Viens ir iekšējais, garīgais, kurā tu dzīvo un elpo, bet otrs – tu apzinies savus gadus, māksliniece Edīte Pauls-Vīgnere saka, atrodoties uz mūža 75. jubilejas sliekšņa. Kā prelūdija jubilejas izstādei, kas būs skatāma šoruden Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, šķiet ekspozīcija Teatrālās tekstilijas, kura patlaban skatāma Dailes teātra vestibilā. Izgaismotas pustumsā, reljefās tekstilijas atdzīvojas, noslēpumaini iemirdzas un ievelk savā tēlu un krāsu pasaulē. Daudzas tapušas, domājot par leģendāro spiedzi un dejotāju Matu Hari, eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, renesanses mākslinieku Arčimboldo, modes dizaina elku Karlu Lāgerfeldu vai vienkārši kādu vārdā nenosauktu jaunu mākslinieci, cirka akrobāti un novecojušu dziedātāju ar baltu, sakrokojušos auduma seju. Šī pati pustumsā zvīļojošā pasaule turpinās arī mākslinieces dzīvoklī, kurā ciemojos, lai viņu intervētu.
Kā jūtaties, gaidot apaļo jubileju?
Mākslinieks strādā visu mūžu, un, manuprāt, tas ir stulbs jēdziens – pensionārs. Izrādās, cilvēkiem, kuri aktīvi strādā un uzņem daudz informācijas, nervu šūnas atjaunojas, tās aug kā stādiņi. Tikai nedrīkst iesūnot. Manai mammai visa seja jau bija vienās sīkās krunciņās, bet viņa teica: "Es jūtos kā piecpadsmitgadīga." Iekšā ir viss, tikai ārējais brūk, un spēki aiziet. Bet gars dzīvo! Man joprojām ir daudz ideju. Diemžēl fiziskais sagrauj. Lēnām kā ķirmis grauž un grauž. Kādreiz ar entuziasmu – un par lielu izbrīnu ārzemniekiem – radījām milzīga izmēra gobelēnus. Tagad nezinu, kā pakāpties, lai tikai piekārtu pie sienas, – bet ja nu nokritīšu no trepēm?
Savulaik Maskavā mani aizveda pie deviņdesmitgadīga cilvēka, kurš gleznoja sieviešu aktus. Gleznot viņš bija sācis tikai vecumdienās un tikai pēc iztēles, savā naivumā. Esmu dzirdējusi arī par cilvēkiem, kuri cienījamā vecumā apgūst datoru.
Ineses Lūsiņas interviju ar tekstilmākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri lasi 23. janvāra KDi!