Kad šāgada pavasarī Kailija Minoga izdeva savu divpadsmito albumu Kiss Me Once, dzēlīgie britu kritiķi vīpsnāja: re kā, dziedātāja, kuras karjerai bija jāilgst 27 minūtes, dzelžaini turas pie mikrofona 27 gadus un atkāpties negrasās. Bijusī Austrālijas ziepju operu zvaigzne nu jau ir masu kultūras ikona, kuras liktenis nav atkarīgs no popularitātes svārstībām. Viņa ir Britu Impērijas ordeņa virsniece un Francijas Republikas Mākslas un Literatūras ordeņa kavaliere. Vimpeļu Kailijai pietiek, taču viņa nerimstas un atkal dodas turnejā. Atzīstas, ka katru reizi uztraucas. "Par ko jums uztraukties, mīļā?" viņai jautā britu kritiķi. Par to, ka sniegsiet tikai vienu koncertu Lietuvā? Par to, ka konfeti šāviens notiks priekšlaikus?
Turneja Kiss Me Once tika atklāta septembra beigās Lielbritānijā, man bija iespēja būt klāt koncertā Mančestrā 26. septembrī. Kailijas šovs Arēnā Rīga notiks 2. novembrī. To var uzskatīt par ceļojošu Eirovīziju, kurā visas dziesmas izpilda viena konkursante. Vieglai uzkodai – sirreālisma stilā risināta revija. Kailija uz skatuves parādās guļam uz fluorescējoša dīvāna lūpu formā – tas ir sveiciens Salvadoram Dalī. Ja viņa izdomātu visu koncertu pavadīt horizontālā stāvoklī, nevienam nebūtu pretenziju – pat nogulties dziedātāja prot tik erotiski un harismātiski, ka skatītāju sirsniņa sāk sisties straujāk; turklāt tas pilnībā atbilstu jaunā albuma Kiss Me Once tematiskajai ievirzei (Les Sex, Sexy Love, Sexercize – tās ir tikai dažas no svaigākajām koncertrepertuāra vienībām Kailijas arsenālā).
Nākamais šova segments – diskotēka Bauhaus estētikā. Dejotāju tērpos un vizuālajos efektos var pamanīt mākslinieka avangardista Oskara Šlemmera iedvesmotās ģeometriskās formas. Publika pamazām sajūk prātā, jo beidzot skan Kailijas XXI gadsimta sākuma klasika – Spinning Around, Your Disco Needs You un On a Night Like This.
Pēc tam darbība pārceļas uz rozā leļļu namiņu – šī koncerta daļa, kurā Kailija izpilda savu 80. gadu šlāgeru popuriju, ir komikss ar animācijas un striptīza elementiem. Kulminācijas aina: divi Apoloni, apsējuši rozā dvieļus ap jostas vietu, ievieto Kailiju mākslīgo putu piepildītā rozā vannā. Salkanumu izkliedē nākamais cēliens, kas noformēts monohromi, un tas ir fetišista sapnis – agresīvas, seksīgas videoprojekcijas, daudz melna lateksa, gaisā virmo sadomazohisma spriedze, Kailija pārsteidz ar skarbu un smagnēju savas populārākās dziesmas Can’t Get You Out of My Head versiju. Visi tērpi šovā – kā no dārga seksšopa, bet patiesībā – no Žana Pola Gotjē, Džūljena Makdonalda, Dolce & Gabbana un Marchesa.
Ne tikai popkultūrā, bet arī mākslā svarīga ir forma: Kailijas Minogas šovs ir perfekts darbs ar krāsu, gaismu, video, horeogrāfiju, kostīmiem. Estetizēts, koncentrēts, paātrināts karnevāls, viss liekais ir nogriezts – tas ir sprādzienbīstams nepilnu divu stundu audiovizuālās informācijas kamols. To satin un virpina viena miniatūra sieviete, viegla kā spalviņa. Kailijas majestātiskums atklājas, kad uz skatuves viņa paliek pilnīgi viena un pašaizliedzīgi griežas lāzera staru gaismā. Šajos brīžos kļūst skaidrs, ka šovs ir ne tikai viņas darbs, bet visa dzīve, – viņa mums dāvina sevi.
Kailija ir maigāka nekā alkatīgās, varaskārās amerikāņu popkaralienes, kuras noskaņotas kareivīgi un tik bliež. Kailijai ir cita skatuviskā pievilcība, cits temperaments, viņa pievērš vairāk uzmanības detaļām, niansēm, smalkumiem. Dziedātāja ir nedaudz līdzīga savai tautietei Nikolai Kidmenai – kad viņai pēdējo reizi bija lieliska filma? Taču mēs viņu mīlam tik un tā.
Neilgi pirms turnejas atklāšanas Kailija Minoga atvēlēja 20 minūšu sarunai ar KDi un pati piezvanīja no Sidnejas uz Rīgu.
Vai atminaties kaut ko par viesošanos ne tikai Eiropas metropolēs, bet arī mazākās pilsētās – tādās kā Rīga?
Tikai to, ka pie jums bija brīnišķīgi! Turnejā cenšos apmeklēt pēc iespējas vairāk pilsētu, taču šajā reizē dažas valstis izpaliek, bet ne Latvija. Ha-ha!
Jūsu jaunais albums un turneja saucas Kiss Me Once – Noskūpsti mani vienreiz. Kāpēc tikai vienreiz?
Sāksim ar vienu reizi, jauno cilvēk! Šis albums lielā mērā ir stāsts par jaunu sākumu: es sāku strādāt ar jaunu menedžeru komandu (tā ir hiphopa oligarha Džeja Zī kontrolētā menedžmenta kompānija Roc Nation – J. J.). Diska ierakstā man palīdzēja ne tikai seni domubiedri, bet arī mūziķi un producenti, ar kuriem iepriekš neesmu sadarbojusies. Šis man bija pārmaiņu laiks. Turklāt mani fascinē tā sentimentālā, romantiskā sajūta, ko uzbur vārdi Kiss Me Once, – tajā ir kaut kas pavedinošs, kārdinošs, fantāziju raisošs. Jūs ne kad nezināt, pie kā novedīs viens skūpsts. Patīkams satraukums, vai ne?
Ideālais skūpsts – kādam tam ir jābūt?
Ak vai! Gribas cerēt, ka man tāds ir bijis. Es šaubos, vai to var paredzēt un saplānot. Nezinu, vai var iztēloties, kādam tam ir jābūt un ko es no tā sagaidu.
Vai jūs varat iedomāties savu dzīvi bez aplausiem?
Tas ir labs jautājums. Dziļš jautājums. Mana atbilde – jā, es varētu dzīvot bez aplausiem. Ja tie apklustu, es noteikti justu, ka kaut kā pietrūkst. Tas ir kas līdzīgs atkarībai. Aplausus nevar iekonservēt, nevar piepildīt ar tiem pudeli, lai izbaudītu kaut kad vēlāk. Tas ir iespējams tikai tajā mirklī, kad esi uz skatuves un kad esi šīs ovācijas nopelnījis. Jā, es varētu dzīvot bez aplausiem un uzmanības, taču negribētos. Tie padara dzīvi spilgtāku un dzirkstošāku. To pašu jums pateiks jebkurš skatuves mākslinieks. Protams, ir cilvēki, kuri nespēj iedomāties neko briesmīgāku par uzstāšanos un emocionālu atkailināšanos vairāku tūkstošu skatītāju priekšā. Mākslinieks uz skatuves ir jūtīgs un ievainojams, taču nepieciešamība uzstāties man ir asinīs, es to daru visu mūžu un zinu par to ļoti daudz.
Kad esat sasniegusi visaugstāko pakāpienu popkultūras hierarhijā, cik liela nozīme ir popularitātei un panākumiem? Kas ir svarīgākais jūsu profesionālajā un personīgajā dzīvē?
Visgrūtākais ir atrast profesionālās un personīgās dzīves līdzsvaru. Viena neeksistē bez otras. Ja man būtu tikai karjera, es justos skumji. Ja man būtu tikai privātā dzīve, es arī nejustos diez ko labi.
Vai jūs esat atradusi dzīves jēgu?
Ak... Hm... Eh... Un jūs? Vai jūs varētu man atbildēt uz šo jautājumu, kamēr es domāju?
Katru dienu es cenšos kaut ko atrast – tā, lai dzīvot būtu jēdzīgi, lai nebūtu sajūtas, ka es velti tērēju laiku.
Es pievienojos jūsu viedoklim. Es nedomāju, ka var sasniegt brīdi, kad tu apzinies – beidzot man viss ir skaidrs! Esmu atradusi dzīves jēgu un visu sapratusi! Tas var notikt, ja tu esi brīnumaini apgaismots cilvēks, ja pār tevi ir nākusi apskaidrība. Mēs, visi pārējie, esam nepārtrauktos meklējumos. Dažkārt man šķiet, ka es pietuvojos atbildēm uz svarīgākajiem jautājumiem, jo ir tādi mierpilni, jēgpilni brīži, kad jūtos piepildīta, taču tie ātri paiet. Nevēlos moralizēt un izklausīties didaktiski, bet es uzskatu, ka mums jābūt labiem, laimīgiem cilvēkiem, jābūt mums pašiem un nav jāizliekas par kādu citu, jābauda laiks, kas katram ir atvēlēts. Cīņa un grūtību pārvarēšana arī ir dzīves daļa, un katram jāprot tikt ar to galā.
Vai jums daudz kas bija jāupurē uz savas gandrīz trīs gadu desmitus ilgās karjeras altāra?
Jā, un es apzinos šos upurus. Vairākumā gadījumu man tas bija jādara, ja esmu izvēlējusies šādu profesiju un vienmēr esmu bijusi tai uzticīga. Savu darbu vienmēr esmu darījusi kaislīgi. Šis dedzīgums nekur nav pazudis, tas ir vienīgais veids, kā es varu strādāt. Skaidrs, ka ir bijuši gadījumi, kad man būtu bijis jārīkojas citādi. Atgriežoties pie jautājuma par dzīves jēgu, varu teikt, ka tas ir katra cilvēka uzdevums – jāsaprot savs ceļš un, ejot uz priekšu, jāapzinās, ko tu esi izdarījis pareizi un nepareizi. Var jau vāvuļot, ka zāle varētu būt bijusi zaļāka un nožēlot savas kļūdas, taču es esmu pārliecināta, ka savā dzīvē esmu ieguvusi nesalīdzināmi vairāk, nekā zaudējusi.
Kā jums pašai šķiet, kas ir jūsu lielākais talants?
Es esmu komunikatore. Es protu nodibināt kontaktu ar cilvēkiem. Tas ir mana darba pamatu pamats, pats būtiskākais neatkarīgi no tā, ko es daru – dziedu, izklaidēju, filmējos kino. Piemēram, šodien es sarunājos ar svešinieku Sidnejas pludmalē. Eju, skatos – uz akmeņiem sēž čalis un spēlē ģitāru. Man kļuva interesanti, kas viņš ir un no kurienes. Viņš ir mūziķis, es pienācu viņam klāt, un mēs sākām sarunu. Elementāri!
Tas, ko es daru, ir komunikācija, kontakta veidošana – jo īpaši tad, kad esmu uz skatuves. Mans šovs ir eskeipisms skatītājiem, es ievedu viņus sapņu pasaulē. Es jūtos pagodināta, ka esmu viņu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Ja cilvēki klausās manas dziesmas, tā ir komunikācija, tie ir cieši savstarpējie sakari. Pat ja mēs neesam tuvu, tā ir personiska saskarsme.
Vai arī jums pašai uzstāšanās ir eskeipisma veids? Vai savā koncertā jūs nokļūstat citā realitātē?
Savā ziņā – jā. Taču es labi apzinos, ka viss, kas notiek tajā laikā, kad es uzstājos, ir absolūti reāls. Īsts. Pirmām kārtām – tas ir darbs. Es nonāku šajā neaprakstāmajā ekstāzē, man paaugstinās adrenalīna un endorfīnu līmenis, es fiziski sajūtu saikni ar publiku, es dziedu, dejoju, rīkoju lielisku izrādi. Jā, tas ir eskeipisms arī man pašai, tomēr mans prāts zina, ka tas ir smags darbs. Mans ķermenis zina, ka tas ir smags darbs, bet es jūtos tik labi.
Nosauciet, lūdzu, piecas dziesmas, kuras uzskatāt par nozīmīgākajām savā repertuārā.
Man ir prieks, ka varu izvēlēties piecas, parasti visi grib tikai vienu. Es noteikti izcelšu The Loco-Motion – es to ierakstīju 1987. gada sākumā kā demoversiju, tolaik man vēl nebija līguma ar ierakstu kompāniju, es tikai sapņoju kļūt par dziedātāju. Tad es uzreiz pārlēkšu 2001. gadā un nosaukšu Can’t Get You Out of My Head – globālā mērogā tas ir mans lielākais hits. Trīs pārējās dziesmas – I Should Be So Lucky, Better the Devil You Know un Spinning Around.
Es vēlos uzdot jautājumu par jūsu sensacionālo atgriešanos popmūzikas augstākajā līgā 2000.–2001. gadā ar albumiem Light Years un Fever. Vai pirms šo disku ieraksta jūs cerējāt, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams? Jūs esat atgriezusies ar jaunu mūziku pēc dažiem aizmirstības gadiem un kļuvusi populārāka un mīlētāka, nekā jebkad agrāk esat bijusi. Kas jums palīdzēja – vai tik ļoti ticējāt saviem spēkiem, vai tā bija sagadīšanās un viss notika pats no sevis, nejauši?
Es nedomāju, ka pietiktu tikai ar manu ticību pašas spēkiem. Esmu pateicīga, ka man un tam, ko es daru, noticēja arī citi. Pirms šo divu albumu izdošanas es jutos apmaldījusies un pazudusi. Atskatoties pagātnē, varu apliecināt, ka 90. gadu otrā puse bija labs periods, pat ja tas nebija komerciāli veiksmīgākais manā karjerā. Es sadarbojos ar indie, neatkarīgās, alternatīvās mūzikas pārstāvjiem, varēju atļauties būt vairāk eksperimentāla savā daiļradē. Tajā laikā es attīstīju pavisam citu savas radošās personības pusi, par kuru klausītāji varbūt tik daudz nezina. Arī man pašai tas bija kaut kas jauns un citāds, taču es biju uzticīga sev – tā ir viena no manas būtības, mana muzikālā rakstura šķautnēm, īsta un patiesa, bet diemžēl nav tā, par kuru interesējas lielākā daļa publikas. Acīmredzot cilvēki no manis sagaida kaut ko pavisam citu.
Pēc saviem eksperimentiem 90. gadu beigās es jutos apmulsusi. Es nezināju, ko turpmāk darīšu, kādā virzienā došos, – jā, es cerēju atgriezties un varbūt atgūt kādu popularitātes daļu, taču es nespēju iedomāties, ka atgriešanās būs tik veiksmīga. Tieši tāpēc, atbildot uz jūsu iepriekšējo jautājumu, par vienu no sev nozīmīgākajām dziesmām es izvēlējos Spinning Around – albuma Light Years (2000) pirmo singlu. Tas kļuva par zelta hitu un ne tikai tāpēc, ka šīs dziesmas videoklipā esmu redzama īsos zelta šortiņos. Light Years ir saulains, gaišs albums, pilnīgs pretstats tam, ko es izdarīju trīs gadus agrāk albumā Impossible Princess (1997) un arī pirms tam. Man bija patīkami atgriezties un atkal ļauties popmūzikas apskāvieniem.
Lai gan 90. gadu otrā puse nebija komerciāli veiksmīgākais posms jūsu karjerā, varbūt tieši tajā laikā jutāties vislaimīgākā?
Es nezinu, vai tajā laikā jutos vislaimīgākā. Tajā periodā manā dzīvē nenoliedzami bija laimīgas dienas, taču, ja jūs iedziļināsieties albuma Impossible Princess dziesmu vārdos, jūs tajos sajutīsiet arī sāpi un vilšanos. Es esmu gandarīta, ka man bija iespēja atklāt šīs emocijas un toreizējos apstākļos es varēju izpausties sev neierastā stilā.
Vai popzvaigzne jūt, ka popularitāte un panākumi strauji pazūd? Vai tas ir sāpīgi?
Teikšu godīgi – jā, tas ir sāpīgi! Panākumus neviens tev nepasniedz uz paplātes, tie ir jānopelna. Ja tu zini panākumu vērtību un kādā brīdī tie pazūd, tas ir bēdīgi. Tev jātiek galā ar šo situāciju, tas ir nopietns pārbaudījums. Konkurence populārajā mūzikā ir ļoti spēcīga, tā vienmēr ir bijis. Es bieži atkārtoju frāzi, kura var izklausīties stulbi, taču tā ir patiesība: topa pirmajā desmitniekā ir tikai 10 vietu, divdesmitniekā ir tikai 20 vietu, un tu vēlies tur nokļūt!
Tagad nākas no jauna definēt panākumu un sasniegumu jēdzienu, jo pašreizējā mūzikas tirgus situācijā viss ir sarežģīti. Daudzi mākslinieki, mani ieskaitot, jūtas apmulsuši – neviens vairs nepārdod albumus tādā apjomā kā agrāk, katram mūziķim ir jācenšas izgudrot no jauna gan sevi, gan savu biznesa modeli. Katram jāatrod jauns ceļš, kā aiznest savu vēstījumu līdz klausītājiem un kā viņus uzrunāt šajos apstākļos. Viss ir mainījies, salīdzinot ar laiku, kad es sāku karjeru.
Pastāstiet par savu lomu Leosa Karaksa filmā Svētie motori/Holy Motors (2012).
Ar vislielāko prieku. Cik negaidīti, paldies!
Ar ko šī filma jums ir īpaša?
Ak dievs, viss, kas ir saistīts ar Svētajiem motoriem, ir īpašs. Es tiešām priecājos, ka esat redzējis šo filmu. Es tajā nokļuvu nejauši: mans vārds ienāca Leosa Karaksa pasaulē, pateicoties kopīgam draugam. Režisors neko par mani nezināja, izņemot to, ka esmu dziedājusi duetā ar Niku Keivu. Man tas uzreiz šķita intriģējoši, ka kādam esmu nezināma. Es šaubos, ka Leoss Karakss zināja, ka savas profesionālās gaitas es sāku vispirms kā aktrise (Kailija jau bērnībā filmējusies Austrālijas televīzijas filmās; viņa kļuva populāra visā pasaulē, kad 1986.–1988. gadā piedalījās seriālā Kaimiņi/Neighbours – J. J.). Savukārt jūs par mani, spriežot pēc jautājumiem, esat labi informēts un droši vien nojaušat, ka filmēšana Svētajos motoros man bija atgriešanās savas karjeras nekomerciālajās "sliedēs", kuras man sagādā tādu pašu baudu kā komerciālās.
Man bija patīkami atkal nokļūt filmas uzņemšanas laukumā, tā bija lieliska pieredze – sadarboties ar tik fantastisku un neatkarīgu režisoru. Svētie motori bija ilgi gaidīta filma, jo Leoss Karakss klusēja vairākus gadus. Filmēšanas laukumā es jutos kā mājās, tajā pašā laikā biju pārbijusies, jo sen nebiju neko darījusi kino jomā. Man vajadzēja noskaņoties un koncentrēties šim darbam, tad viss notika burvīgi. Turklāt tā bija pirmā reize, kad filma ar manu līdzdalību startēja Kannu kinofestivāla konkursā, es gāju pa sarkano paklāju. Tas bija satriecoši.
Ar kuriem kinorežisoriem vēl jūs labprāt sadarbotos?
Ar Vesu Andersonu, ar brāļiem Koeniem... Es jums varētu iesniegt bezgalīgu sarakstu. Es tikko nospēlēju epizodisku lomu lielbudžeta Holivudas action filmā San Andreas, kas tika uzņemta Austrālijā. Tā iznāks uz ekrāniem 2015. gadā, galveno lomu atveido par Klinti dēvētais Dveins Džonsons. Tāda es esmu – es varu nofilmēties gan neatkarīgajā Eiropas art house filmā, gan Holivudas blokbasterā. Es neatzīstu stilistikas rāmjus.
Mums jānoapaļo saruna. Kailija, kā jūs tagad smaržojat?
Pateicībā, ka tik daudz zināt par manu karjeru, es jums atbildēšu uz šo jautājumu. Šodien esmu lietojusi Viktor & Rolf aromātu Flowerbomb Rose Explosion, tas ir mans šābrīža favorīts. Tas ir juteklisks, nenotverams, noslēpumains, pietiekami dziļš un piesātināts, taču pamatā ir ziedu notis. No visiem ziediem man vislabāk patīk gardēniju un plumēriju smarža. No citiem aromātiem – tumšā šokolāde un kafija. Un vasaras brīze.
Kailija Minoga
Turnejas Kiss Me Once koncerts Arēnā Rīga 2.XI plkst. 19.30
Biļetes Ticketpro tīklā EUR 39–139