Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Otrdiena, 19. novembris
Liza, Līze, Elizabete, Betija

Jons Meks: Prāts izslēdzas pats no sevis

Jona Meka ieiešana sevī un pieslēgšanās tagadnei – putniem un bērniem parkā – ir tik pilnīga, ka gribētos šo cilvēku likt svētā mierā. Ja vien viņš nebūtu Jons Meks

Dievs radīja nekomerciālo režisoru un teica – jūs uzņemsiet filmas un svinēsiet dzīvi, bet nekad nepelnīsiet naudu. Šādu pasaku Jons Meks izstāstīja 1992. gadā Vitnija muzejā Ņujorkā. Tā joprojām ir viņa pārliecība. Lietuviešu izcelsmes amerikāņu XX gadsimta dzīvā leģenda – mākslinieks, režisors, rakstnieks, dzejnieks, kritiķis un mūziķis Jons Meks intervijā KDi gan uzsver, ka nekad nelasa lekcijas: "Es tikai atbildu uz jautājumiem."

Jonam Mekam nepatīk atsaukties ne uz vienu no iepriekšminētajiem apzīmējumiem. Viņš ir cilvēks ar kameru, kas viņam vienmēr ir līdzi. Jeb kinovīrs, kā viņu precīzi nodēvējis dzejnieks Edvīns Raups, Kultūras Forumā ievadot Pētera Brūvera atdzejoto bukolisko dzejoļu kopu. Viņa dzeja ir nostalģiski liriska un nāk no bērnības atmiņām Lietuvā – Semenišķu ciemā. Kāds ir teicis, ka dzejā Jons Meks ir avangardists vairāk mentāli nekā formā. Viņa liriskais varonis ieklausās pēdējā vēla vakara spaiņa šķindoņā lauku sētā un tālās atmiņās par māti.

Attēlu nevainības laikmets

2012. gadā, godinot Jona Meka radošās darbības 60 gadus, plašas retrospekcijas rīkoja gan Pompidū centrs Parīzē, gan galerija Serpentine Londonā.

11. jūlijā jaunajā Vidzemes koncertzālē ar Jona Meka filmu Ainas no Endija Vorhola dzīves. Draudzības un krustpunkti (1990) tika atklāts Cēsu Mākslas festivāls. Nākamajā dienā Jonu Meku publiskā sarunā ar radniecīgu, asprātīgi vieglu intonāciju izvaicāja kinozinātnieks Viktors Freibergs.

Daži citāti no Cēsīs izteiktajām Meka atziņām: "Manu rokrakstu nosacīti var saukt par dienasgrāmatas stilu. Taču iedalīt kino dažādos veidos un jēdzienos nav nekādas jēgas. Stāstošais kino ir vislabāk atpazīstamais un arī kritiķu visvairāk mīlētais, bet es par to visu aizmirstu. Ignorēju. Solidarizējos ar mazāk pārstāvētām kino formām."

Viktors Freibergs: "Kādas ir jūsu attiecības ar jaunajām tehnoloģijām?" Jons Meks: "Mums jau nav izvēles. Cilvēki ir atklājuši, kā var nopelnīt vairāk naudas ar video un digitālajām tehnoloģijām. Ar rūpniecisku pieeju ir grūti konkurēt. Droši vien ir jāaizmirst par lentes filmu. Ja tu gribi redzēt īstu gleznu, nepietiek skatīties fotogrāfiju. Tas pats ar filmu. Tu nevari skatīties uz lentes uzņemtu filmu, kas pārdzīta digitāli, un otrādi. Lentes kino ir saglabāti apmēram 125 cilvēces atmiņas gadi. Katrai valstij būtu jānodrošina, lai būtu iespējams skatīties filmas autentiskā veidā. Tas būtu jādara UNESCO."

Cēsu festivāla publika piedzīvoja īpašus brīžus. Autentiskā veidā tika parādītas divas Jona Meka 16 mm filmas. Viena no tām – Paradīzes šaipusē. Fragmenti no nepabeigtas biogrāfijas (1999). Idilliskas mājas kino ainiņas vasaras viducī – tētis griež arbūzu, bērni – laimīgi vienā ņudzeklī ar bumbu un suņiem, pieaugušajiem – vīns un milzīgs Lietuvas maizes kukulis. Visiem pāri saule un 60. gadu Ņujorkas Fluxus performances un akcijas, kas rodas uz līdzenas vietas, jo paši dibinātāji to neieskatīja ne par kādu īpašu mākslas virzienu, bet vienkārši dzīvesveidu. Kadros bieži pazib ekscentriskais pārītis Joko Ono un Džons Lenons un, protams, Endijs Vorhols. Taču ne tikai "paradīzes fragmentus" filmē Meks. Otra parādītā filma – Zefiro Torna jeb Ainas no Džordža Mačūna dzīves (1992). Ainas no Džordža Mačūna dzīves ir liecība par drauga ciešanām slimībā un viņa aiziešanu.

Zāli piepildīja īsta kino smarža no attēlu nevainības laikmeta, par kādu runā Ingmars Bergmans savā atmiņu grāmatā Laterna Magica un Džuzepe Tornatore savā mīlestības apliecinājumā kino – filmā Jaunais kinoteātris Paradīze/Nuovo Cinema Paradiso ar Filipu Nuarē kinomehāniķa lomā. Trešajai Jona Meka filmai gan senajam projektoram Cēsīs vairs nepietika spēka. Saimnieks Juris Žagars personīgi solīja līdz nākamajiem seansiem visu nokārtot.

Trīs apelsīni un 27 gadi

Jons Meks ir skaļa "avangarda balss", kā viņu 1966. gadā nodēvēja The New York Times Magazine, – kopš brīža, kad viņi ar brāli Ādolfu 1949. gada 29. oktobrī ieradās Amerikā. Pēc gada nacistu darba nometnē un četriem gadiem DP (pārvietoto personu – U. A.) nometnēs brāļi tika ierauti 50. gadu Amerikas intelektuālās bohēmas virpulī. Jons Meks atceras, ka pirmajā dienā Amerikā katrs nopirkuši trīs četrus apelsīnus un sajutušies pa īstam dzīvi. Jonam tobrīd bija 27 gadi, un šis vecums viņam turpmāk vienmēr šķitis vislabākais. "Pēkšņi viss bija spožs, aizraujošs un iespējams," atceras Jons Meks. Jau nākamajā dienā brāļi noskatījās Dr. Kaligari kabinetu un vēl pēc dažām nedēļām, aizņēmušies naudu, nopirka pirmās Bolex kameras.

Mazāk zināms ir fakts, ka arī Jona jaunākais brālis Ādolfs Meks (1925–2011) bija ietekmīgs avangarda kino režisors. Piemēram, viņa filma Hallelujah the Hills 1963. gadā Kannu festivālā tika prēmēta kopā ar Alēna Renē, Romāna Polaņska un Luisa Bunjuela filmām. Pārņemot amerikāņu neatkarīgā kino režisores Maijas Derenas (1917–1961) idejas, 1969. gadā kopā ar domubiedriem Jons Meks atvēra Anthology Film Archives – kinoteātri, kura uzmanības lokā ir vienīgi nekomerciālais kino un kurš pastāv vēl šodien. Tajā viss ir melns – griesti, sienas, samta krēsli. Vienīgā gaisma nāk no ekrāna un projektora starmeša. No 1950. līdz 1976. gadam Jonam Mekam bija sava rubrika Movie Journal izdevumā Village Voice.

Garlaicīgie, sīkumainie cilvēki!

Jona Meka mājaslapā kalendārs ir blīvi aizrakstīts. 91 gadu vecajam kinovīram nenāk ne prātā pierimt un dzīvot tikai atmiņās. Festivāls pēc festivāla, izstāde pēc izstādes. Viņš pats brauc līdzi un novēro kultūratšķirības. Skumji un kauns no Meka mutes dzirdēt izbrīnu, ka Rīgā kafejnīcās nav iespējams pie rīta kafijas palasīt Eiropas presi. Vismaz ne tajās, kur viņš pašrocīgi ieklejojis. Jons Meks aizsvilstas, paužot neizpratni par baltiešu īso atmiņu. "Mums taču pašiem tā patika, ka Islande pirmā izteica atbalstu," Jons Meks salīdzina Lietuvas un Latvijas neatkarības atgūšanu un tagadējo atteikšanos piedalīties ANO balsojumā par Palestīnas statusa maiņu. Viņš gandrīz kliedz, tad skumji rezumē: "Es nesaprotu."

Lai rastos labāks priekšstats, cik možs joprojām ir Jona Meka gars un cik ļoti viņu interesē dzīve, ir vērts noskatīties 2007. gadā uzņemtu mājas video, kurā Jons kopā ar kādu jaunu puisi virtuvē pusdieno un apspriež avīzes vāka foto – Britnijas Spīrsas noskūto pakausi un mediju reakciju. Vienojušies, ka Britnijas seja izskatās skaista, jo atklāta un mierīga, Meks ierunā kamerā uzsaukumu: "Lieciet viņu mierā! Jūs, sīkumainie, vecmodīgie, garlaicīgie cilvēki! Mums viņa patīk!"

Šajā epizodē var atpazīt to Jonu Meku, kurš Knokē-Heistā Beļģijā 1963. gadā 3. Starptautiskajā kinofestivālā, kurā pats bija žūrijas loceklis, pēc tam kad vadība atteicās demonstrēt amerikāņu underground filmas, ielauzās projekciju telpā, sasēja mehāniķi un pavērsa projektora staru pret Beļģijas tieslietu ministru. Šo epizodi publiskajā sarunā Cēsīs piesauc arī Viktors Freibergs. "Policisti mūs mazliet iekaustīja un atslēdza elektrību," šķelmīgi samiedzis acis, epizodes noslēgumu atceras Jons Meks.

Cēsu alus brūzī līdz 10. augustam skatāma mākslinieka speciāli festivālam veidotā retrospektīva fotogrāfiju, videodarbu un skaņu instalāciju izstāde Albums. Varbūt tā varētu izskatīties, ja mākslinieka darbnīcā iebrāztos viesulis un visu tur atrodamo sapūstu pie sienām. Mekam šī inscenētā apziņas pūsma ļoti piestāv. Fotogrāfijās viņš ir kopā ar Žannu Moro, Dastinu Hofmanu, Sūzenu Sontāgu, Marinu Abramoviču un neskaitāmām citām pasaules mēroga personībām. Pirmajā publiskajā koncertā iemūžināts Filips Glāss, turpat līdzās privāta rakstura foto – meitiņa, ciemojoties Lietuvā, lej šķīvī zupu Jona mammai, savai vecmāmiņai, tālāk – abi ar brāli, ierodoties Amerikā, stāv pie pāris koferiem. Gara dzīves uzplaiksnījumu virtene. Festivālu dalībnieka kartes. Īpaša vērtība ir avīžrakstiem un citiem Meka manifestiem. No pirmavotiem var iepazīties ar viņa nepārtraukto dzinuli panākt, lai pret nekomerciālo kino izturas līdzvērtīgi, nevis pretstata kā kaut kādu nepieskaitāmu "eksperimentālo kino".

"Es vēlos svinēt kino mazās formas," kādā manifestā raksta Jons Meks. "Dzejolis, akvarelis, etīde, skice, pastkartīte, arabeska, triolets, bagatelle." Tā viņš raksturo savas filmas.

Jons Meks neslēpj, ka viņu kaitina nemitīga runāšana par pagātni: "Garlaicīgi." Intervējot viņu, to var just, lai arī kinovīrs ir pieklājīgi atvērts – vai drīzāk cenšas tāds būt. Vairākas intervijas uzreiz pēc ierašanās Latvijā jau sniegtas, pēc tikšanās ar KDi tajā pašā dienā paredzētas vēl divas.

Sēžot Vērmaņdārza Tējas namiņa terasē, ir nepārprotami jūtams, ka viņš labprātāk tāpat vien pasēdētu un pasvinētu dzīvi, nevis neskaitāmo reizi stāstītu, ko nozīmē būt Dalī un Vorhola draugam. Jona Meka ieiešana sevī un pieslēgšanās tagadnei – putniem un bērniem parkā – ir tik pilnīga, ka gribētos šo cilvēku likt svētā mierā. Ja vien viņš nebūtu Jons Meks.

Jāsāk ar atzīšanos mīlestībā. To "laimes brīzi", par kuru jūs runājat, sastopoties ar citu cilvēku talantu, piedzīvoju Rīgā 25 gadu vecumā nekomerciālā kino forumā Arsenāls, skatīdamās jūsu filmas. Pat neatceros, tieši kuras. Prātā spilgti palikusi tikai atklāsmes sajūta. Nenojautu, ka šāda veida poētisms, tik dziļš un fundamentāls, vispār iespējams. Saņēmu no jums apstiprinājumu, ka tā vispār drīkst justies.

Jons Meks klusējot māj ar galvu paldies.
Jā, tas bija 1997. gadā (1998. gadā – U. A.).

Jūs to atceraties?

Jā. Taču neviens neatnāca tās filmas apskatīties. Tikai kādi pieci seši cilvēki. Neviens par mani nezināja.

Patiešām? Man gan palicis prātā, ka bija daudz cilvēku. Kāpēc pieņēmāt Cēsu festivāla ielūgumu? Kādēļ jums šķita interesanti atbraukt uz Latviju?

Žanetes Skarules dēļ. Tā ir viņas ideja. Viņa ir jauka persona, un es vēlējos viņai palīdzēt. Atbalstīt, lai viņai izdodas iecerētais.

Vai filmu programmu Cēsīm jūs pats atlasījāt?

Nē. Filmas atlasīja Skarule. Šī ideja rādīt izstādi ar fotogrāfijām, kurās esmu redzams es, arī ir viņas, nevis mana ideja. Es to saucu par Albumu. Tur ir arī daži kadri no manām filmām, taču pārsvarā tur ir citu cilvēku radītās fotogrāfijas. Es netaisu darbus par sevi. Manas filmas ir par citiem. Par dzīvi ap mani, par cilvēkiem. Tā bija ļoti izaicinoša ideja – paskatīties, ko var izdarīt ar fotogrāfijām, kurās esi pats. Nedomāju, ka tas ir izdevies līdz galam veiksmīgi. Šī izstāde ir kā ģenerālmēģinājums kaut kam, kas varbūt sekos. Nav vienkārši kaut ko iesākt ar saviem fotoportretiem. Tas ir mazliet garlaicīgi, egoistiski. Es mēģināju iedot attēlus no dažādiem periodiem, dažādiem projektiem, ko esmu radījis savā dzīvē, ar dažādām dimensijām un perspektīvām.

Kā jums šķiet, vai esat mainījies dzīves laikā?

Ikviens mainās. Katru dienu. Daudzos veidos. Mēs visi, un arī šis koks (smejas un piesit pie Tējas namiņa terases sijas) mainās. Es esmu mainījies dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša.

Tomēr, ja runājam par jūsu filmām, poētiski intīmais dienasgrāmatas stils nav būtiski mainījies.

Jā. Kad mēs piedzimstam, mēs ienākam dzīvē jau ļoti bagāti, apveltīti ar totālo cilvēcību – tā jau ir mūsos. Taču ir dažas lietas, kuras nav iespējams mainīt. Neskaitāmas tieksmes mūsos turpina augt, un ir ļoti grūti tās mainīt. Mēs tās tomēr mainām – ar izglītību, ar ceļošanu, tad, kad satiekam citus cilvēkus. Mēs augam un maināmies. Piedzimstam ar ļoti mežonīgām slieksmēm, taču ar izglītību mēs varam to pārmākt. Tas ir tas, ko izdara izglītība un kultūra.

Noskatījos jūsu mājaslapā veltījumu 11. septembra upuriem – World Trade Centre Haikus/Pasaules tirdzniecības centra haiku (2010, 14 min). Kāda sieviete komentārā jums saka paldies par patiesu skaistumu: "Tā ir tik jūtīga, sentimentāla, mierpilna."

(Jons Meks 20 gadu dzīvoja SoHo rajonā. Izskatot savus arhīvus, uzņemtās un neuzņemtās filmas, viņš pamanījis, ka ļoti daudzos kadros dažādos rakursos un situācijās iemūžināti Dvīņu torņi – U. A.)

Man ir arī filma, kurā torņi grūst, bet tā jau ir cita filma. Man nepatīk mākslā pievērsties vardarbībai un ciešanām. Ciešanas ir visriņķī. Tās var arī saņemt, ja ieiet jebkurā laikmetīgajā izstāžu zālē. Mani vairāk interesē Pjēro della Frančeskas gleznotie eņģeļi ar savu absolūto cilvēcību, ideālās paradīzes meklējumiem dažādos veidos.

Vai jūs kādreiz mēdzat diskutēt ar citādi domājošiem māksliniekiem?

Nē, es lieku mierā citus māksliniekus. Lai viņi ir. Mēdzu smieties, ka viņus izmācīs tikai kaps.

Apbrīnojot jūsu cienījamo vecumu un aizraujošo biogrāfiju, cilvēki, man šķiet, galvenokārt jums vaicā par pagātnes notikumiem. Cik jums pašam tā ir svarīga? Bieži kavējaties atmiņās?

Nē. Vecums vienkārši iedod plašāku perspektīvu.

Vai jūs ar saviem draugiem Salvadoru Dalī un Endiju Vorholu varējāt līdzdalīt visas idejas? Jūs bijāt līdzīgi?

Nē, nepavisam ne. Mēs bijām no vienas grupas. Kopīgi šo platformu izmantojām protestēšanai.

Jūsu vecie draugi ir šķīrušies no šīs pasaules. Vai jaunākajā paaudzē izdodas atrast dvēseles radiniekus? Vai redzat kādus interesantus neatkarīgā kino režisorus jaunajā paaudzē?

Jā, daži tādi atrodas.

Vai jūs mēdzat kādreiz aiziet arī uz kādu blokbasteru daudzzāļu kinoteātrī?

Tikai tad, ja kāds draugs iesaka, ka viena otra iemesla dēļ man to vajadzētu redzēt, bet citādi ne. Tas ir zemē nosviests laiks.

Jums ir gan sava mājaslapa, gan Facebook profils. Kas ir jūsu perpetuum mobile? Kā tas nākas, ka esat tik atvērts pasaulei un progresam? Nav nemaz tik tipiski, ka cilvēks 91 gada vecumā aktīvi ievieto jaunumus Facebook, nevis dodas uz aptieku pēc zālēm.

Taču tam vajadzētu būt tipiski! Tas ir tipiski! Es esmu normāls cilvēks un dzīvoju laikam līdzi.

Vienmēr esat uzsvēris draugu īpašo lomu savā dzīvē. Kad sākāt lietot Facebook, jūs nemulsināja, ka draugu sarodas simtiem?

Mēs jau visi zinām, ka īsti draugi patiesībā cilvēkam var būt tikai daži – četri pieci. Kad tu vari apsēsties viņam pretī un pateikt: "Vecīt, man ir slikti…" Facebook draugi ir tikai skaitļi.

Jūs savā profilā esat dalījies ar 1966. gada The New York Times Magazine, kurā publicēts jūsu radošais portrets. Autors raksta, ka pēc jūsu pirmās filmas noskatīšanās Guns of the Trees (1961) festivāla Divas pasaules/Festival dei Due Mondi Spoleto direktors komponists Džankarlo Menoti esot atstājis zāli un kāda biļešu kontroliere noģībusi. Dalī par šādu reakciju droši vien būtu laimīgs. Kā jutāties jūs? Jums patika būt revolucionāra lomā?

Jā, tā patiešām bija. Es jutos apbēdināts, jo domāju, ka Džankarlo Menoti ir sakarīgāks cilvēks. Toreiz uz šo festivālu Itālijā bijām saveduši daudz Amerikas neatkarīgā kino. Tas toreiz kļuva par nopietnu platformu.

Kā jums šķiet, vai jums ir izdevies Amerikā kaut nedaudz mainīt kino skatīšanās paradumus, gaumi par labu nekomerciālajam kino?

Patlaban Amerikā joprojām ir ļoti maz vietu, kur skatīties neatkarīgo kino. Taču es nekad neesmu tērējis enerģiju cīņai ar Holivudu. Lai viņa ir – tā Holivuda. Let it be. Mēs rīkojāmies citādi. Ieguldījām enerģiju jaunu cilvēku atbalstīšanā, neatkarīgā kino izplatīšanā un citas sistēmas radīšanā.

Nemāku to racionāli argumentēt, taču jūs manā uztverē daudz vairāk piestāvat, ja tā var teikt, franču kultūrai. Piemēram, vai fotogrāfu Anrī Kartjē-Bresonu izjūtat kā savējo? Vai viņa "izšķirīgā brīža" ideju var salīdzināt ar veidu, kādā jūs strādājat?

"Izšķirīgais moments" – tā jau ir visa fotomākslas būtība. Jā, es arī mēģinu notvert situācijas būtiskos momentus. Par attiecībām ar franču kultūru – nezinu, es par to nekad neesmu runājis. Francijā vairāk esmu pazīstams kā filmu režisors. Man tagad būs par to jāpadomā. Jā, patiešām, man ir vairāk draugu Francijā nekā Amerikā.

Jūs uzsverat tēlu eksplozijas, radīšanas ekstātiskuma nozīmi. Vai filmējot izslēdzat prātu, racionālo pilnībā? Tas ir pilnīgs spontanitātes un zemapziņas akts?

Tas izslēdzas pats no sevis (smejas). Manā filmēšanā nav nekā izkalkulēta vai saplānota. Saplānots nedrīkst būt nekas. Kā gan mēs varētu saplānot dzīvi, to, kas notiks nākamajā brīdī? Taču tas nav tikai spontāns zemapziņas akts, nē. Filmējot es svinu dzīvi. Tā ir dzīves svinēšana.

Jūs vienmēr apgalvojat, ka jums nav svarīgi būt māksliniekam, ka, uzņemot savas amatierkino radniecīgās kinodienasgrāmatas, par to nedomājat. Tomēr triju bērnu mammu, kura filmējusi savus bērnus, neviens neaicina uz festivāliem un neintervē.

Kāpēc būtu jāaicina? Festivāli jau lielā mērā ir bizness. Tehnoloģijas attīstās, un filmēt var gandrīz ikviens. Ir tādi, kuri nevar. Mēs nekad vēl neesam dzīvojuši tādā laikmetā, kad ir tik daudz attēlu. Ir neiedomājami daudz dažādu vizuālo kricelējumu. Es domāju, ka arī uz tiem attiecas Darvina teorijas dabiskās atlases princips. Kādreiz cilvēki uztraucas: kur tas viss paliks? Nepaliks. Saglabāsies tikai tie attēli, kuri cilvēkiem ir vajadzīgi, kuros viņi ierauga kaut ko sev svarīgu un ar kuriem dalās.

Pirms braucāt uz Cēsīm, ar ko bija aizņemtas jūsu domas un enerģija? Pie kā jūs tagad strādājat?

Iepriekšējais man ir bijis literārais gads. Esmu uzrakstījis anekdošu krājumu par cilvēkiem, kurus esmu pazinis. Tur būs gan par prezidentiem, gan slaveniem māksliniekiem. Esmu pabeidzis arī savas literārās dienasgrāmatas.

Vai jūs dzeju vēl rakstāt?

Nē, tiešā veidā ne. Es rakstu tādas kā skices, teikumus (ar tiem var iepazīties izstādē Cēsu alus brūzī – U. A.). Ir grūti paskaidrot, kas tas tieši ir.

Vai jūs protat lietuviešu valodu?

To jau nevar aizmirst. Īpaši dzejnieks.

Vai uzturat sakarus ar Amerikas lietuviešiem?

Nē. Man nav tādas intereses. Viņus nodarbina tikai nauda. Ar lietuviešu studentiem, kuri ir atbraukuši tagad, – ar tiem gan. Viņi ir citādi. Jaunie cilvēki vienmēr ir ideālisti.

Jona Meka aforismi

Mākslinieks, kurš ir pārāk normāls, ir nelaime

Ceļa galā ir truša spira, bet, to sapratis, vīrs atkal devās ceļā

Nauda nekad nav izdarījusi neko labu, cilvēki gan

Jona Meka mājaslapa – www.jonasmekas.com

Jona Meka izstāde Cēsu alus brūzī skatāma līdz 9. augustam. Nākamie Jona Meka filmu retrospekcijas seansi Vidzemes koncertzāles Cēsis kinoteātrī – 19., 26. jūlijā plkst. 17. Informācija – www.cesufestivals.lv 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Arēnā Rīga uzstāsies grupa OneRepublic

Grupa OneRepublic atgriezīsies Latvijā, lai uzstātos Arēnā Rīga nākamā gada rudenī, 4. novembrī. Britu sensācija Ella Henderson, kura aizrāva pasauli ar savu megahitu Ghost, iesildīs vakaru, pirms...

Modes muzeja jaunā izstāde Auksti

Izstāde veltīta rudens un ziemas sezonas apģērbiem un aksesuāriem un aicina iepazīt virsdrēbju vēsturi, kā arī aizdomāties par klimata saikni ar apģērbu, ko valkājam.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja