Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Intervija ar rakstnieci Aneti Mīrsvu. Nevēlos rakstīt vienkārši

"Labas izdevniecības ir tādas, kas autoriem nediktē priekšā, par ko būtu jāraksta grāmatas," uzskata Baltvilka balvas 2017 laureāte vācu rakstniece Anete Mīrsva.

Hamburgā dzīvojošā bērnu grāmatu rakstniece Anete Mīrsva jūlija otrajā pusē viesojās Rīgā, lai omulīgā un reizē svinīgā ceremonijā saņemtu Starptautisko Baltijas jūras reģiona Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā par viņas garstāstu bērniem Samsona ceļojums (pērn tulkojis un izdevis Jāņa Rozes apgāds). Balvu ieguva arī grāmatas tulkotāja Inga Karlsberga, kura šajās dienās kļuva par vācu rakstnieces pavadoni. Izrādās, ka autore un tulkotāja viena otru Rīgā ne tikai pirmo reizi ieraudzījušas vaigā, bet arī uzrunājušas. "Ja man tulkojot būtu bijuši kādi jautājumi, es, protams, Anetei rakstītu," saka Inga Karlsberga. "Taču man jautājumu nebija. Parasti izvēlos tulkot tādas grāmatas, kuras uztveru un saprotu, kas skar arī man svarīgas tēmas."

Anete Mīrsva, šķiet, viņai raksturīgā vēsā mierā stāsta, ka rezultāts viņu pilnībā apmierina, un piebilst, ka arī grāmatas tulkotājai esot vecs suns un bērni. Tas ir būtiski tāpēc, ka Samsona ceļojums vēsta par desmit gadu vecu zēnu vārdā Matss, kura uzticamākais un tuvākais draugs suns Samsons ir sasniedzis sirmgalvja vecumu un kļuvis neglābjami slims. Draugs savam mīlulim sarūpē īpašu pēdējo ceļojumu.

Par literatūru Anete Mīrsva labprātāk izvēlas runāt vāciski, tādēļ intervijas norisē iesaistās arī tulkotāja.

Kādus jaunus iespaidus pārvedīsiet mājās no Rīgas?

Iepriekš man nebija nekādu iespaidu par Rīgu. Esmu sajūsmā gan par tās atrašanās vietu, jūras tuvumu, gan par brīnišķīgajām celtnēm. Vēl jaukāks iespaids ir par šeit sastaptajiem cilvēkiem, par tulkotājas ģimeni, izdevējiem un Bērnu literatūras centra cilvēkiem.

Jūs pabijāt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Vietējā sabiedrībā šo celtni vērtē neviennozīmīgi. Kāds ir jūsu priekšstats?

No vienas puses, iespaids ir grandiozs, ēka nudien ir īsta grāmatu pils. Taču pirmais iespaids, kad vēl nezināju tās simbolisko nozīmi, lika domāt par militāra rakstura veidojumu. Vēlāk man paskaidroja par celtnes līdzību ar stikla kalnu, un skatījums mainījās.

Par kādu ceļojumu jums simboliski izvērtās grāmatas Samsona ceļojums rakstīšana?

Grāmatas galvenais varonis Matss, tāpat kā es, dzīvo Hamburgā un dodas ceļojumā pie sava vectētiņa, kurš dzīvo Vācijas otrā pusē, pie Frankfurtes. Tā vieta – Engelsburga – īstenībā neeksistē, tā ir izdomāta, tomēr arī es bērnību esmu pavadījusi tajā pusē. Arī suns Samsons ir izdomāts, taču, kad biju maza, manai mammai bija četri suņi. Uzrakstīt šo grāmatu mani iedvesmoja reiz avīzē izlasīta frāze par došanos pēdējā ceļojumā. Bērnībā mūsu suņu nāvi es nemaz nepieredzēju, jo vecāki, gribēdami mani pasaudzēt, to noslēpa. Rakstot šo grāmatu, es izdzīvoju un apraudāju šī izdomātā suņa aiziešanu.

Mani šis garstāsts uzrunāja ar to, ka atgādināja veco mācību – katrā nelaimē slēpjas arī laime. Ar to domāju Samsona nāves faktu, kas savā veidā palīdzēja uzlabot attiecības ģimenē.

Sākot rakstīt grāmatu, nemaz nezināju, ka viss beigu beigās tik labi nokārtosies. Iedzīvojoties savu tēlu ādā, jutu, ka stāsts pats aizved pie brīnišķīgā risinājuma, arī tajā attēlotās ģimenes attiecībās.

Līdz brīdim, kad pievērsāties rakstniecībai, jūs strādājāt žurnālistikas, teātra un kino jomā. Pastāstiet par šo pieredzi.

Savulaik skolas avīzē rakstīju par kultūras notikumiem un organizēju skolu teātru nedēļu, kā arī žūrijas sastāvā vērtēju teātru sniegumu. Universitātes laikā darbojos kā operatore. Nonākusi Hamburgā, sākumā producēju ziņu raidījumus un vēlāk sāku darboties mākslas kino kā operatora asistente. Taču mani vienmēr uztrauca tas, ka nevaru ietekmēt stāstu, kas tiek filmēts. Kino pieliku punktu, kad piedzima pirmais dēls, savukārt literatūrai pievērsos, kad piedzima otrs dēls.

Jūs varētu pati rakstīt scenārijus.

Labprāt. Es domāju par to. Mana pirmā grāmata Lola uz zirņa tika ekranizēta, taču kino tiesības toreiz uzticēju izdevniecībai, tāpēc scenāriju ietekmēt nevarēju. Savu nākamo grāmatu ekranizēšanas tiesības esmu paturējusi sev.

Esmu dzirdējusi stāstus no citām mammām, ka, piedzimstot bērniem, viņas sevī atklājušas vēl nebijušas prasmes un talantus. Jūs sākāt rakstīt grāmatas bērniem. Kā tas notika?

Rakstīt esmu gribējusi vienmēr. Kāzās uzdāvinātajā ģimenes albumā bija jāieraksta, kas es esmu, un es, daudz nedomājot, ierakstīju – rakstniece. Pirmo grāmatu Lola uz zirņa sāku rakstīt, kad manam otrajam dēlam bija pusgads, taču domāt par tekstu jau biju sākusi agrāk.

Rakstot grāmatu, vairāk domāju par savas bērnības iespaidiem. Tajā ir arī epizodes, kas saistītas ar maniem bērniem. Piemēram, mana pirmā dēla tēvs ir kubietis, un Lolas pazudušais tētis ir aizbraucis dzīvot tieši uz Kubu.

Ņemot vērā uzrakstīto grāmatu skaitu, esat savas rakstnieces karjeras sākumā, tomēr jau esat pamanīta no profesionāļu puses, ir tapusi arī filma. Tas droši vien uzliek papildu atbildību.

Atbildība varbūt nav īstais vārds. Taču es vēlos nevis vienkārši rakstīt, bet strādāt ar nopietnām tēmām, kuras bērniem ir svarīgas. Mana pēdējā grāmata, kas vēl nav atradusi izdevēju, ir par meiteni, kuras tētis ir slims ar vēzi. Tas atkal ir saistīts ar manu dzīvi, jo mana vecākā dēla tēvam bija vēzis. No pieredzes zinu: ja par šīm sāpīgajām tēmām vecāki ar bērniem nerunā, bērniem pašiem ir grūti ar tām tikt galā.

Vai mūsdienu laikmets diktē tēmas, par kurām ar grāmatu starpniecību būtu jārunā ar bērniem, vai tomēr visas tēmas – mīlestība, draudzība, nāve – ir mūžīgas, un, izvēloties kādu no tām, rakstnieks nekad neaizšaus garām?

Visas tēmas, par kurām rakstu, diktē mana iekšējā sajūta. Izdevēji mēdz rakstniekiem pasūtīt grāmatas par šīm mūžīgajām tēmām, taču, ja es kaut ko rakstu, tas notiek tāpēc, ka tāda ir bijusi mana iekšējā nepieciešamība. Man atvilktnē guļ jauniešu grāmatas manuskripts, kurā esmu risinājusi bēgļu tēmu. Izdevēji noraidīja šo grāmatu, jo viņiem šķita, ka tā jau ir skarta diezgan.

Tiešām ir izdots tik daudz bērnu grāmatu par bēgļiem?

Vācijā – ļoti daudz. Daļa izdevēju vispār nevēlas strādāt ar tik smagām tēmām un atsaka. Ir daudz bēgļu, kuri jau ilgāku laiku dzīvo Vācijā un tagad raksta par savām sajūtām un pieredzi. Man kā vācietei nav iespējas paskatīties uz šo tēmu no viņu redzesviedokļa.

Latviešu dzejnieks Kārlis Vērdiņš ir teicis, ka viņš īsti nav pārliecināts, vai pats saprot, ar ko bērnu dzeja atšķiras no pieaugušo dzejas… Viņš raksta gan vieniem, gan otriem. Kāda ir jūsu sajūta?

Manas abas pirmās grāmatas labprāt lasa ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Tas ir labākais, kas var notikt, ja grāmata spēj uzrunāt visus.

Savai meitai labprāt lasu arī savas iemīļotākās bērnības grāmatas, taču dažkārt mani mulsina tas, ka literārā valoda, kas kādreiz derēja man, viņai varētu likties sveša un garlaicīga. Vai esat ar to saskārusies? Vai man būtu jāizlabo, piemēram, vārds "tume" uz mūsdienu bērnam labāk saprotamo vārdu "putra"?

Nāk prātā nesena diskusija, kurā tika spriests par to, vai Astridas Lindgrēnes Pepijā Garzeķē lietoto vārdu "nēģeris" mūsdienās vajadzētu aizstāt ar kādu citu. Taču tas ir rets gadījums. Vācieši daudz lasa klasiku, arī tulkoto literatūru – absolūti nekādu problēmu.

Mana mamma savulaik mīlēja Karla Maja indiāņu stāstus, savukārt manam dēlam tie šķiet pārlieku gari. Plašie ainavu apraksti viņam ir garlaicīgi. Taču, runājot par atsevišķiem vārdiem, kurus gribētos mainīt, – es domāju, ka nevajag.

Latvijas literatūras speciālisti Leipcigas grāmatu tirgū novērojuši, ka uz grāmatu prezentācijām ierodas ārkārtīgi daudz bērnu. Arī sabiedriskajā transportā grāmatas lasot dažādu paaudžu cilvēki. Kas ir šīs lasīšanas kultūras pamatā?

Pirmkārt, tas, ka vecāki lasa priekšā saviem bērniem. Otrkārt, Vācijā ir ļoti izplatīti literatūras lasījumi gan skolās, gan bibliotēkās. Nodarbībās skolā daudz tiek runāts par mīļākajām grāmatām, tiek gatavoti referāti, bērnus mudina rakstīt pašus. Notiek lasīšanas konkursi.

Valsts un daļēji arī pašas skolas maksā autoriem par to, lai viņi brauktu uz skolām un tiktos ar skolēniem. Vācijā bērnu literatūras izvēle ir milzīga – ik gadu tiek piedāvāti astoņi tūkstoši nosaukumu. Kopš Harija Potera laikiem lasīšanas kāre ir tikai ņēmusies spēkā.

Kas Vācijā ir labu, kvalitatīvu bērnu grāmatu orientieris?

Protams, tie ir laikraksti, kas izceļ labākās grāmatas. Atsevišķi izdevumi veltīti tikai bērnu literatūrai. Labi, ja palaimējas un par tevi kāds uzraksta, jo ļoti daudz labu grāmatu savu lasītāju tā arī neatrod un pazūd milzīgajā izdevumu klāstā.

Kuras bērnu un jauniešu grāmatas ir atrodamas katra vācieša grāmatu plauktā?

Harijs Poters. Astridas Lindgrēnes, Otfrīda Preislera, Mihaela Endes grāmatas. Rotrautas Suzannas Berneres bilžu grāmatas. Šie darbi ir iekļauti skolas obligāto grāmatu sarakstā. Vācijā ārkārtīgi populāra ir Volfganga Herndorfa grāmata Čiks (Latvijā pirms dažiem gadiem Māras Poļakovas tulkojumā to izdeva Jāņa Rozes apgāds, un bērnu žūrija tam piešķīra otro vietu – L. K.).

Nereti bērni tiek motivēti lasīt – viņiem tiek paskaidrots, cik ļoti tas viņiem palīdzēs nākotnē, piemēram, prasme izteikties, kritiskā domāšana…

Bērniem tas ir vienalga.

Jā, tas satrauc varbūt tikai viņu vecākus. Kā pareizāk mudināt uz lasīšanu?

Bērni grib skatīties kino un spēlēt spēles, nevis lasīt grāmatas, tāpēc vienmēr iesaku viņiem pirms filmas skatīšanās izlasīt literāro darbu, pēc kura motīviem tā tapusi. Vēl viens tiltiņš, kas palīdz nonākt līdz literatūrai, un tā tas bija manu dēlu gadījumā, ir labi komiksi. Protams, ir cilvēki, kuri pie komiksiem arī apstājas.

Kā jūs "inficējāties" ar lasīšanu?

Mani bērnībā ārkārtīgi ietekmēja rakstnieka Janoša dumpinieciskums un nebēdnīgais humors. Manuprāt, toreiz biju trīs gadus veca. Vēl joprojām man burtiski acu priekšā stāv Janoša dzejoļu grāmata ar viņa paša ilustrācijām. Bērnībā man nebija Astridas Lindgrēnes grāmatu, vēlāk es to pārmetu savai mammai. Man ārkārtīgi patīk Lindgrēnes darbi, esmu tos lasījusi saviem dēliem.

Jūs vadāt radošās rakstniecības nodarbības bērniem skolās. Kā tāda doma ienāca prātā?

Esmu studējusi tā saukto biblioterapiju. Cilvēks var dziedēt dvēseli, lasot grāmatu un arī "uzliekot" uz papīra savus pārdzīvojumus un problēmas. Paņēmienu ir daudz un dažādi. Piemēram, arī lasot Samsona ceļojumu, cilvēks var atvieglot sirdi. Skolās es gan ar biblioterapiju nenodarbojos. Manu nodarbību mērķis ir attīstīt bērnos radošumu, vingrināt viņus sacerēt un rakstīt stāstus. Skolēnus ļoti motivē tas, ka atnāk rakstnieks un rosina viņus rakstīt, nevis to dara skolotājs.

Vai šajās nodarbībās ir nācies piedzīvot kādu negaidītu pārsteigumu?

Reiz lasīju bērniem fragmentu no savas grāmatas Lola uz zirņa. Galvenās varones vecāki ir šķīrušies, un tekstā daudzkārt atkārtojas vārds "mamma". Blakus skolotājai sēdēja kāds zēns un visu laiku noraudzījās manī platām acīm. Tikai pēc tam skolotāja atklāja, ka šis zēns ir redzējis, kā viņa tētis nogalina mammu. Viņa klasesbiedri un skolotāja vairījās no vārda "mamma". Man tas šķiet ārkārtīgi nepareizi. Būtu jādara tieši otrādi, jo viņš taču mīlēja savu mammu. Saistībā ar bēgļu pieplūdumu šādu bērnu ar traumatisku pieredzi Vācijas skolās ir ļoti daudz.

Kāda varētu būt recepte grāmatai, kas atstāj bērna sirdī kaut ko paliekošu?

Stāstam ir jābūt aizkustinošam. Ja autors raksta par tēmām, kas pašam ir tuvas, viņš trāpīs arī lasītāja sirdī.

Vai stāsti, kas adresēti jaunākajai paaudzei, Vācijas literatūrā kļūst atklātāki, vai tajā joprojām ir daudz stereotipu, klišeju?

Joprojām apmēram septiņdesmit procentos bērnu grāmatu redzami stereotipi, bet pārējās runā atklāti. Uzskatu, ka labas izdevniecības ir tādas, kas autoriem nediktē priekšā, par ko būtu jāraksta grāmatas.

Tā vairāk ir izdevniecību vaina vai tomēr arī paši autori grēko?

Rakstnieki bieži ir spiesti rakstīt daudz, lai nopelnītu. Ja gribi ar rakstīšanu pelnīt, bet neesi slavens, nākas pakļauties izdevniecības prasībām. Zinu autori, kura sarakstīja virkni vieglu, jautru grāmatiņu un, kad bija kļuvusi slavena, pateica: "Stop! Pietiek! Tagad rakstīšu to, ko patiesībā vēlos rakstīt."

Tomēr es nepeļu šīs vieglās un priecīgās sēriju grāmatas, jo tās var aizvest bērnus līdz nopietnākai literatūrai.

Līdz kādam vecumam mēs varam tā "spēlēties"?

Arī pieaugušajiem ir tādas grāmatas, un tas var turpināties bezgalīgi. "Viegls" uzreiz nenozīmē "slikts".

Pašlaik bilžu grāmatas ir viena no nozīmīgākajām eksporta precēm. Vai tas jūs kā vārda mākslas pārstāvi satrauc?

Nē. Kāpēc lai tas mani uztrauktu? Rakstnieki neizmirs.

Ko jūs vēlētos pagūt izdarīt šajā vasarā?

Šovasar kopā ar saviem lielajiem vīriešiem – dēliem – plānoju doties uz Ardešu Francijā, kur vizināsimies ar laivām un velosipēdiem. Kāda vācu izdevniecība ir pasūtījusi man grāmatu, stāsts būs par meiteni, skaistuma ideāliem un mūsdienu tehnoloģijām. Ja mans uzmetums izdevniecību apmierinās, pēc vasaras brīvdienām ķeršos pie rakstīšanas.

 

Anete Mīrsva

Dzimusi 1969. gadā Manheimā Vācijā

* Strādājusi kultūras žurnālistikas, teātra un kino jomā

* 2008. gadā izdota pirmā bērnu grāmata Lola uz zirņa, kas bija nominēta vairākām prēmijām, to vidū Prix Chronos un Katoļu bērnu un jauniešu literatūras balvai. Pēc grāmatas motīviem tapusi filma

* 2011. gadā ar Vācu literatūras fonda atbalstu iznāca otrs romāns Samsona ceļojums, par kuru autore saņēma Prix Chronos un Baltvilka balvu

* Līdz šim izdotas četras autores bērnu grāmatas

* Dzīvo Hamburgā, raksta literatūru bērniem un vada radošās nodarbības rakstniecībā skolēniem

* Divu dēlu mamma – Adrianam ir 19 gadu, Karlo ir 14 gadu

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja