Intervijā KDi mūziķe atklāj iecerētos eksperimentus, kuros nolēmusi iesaistīt festivāla apmeklētājus, kā arī iemeslus, kāpēc vīlusies brīvajā improvizācijā.
Stīne Janvina Motlande (dzimusi 1985. gadā) ir vokālā improvizētāja un komponiste, kas pamīšus uzturas Stavangerā, Oslo un Berlīnē. Savā mūzikā viņa tiecas atpazīt un pārbaudīt cilvēka balss akustisko spēju robežas, kā arī pieņēmumus par to, ko nozīmē būt par vokālistu. Viņas priekšnesumi ir fiziskas enerģijas pārpildīti, tomēr tos acīmredzami strukturē mūziķes dzelžainā pašdisciplīna un pat savā ziņā veclaicīga izpratne par koncentrēšanās stāvokļiem improvizētās mūzikas situācijās. Rīgā viņa uzstāsies ar savu priekšnesumu In Labour, kas ir balstīts viņas pērn iznākušajā solo ierakstā ar tādu pašu nosaukumu, un rādās, ka mūziķei padomā ne viens vien veids, kā rotaļāties ar klausītāju ekspektācijām.
Vai jūs sevi identificējat kā improvizētāju?
Es pavisam noteikti esmu improvizējoša mūziķe, taču es ļoti daudz strādāju arī ar struktūrām un konceptiem, tāpēc improvizāciju vairāk uztveru kā instrumentu zināmu radošu mērķu sasniegšanā. Citiem vārdiem sakot, es ar to neidentificējos un neizmantoju kā pašpietiekamu radošās izpausmes formu.
Aprakstiet gaidāmo uzstāšanos Rīgā.
Es uzstāšos ar savu priekšnesumu In Labour – to var nosaukt par allaž mainīgu kompozīciju balsij un skaņu videi. Priekšnesuma pamatā ir materiāls no mana solo albuma ar tādu pašu nosaukumu, ko pērn izdeva leibls Pica Disk. Es raksturotu priekšnesumu kā ļoti abstraktu radio lugu – tās teicējs ir kaut kur pazudis, proti, skatītāji mani nevarēs redzēt. Viņi tikai dzirdēs manu balsi.
Kur būsiet jūs pati?
Es būšu aprīkota ar bezvadu mikrofonu, un staigāšu cauri koncertzālei – apsveru pat iziet ārpus tās. Skaņas, kas pašas par sevi dzīvo telpās, kurām dziedādama došos cauri, tiks pastiprinātas (par to parūpēsies mans skaņu režisors) un kļūs par sava veida dramaturģisku pretspēku manām vokālajām improvizācijām.
Kāpēc albumu un priekšnesumu sauc In Labour?
Šis projekts – konkrētāk, albuma ierakstīšanas laiks – iezīmēja periodu manā dzīvē, kurā es tiecos pēc radošām pārmaiņām. Es meklēju nosaukumu, kas šo stāvokli atspoguļotu, un īpaši simboliski šķita, ka vārds labour angliski nozīmē gan "darbs", gan "dzemdības". Vairāk par to: ieraksta producents Lase Mārhaugs, strādājot pie šī albuma uzzināja, ka kļūs par tēvu, tāpēc nosaukums šķita vairāk nekā atbilstošs.
Mārhaugs pats ir labi pazīstams trokšņu mūziķis. Cik nozīmīga bijusi viņa līdzdalība albuma tapšanā?
Ideja par šī ieraksta veidošanu pie mums abiem atnāca vienlaicīgi, mēs tolaik strādājām kopā pie kāda cita projekta. Sākotnēja ideja bija skaidra – mēs gribējām ierakstīt albumu, kurā cilvēka balss sastopas ar neparedzamām skaņu vidēm. Lase piedalījās gan kā producents un inženieris, gan kā grafiskais dizainers un izdevējs.
Ierakstā In Labour jūs dziedājāt publiskās telpās – sabiedriskajā transportā, parkos, kafejnīcās utt., bet Rīgā jūs improvizēsiet, staigājot cauri koncertzālei. Cik lielā mērā, mainoties skaņu videi, mainīsies arī mūzika?
Tas ir pilnībā atkarīgs no koncertzāles – katrs priekšnesums, protams, ir atšķirīgs. Ja pastāv iespēja iziet pagalmā vai uz ielas, es bieži izvēlos to izmantot. Ja celtnē bez pašas koncertzāles ir vairākas atsevišķas telpas – piemēram, aizskatuve, virtuve, koridori, bārs -, es noteikti tās apmeklēju un "vācu" sev līdzi tās skaņas, kas šajās telpās dzīvo. Tādā izpratnē, lai arī priekšnesumam ir fiksēta dramaturģija, tas tomēr katru reizi skan citādāk.
Viens no iemesliem šādam priekšnesuma formātam ir vēlme izvairīties no klasiskā koncerta formāta – starp mani un auditoriju nav nekāda vizuāla kontakta. Uz skatuves nav neviena, ko klausītāji varētu vērot, savukārt es pati nemaz nedzirdu to mūziku, kas "dzīvajā" veidojas no manām improvizācijām un nejaušajām skaņām, ko paķeru sev līdzi ar mikrofonu. Pati neatrazdamās koncertzālē, es nemaz nezinu, ko klausītāji dzird. Tāpēc, starp citu, jo īpaši svarīgi, ka varu paļauties uz savu skaņu režisoru, kurš ir, ja tā var izteikties, manas acis un ausis. Mēs ar viņu koncerta laikā sazināmies caur Skype.
Tātad tas, ka publika koncertā jūs neredzēs, ir svarīgi.
Jā, samērā. Šādā veidā izpaliek klasiskais izpildītāja un publikas attiecību modelis. Ja tavām acīm pietrūkst informācijas, tad tavām ausim jāsāk strādāt divreiz cītīgāk. Manuprāt, šis priekšnesums arī maina to, kā klausītāji jūt savu atrašanos konkrētajā telpā. Īsāk sakot, tas ir kaut kas starp muzikālu eksperimentu un sociālu eksperimentu.
Jūs sacījāt, ka priekšnesuma dramaturģija ir fiksēta. Vai varat precizēt?
Mums ir izstrādāts zināms plāns, zināms scenārijs, kas ir aprēķināts uz aptuveni pusstundu. Koncerts, piemēram, sākas pirms tas sākas, jo tā sākums netiek paziņots un skaņa parādās pakāpeniski. Tas katru reizi notiek citādāk, tomēr visbiežāk paiet kādas piecas līdz desmit minūtes, kamēr klausītāji saprot, ka priekšnesums jau ir sācies. Daudz vairāk es jums iepriekš stāstīt negribu, bet, īsāk sakot, ir arī vairāki pieturpunkti mūzikā – sava veida ceļazīmes, kas klausītājiem palīdz orientēties priekšnesumā.
Kā jūs salīdzinātu šo priekšnesumu un tādus projektus, kur sadarbojaties ar improvizētājiem?
Ir jau pagājis kāds laiciņš, kopš es pēdējo reizi uzstājos ar tādiem cilvēkiem kā Frūde Jerstāds vai Freds Lonbergs Holms. Man jāatzīst, ka esmu pakāpeniski zaudējusi interesi par šāda veida mūziku, jo ne tās spēlēšana, ne tās klausīšanās man vairs nesagādā prieku – dažus gadus atpakaļ es vienkārši, ja tā var teikt, izstājos. Es pirmīt jau sacīju, ka periods, kad ierakstīju In Labour, man bija saistīts ar pārmaiņu meklējumiem. Es gribēju būt daļa no mūzikas subkultūras, kas vairāk grozās ap priekšnesumu konceptiem un muzikālām idejām, nevis instrumentālistu talantu un virtuozitāti. In Labour skaidri iemieso šo manu jauno domāšanu.
Citiem vārdiem sakot, jūs esat vīlusies improvizētajā mūzikā.
Es nesaku, ka visa brīvās improvizācijas scēna ir viens liels virtuozu konkurss. Nebūt ne! Es vairāk runāju par savām personīgajām sajūtām - man kādā mirklī kļuva grūti kāpt uz skatuves, lai kopā ar mūziķiem (kurus es, kā tas reizēm mēdz būt, sastopu pirmo reizi) spēlētu bez notīm, bez plāna un bez jebkādām iepriekšpieņemtām domām par to, kurp, kā un kāpēc mūsu mūzikai jāvirzās. Es vēl joprojām augstu vērtēju brīvo improvizāciju, un, manuprāt, šis mūzikas lauks turpina pasaulei dot daudz labas mūzikas. Vienkārši man pašai ir kļuvušas tuvākas tās mūzikas formas, kurās pati mūzika ir svarīgāka par tās spēlēšanu/improvizēšanu.
Jūs savulaik esat teikusi, ka tiecaties meklēt arvien jaunas lietas, uz ko ir spējīga cilvēka balss. Vai jums tas nozīmē sevi ievietot radošās situācijās, kuru iznākums nav zināms?
Otrs gadījums ir, kad es strādāju pati pie saviem projektiem - es tad vairs nemeklēju jaunas skaņas, bet gan jaunus veidus, kā tās nodot klausītājiem.
Stine Janvin Motland – In Labour
Festivālā Skaņu mežs
Mūzikas namā Daile 9.X plkst. 19.30
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15
www.skanumezs.lv