagad būdams kontaktā ar taurētājiem – pieciem mūziķiem no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra –, esmu uzzinājis, ka metāla pūšaminstrumentu spēlēšana nebūt nav nekaitīga nodarbe un pūtēji agrāk iet pensijā. Visu cieņu! Es to nezināju.
Tā ar šo domu dzīvoju, līdz mans dēls Mārtiņš šā gada pavasarī man parādīja bijušo Karla Kristofa fon Stricka villu, kurā padomju laikos esot bijusi vīzu daļa un kuru tagad pa daļai apsaimnieko arī mana dēla uzņēmums. Ieraudzījis tā dēvēto villas koncertzāli, uzreiz sapratu, ka tā ir ļoti piemērota vieta projektam ar taurētājiem, par kuru biju domājis pēdējos divus gadus.
Kāpēc bērnībā, vectēva trompetes apburts, pats nemācījies to spēlēt?
Tāpēc, ka tas bija grūti. Nu kuram puikam gribas pūlēties? Vienkārši noslinkoju. Mamma vienmēr bija ļoti piekāpīga: ja es kaut ko atteicos darīt, viņa neuzspieda. Atceros: kad sāku mācīties skolā, viņa vairākas reizes man piedāvāja, vai es tomēr negribētu mācīties klavieres. Es asi noraidīju šo priekšlikumu, un tagad ir tā, kā ir.
Tagad jānožēlo?
Negribu tā teikt. Dzīvē viss notiek tā, kā jānotiek.
Starp citu, kā pieraksti savas dziesmas notīs?
Manas "klavieres" ir mans draugs Gints Sola. Es varu sacerēt melodiju un dungojot ierakstīt diktofonā, bet es nevaru to pierakstīt. Es nepārzinu harmoniju un citas tamlīdzīgas lietas. Kad jau sāku kaut ko mēģināt sacerēt, sapratu, ka man būs nepieciešams domubiedrs. Satikāmies ar Gintu, un tā šos daudzos gadus viņš, spēlēdams ģitāru, pieraksta manas melodijas un dod šīm dziesmām harmoniju. Kopā izlemjam par formu un citām niansēm. Tagad notis sen vairs nav jāpieraksta. Tās iznāk ārā ar datora programmu palīdzību.
Notis parādījās tikai tagad, kad Gints pēc ilgām pārdomām un minstināšanās uzņēmās veidot aranžējumus ansamblim Mielavs un taurētāji. Nolēmu pieaicināt izcilus akadēmiskās mūzikas meistarus. Otra iespēja bija veidot džeza projektu, bet, tā kā džezs nekad nav bijis dominējošais tajā mūzikā, kuru klausos ikdienā un bez kuras nevaru dzīvot, būtu pārāk liels risks ļaut rīkoties ar manām dziesmām cilvēkiem, kuri nodarbojas ar improvizāciju. Manuprāt, šis ceļš – darbs ar pūtējiem – ir bijis pareizs. Mums ir bijuši divi mēģinājumi, un es jūtos ļoti pacilāts un gandarīts par to, ko dzirdu. Man ir sajūta, ka arī pieci pūšaminstrumentu meistari jūt kaut ko līdzīgu. Ir ļoti laba atmosfēra. Sākumā biju nolēmis, ka būs tikai pūtēji jeb taurētāji, kā es viņus saucu, tomēr otrajā mēģinājumā mums piebiedrojās arī mūsu grupas Pārcēlāji bundzinieks Juris Kroičs ar lielajām vectēva kāzu un bēru bungām, kas pūtēju ansambļiem piestāv.
Pūtējus tiešām esam raduši dzirdēt bērēs, kāzās, Dziesmu svētkos, kuģu sagaidīšanā, bet te – intīma, romantiska kamermūzika?
Nekādas kamermūzikas! Es gribētu, lai šie seši mūziķi būtu riktīgs kāzu un bēru orķestris. Es ar šo projektu absolūti negrasos stūrēt jaunā mākslas žanrā, taisīt revolūciju. Šis pasākums top, lai man pašam dzīve būtu interesantāka. Lai man būtu par ko priecāties. Es ar šo projektu vēlos sagādāt prieku un pārsteigumu visiem, kas atnāks uz koncertiem. Man kā iesaistītajam nav tiesību teikt kādus citus epitetus, bet skan citādi nekā viss, ko līdz šim esmu dzirdējis, un mani tas aizrauj. Mans draugs Mikus Solovejs, kurš pats ir pūšaminstrumentu meistars džezā, klausoties dziesmas jaunajos aranžējumos, izteicās: viņam esot sajūta, it kā 60. gadu rokenrola vispār nebūtu bijis. Ir jāpiekrīt.
Tā ir interesanta zināma kultūras vēstures perioda it kā izdzēšana: it kā šī laika nebūtu bijis. Man ir grūti to raksturot. Vienkārši jūtu, ka būs citādi. Nekaunoties aicinu nepalaist garām šo iespēju, jo šis ansamblis nav iecerēts kā ilglaicīgs projekts. Tas tāds arī nevar būt, jo visi pieci mūziķi – trompetists Jānis Porietis, kurš spēlē arī flīgelhornu, mežradznieks Artūrs Šults, tubists Raivis Māgurs, trombonists Kaspars Majors un trompetists Edgars Bārzdiņš – strādā valsts darbā vairākos kolektīvos, vispirms LNSO, un saskaņot viņu brīvo laiku ar manu brīvmākslinieka laiku nav tik vienkārši.
Tad jau Latvijas koncertturneju varam negaidīt?
Tas nebūtu iespējams. Arī šos koncertu un mēģinājumu datumus esam saskaņojuši ļoti ilgā laika posmā.
Tu šajā ansamblī brīžiem iekļaujies, spēlēdams mutes harmonikas?
Es neteiktu, ka spēlēju mutes harmonikas. Ja tās atrastas konkrētajai dziesmai pareizajā augstumā, trāpīt dažās notīs nav tik sarežģīti. Taču es neprotu to darīt tik muzikāli, lai varētu nospēlēt konkrētu melodiju – Aijā, žūžū, lāča bērni vai ko citu. Tā ir tikai intonatīva piedeva mūsu dziesmām. Laikam dažiem cilvēkiem radies iespaids, ka es protu spēlēt kādu mūzikas instrumentu, bet es neuzdrošinos tā teikt.
Jaunajai programmai radītas arī kādas jaunas dziesmas?
Nekas jauns nav tapis, izņemot vienas latviešu tradicionālās dziesmas pārlikumu. Es gan neatklāšu, kas tā ir par dziesmu, jo ceru, ka tas būs pārsteigums. Visas pārējās ir dažādos laika posmos sacerētas dziesmas. Man bija interesanti, kā tās skanēs citā versijā. Tāpēc ar nolūku šim projektam nerakstīju neko jaunu. Samērā nesen, pagājušā gada septembrī, pēc visai ilgas pauzes un pārdomām mums iznāca ieraksts Atsaukties.
Vai citiem projektiem top kas jauns?
Šobrīd par to nedomāju. Es krāju dziesmu vārdus un ceru, ka koncerti ar taurētājiem gada nogalē man dos papildu radošo enerģiju un, iespējams, pēc Jaunā gada mēs ar Gintu varētu atsākt mūsu izbraukuma ierakstu sesijas. Nekur tālu nedoties, tepat Latvijā aizbraukt uz kādu viesu namu un sākt sacerēt jaunas dziesmas. Man ir tāda intuīcija, bet es jau labi sen nekādus plānus un termiņus nenosaku, kad man būtu jāsacer kaut kāds daudzums dziesmu, jāieraksta tās studijā un jāizdod jauns albums.
Tāpat kā Mārtiņš Brauns – kad rakstās, tad rakstās, un, ja nerakstās, – nevajag?
Tā būtu jābūt. Tagad, kopš pēdējā ieraksta, pirms kura bija tiešām liela pauze, es to saprotu vēl skaidrāk. Man jāatzīstas, ka ir bijuši periodi, kad esmu nedaudz mākslīgi sevi piespiedis, sasprindzinājies sacerēt dziesmas un izdot ierakstus, lai varētu doties turnejā. Lai nepazustu no aprites un mēģinātu izdzīvot ar to, kas man visvairāk patīk, – ar dziesmu sacerēšanu, dziedāšanu, koncertēšanu. Es negribu teikt, ka tās ir sliktas dziesmas un man par tām būtu kauns, taču tas nav dabisks radošais process. Tas bija ļoti mokoši, un es vairs negrasos to atkārtot.
Radošais process vienmēr ir mokošs!
Es teikšu, ka nav. To pierāda mana lielākā revolūcija dzīvē jeb atgriešanās pie saknēm – tas, ka esmu atsācis gleznot. Esmu beidzis Mākslas akadēmiju, tiesa, Dizaina un grafikas nodaļu, un gleznošana man allaž bijusi vissvarīgākā no tēlotājmākslām.
Mācoties akadēmijas pēdējā kursā un vēl divus gadus pēc tam es nostrādāju par gleznošanas pasniedzēju savā bijušajā skolā, toreiz to sauca par Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Līdz pagājušā gada janvārim nebiju gleznojis 30 gadu. Biju atlicis šo nodarbi, jo mūzika pilnībā aizņēma visu manu dzīvi. Tagad dzīvojot laukos un nodarbojoties ar zemkopību, es savai sieviņai laiku pa laikam biju ieminējies, ka varbūt vajadzētu pamēģināt, īpaši ziemas periodā, kad lauku darbi nav iespējami. Taču tā arī visu laiku aiz slinkuma vai neuzņēmības neko nedarīju, līdz pagājušā gada Ziemassvētkos…
Saņēmi dāvanu?
Sieva un sievastēvs man uzdāvināja molbertu. Atlika tikai nopirkt krāsas un otas. Pats sev pajautāju: vai tu esi īsts vecis vai neesi? Tev mājās ir skaists molberts – cik ilgi tas tā stāvēs? Mana pašcieņa to nevarēja pieļaut. Soli pa solim es atsāku gleznot. Pirms tam biju iedomājies, ka mani šis process visvairāk interesēs tikai no tāda viedokļa, vai neesmu pazaudējis iemaņas un bijušās zināšanas, vai es vispār to vēl varu darīt. Taču apstiprinājās teiciens: "Masterstvo propitj ņeļzja" – meistarību nodzert nevar. Ar to es gan negribētu teikt, ka šos 30 gadus es to vien būtu darījis kā mēģinājis nodzerties, taču gleznošanu biju pilnīgi pametis novārtā. Izrādījās, ka viss vēl ir galvā un rokās. Man pašam vislielākais pārsteigums ir tas, ka gleznošana man sagādā gandarījumu. Par to es biju reālā šokā. Es tagad zinu, ka man ziemās ir ko darīt. Varu tikai pateikties Dievam, ka man blakus ir cilvēks, kurš mani saprot un pamudina saņemties tiešām būt vecim un nebaidīties. Tā ir ļoti laba un droša sajūta.
Gleznas krāj pažobelē, vai būs izstāde?
Vienmēr esmu bijis tā dēvētais reālists un pirmoreiz mūžā gleznoju ar akrilu. Jaunībā esmu gleznojis ar temperu, un tās ir ļoti tuvas tehnikas. Toreiz akrila vēl nebija.
Mani žanri ir ainava, klusā daba un portreti. Pagaidām gleznoju tikai ainavas, un vēl ir pāragri runāt par izstādi. Ja sakrāsies pietiekami daudz darbu, labprāt tos izstādītu. Nav jau arī tā, ka šos darbus neviens nav redzējis. Jau sen esmu draudzīgās attiecībās ar Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu. Viņu es latviešu mūsdienu glezniecībā vērtēju visaugstāk, viņa atraisītības pakāpe ainavā ir neticami augsta. Aleksejs man ļoti ir palīdzējis tehniski, iesakot krāsas, pindzeles un metodes. Esmu aizvedis visas četras bildes – pagaidām vairāk nav – viņam parādīt, lai uzzinātu, ko viņš par tām domā. Pirmkārt, viņš nesmējās. Mūsu attiecības ir pietiekami atklātas, lai viņš pateiktu, ja būtu pilnīgi garām. Taču es jau pats zināju, ka tā nav slikta glezniecība un man nav jākaunas. Tiesa, viņš manu meitu darbus novērtēja augstāk nekā manējos. Ieraugot, ka es gleznoju, abas jaunākās meitas – viņas ir desmit un deviņus gadus vecas – arī gribēja šo to uzmālēt. Divas mazas bildītes arī tapa, un Aleksejs viņu darbos saskatīja lielāku ekspresiju nekā manējos varbūt pārāk nosvērtajos darbos.
Meitas iet tēva pēdās, mācās mākslu vai mūziku?
Es biju niķīgs un izlaists bērns, kurš atteicās spēlēt klavieres, toties tagad esmu sodījis savas meitas. Tā ir ironija, jo tā nebija ne mana, ne sievas iniciatīva. Meitenes pašas izrādīja interesi spēlēt klavieres un nu jau vairākus gadus to dara. Viņām padodas, un es ļoti lepojos. Mūsu tuvākā lielākā apdzīvotā vieta ir daži. Viņas iet dažu vidusskolā un turpat netālu vienā ēkā arī Mūzikas un mākslas skolā. Viņas ir ļoti daudz zīmējušas un gleznojušas ar guašas krāsām, bet uz audekla, uz molberta gleznoja pirmoreiz.
Lai gleznotu, ir vajadzīga pacietība. Tev tās pietiek?
Ar pacietību man ir problēmas tāpat kā lielākajai daļai cilvēces. Taču, kas attiecas uz glezniecību, es esmu viena seansa piekritējs. Manuprāt, glezna ir jāpabeidz vienā piegājienā. Tās ir četras vai piecas stundas. Tas nav smagi. To var saukt par sava veida meditāciju. Ekvivalenta gleznošanai šajā ziņā man jau vairākus gadus ir arī braukšana ar traktoru.
Meditēšana pie traktora stūres?
It kā divas ļoti tālas lietas, bet tad, kad es pļauju, migloju vai aru, man ir līdzīgas sajūtas. Manas domas ir pilnīgi brīvas, un jūtu, ka es kaut kādā veidā attīros.
Latvieša būtība – tuvāk zemei? Patīk zemes darbi?
Agrāk nepatika, tagad patīk. Patikšana galvenokārt ir atkarīga no tā, kā tu pats jūties. No tā, vai esi laimīgs savā personīgajā dzīvē. Dārzā agrāk strādāju sakostiem zobiem, bet tagad, izrādās, tas sagādā gandarījumu.
Pilsētas puika būdams, esi pilnībā kļuvis par laucinieku?
Lēmums par to, ka ir jāpārceļas uz laukiem un jānodarbojas ar zemkopību, nāca lēnām, bet nenovēršami. Es jau pirms gadiem divpadsmit sāku saprast, ka ar tiem principiem, ar kādiem vadu savu izdevniecību Upe, es nespēšu ilgi konkurēt un izturēt. Es absolūti negrasījos komercializēties un sapratu, ka agri vai vēlu būs jāmeklē tāda papildu nodarbošanās, kas nodrošinātu mūsu ģimenes dzīvi tīri saimnieciski. Sapratu, ka tā nevar būt tikai mūzika un māksla. Līdzīgās domās bija arī mana sieviņa Liene. Sākām domāt, ko mums darīt, un, lai gan abi esam rīdzinieki, pieķērāmies zemei netālu no Rīgas, kas piederēja sieviņas ģimenei. Nolēmām, ka jāpārceļas uz turieni, jāceļ māja un jāsāk audzēt krūmmellenes. Šādā veidā mēs izdzīvojām. Esmu pārtraucis būt aktīvs izdevējs un koncertēju visai reti, bet balansā ar zemkopību tiekam galā, esam sveiki un paēduši.
Krūmmellenes – šobrīd modīgais jaunums – bija riska pilns lēciens nezināmajā?
Mēs to sākām, tikai pateicoties Lienei, jo man nav tāds raksturs. Varbūt tagad esmu ļoti mainījies un būtu gatavs lēkt nezināmā plašumā, bet tobrīd tā bija viņas drosme un iniciatīva to visu sākt. Tagad, atskatoties uz sākumu pirms astoņiem gadiem, reizēm neticas, ka esam to visu divatā paveikuši: cēlām māju, bērni bija mazi, un paralēli iestādījām, apkopām un audzējām mellenes. Ir izdarīts milzu darbs. Ikdienā es par to nedomāju. Tas pat ir piemirsies. Viss ir noticis tā, kā jānotiek. Galvenokārt pateicoties ticībai, kuras lielākā nesēja allaž ir bijusi mana sieva. Caur viņu šī ticība ir nostiprinājusies arī manī. Domāju, ka esmu jau kļuvis cits cilvēks un spētu mesties vēl kādā nezināmā lietā. Tagad gan to nevaru iedomāties, jo mans prāts un rokas ir pilnas darbiem un idejām: mūzika, glezniecība, zemkopība. Ko vēl var vēlēties? Veselību, bez šaubām.
Birokrātijas labirinti un haotiski mainīgā valsts politika attieksmē pret mazo biznesu ticību un optimismu nesašķoba?
Visu mainīja mūsu ģimenes brauciens uz Baltkrieviju, kur vienu laiku dzīvoja un strādāja mūsu radi. Tas bija pagājušajā gadā. Dažās dienās sapratu, ka, salīdzinot ar to, kā cilvēki dzīvo Baltkrievijā, mums vispār nav par ko sūdzēties. Es sapratu, ka dzīvoju brīnišķīgā valstī, kurā valda demokrātija un ir tiesības izteikties, atšķirībā no Baltkrievijas, kur valda absolūta diktatūra un cilvēki smaida piespiedu kārtā, lai tikai viņus kāds nenosūdzētu. Manuprāt, tur valda tāda ziņošanas sistēma, ka cilvēki ir vienkārši pārbijušies. Fiziski viņi varbūt ir sveiki un veseli, viņiem ir ko ēst un dzert, bet ir nospiedošā diktatūras sajūta. Biju jau aizmirsis, ka mēs arī esam dzīvojuši līdzīgā iekārtā Padomju Savienībā. Šī atgriešanās pagātnē pilnībā mainīja manas domas par dzīvi Latvijā. Jā, ir daudz neskaidrību un nekārtību kā visur pasaulē, bet es neesmu no tiem, kurš grasās sūdzēties. Es varu cīnīties par taisnību, stāvēt un krist par savu ģimeni un cilvēku tiesībām, bet nav pie mums tik slikti, kā mēs dažreiz paši to vālējam.
Samierināties un klusēt, zinot, ka citur ir sliktāk?
Jāsamierinās nav. Mēs bieži sakām: mēs, latvieši, mums, latviešiem. Zināms pamats tam ir, taču īstenībā viss ir atkarīgs no paša cilvēka – no tā, cik liela ir tava pašcieņa un taisnīguma izjūta. Tik ilgi vari klusēt vai neklusēt. Es nekad neesmu klusējis, ja man ir licies, ka jāpasaka – karalis ir pliks. Daudzi citi, lai gan varbūt redz to pašu, ko es, sevī šo spēju ir pilnībā apdzēsuši. Katrs izvēlas savu ceļu, kā dzīvot. Es nekad neesmu nožēlojis, ka esmu brūķējis muti un teicis to, ko domāju. Es to turpināšu darīt, ja jutīšu, ka mani skar totāls netaisnīgums vai lietas nenotiek tā, kā tām vajadzētu notikt.
Protams, ir jāsaprot, ka mēs dzīvojam, maigi sakot, ārkārtīgi sarežģītā laikā – kad mūsu lielākā kaimiņvalsts ir pārvērtusies par agresoru, kad Lielbritānijā ir noticis referendums par Brexit un par ASV prezidentu ir kļuvis cilvēks, kura īstā vieta būtu uz skatuves kā komediantam vai aktierim. Šobrīd cilvēkiem ir daudz vairāk, par ko cepties, nekā tas bija pirms pieciem gadiem.
Esmu nolēmis, ka man dzīvē ir jāizdara arī kas cits, un es negribu to vien darīt kā satraukties. Turklāt pasaule un dzīve tik bieži nepiedāvā vienkāršu veidu, kā priecāties. Manuprāt, pie tā pašiem ir jāstrādā. Pašiem šis prieks ir jāizdomā. Te man jāatgriežas pie projekta Mielavs un taurētāji. Šis ir mans izdomātais prieks. Šīs ir manas pūles, lai es sagādātu prieku sev un, ceru, arī apkārtējiem. Šis nav laiks, kad mēs varam klēpī saliktām rokām sēdēt un gaidīt, lai kāds nāk mūs izklaidēt un stāsta priecīgas ziņas. Mums pašiem ir stipri jāpiepūlas, lai visu savu dzīvi nepavadītu nemitīgās vaimanās, skaudībā un ļaunumā.
Turpināsi dziedāt krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju auditorijai?
Paejot zināmam laikam pēc Krimas atņemšanas Ukrainai, pēc Krievijas agresijas sākšanās, sajutu, ka esmu pārāk ticējis, ka visi Latvijā vēlas mūsu valsts uzplaukumu, ka mums ir līdzīgi uzskati par taisnīgumu un demokrātiju, ka visiem neatkarīgi no tautības ir lielāks vai mazāks patriotisms, ticība mūsu valstij un sakņu sajūta. Man radās un joprojām nav zudusi sajūta, ka Latvijā lielākā daļa tā dēvēto krievu valodā runājošo ir nelojāli Latvijas valstij. Tā man ir milzīga vilšanās. Taču es nenožēloju to, ka esmu dziedājis un mēģinājis atdzejot savas dziesmas krievu valodā, tas bija interesanti un ir sagādājis man gandarījumu. Taču kopš brīža, kad neprātīgais Krievijas prezidents Putins sagrieza pasauli kājām gaisā, esmu nolēmis neizdabāt Latvijas krievu auditorijai, speciāli viņiem dziedot krieviski. Tas neizslēdz iespēju kādreiz oriģinālvalodā nodziedāt, piemēram, kādu man tuvu Borisa Grebenščikova dziesmu.
Pagājušajā vasarā dziedājām pilsētas svētkos Daugavpilī, kur valsts pamatnācija ir mazākumā un kur viesodamies es šad un tad esmu nodziedājis kādu dziesmu krieviski cilvēkiem, kuri, kā mēdzu teikt, sapņo krievu valodā. Šoreiz nenodziedāju nevienu. Sajutu, ka cilvēki ir vīlušies, un paskaidroju savu pozīciju – ka jūtos nodots. Negrasos publiski dziedāt citā valodā, ja tas nav nepieciešams. Es uzskatu, ka Latvijā nav nepieciešams ne dziedāt, ne runāt citā valodā, izņemot manu dzimto valodu. Cita lieta, ja grasies kļūt par pasaules mēroga popzvaigzni vai izvērst starptautisku uzņēmējdarbību. Manuprāt, ir ļoti svarīgi mierīgi noturēt šo līniju. Likt saprast, ka neesam tomēr tik vieglu roku ņemami, kā dažam labam šķiet. Tie laiki ir pagājuši, kad desmit cilvēku kompānijā runāja krieviski, ja tur bija kaut viens krievs. Ir būtiski uzsvērt latviešu valodas nozīmi un to, ka šī ir vienīgā valsts valoda Latvijā.
Kāpēc dziesmu tekstus saceri pats, nevis meklē dzejas krājumos?
Man tas ir jādara pašam, jo dziesmu sacerēšana ir mākslas veids, kam jāpieiet nopietni un atbildīgi. Katram vārdam ir jābūt pārdomātam. Ja vispār dziedi un tavā dziesmā ir vēstījums, tas nedrīkst būt bezatbildīgs. Man ir pašam jāatbild par to, ko es dziedu. Tāpēc tekstus rakstu pats.
Ko mums visiem un ikvienam tagad vajag visvairāk?
Ticību laimīgai mīlestībai. Tas varbūt skan nedaudz banāli, un esmu to teicis jau simtiem reižu, bet neko svarīgāku sev neesmu atklājis. Ticību Dievam un laimīgai mīlestībai.
Mielavs un taurētāji
K. K. fon Stricka villā 27.XI, 6., 7., 20., 21., 22.XII plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 21
protams, komentārs bezjēdzīgs