Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -4 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Jāatstāj vieta domai. Intervija ar Rīgas Fotogrāfijas biennāles vadītāju Ingu Brūveri

"Latvijā ilgus gadus neaplūkojām fotogrāfiju kā vizuālās mākslas formu, bet tagad, šķiet, esam nonākuši otrā galējībā – jebkura fotogrāfija var būt māksla," uzsver Rīgas Fotogrāfijas biennāles vadītāja Inga Brūvere. Šoreiz biennāles starpgadu programma Next norisināsies no 8. maija līdz 11. augustam.

Inga Brūvere ir māksliniece un kuratore, kura kopš 2015. gada vada un organizē Rīgas Fotogrāfijas biennāli – starpdisciplināru, starptautisku mākslas festivālu, kas pēta fotogrāfijas un attēla māksliniecisko potenciālu un mijiedarbību ar plašākiem sociālajiem procesiem. Katru otro gadu biennāles ietvaros notiek daudzveidīga programma, kas aptver gan dažādas lokālās fotogrāfijas parādības, gan aktuālākos starptautiska mēroga novatorus un ļauj Latvijas skatītājiem iepazīt jaunākās postmediju laikmeta mākslas vēsmas un idejas. Paralēli centieniem fiksēt jaunāko un aktuālāko ne mazāk svarīga programmas sastāvdaļa ir atskatīšanās uz vispārpieņemtajām fotogrāfijas un attēla kultūras praksēm no jauniem skatpunktiem – tā ir gan vēstures pārrakstīšana, gan mazāk zināmo, marginālo parādību izcelšana, liekot skatītājiem pārdomāt līdzšinējos priekšstatus par attēlu kā kultūrvēsturisku fenomenu.

Maijā tiek atklāta biennāles starpgadu programma Next, kura, kā ierasts, koncentrējas uz jaunajiem māksliniekiem un kuratoriem un sniedz tiem platformu ieceru realizēšanai. Lai arī epidemioloģiskie drošības nosacījumi joprojām liedz mākslai satikties ar skatītājiem klātienē, cerams, jau drīz programmas Next izstādes un izglītojošie pasākumi būs pieejami plašākai sabiedrībai.

Kā jums radās interese par fotogrāfijas kūrēšanu? Sākotnēji jūs pati nodarbojāties ar mākslu.

Pēc profesionālās izglītības esmu māksliniece, esmu beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu 1991. gadā. 2001. gadā sāku darboties arī kā kuratore. Mani vienmēr ir interesējušas konceptuālas, intelektuālas lietas, un kaut kādā brīdī gribējās radīt mākslas darbu idejas, koncepcijas līmenī, kas no manas puses netiek materializēta tiešā veidā. Mākslinieku darbi, ar kuriem strādā kurators, savā ziņā ir tas materiāls, ar kura palīdzību tiek veidots mākslas darbs – izstādes vēstījums. Tam ir liela nozīme – kurus darbus atlasa, kā tiek veidota mijiedarbība ar citiem darbiem, kādā kontekstā tie tiek eksponēti utt. Tas viss veido izstādes vēstījumu.

Kāpēc jūs ieinteresēja tieši fotogrāfija?

Esmu ļoti maz nodarbojusies ar glezniecību tādā klasiskā izpratnē. Man grūti pateikt, kāpēc tieši fotogrāfija, bet viens no iemesliem bija tas, ka Latvijā vēl pirms desmit gadiem daudz runāja par to, vai fotogrāfija vispār ir vizuālā māksla – tās jomas bija nodalītas arī, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) nozaru dalījumā, un nosaukumā bija minēts "Vizuālā māksla un fotogrāfija", norādot uz fotogrāfiju kā uz kaut ko ārpus vizuālās mākslas.

Labi atceros vairākas diskusijas Latvijas Mākslinieku savienībā – vai fotogrāfus var uzņemt par biedriem. Man tas likās absurdi. Jau vairāk nekā 50 gadu Rietumu mākslā valda konceptuāla attieksme, māksla jau sen ir vēstījums, ideja, savukārt materiāls un medijs ir tikai rīks, ar kura palīdzību paust un realizēt ideju, tāpēc man šķita jocīgi, ka Latvijā fotogrāfi joprojām tika nošķirti no mākslas. Man bija tīri radoša interese par to, ko mūsdienās var izdarīt ar fotogrāfiju vizuālajā mākslā, apstākļos, kad ienāk internets, mainās attēla kultūra, – kādas iespējas tā sniedz? Tā 2011. gadā, kad Rīga gatavojās 2014. gadā kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu, radās ideja izveidot izstādes un izglītības programmu, kas skata fotogrāfiju kā vienu no vizuālās mākslas medijiem.

Vai ir izdevies izglītot? Vai situācija ir mainījusies attiecībā uz fotogrāfijas iekļaušanu vizuālajā laikmetīgajā mākslā?

Es domāju, ka jā. Labi atceros savu pirmo fotogrāfijas izstādi, ko kūrēju 2014. gadā programmas Rīga 2014 ietvaros, – Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija izstāžu zālē Rīgas mākslas telpa. Pēc Dānijas Kultūras institūta uzaicinājuma 2014. gada rudenī šī izstāde pārstāvēja Ziemeļvalstu mākslu Pinjao Starptautiskajā fotogrāfijas festivālā Ķīnā. Uzskatu, ka tas bija pagrieziena punkts fotogrāfijas kā pašvērtīga un pilnvērtīga mākslas medija atzīšanā Latvijā.

Izstāde raisīja daudz diskusiju, tostarp Ivara Grāvleja instalācija Informatīvi – muzikāls, vizuāls un interaktīvs ieskats dažu Latvijas fotogrāfu daiļradē, kas tika gan nominēta Purvīša balvai, gan šķietama autortiesību pārkāpuma dēļ diemžēl izņemta no izstādes. No fotogrāfu puses bija arī liela neizpratne par videodarbu eksponēšanu fotogrāfijas izstādē. Ir pagājuši septiņi gadi, un šādi jautājumi vairs nerodas. Pagājušā gada Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālajā izstādē Ekrāna ēra II. Ainava bija eksponēta skaņas instalācija, un tas vairs neizraisīja pretestību kā kaut kas fotogrāfijas izstādē neiederīgs. Tas apliecina, ka fotogrāfijas kā vizuālās mākslas medija uztverē un akceptēšanā Latvijā ir notikušas lielas pārmaiņas. Runa nav tikai par fotogrāfiju, bet gan par vizuālās mākslas attīstību kopumā.

Latvijas laikmetīgajā vizuālajā mākslā festivāli ir kļuvuši par centrālajiem notikumiem, katrs no tiem ieņem kādu konkrētu nišu. Kā jūs definētu Rīgas Fotogrāfijas biennāles virzienu?

Rīgas Fotogrāfijas biennāle tika dibināta 2015. gadā (dibinātājas Inga Brūvere, Ieva Epnere un Aiga Dzalbe – S. H.) un aizsāka biennāļu tradīciju Latvijā. Mūsu pirmā biennāle notika 2016. gadā. Ja runājam par saturu, atšķirība, pirmkārt, ir tajā, ka fokusējamies uz fotogrāfiju un attēlu. No vienas puses, mediju nošķīrumam vairs nav nozīmes un to savstarpējās robežas ir izzudušas tajā ziņā, ka viens un tas pats darbs var attiekties, piemēram, gan uz fotogrāfijas, gan tēlniecības izstādi, taču fokusētie notikumi šīs parādības ļauj aplūkot padziļinātāk. Tas nebūtu iespējams vispārīgā mākslas festivālā, kas aptver plašāku spektru un neļauj analizēt, kas notiek ar konkrēto mediju vispārējā vizuālās mākslas attīstības kontekstā. Fokusētie festivāli sniedz iespēju pētīt kādu specifisku mediju. Jāņem vērā, ka fotogrāfija ir salīdzinoši jauns vizuālās mākslas medijs.

Kā pandēmijas ierobežojumi ietekmēja biennāles organizēšanu un programmu?

Pērn Rīgas Fotogrāfijas biennālei vajadzēja sākties aprīļa sākumā, bet, kā zināms, 12. martā Latvijā tika izsludināta ārkārtas situācija. Biļetes māksliniekiem bija nopirktas, viesnīcas rezervētas, katalogs izdots. Sākumā bija šoks, likās, ka varbūt visu var pārcelt par dažām nedēļām vēlāk, taču diezgan ātri kļuva skaidrs, ka šī situācija būs ilgstoša. Pārcelt visu digitālajā telpā nav tik vienkārši, īpaši izstādes – tās tad jau sākotnēji ir jāparedz digitālajai videi, jo tā ir pilnīgi cita telpa. Nevar vienkārši nofotografēt darbu, ievietot internetā un nosaukt to par digitālu izstādi – tas ir absurds! Digitālajā telpā ir pavisam citi izteiksmes līdzekļi un spēles noteikumi.

Bija skaidrs, ka izveidot jaunu programmu digitālajā vidē nav iespējams. Jāsaka milzīgs paldies sadarbības partneru atsaucībai – pagājušā gada lielo programmu mums izdevās saglabāt iecerētajā apjomā, tikai citā laikā un izstiepjot pusgada garumā. Septembrī atklājām centrālo izstādi Rīgas mākslas telpā, kas bija plānota aprīlī. Par spīti pandēmijas apstākļiem un pateicoties mākslinieku un atbalstītāju pretimnākšanai, tā tika realizēta tā, kā sākotnēji iecerēts, bez jebkādām izmaiņām, tāpat arī pārējās izstādes. Savukārt šī starpgadu programma Next jau tapa, rēķinoties, ka vismaz daļēji tai būs jānotiek digitāli, tāpēc izglītības programmu plānojām attālināti, bet izstādes – klātienē. Pārcelšana nav tik vienkārša, jo izstāžu zālēm un muzejiem programma tiek veidota vairākus gadus uz priekšu. Formātu pielāgošana prasa papildu finansiālos līdzekļus un laika resursus.

Kā allaž, biennāles starpgadu programma ir veltīta jaunajiem autoriem – gan kuratoriem, gan māksliniekiem. Kā jūs raksturotu šo jauno paaudzi? Vai var just, ka ienāk paaudze, kas atšķiras no iepriekšējās?

Pirmkārt, programmu Next apzināti veidojam bez kopīgas vienojošās tēmas atšķirībā no lielās biennāles gadiem, tāpēc starpgadi ir kā radošās darbnīcas, un mēs jaunajiem ļaujam izteikties par to, kas viņiem ir aktuāls. Runājot par šo gadu, var just, ka jaunā paaudze ir digitālo tehnoloģiju paaudze. Man patīk, ka šī māksla vairs netiek skatīta kā kaut kas, kas notiek tikai internetā, jaunā paaudze saprot, ka internets mūs visus iespaido daudzos līmeņos, un reflektē par interneta iespaidu uz cilvēkiem dziļākā kontekstā. Tāpat arī šogad aktualizēts jautājums par digitālajiem arhīviem, cik tie ir paliekoši nākamajām paaudzēm – vai tās spēs nolasīt šī laika informāciju ne vien saturiski, bet arī tehniski.

Biennāle bieži pievēršas diezgan radikāliem mākslinieciskajiem eksperimentiem, iekļaujot pavisam jaunas mākslas parādības un pievēršoties sociāli neērtām tēmām. Vai vidusmēra mākslas patērētājs Latvijā ir pietiekami sagatavots, lai to izprastu?

Mani pārsteidz, ka dažbrīd nesaprot cilvēki, kas pretendē uz profesionāļu statusu, bet tomēr negribu ieņemt tādu arogantu pozīciju, ka mūs te neviens nesaprot. Cilvēki izglītojas, jo sevišķi jaunā paaudze ļoti seko līdzi. Tas arī ir mākslas uzdevums – likt domāt, analizēt, meklēt jaunus izpausmes veidus. Man patīk šī gada balvas Meklējam jauno fotogrāfijā! uzvarētājs Visvalds Morkevičs. Starp citu, pirmo reizi biennāles balvu saņem Lietuvas pārstāvis. Viņš saka: "Es nevēlos radīt sociāli romantiskus attēlus, es vēlos radīt kaut ko, kas atstāj vietu domai."

Šis "atstāt vietu domai" man ļoti patīk – tieši tas, nevis glītu, visiem saprotamu un patīkamu kartīšu producēšana ir mākslas uzdevums. Mākslai ir jārada vide, kura rosina domāt, paskatīties uz ierasto no citām pozīcijām.

Kādi ir jūsu galvenie kritēriji, veidojot biennāles programmu?

Biennāles formāts – pasākums notiek reizi divos gados – prasa piedāvāt kultūras videi un skatītājiem kaut ko īpašu, jaunu, kas ne tikai aplūko pēdējo divu gadu aktualitātes, bet arī rosina diskusiju par mākslas attīstību nākotnē. Tas attiecas gan uz programmas saturu, gan uz formu – programmas struktūru. Ir jāsaprot, ka pārmaiņas attīstībā notiek strauji un tas, kas ir bijis aktuāls pirms diviem gadiem, šodien jau ir ikdienišķi pierasts.

Ja runājam par programmas veidošanas struktūru, ir pasākumi, kas vieno visas līdz šim notikušās biennāles, piemēram, balva Meklējam jauno fotogrāfijā!. Tas arī sniedz iespēju vērot attīstību saturiskā līmenī. Liela nozīme programmas veidošanā ir gan komandai un tās profesionālajam līmenim, gan sadarbības partneriem. Biennālei ir paveicies strādāt kopā ar nozares redzamākajiem pārstāvjiem un vadošajām institūcijām.

Ko jūs gribētu izcelt šīgada programmā?

Šogad pirmo reizi kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) kuratoru specializāciju sākām jaunu tradīciju, piešķirot balvu ne tikai jaunajam māksliniekam kā iepriekš, bet arī jaunajam kuratoram. Tādējādi tiek aktualizēta kuratora profesija un analizēta kuratora loma un devums laikmetīgajā mākslā. Šīgada jauno kuratoru konkursa uzvarētāja ir Tīna Pētersone, kuras veidotā izstāde Lai iemīlētos, klikšķiniet šeit ir aplūkojama LMA galerijā Pilot (8. maijs–27. jūnijs).

Varu izcelt Visvalda Morkeviča izstādi Gaidu tikšanos ar sevi galerijā ISSP (9. jūlijs–11. augusts) un Anetes Skujas kūrēto izstādi Digitālie viduslaiki Latvijas Fotogrāfijas muzejā (norises laiks tiks precizēts) par atmiņu mantojuma veidošanu digitālajā laikmetā. Būs arī dažādi tiešsaistes pasākumi, diskusijas, izglītības pasākumi, intervijas ar māksliniekiem, ko translēsim feisbukā. Katru gadu sagatavojam izdevumu, kas nav tikai notikumus dokumentējošs programmas katalogs, bet arī pašvērtīgs izdevums ar padziļinātiem rakstiem par biennāles tēmām. Šogad izdevuma redaktore ir Evita Goze, dizainu veido Līga Spunde.

Kā jūs raksturotu laikmetīgo fotogrāfiju Latvijā? Vai tā atšķiras, piemēram, reģionālajā kontekstā?

Pašlaik kaut kādā ziņā fotogrāfija ir tāds apjucis medijs. Dzīvojam intensīvas attēlu plūsmas un vizuālās informācijas režīmā. Digitālā vide paver ļoti plašas iespējas, bet tas arī rada apjukumu. Attēli ar digitālo tehnoloģiju palīdzību kļuvuši viegli tiražējami. Latvijā ilgus gadus neaplūkojām fotogrāfiju kā vizuālās mākslas formu, bet tagad, šķiet, esam nonākuši otrā galējībā – jebkura fotogrāfija var būt māksla. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka Latvijas Mākslas akadēmija joprojām nepiedāvā studijas programmā Vizuālā māksla – fotogrāfija. Šādu profesionālo izglītību var iegūt citur Eiropā, arī mūsu kaimiņvalstīs: Tallinā, kur programma darbojas jau 20 gadu, Viļņā – 15 gadu.

Latvijā diezgan maz mākslinieku strādā ar postinterneta mākslu – biennāles ietvaros veidojot par to izstādes, atrast ārvalstu autorus nav problēmu, bet lokālajā vidē gan... Tā nav tikai modes tēma, mani interesē gan interneta estētika, gan tas, kāda būs interneta ilgtermiņa ietekme uz mūsu domāšanu, valodu, komunikāciju, psiholoģiju. Internets nav kaut kāda kastīte ārpus mūsu dzīves. Esmu pārsteigta, ka Latvijā ir tik maz mākslinieku, kuri par to domā. Vairāk ir tādu, kuri izmanto tehnoloģiju sniegtās iespējas, taču savos darbos izvairās analizēt un kritiski apskatīt interneta iespaidus.

Paralēli vizuālajai mākslai jūs aktīvi darbojaties arī kultūrpolitikā. Esat atkārtoti ievēlēta par Latvijas Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāju. Kuri ir svarīgākie aspekti, problēmzonas, kas ir jāuzlabo, lai Latvijas kultūra spētu attīstīties un darboties profesionāli un daudzveidīgi?

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas ir pagājuši vairāk nekā 30 gadu, un jau 17 gadu esam Eiropas Savienībā, taču joprojām galvenās kultūras nozares problēmzonas ir atalgojums, izglītība un kultūrtelpas struktūra. Runājot par atalgojumu, kā norma joprojām tiek uztverta strādāšana par zemu atalgojumu vai bez atalgojuma, sevišķi vizuālajā mākslā māksliniekam iespēja veidot izstādi jāuztver kā pagodinājums bez atlīdzības, tas ir raksturīgs tieši valsts pārvaldītajās struktūrās. Nevalstiskajās organizācijās (NVO), kam nav valsts garantēta budžeta, gan parasti ir otrādāk.

Savukārt ar izglītību es nedomāju mākslas vai mūzikas skolas, bet gan plašāku kontekstu, piemēram, to, ka mums joprojām nav laikmetīgās mākslas muzeja. Muzejs nav tikai telpas, kurās eksponē mākslu, tā ir arī sabiedrības izglītošana ilgtermiņā un mantojuma veidošana. Sarunās ar ierēdņiem esmu dzirdējusi ieteikumu nelietot dokumentos vārdu savienojumu "laikmetīgā māksla", jo cilvēkiem esot bail no šī termina. Man rodas jautājums – kas tie ir par cilvēkiem, kas baidās no laikmeta, kurā paši dzīvo?! Tā nav normāla situācija, un tas liecina par izglītības trūkumu plašākā mērogā.

Trešā lieta – Latvijā joprojām nav sakārtoti atbalsta mehānismi nevalstiskajam sektoram un organizācijām, bieži vien NVO tiek uztvertas kā pabērni, kaut kas sekundārs, taču, ja skatāmies starptautiskā līmenī, laikmetīgā kultūra, radošie procesi pamatā nāk tieši caur NVO sektoru. Diemžēl Latvijā NVO joprojām ir jāpierāda savs nozīmīgums kultūrtelpas attīstībā. Nevalstiskajām organizācijām ir jānodrošina finansiālais atbalsts ilgtermiņā. Latvijā ir problēma, ka NVO darbība ir atkarīga no VKKF finansējuma, kas tiek nodrošināts uz neilgu laika posmu, un nav iespējams ilgtermiņā plānot vērienīgus projektus. Kā lai plāno darbību un veido liela projekta programmu, nezinot, vai vispār būs finansējums? Kā lai šādos apstākļos ieraugām kultūras attīstību ilgtermiņā?

Informācija: rpbiennial.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja