Uz Marus Ivaškeviča lugas Izraidītie (Išvarymas) iestudējumu Lietuvas Nacionālajā teātrī nevar tā vienkārši uz dullo aizbraukt un nopirkt biļeti. Gada nogalē, apsverot iespēju aizbraukt uz Viļņu, atdūros pret uzrakstiem "izpārdots". Iespaidīgā apjoma triju cēlienu izrādi Oskars Koršunovs tagad iestudējis Dailes teātrī. Oskars Koršunovs ienāca Lietuvas teātrī strauji un uzreiz pamanāmi 1990. gadā, sākumā aizrāvās ar Daniilu Harmsu, vēlāk iestudēja gan savu laikabiedru, gan klasiķu darbus, 1998. gadā izveidoja Oskara Koršunova teātri (OKT). Pēdējā laikā viņš veidojis divus iestudējumus Lietuvas Nacionālā teātra Lielajā zālē – bez Izraidītajiem arī Justina Marcinkeviča Katedrāli. Vaicāts, kurus no saviem iestudējumiem viņš ieteiktu noskatīties pirmām kārtām, režisors nosauc trīs – Maksima Gorkija Dibenā, Viljama Šekspīra Hamletu un Antona Čehova Kaiju.
Uz sarunu Dailes teātrī vēl vecajā gadā atnāk diezgan noguris cilvēks, kura domas, šķiet, jāloba laukā no cietām čaulām. Saruna rit lēni un apcerīgi, kaut Baltijas teātra kontekstā uz Koršunovu joprojām raugāmies kā uz savā mākslā enerģisku, teju eksplozīvu, rosinošu parādību.
Šī nav pirmā reize, kad jūs aicina strādāt Latvijā, bet ir pirmā, kad piekritāt. Ar ko šis aicinājums atšķiras no iepriekšējiem?
Te acīmredzot svarīgi bija tas, kā mēs sarunājāmies ar Džilindžeru (Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs – A. R.). Lai atbrauktu, ir jāsaprot, kāpēc tevi aicina. Ja redzi, ka vēlas un tic, ka sanāks kaut kas interesants… Tas vienmēr ir sarežģīti – atbraukt uz citu teātri, uz citu valsti, iestudēt tur izrādi. Pat savā valstī repertuāra teātrī, valsts teātrī tas ir sarežģīti. Man ir daudz piedāvājumu, kas cits citam traucē, tāpēc esmu radījis savu teātri. Daudzos valsts, repertuāra teātros nevari darīt to, ko gribētos. Tas vienmēr ir samērā sarežģīts process, neteikšu, ka šeit tas notika viegli, bet – abpusēji interesanti.
Ata Rozentāla interviju ar lietuviešu režisoru Oskaru Koršunovu lasi 9. janvāra KDi!