Anglijas Nacionālajā operā Londonā jūnijā tiek izrādīta minimālisma klasiķa Filipa Glāsa opera Ideālais amerikānis, kuras pasaules pirmizrāde notika šāgada janvārī uz Madrides Teatro Real skatuves (KDi par to rakstīja 14. februārī). Operas pamatā ir austriešu rakstnieka un dramaturga Pētera Stefana Jungka romāns Der König von Amerika, kas uzbur Mikipeles tēva, animācijas filmu studijas dibinātāja Volta Disneja dzīves pēdējo mēnešu portretu, un tas nebūt nav glaimojošs. Grāmata un opera stāsta par amerikāņu mākslinieka fantāzijām un fobijām. Tas ir patiesos notikumos un faktos balstīts mākslas darbs, kas atklāj Disneja raksturu, uzskatus un darba paņēmienus. Asprātīgi, lakoniski un stilīgi veidotā uzveduma autors ir britu teātra kompānijas Improbable līderis režisors Felims Makdermots.
Ideālais amerikānis ir liels notikums mūsdienu muzikālajā teātrī, un iespaids par izrādi būs vēl spilgtāks un pilnīgāks, ja pirms tam izlasīsiet Pētera Stefana Jungka romānu. "Disnejs ir cilvēks, kurš bija apsēsts ar savām idejām," intervijā KDi saka 60 gadu vecais rakstnieks. Viņš ir dzimis Santamonikā Kalifornijā, bērnības un jaunības gadus pavadījis Vīnē un Rietumberlīnē. Studējis Zalcburgā, pēc tam Kalifornijas Universitātē Losandželosā. Apguvis scenārista zināšanas Amerikas Filmu institūtā. Viņa pirmā prozas grāmata – stāstu apkopojumus par Holivudu – tika izdota 1978. gadā. Divus gadus vēlāk Jungks devies uz Jeruzalemi, lai studētu Toras skolā. Viņš ir vairāku biogrāfisku grāmatu un romānu autors (Ideālais amerikānis ir populārākais no tiem), kā arī dokumentālo filmu scenāriju autors un režisors.
Kopš 1988. gada Pēters Stefans Jungks kopā ar sievu fotogrāfi, producenti un režisori Liliānu Birnbaumu dzīvo Parīzē. Jungks regulāri sadarbojas ar pazīstamo šveiciešu teātra un operas režisoru Liku Bondī. Viņu jaunākais kopdarbs ir Žana Batista Moljēra lugas Tartifs jaunais tulkojums un adaptācija skatuvei – Lika Bondī veidotais jauniestudējums nesen piedzīvoja pirmizrādi uz Vīnes Akademietheater skatuves festivāla Wiener Festwochen programmā. Vairāk informācijas par Pēteru Stefanu Jungku – viņa mājaslapā (www.peterstephanjungk. com).
Salīdzinot ar jūsu grāmatas intonāciju, opera nav tik skarbi kritiska attiecībā uz Voltu Disneju.
Jā, taču mani tas neuztrauc, jo mēs ceram, ka šī opera būs dzirdama arī ASV. Ja tajā būs pārāk spēcīgi uzbrukumi Disnejam, Ņujorkas, Losandželosas un Čikāgas teātri neuzdrošināsies to iestudēt, jo Amerikā visiem ir pārāk bail no Disneja impērijas. Opera ir maigāka mana stāsta versija, taču es neiebilstu. Es labi saprotu šo situāciju. Es pats arī esmu mainījies, es sāku rakstīt šo darbu 80. gadu beigās kā lugu. Tā netika izdota, jo es ar to nebiju apmierināts. Es to atstāju sava galda atvilktnē. Tuvojoties Disneja simtgadei, kas tika svinēta 2001. gadā, es atgriezos pie šā materiāla, pārstrādāju to, un piedzima romāns. Vēl tajā laikā, kad rakstīju lugu, es aizdomājos: kāpēc vēl nevienam nav ienākusi prātā doma uzrakstīt par Disneju. Es steidzos, jo gribēju būt pirmais.
Es biju nedaudz sašutis par to, ka man netika uzticēts rakstīt operas libretu, taču Filips Glāss jau pašā sākumā man teica, ka libreta rakstīšana ir specifisks darbs un viņš to darīs kopā ar savu ilggadējo domubiedru un draugu Rūdiju Vurliceru. Es dažas lietas būtu darījis citādi. Iestudējums, ko redzēju pirmizrādē Madridē, man ļoti patika, režisors Felims Makdermots, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Dans Potra ir paveikuši fantastisku darbu. Opera atšķiras no grāmatas, taču esence tajā ir notverta pareizi. Tajā ir mani varoņi, raksturi, un daži konflikti arī ir saglabāti. Man nav par ko žēloties.
Vai pēc grāmatas iznākšanas jums ir bijušas nesaskaņas ar Disneja ģimeni vai viņa studijas pārstāvjiem?
Es teikšu godīgi – man ļoti gribējās, lai viņi kļūtu nikni, jo tas palīdzētu grāmatai nonākt sabiedrības uzmanības centrā. Viņi nekļuva nikni, nebija nekādas reakcijas. No Disneja radinieku un studijas pārstāvju puses tas bija gudrs, pat inteliģents lēmums. Šāgada janvārī Sandensas kinofestivālā tika izrādīta režisora Rendija Mūra filma Escape from Tomorrow – tā tika nelikumīgi filmēta Disneja atrakciju parkos Kalifornijā un Floridā. Tā ir filma par paranoju, par to, kā vīrietis, ģimenes galva, sajūk prātā Disnejlendā. Un atkal no Volta Disneja korporācijas nebija nekādas reakcijas un komentāru. Jo asāka būtu tās reakcija, jo lielāks skandāls saceltos, jo vairāk cilvēku gribētu redzēt šo filmu.
Es dzirdēju, ka Disneja studija mēģināja izdarīt spiedienu uz Filipu Glāsu.
Man šķita, ka Filips man kādreiz bija teicis, ka viņam zvanīts no Disneja studijas un viņš aicināts neķerties klāt šim darbam. Es viņam nesen pajautāju: kurš tad tev zvanīja? Viņš atbildēja: nē, nē, neviens man nav zvanījis. Volta Disneja meita Diāna, kura ir pieminēta gan grāmatā, gan operā, izrādīja vēlmi redzēt libretu. Mēs ar Glāsu to apspriedām un vienojāmies, ka varam to viņai parādīt, jo tas ir samērā maigs, taču Glāss, manuprāt, tā arī nav viņai to nosūtījis.
Īsi pirms operas pirmizrādes Madridē amerikāņu TV kanāls Fox News demonstrēja sižetu par to, ka ir tapis iestudējums, kas kritizē amerikāņu ikonu. Ceru, ka šis skandāls pieņemsies spēkā.
Kāds bija jūsu grāmatas mērķis? Jūs gribējāt kritizēt Disneju?
Mēs bieži dzirdam varenu ASV korporāciju nosaukumus, kuri ir radušies no to dibinātāju vārdiem. Taču mēs nezinām, kas slēpjas aiz tā nosaukuma, aiz tā vārda, kurš ir visiem labi pazīstams. Kas tie bija par cilvēkiem, kāda bija viņu biogrāfija un dzīvesstāsts. No kurienes viņi nāca, kāda bija viņu izcelsme, ko viņiem izdevās sasniegt, cik ilgi viņi dzīvoja, kāda bija viņu ticība un vērtību sistēma. Tas viss mani fascinēja. Es pats par Disneju esmu dzirdējis jau agrā bērnībā, jo mana tēva draugs strādāja Disneja studijā un uzskatīja viņu par izcilāko cilvēku uz Zemes.
Jūsu romānā ir daudz detalizētas informācijas par Disneja privāto un profesionālo dzīvi. Patiesus biogrāfijas faktus jūs savijat ar izdomātiem tēliem un notikumiem. Kā lasītājam un operas klausītājam atšķirt fikciju no realitātes?
Grāmatas pamatā ir mans pētījums par Disneju. Lielākā daļa faktu ir absolūta patiesība. Lietas, kuras, jūsuprāt, ir manis izdomātas, patiešām ir notikušas. Savukārt dažas detaļas, kuras lasītājiem šķiet ticamas un normālas, es atļāvos izdomāt. Piemēram, Endija Vorhola vizīte Disneja studijā ir fikcija. Taču es esmu pārliecināts, ja Vorhols būtu tur atnācis, Volta brālis Rojs, kurš bija Disneja studijas biznesa vadītājs, nebūtu zinājis, kas viņš tāds ir, lai gan tajā laikā Endijs Vorhols jau bija slavens mākslinieks. Varbūt studijas zīmētāji un animatori zinātu Vorholu, bet Rojs un Volts Disneji noteikti ne. Tā ir cita pasaule, cita planēta. Disneji bija lauku zēni no Vidusrietumiem, taču viņiem izdevās kļūt par ļoti ietekmīgiem vīriem.
Vai var ticēt jūsu sniegtajai informācijai par Volta Disneja iecienītāko ēdienu Chili con carne (liellopu gaļa ar čili pipariem un pupiņām – J. J.) un sadarbību ar raķešu inženieri Verneru fon Braunu?
Jā, tā ir patiesība. 50. gadu sākumā Disnejs sadarbojās ar Verneru fon Braunu un vācu fiziķi un zinātnieku Heincu Hāberu, viņi palīdzēja veidot TV filmas par kosmosa iekarošanu un cilvēka lidojumu uz Mēnesi. Pat toreizējais ASV prezidents Dvaits Deivids Eizenhauers uzskatīja, ka šīs filmas jāuztver nopietni, jo tās palīdz ielūkoties nākotnē. Vienīgais, ko es izdomāju šajā sakarā, ir tas, ka Disnejs gribēja, lai Nīls Ārmstrongs, nolaižoties uz Mēness, atstātu tur Mikipeles lelli un filmiņas kopiju.
Volts Disnejs tiešām gribēja būt sasaldēts pēc nāves. Ignorējot šo vēlmi, ģimene pat nav guldījusi viņa ķermeni zemes klēpī, bet gan sadedzinājusi viņu krematorijā. Man par to bija liels šoks.
Vēl viens vēsturiski nozīmīgs personāžs grāmatā un operā ir Disneja ilggadējā fizioterapeite, uzticības persona un mīļākā Heizela Džordža.
Jā, tajā laikā, kad es rakstīju lugu un pēc tam romānu, informācijas par viņu bija ļoti maz. Es varētu uzzināt ko vairāk par Heizelu Džordžu, ja es dotos uz Volta Disneja studijas arhīvu Bērbenkā, taču es to neizdarīju. Tiem, kas veic pētījumus Disneja studijas arhīvā, ir jāparaksta līgums, ka viņiem pēc tam obligāti jāsaskaņo ar studiju sava darba gala variants. Es to, protams, nevēlējos. Pašlaik internetā ir pieejami interesanti fakti par Heizelu Džordžu – viņa, piemēram, komponēja dziesmas Disneja filmām. Tas varētu labi noderēt operā, taču es par to neko nezināju.
Kurš ir jūsu iemīļotākais Disneja filmu varonis?
Bērnībā es jūsmoju par izgudrotāju Bruno Bezbremzi, viņš ir tāds antropomorfās vistiņas paveids. Apbrīnojams tēls! Viņš ir viens no daudzajiem varoņiem, kuru pats Disnejs nav ne izdomājis, ne uzzīmējis. Pat Disneja slavenais amizantais, "apaļīgais" autogrāfs, kurš kļuva par studijas un visas korporācijas logotipu, nav viņa paša radīts. Tā autors ir viens no studijas māksliniekiem. Disnejs visu dzīvi mēģināja iemācīties atdarināt "savu" parakstu, bet tas viņam tā arī nav izdevies. Pilnīgs trakums! Viņam bija vitāli nepieciešami citi cilvēki, kuri palīdzēja viņam būt Disnejam.
Mūsdienās līdzīgi strādā veiksmīgākie mākslinieki – Demjens Hērsts un Takasi Murakami –, kuriem ir milzīgas asistentu armijas.
Jā, protams, tā strādāja Endijs Vorhols. Tā strādā Džefs Kūnss. Disnejs bija vizionārs. Lai gan daudzi uzskata, ka tas, ko viņš darīja, nav māksla, ka tā ir masu kultūra un popkorns, es esmu pārliecināts, ka tajā noteikti ir mākslinieciski slāņi. Disneja pirmā pilnmetrāžas animācijas filma Sniegbaltīte ir sensacionāla. Tas joprojām, pat šodien ir maģisks darbs. Viņa otrā filma Pinokio arī ir kolosāla, tehniskā ziņā neiedomājamas kvalitātes darbs. Sniegbaltītei izdevās nopelnīt, taču Pinokio neizdevās. Arī Dambo un Fantāzija neko nenopelnīja. 30./40. gadu mijā studija nonāca sarežģītā finansiālā situācijā. Rojs Disnejs arvien vairāk sāka uztraukties par to, kā var uzturēt šo biznesu. Tikai pēc pirmās Disnejlendas atklāšanas Anahaimā Kalifornijā 1955. gadā Volta Disneja kompānija sāka labi pelnīt.
Par ko jūs pats apbrīnojat Voltu Disneju?
Par to, ka viņš ar savu harismātisko personību varēja ietekmēt un iedvesmot apkārtējos sasniegt vislabāko iespējamo rezultātu. Viņš iedvesmoja simtiem un simtiem cilvēku, kuri, pateicoties Disnejam, varēja atklāt un attīstīt savu radošo potenciālu un sasniegt virsotni savā darbā. Daži spilgti mākslinieki, kuri strādāja Disneja studijā, aizgāja no viņa prom – viņi bija dziļi aizvainoti un neapmierināti ar to, ka viņu vārdi nemaz neparādījās titros un neviens tos nezināja. Tādi bija Disneja noteikumi, visur skanēja tikai viņa vārds. Tie, kuri aizgāja, mēģināja darboties neatkarīgi, viņi atvēra savas nelielas studijas, taču neviens no viņiem tā arī nekļuva par zvaigzni. Disnejs viņiem bija vajadzīgs ne mazāk kā viņi Disnejam.
Viņš bija armijas ģenerālis, garīgais līderis un diktators, kuru visi klausīja un darīja tā, kā viņš lika. Disnejam bija spēks un raksturs vienpersoniski vadīt savu karaļvalsti. Viņš neticēja tam, ka kaut kas varētu būt neiespējams. Kad viņam ienāca prātā uzbūvēt robotu, kurš kustētos un runātu kā Abrahams Linkolns, viņš ignorēja visu savu inženieru teikto, ka tas būtu pārāk sarežģīti. Disnejs apgalvoja: jūs to varat, turpiniet cītīgi strādāt, un viss sanāks – mums būs savs Linkolns. Aizbrauciet uz Disnejlendu Anahaimā un satiksiet Linkolnu, viņš kustas un runā – dara visu, kā gribēja Disnejs.
Ideālais amerikānis
Filipa Glāsa opera The Perfect American
Deviņas izrādes Anglijas Nacionālajā operā Londonā 1.–28.VI
Informācija un biļetes www.eno.org