Dzejnieka Ivara Šteinberga otrā dzejas grāmata triptihs Jaunība ir latviešu dzejai netipiskā formā: to veido trīs gari, sižetiski teksti, kas izseko kāda mūsdienu vīrieša jaunības gaitām. Ar acīmredzamu iedvesmu un aizrautību sacerētie teksti lasāmi kā trīs aizraujoši stāsti par šīs jaunības sastāvdaļām – spēlēšanu mūzikas grupā, stopēšanu pa Eiropu, seksuālo attiecību pieredzi, kā arī aizrautīgu grāmatu lasīšanu. Autors šos darbus sarakstījis vieglā, izklaidējošā stilā, tomēr nav šaubu, ka viņa attiecības ar dzejas mākslu ir visnopietnākās: viņš prot stilizēt heksametru, piebārstīt tekstu ar daudziem citātiem, kā arī nebaidās atklāt jaunības epizodes, kas viņa dzejas galveno varoni atklāj vājuma brīžos vai situācijās, ar kādām parasti nemēdz lepoties. Katrs no tekstiem veidots atšķirīgā formā, tādēļ tie papildina viens otru gan tematiski, gan formāli. Rokenrols, kas vēsta par kādas mūzikas grupas mēģinājumu, alus dzeršanu un koncertēšanu, veidots heksametrā (pantmērā, kurā sacerētas antīkās varoņpoēmas), tādēļ jau pats amfibrahija ritējums nemitīgi kalpo par uzjautrinājumu, to savienojot ar mūsdienu sižetu, kuram ar Ahilleja vai Odiseja varoņdarbiem sakara gaužām maz – šādi savā recenzijā portālā Delfi dzejnieka Ivara Šteinberga otro dzejas grāmatu Jaunība (izdevniecība Neputns) raksturo Kārlis Vērdiņš.
Dzejnieks un literatūrzinātnieks Ivars Šteinbergs debitēja Latvijas literatūrā 2020. gadā. Viņa pirmā dzejas grāmata Strops uzreiz ar augstākajiem cildinājumiem nonāca Latvijas literatūras gada balvas nominantu sarakstā. "Salīdzinoši ilgi (dzejoļi rakstīti deviņu gadu periodā) tapušajā debijas krājumā Strops Ivars Šteinbergs uzrāda – visi diskursi ir uzlaužami, mēles atdarināmas, stili – piesavināmi. Turklāt tas tiek paveikts nevis ar debitantam raksturīgu sevis meklējumu patosu, bet jau rūdīta vārda meistara aprēķinu, apliecinot, ka pacietība ir vērtība arī šajā arodā," vērtēja žūrijas eksperts Raimonds Ķirķis.
Tā kā Jaunība ir tikai tavs otrais krājums, gribētu pavaicāt – kā noticēt savai balsij un sākt rakstīt? Pasaulē ir tik daudz izcila radīta, ko tam vēl piebilst? Vai nepieciešama drosme vai kas cits, lai tiktu pāri šaubu un bikluma periodam? Kāds bija tavs gadījums?
Tu prasi par pašu sākumu?
Jā.
Līdz šim mans radošais ceļš nav bijis viegls, bet pilnībā mērķtiecīgs. Man agri un ļoti skaidri izveidojās pārliecība, ka rakstniecība ir tas, kovēlos darīt. Racionāli un loģiski. Sanāca salasīties daudz dzejas, un mani pārņēma absolūta nepārprotama izjūta, ka gribu citiem izdarīt tāpat, kā ar mani izdarīja dzeja. Tas bija diezgan agri, kādos četrpadsmit piecpadsmit gados, kad sapratu, ka tas ir mans aicinājums. Man ir paveicies, ka sapratu to tik agri. Šajā virzienā esmu gājis nu jau piecpadsmit gadu un pēdējā laikā – visai sistemātiski. Pirmajā periodā, protams, bija nedrošība, šļupstēšana un bailes, bet, kopš sāku veidot pirmās grāmatas manuskriptu, tā jau ir pārvērtusies par profesiju. Uztveru rakstīšanu vienkārši kā darba pienākumu, kam es sistemātiski atvēlu laiku.
Tavu pirmo krājumu Strops literatūras profesionāļi uzņēma ar augstu atzinību, uzsverot, ka nejūt nekā no iesācēja patosa, ka tas jau ir nobriedis stils un meistarība. Kā ir rakstīt otro grāmatu pēc tik cildinoša novērtējuma? Liela atbildība, vai ne? Pret kolēģiem un sevi.
Tā noteikti primāri ir atbildība pret sevi, bet arī pret kolēģiem. Ilgu laiku vispār nesapratu, ka rakstu otro grāmatu. Pēc pirmās pabeigšanas ļāvos radošiem impulsiem, nodevos dažādiem projektiem, īsti necerot, ka tas radīs jaunu krājumu. Radās poēma Rokenrols, kas nebija iecerēta kā grāmatas daļa. Līdzīgi ir ar trešo nodaļu. Dažādu apstākļu iespaidā sāka rakstīties dzejoļi, un sākumā šķita, ka tas būs atsevišķs izdevums. Sieva ieteica, ka jāraksta taču poēmu triptihs, ka tā ir laba ideja. Kad sapratu, ka man jau veidojas tematiski vienota kompozīcija, pierakstīju trešo poēmu klāt, un Jaunība bija gatava. Otrās grāmatas process noteikti atšķīrās no pirmās, jo pirmā vienkārši ir kompilācija no desmit gadu laikā tapušiem tekstiem, atlasīti labākie un salikti kopā struktūrā. Otrajā ir radoši sprādzieni, kas, izrādās, veidoja veselumu. Grāmatas ir ļoti atšķirīgas un dažādos veidos tapušas. Jaunība, manuprāt, ir stilistiski un konceptuāli daudz vienotāka. To arī pasniegt ir vienkāršāk. To var raksturot četros vārdos – "poēmu triptihs par jaunību" –, un viss ir skaidrs. Savukārt, lai raksturotu Stropu, jāsāk izvērpt kaut ko abstraktu par polifoniskumu, daudzbalsību, stilizāciju utt. Ja tas būtu vēlreiz jāizdod, es neko pašā Stropā nemainītu, bet mēģinātu to savādāk zīmolot. Anotāciju rakstītu nedaudz citādi.
Kā?
Ka tie ir mani lielākie hiti no desmitgades vai spilgtākie dzejoļi kādā noteiktā laika griezumā.
Tu esi arī literatūrzinātnieks. Vai tev būtu iespējams pašam uzrakstīt recenziju par Jaunību?
Tas ir iespējams, bet es nevēlos to darīt. Noteikti varu savam tekstam uzpīt interpretāciju, paanalizēt, aprakstīt zemūdens atsauces, zinot, kādas ir bijušas ieceres, bet tas īsti nav mans darbs. Ķidāt pašam savu tekstu mani interesē mazāk. Svarīgāk ir, lai to dara kāds cits. Tas man sagādā lielu prieku, ja kāds par mani uzraksta.
Vai dzejnieka un kritiķa identitāte tevī dzīvo paralēli vai pārklājas?
Manuprāt, profesionālajā ziņā identitātes ļoti veiksmīgi un miermīlīgi sadzīvo – nekašķējas, cita citu mīl un papildina. Lielākā daļa no tā, ko daru profesionāli, ir saistīta ar tekstu. Kā lektoram Kultūras akadēmijā man ir jālasa lekcijas par tekstiem, kā kritiķim – jāraksta par tekstiem, kā pētniekam – arī jāraksta par tekstiem. Tur noteikti ir kaut kāda simbioze un jēgpilna sadarbība. Protams, arī citas identitātes, kas nav saistītas ar tekstu, nekonfliktē un nāk tikai par labu. Es esmu tēvs, vīrs, kaut kāda dzīves daļa paiet ar draugiem, skatoties filmas vai datorspēles, bet literatūra vienmēr ir klātesoša. Tā ir profesijas daļa, kas ir kā lietussargs un pārklāj visas sfēras. Tas nenozīmē, ka es visu laiku rakstu, bet tad, kad atvēlu laiku radošajam darbam, tas, kas ar mani notiek visās sfērās, ietekmē to, kā es reāli strādāju.
Gan pirmā, gan otrā krājuma nosaukumi ir ietverti vienā vārdā. Vai tajā slēpjas kāda koncepcija, princips vai drīzāk nejaušība?
Man pievilcīgi šķiet kodolīgi nosaukumi. Ar Stropu bija tā – bija puslīdz gatavs manuskripts un sapratu, ka tam ir jādod virsraksts. Vienā pīppauzē man bija iluminācija, kurā sapratu, ka un kāpēc grāmata ir jāsauc par Stropu. Ar Jaunību tā drīzāk bija nevis epifānija, bet likumsakarība. Sapratu, ka teksti tematiski saspēlējas, ka virstēma ir jaunība un, lūk, – ka tas ir arī labs nosaukums. Nepārprotams, visiem pazīstams un, manuprāt, pievilcīgs vārds, ko dot grāmatai. Protams, brīdī, kad tiek izdots dzejas krājums ar šādu nosaukumu, nozīmes mazliet uzpūšas un paplašinās, ieslēdzas iespēja interpretēt – literatūra kā mūžīgā jaunība vai dzeja kā jaunības eliksīrs un tamlīdzīgi.
Kad ieraudzīju grāmatas nosaukumu, pirmā reakcija bija – tas nu gan ir drosmīgs cilvēks – pieķerties tik "iztērētai" tēmai. Sakām "jaunība", dzirdam visādas peršas par gadiem kā aizskrienošām stirnām un tamlīdzīgi. Tavas grāmatas vāks vēl paironizē par šo atmiņu klažu estētiku, bet iekšā slēpjas īsta, skaista un spēcīga dzeja, kas jaunības tēmu interpretē daudz dziļāk un sazarotāk. Vai paspēlēšanās ar tēmu un ironija ir apzināti iecerēta?
Paldies. Noformējumā paspēlēšanās un ironija ir apzināta. Arī tekstā, protams. Man bija svarīga daudzslāņainība, piemēram, pirmā nodaļa nav par to, cik forši ir spēlēt rokgrupā, bet par ilūzijām, kuras krīt un kuras mēs konfrontējam. Noformējums ir paņēmis motīvu un ir pārspīlēti senils. Tas ir paņēmis arī liriskā varoņa bravūru, kas ir pārspīlēta – jaunībā šķiet, ka mēs varam iekarot pasauli un esam labākais, kas ir noticis ar planētu. Kad sāku domāt par grāmatu kā par veselumu, sapratu, ka vēlos izmantot pārspīlējumu kā izteiksmes līdzekli. Attīstīt, eksperimentēt un novest līdz galējībai. Man pārspīlējums saistās ar jaunības pieredzi, kad viss tiek uztverts vispārākajā pakāpē un viss ir saasināti treknās krāsās. Bet pārspīlējums mūsdienās poētiskos kontekstos nav iespējams bez ironijas. Tā nav tikai jūsmu dziesma par to, cik kruti ir būt jaunam, ieslēdzas arī parodijas elements, ar ko esmu centies tekstu padarīt dziļāku. Māksliniece Estere Betija Grāvere vāku ir stilizējusi kā klasiķu izdevumu, viņa mazliet par to visu pasmīkņā, iekodējot arī vākā fallisko simboliku.
Kāds no recenzentiem bija rakstījis, ka Jaunībā, pārkāpjot savu 30 gadu slieksni, esi atskatījies uz noslēgušos dzīves posmu. Vairs neesi jauns? Ko, tavuprāt, nozīmē pieaugt? Kur var vilkt robežšķirtni?
Uzskatu, ka es esmu pieaudzis cilvēks. Oficiālā jaunība man ir cauri, un sācies tas, ko vārdnīcās sauc par brieduma gadiem. Mana robežšķirtne bija bērna dzimšana. Tas nenozīmē, ka man neinteresē pasaules uztvere, kas ir raksturīga pusaudžiem un jauniešiem. Man šķiet, kas tas ir ļoti vērtīgs avots, pie kura atgriezties. Labai dzejai ir vajadzīga bērna un jaunības uztvere, arī kaislība izteiksmē un redzīgums, arī tas, ka sajūtam pārdzīvojumu dziļi un spējam poētisko īstenību artikulēt tās daudzveidībā. Biogrāfiski šobrīd esmu pieaudzis cilvēks, bet ir ļoti patīkami un vērtīgi eksperimentēt ar līdzšinējās pieredzes skatījumu.
Niez mēle pavaicāt par autobiogrāfiskuma klātbūtni Jaunības tekstos. Grupa, stopēšana, seksuālās pieredzes uzkrāšana – to visu pats esat darījis vai tikai jūsu liriskais varonis?
Grāmata nav biogrāfiska, bet, protams, šim teikumam seko "bet". Es noteikti esmu smēlies atmiņās un izmantojis tās kā skeletu tekstiem. Bija pandēmija, man vajadzēja sevi kaut kā izklaidēt. Rakstīt par pagātni, pirmkārt, bija patīkams laika kavēklis, otrkārt, sajutu, ka tajā ir kaut kāds poētisks potenciāls. Taču mērķis nebija atstāstīt notikumus, bet gan radīt dzejas tekstu, kas man pašam šķistu aizraujošs. Attiecības starp faktiem un šo grāmatu ir līdzīgas, kādas ir starp vēsturi un leģendām. Realitātē varbūt ir bijis kāds bruņinieks, kas labi kaujas, bet, laikam ejot uz priekšu, visādi dziedoņi ir rakstījuši, kā viņš uzveic milžus, valdzina raganas, apspēlē troļļus un atgriežas no pēcnāves dzīves. Mans mērķis bija uzrakstīt sakāpināto poēziju par savu jaunības sociumu – par draugiem, draudzenēm, visu, ko es lasīju, skatījos un darīju. Konkrēti trešajā nodaļā koncepcija paredzēja, ka strādāju ar atklātību, tāpēc daudzi vaicā par biogrāfiskumu. Mani interesēja grēksūdzes dzejas poētika – dzeja, kas primāri attīstījās XX gadsimta 60.–70. gados. Mani interesēja tāda rakstība, kas ataino atkailināšanos, bet vienlaikus strādā ar piesātinātu valodu – ar metaforām, salīdzinājumiem. Tās ir grūti savienojamas lietas, jo atklātība prasa tiešu, nepastarpinātu valodu, bet gribēju, lai klātesoši ir arī poētismi. Tas bija izaicinājums, ko sev izvirzīju. Bet atklātība nenozīmē biogrāfiskumu. Tas drīzāk ir mēģinājums caur tekstu psihoemocionāli atvērties. Trešajā nodaļā ir vairāki teksti, kas ir ļoti atklāti, bet ir pilnīga fantāzija, nebiogrāfiski. Biogrāfiskums mani interesēs astoņdesmit gados. Tajā brīdī tas būs ar kādu laikmeta raksturojuma blakni.
Pirmā nodaļa raisīja asociācijas ar Jāņa Joņeva Jelgavu, pats arī iedomājies par zināmu līdzību?
Esmu lasījis šo romānu, kas ir interpretējams arī kā slavas dziesma metālam. Es absolūti nenoliedzu, ka šāda asociācija var rasties.
Daudzi teksti Jaunībā liek pavaicāt, vai neesi soli pirms pievēršanās arī stāstiem un prozai?
Nenoliedzu. Mani mazāk interesē žanriskie apzīmējumi, bet pati rakstīšanas pieredze. Šobrīd man tieši interesē tas, ko Raimonds Ķirķis ir nodēvējis par zibprozu. Marijas Luīzes krājums Nerealizēto potenciālu klubs, kas iznāca Orbītā, tiek pieteikts kā dzejas un zibprozas krājums. Vārdu "zibproza" no angļu valodas flashfiction latviskoja Ķirķis, un tā mani pēdējā laikā sāk interesēt. Vienkārši to varētu raksturot kā sižetiski pabeigtu stāstu, kas nav garāks par vienu rindkopu vai pusi lapaspuses. Bet tas vairāk ir šī brīža radošais projekts. Jaunībā vairāk ir tekstu, kas ar vienu kāju vēl ir verlibrā.
Kārlis Vērdiņš savā recenzijā secina, ka, "līdzīgi kā [Annas Auziņas] Mājoklī, Šteinberga seksuālā pieredze nav ekstrēma vai morāli nosodāma, taču šādas atklātības pakāpes tekstus mēs latviešu dzejā neesam pieraduši lasīt".
Mēdz teikt, ka latviešu valodā par seksuālu pieredzi rakstīt ir ļoti grūti, ja ne neiespējami, – sanāk vai nu pornogrāfiski, vai klīrīgi ķiķinoši. Vai tu neizjuti valodas pretestību?
Cenšos izlasīt visu, kas iznāk latviešu dzejā, līdz ar to man ir priekšstats, kas ir un kas nav uzrakstīts. Intuitīvā līmenī apzinos un pakausī piedomāju, lai nerakstītu to, ko citi jau ir uzrakstījuši. Minstinos pats skandināt par savu novitāti, bet, vispārīgi runājot, tam jau dzeja domāta, lai izdarītu to, kas ir ļoti grūti, ja ne neiespējami. Valodas pretestību, pat ja izjutu, konfrontēju ar baudu, nevis čakarēšanos, jo iecere bija tieši strādāt ar valodu un radīt valodiski bagātus darbus. Jebkurā gadījumā trešās nodaļas Ar mēli rakstīšana bija ļoti intensīva, bagātinoša, interesanta pieredze, kuru neesmu vēl līdz galam sapratis un sev izskaidrojis. Pieļauju, ka šī nodaļa ir labākais, ko esmu līdz šim uzrakstījis, vai, ja ne labākais, noteikti personīgi svarīgākais.
Esi dzimis 1991. gadā, kā grāmatas ievadā raksta Raimonds Ķirķis, starp mileniāļiem un Gen Z. Vairāk jūties atsevišķs vai tomēr izjūti paaudzes plecu un īpatnību? Vai ir izšķiroši notikumi, kas ir atstājuši pēdas tavā pasaules uzskatā?
Es domāju, ka uz mani noteikti ir atstājis pēdas tas, ka esmu uzaudzis brīvā, demokrātiskā valstī, kur man visu dzīvi ir bijis iespējams ceļot, kur vien vēlos, uztvert jebkuru kultūras reāliju no jebkuras pasaules vietas bez ierobežojuma, cenzūras vai kā citādi tapt apspiestam, vairāk vai mazāk piedzīvot, kā mūsu valsts cenšas ieviest sakarīgas eiropeiskas vērtības, kas kā augstāko prioritāti uztver cilvēka dzīvību un tiesības. Tas noteikti uz mani ir atstājis iespaidu, un diendienā esmu par to pateicīgs. Grāmatu rakstīju, domājot tieši par šo paaudzi. Tīri poētiski sanāku pa vidu tiem, kas ir debitējuši XXI gadsimta sākumā, – Vērdiņš, Gaile, Pujāts, Auziņa – un tiem, kas debitē tagad, kuriem ir kādi 20 gadi, – Ķirķis, Meļķe, Roberts Vilsons un citi. Taču domubiedri man ir no visādām grupiņām. Esmu žurnāla Strāva redaktors, kur strādāju ar dažādiem autoriem. Mani interesē Preiļu konceptuālisms – Einārs Pelšs un Vērdiņš. Paaudzes literatūrzinātnē ir pētnieku konstrukts, kas atvieglo periodizāciju. Tradicionālajā literatūrzinātnē ir pierasts, ka mēs visu liekam hronoloģiski. Laikmetīgajā literatūrzinātnē vairāk runājam par klasteriem, kur ievietojam autorus, kuriem, piemēram, ir kopīgas poētiskās īpašības. Tādā ziņā manu grāmatu var likt citātiem veltītā klasterī ar Homēru, kas izklausās augstprātīgi, bet tas tā nav domāts. Izjūtu radniecību arī ar Jāni Rokpelni, arī ar mirušiem autoriem – Pēteri Ērmani un veselu lērumu ārzemju autoru, kurus esmu lasījis un cenšos atdarināt. Paaudze var būt arī krāsaināks un ne pašsaprotams koncepts.
Jā, spilgta ilustrācija tevis sacītajam ir Jaunības nodaļa Pateicības, ko var uztvert arī par tavu pašportretu. Vismaz tā Ivara Šteinberga, kurš rakstījis Jaunību.
Jā, satura rādītājā izcēlām pateicības kā atsevišķu vienumu, kas parasti netiek darīts. Tas ir šifrs ar norādēm uz citēto.
Vai ir minēti pilnīgi visi tieši vai netieši citētie autori?
Pateicībās ir nosaukti pilnīgi visi, kas ir citēti burtiski. Nav minēti tie, kas ir apslēpti, attāli un netieši piesaukti vai ietekmējuši. Tas nav pilnīgs saraksts, bet tie, kas ir burtiski atpazīstami, – gribēju, lai viņiem tiek atdots gods.
Vai šī atbrīvotā plunčāšanās pasaules literārajā mantojuma okeānā ir kļuvusi par tavu dzejnieka identitāti? Vai šis stils varētu mainīties?
Man svarīgākais ir, lai man pašam ir interesanti. Sekošu impulsam un tam, lai man rakstot nekļūst pašam ar sevi garlaicīgi. Lasīšana, ietekmēšanās un literārā saruna, manuprāt, ir loģiska un vajadzīga. Kaut kādā ziņā – neizbēgama. Literatūras vēsturi metaforiski var aprakstīt kā "kluso telefonu" spēli, kas ir gadsimtiem ilga ar simtiem tūkstošu dalībnieku. Mēs nododam dārgumu atrašanās vietu no vienas paaudzes uz otru. Līdz ar to ir svarīgi, lai mēs visās šajās balsīs klausāmies un varam nodot tālāk. Ir absolūti neizbēgami, ka mēs kaut ko nedzirdam, kaut ko pārprotam, izlaižam caur sevi to, ko dzirdam. Man šķiet, no tā nevajag kautrēties, bet gluži otrādi – izmantot savā labā. Uzsūcam visu, ko varam, un caur sevi nododam tālāk savā interpretācijā. Ja neklausīsimies telefonā pirms mums, visdrīzāk izgudrosim riteni un atklāsim Ameriku.
Esi teicis, ka viens no būtiskākajiem tavas dzīves periodiem ir bijis studiju laiks Ņujorkas štata Bingemtonas Universitātē. Kā šo intelektuālo pieredzi turpini attīstīt Latvijas kultūrtelpā?
Studējot Bingemtonas Universitātē, man bija iespējams virzīt pašam savu specializāciju – tā bija tulkošanas filozofija. Šobrīd, rakstot disertāciju, lasot lekcijas un piedaloties dažādos pētnieciskos pasākumos, tās zināšanas un darba strukturēšanas pieeja, kopumā darba modelis ir ļoti, ļoti noderīgs. Sākot ar to, ka maģistrantūras laikā visu ko salasījos un iemācījos atrast vajadzīgos tekstus, beidzot ar to, kā strukturēt pētniecisku tekstu, kā lasīt zinātnisko literatūru, kā to kritiski izvērtēt un izmantot pašam savā darbā. To visu divi gadi ASV iemācīja un ielika pamatus, lai šobrīd jau patstāvīgi varētu iet zinātnē doktorantūras līmenī. Arī sociāli tā bija ļoti vērtīga pieredze. Amerika ir valsts, kur cilvēki ir ilgāk dzīvojuši demokrātijā. Savukārt universitātes vide ir viena no liberālākajām vidēm Amerikā. Redzēt kontrastu, kā tiek veidota iekļaujoša vide Amerikā un šeit Latvijā, arī bija pārsteidzoši. Varu pārnest no turienes pasaules ainas un uzskatus, kā mums ir jāuzvedas un jāuztver citi cilvēki un kā iestāties par nevienlīdzību un netaisnību.
Vai tu raksti disertāciju par Uldi Bērziņu?
Disertācija vairs nav konkrēti par Uldi Bērziņu. Primāri disertācija ir par atdzeju padomju periodā. Analizējam metadatus, kas saistās ar šīm grāmatām. Apakšnodaļās analizēju konkrētus tekstus, tostarp Ulža Bērziņa tulkojumus. Ilgu laiku taustījos, meklēju, pārrakstīju un mainīju tematu, tikai šogad pavasarī sapratu, kas ir mana pētījuma potenciālā novitāte. Sapratu, kā strukturēt. Mērķis ir izdarīt jēgpilnus secinājumus par atdzejas procesiem apspiedoša režīma apstākļos, kas, manuprāt, ļauj vismaz vispārīgu tēžu veidā izdarīt secinājumus par latviešu kultūru noteiktā laikā. Radīt par padomju periodu zināšanas, kurām ir kaut kāda relevance arī ar mūsdienām.
Pieminējām Uldi Bērziņu. Pateicībās saki paldies arī Homēram. Vai, domājot par šiem klasiķiem, tev ir svarīgi aizdomāties, kādi viņi bija jaunībā, kāds bija viņu "grūvs, draivs, krampis, pulveris", kuru mēģina nepazaudēt Jaunības galvenais varonis? Vai arī tu domā par viņiem tikai kā par tekstu radītājiem?
Priecājos par šo jautājumu, bet neesmu sagatavojis kādu spilgtu ideju kā atbildi. Pieņemu, ka ir stereotips, ka ir grandi, kurus uztveram caur viņu ģeniālajiem tekstiem un kuri mūsu apziņā top apgaroti, idealizēti un pacelti augstienēs. Viens no apzinātiem vai neapzinātiem gājieniem, kurus esmu centies izspēlēt grāmatā, ir nosist klasiķus pakāpi zemāk un savus čomiņus pacelt augstāk. Absolūti netieši atgādināt, ka arī Uldis Bērziņš bija ballētājs. Gan jau Homērs arī kādreiz ir bijis jauns. Savukārt mani čomi ir ar tikpat plašiem prātiem kā lielie nemirstīgie.
Runājam brīdī, kad tuvojas rudens ar rituālajām Dzejas dienām. Ko tev tās nozīmē? Vai patīk satikt aci pret aci savu lasītāju un pašam lasīt savu dzeju?
Dzejas dienas man ir svarīgas. Man tās ļoti patīk. Rudens vispār ir brīnišķīgs laiks, jo man rudenī ir dzimšanas diena un notiek ļoti daudzi vērtīgi kultūras pasākumi, tostarp Dzejas dienas. Es šogad piedalīšos vairākos pasākumos. Man patīk uzstāties, patīk uzmanība. Man patīk, ja man izdodas klausītājā izraisīt reakciju. Kur nu vēl, ja kāds pēc tam atnāk un paspiež roku. Tas viss ir brīnišķīgi, bet uzmanība un "zīmēšanās" ļaužu priekšā man nav galvenais. Tas ir forši, un uz to tiecos, bet tas nav iemesls, kāpēc es rakstu. Reālais mērķis ir rakstīšanas pārdzīvojuma mirklīgais sakarību izveidošanas moments. Rakstīt dzejiski nozīmē ieraudzīt sakarības starp citur nesaistītām lietām, tādējādi padarot pasauli pilnasinīgāku, neparastāku.