Vjačeslavs Mizins kopā ar Aleksandru Šaburovu ir mākslinieku grupa Zilie deguni, kas – sākotnēji plašākā sastāvā – radīja laikmetīgo mākslu "pionieriem un pensionāriem". Viņu neticami asprātīgās, uz klaunādes un huligānisma robežas balansējošās akcijas Krievijā izraisījušas ne vienu vien skandālu un aizliegumu, bet autoriem atnesušas arī pasaules slavu – divkārtēju dalību Venēcijas biennālē (2003, 2005) un citos nozīmīgos mākslas forumos. Zilie deguni ir pārstāvēti arī ABLV Bank kolekcijā topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam.
Ar Slavu Mizinu tiekamies pirms izstādes Uz viļņa. Latvijas un Sibīrijas laikmetīgā māksla atklāšanas Rīgas mākslas telpā.
Jūs kopā ar Ievu Kalniņu esat pieteikts kā šīs izstādes līdzkurators. Šeit redzamie darbi nodēvēti par reportāžmākslu. Par ko un no kurienes ir šīs reportāžas?
Mēs pēdējā laikā saucam savu mākslu par Sibīrijas ironisko konceptuālismu. Mūsu māksla ir ironiska vai pat visironiskākā, kas vispār ir liels retums. Parasti māksla ir didaktiska, kaut ko izsaka, bet mums ir ironiska distance pret notiekošo. Tas izriet no sibīriešu veselā saprāta. Kad mēs sākām strādāt kopā ar latviešu māksliniekiem, izrādījās, ka saskares punktu ir pat vairāk nekā atšķirību. Saprotams, šeit māksla ir proeiropeiska, mums – vairāk sibīriska, tāda kā luboks (krievu tautas jeb naivās mākslas veids – V. V.).
Izstāde sanāca diezgan vienota. Es gan neteiktu, ka šī ir tīra reportāžas māksla, tāpēc ka tai piemīt ļoti daudz ironijas un skepticisma. Reportāža ir tīra realitātes attēlošana. Novokuzņeckā 70. gados bija fotogrāfu grupa Trio, kas veidoja īstas reportāžas no Novokuzņeckas metalurģijas kombināta un pēc tam sūtīja bildes uz ārzemēm. Tāpēc viņus izdzenāja čeka.
Viļņa Vēja sarunu ar mākslinieku Vjačeslavu Mizinu lasi 26.jūnija KDi!