Ir divas vientulības. Intervija ar Arturu Maskatu

... Tad, kad VIŅŠ bija apmierinātā kaislē sadevis bodniecei Zanettai un devies īstenot kārtējās gejiski zilganās operfantāzijas, tad mīļais dzīvesdraugs un padomdevējs Artuā varēja mierīgi apsēsties uz mīkstā sofā VIŅA kabinetā un ar viegli ironisku smaidu pārdomāt nesen notikušo. Viss rit ļoti labi - VIŅS joprojām bija izrādījie pārāks par mietpilsoniski aprobežotās Zanettas publiskajiem izklupieniem, sevišķi simtu pantu kluba nesenajā saietā. Tagad Artuā varēja atkal mierīgi turpināt savu zvilnoši eleganto dzīvesveidu. Kad tas sākās? Artuā nedaudz samulsa - tik daudz laika jau iztecējis, kad viņš kopā ar VIŅU un vēl LIELO (apaļo) JURI mierīgi savās personiskajās kabatās pārņēma toreiz laiku maiņas apstulbināto saņu-ražu apvienības dārgos īpašumus jūras malā un vēl šur tur lielās pilsētas zināmas vietās."Mēs esam svīta, un svītai ir vajadzīgi apartamenti!" - lūk, kāds burvīgs pagātnes situāciju izgaismojošs citāts, pasmaidīja Artuā un uz mirkli likās, ka no lielā sienas spiguļa viņam pretī pazib slepenā dievekļa Folanda sātaniskais smaids... Tad Artuā kļuva nedaudz nopietnāks, jo atkal vņa prātā uzvilnīja atziņa - galvenais ir šīs sīkās valsteles pamuļķo sabiedrību turēt nezināšanā, tad vieglāk ir kā lielu vērtību uzdot stulbi žēlīgus treļļus kā "ģeniālu mūziku".... Jā, cik labi, ka viņš dzīvo šajā valstī, jo nekur citur pasaulē viņš nebūtu nokļuvis tur, kur bija nokļuvis - mūzikas tempļa pašā virsotnē, VIŅA tuvumā spējot radīt ilūziju par "lielu mākslu", kurā valda tikai viss īsteni gejiskais, zilganais un rozā krāsā ietonētais...

Maskats ir Maskats - neprātīgi talantīgs cilvēks un estēts mākslā. Īpašs paldies viņam par "Tango"! Runājot par "Mūžības skartajiem", prātā nāk suģestējoša skatuves aina - intervijā nepieminētā aktrise Irma Laiva, kura arī 30. gados bija jauna aktrisa E. Smiļģa Dailes teātrī. "Mūžības skartajos" viņa jau bija salīkusi sirmgalve, kura, tērpta baltā līgavas kleitā un plīvurā, frontāli pavērsta ar seju pret skatuvi, duetā ar vienu no 80. gadu jaunajiem Dailes teātra aktieriem strēlnieka šinelī, stāvot tālu viens no otra un ar skatu pret publiku, dziedāja "Miglā asaro logs". It kā tik slidens paņēmiens, kurš draud ar ieslīgšanu sentimentalitātē un raudināšanā, bet sanāca tik eleganti, tik spēcīgi, tik eksistenciāli nospēlēta aina par cilvēkiem, kuri kaut kāda viena nenovēršama, satricinoša notikuma dēļ izkrituši no laika.