Līdz piektdienai, 20. novembrim, Rīgas mākslas telpā notiek Francijas laikmetīgās mākslas izstāde Kramplauzis/Le Cambrioleur, kurā eksponēti 56 autoru vairāk nekā 80 darbu. Tie pieder sešiem franču kolekcionāriem, kuri ir Starptautiskās Francijas mākslas izplatīšanas asociācijas ADIAF biedri. Šī organizācija apvieno 350 Francijas privātkolekcionāru, un tās mērķis ir popularizēt Francijas laikmetīgo mākslu pasaulē. 2000. gadā ADIAF partnerībā ar Pompidū centru Parīzē izveidojusi Marsela Dišāna balvu, kas ir prestižākā godalga Francijas laikmetīgajā mākslā.
Uz KDi jautājumiem atbild kolekcionārs Žils Fušs, kurš ir ADIAF dibinātājs un prezidents.
Kāda ir kolekcionāra loma mūsdienās?
Kolekcionāriem vienmēr kopš seniem laikiem, kad vēl nebija muzeju, ir bijusi nozīmīga loma. Tie bija valdnieki, viņu ģimenes locekļi, turīgākie un svarīgākie pilsētu iedzīvotāji. Šo kolekcionāru mērķis bija panākt nemirstīgumu caur mākslu – pašlaik tāda mērķa vairs nav. Mūsdienu kolekcionāru vēlmes ir citādas – viņi cenšas saprast, kas notiek dzīvē, un skatās uz sabiedrības evolūciju caur mākslinieka acīm.
Manā krājumā ir Adela Abdesemeda darbs Lampedūza (2014), kurā atveidota bēgļu pārpildīta laiva... Bēgļu krīze ir traģēdija, mēs to nedrīkstam ignorēt, taču mākslinieki ļauj mums paskatīties uz šīm situācijām citādi un domāt par to citādi. Tajā pašā laikā viņi to dara smalki un bez pārspīlējuma. Mākslinieki izpauž sevi, taču viņi to nedara tik agresīvi un forsēti kā televīzijas ziņu reportāžās – tur galvenais ir piesaistīt uzmanību ar faktiem, un bieži sanāk pāršaut pār strīpu.
Francijā kolekcionāriem ir arī jauni uzdevumi. Pie mums gadsimtiem ilgi mākslas un kultūras attīstību atbalstījusi un veicinājusi valsts. Napoleons Bonaparts, dodoties Ēģiptes militārajā ekspedīcijā, ņēma līdzi zinātniekus un māksliniekus, jo viņam bija vajadzīgas zinātniskas un mākslinieciskas liecības. Napoleons apzinājās to vērtību, viņš to uzskatīja par valsts pienākumu un Francijas kultūras popularizēšanu.
Pašlaik pasaulē dominē anglosakšu māksla, tajā grozās liela nauda, māksla ir tirgus prece, taču valsts neiesaistās naudas un mākslas tirgus spēlēs. Tāpēc arvien aktīvāk sevi piesaka franču kolekcionāri, kuri iegādājas un izstāda darbus. Viņi popularizē Francijas mākslu, kā to kādreiz darīja valsts.
Tas ir asociācijas ADIAF mērķis – iepazīstināt pasauli ar Francijas laikmetīgo mākslu. Mēs vēlamies parādīt savu civilizācijas redzējumu, un tas krasi atšķiras no tā, ko piedāvā amerikāņu mākslinieki ar saviem atraktīvajiem, efektīgajiem darbiem – tajos bieži ir pārāk daudz ārišķību un trokšņa. Eiropas māksla ir citāda, tā vienmēr ir intelektuāla un vēršas pie cilvēka izjūtām, izglītības, kultūras, tā arī sniedz baudu, taču nauda nav galvenais.
Katrai nācijai ir sava filosofija un vērtības, mūsu vērtību pamatā ir līdzsvars. Man nepatīk galējības. Man nepatīk pašreizējā lietu kārtība – pārmērības, ekshibicionisms, taču iekšā bieži nav nekā. Mani neinteresē tādi mākslinieki kā Džefs Kūnss. Esmu priecīgs, ka varējām sarīkot izstādi Kramplauzis, tajā ir daudz jauno mākslinieku, un viņi pārstāv mūsu vērtības. Es domāju, ka franči ir seno grieķu mantinieki: grieķi savulaik no dieviem pievērsās cilvēkam, un cilvēks kļuva par pasaules centru. Franču māksla ir ļoti cilvēcīga, tai ir humāns mērogs. Citur ir daudz pārmērību, mums tā nav.
Kā jūs pārliecināt asociācijas biedrus neturēt mākslas darbus savā krājumā, bet demonstrēt tos izstādēs?
Mēdz teikt, ka par īstu kolekcionāru tu kļūsti, kad mājās vairs nav iespējams izvietot visus darbus, kuri tev pieder. Mūsu apvienības uzdevums ir maksimāli atvērt savas kolekcijas un dalīties ar dārgumiem, kuri tajās ir.
Kā vērtējat savu kolēģu kolekcionāru gaumi? Viņi ir drosmīgi vai konservatīvi savā izvēlē?
Es teiktu – drosmīgi. Valsts, iegādājoties darbus muzejiem, kuri tur paliks uz mūžu, nedrīkst pieļaut kļūdas, tāpēc rīkojas piesardzīgi. Privātkolekcionāram nav šādu bažu – ja viņš pieļauj kļūdu, tā ir viņa problēma. Muzeji pašlaik arvien biežāk iepērk jauno mākslinieku darbus, jo cenas aug. Ja nenopirks tagad, vēlāk būs dārgāk, un muzejs to nevarēs atļauties. Labi kolekcionāri vienmēr ir vienu soli priekšā.
No tiem māksliniekiem, kuru darbi atlasīti izstādei Kramplauzis Rīgā, aptuveni 40 procentu nav pārstāvēti muzejos. Visi darbi, kuri tiek izstādīti ADIAF dibinātās Marsela Dišāna balvas finālistu skatē, nonāk kolekcionāru krājumos. Es uzskatu, ka mūsu kolekcionāri atļaujas riskēt.
Jūs teicāt, ka agrāk kolekcionāri vēlējās panākt nemirstīgumu. Ko viņi vēlas tagad? Ko jūs vēlaties?
Gūt baudu. Kolekcionēšana ir dzīves sastāvdaļa, un dzīve nav mūžīga. Mums nav pamata runāt par nemirstīgumu. Es vēlos dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, un māksla man palīdz, jo iedarbina prātu un jūtas.
Kas tieši jums sniedz vislielāko baudu? Apziņa, ka jums pieder kāds darbs?
Tas, ka varat to parādīt lielā izstādē? Tas ir tāpat kā ar sievieti. Jūs izjūtat baudu, brīdi pirms paverat durvis. Tas ir pats labākais, kas notiek īsu brīdi pirms... Jūs vēl varat šaubīties, taču jūsu prāts, jūsu fantāzija jau darbojas. Protams, man ir patīkami izstādīt savus darbus tādās ekspozīcijās kā Rīgā. Pirmkārt, es pats uz tiem varu paraudzīties no jauna, jo katrā izstādē ir cits konteksts. Otrkārt, pirms 15 gadiem, kad es nodibināju ADIAF, es biju viens pats, un pašreiz tā ir liela, pamanāma iniciatīva Francijā un ārzemēs. Es jūtos lepns. Tas nozīmē, ka neesmu velti tērējis laiku.
Vai māksla ir jūsu dārgākais vaļasprieks?
Jā, māksla prasa visvairāk finanšu un laika ieguldījuma. Un sievietes.
Ar mākslu aizraujos ilgāk nekā 60 gadu, taču kolekcionēt sāku aptuveni pirms 50 gadiem. Man ir 85 gadi, pirmo gleznu es nopirku 18 gadu vecumā, būdams nevis kolekcionārs, bet mākslas mīļotājs.
Kurā jomā strādājāt?
Es darbojos modes un smaržu industrijā, desmit gadu biju Nina Ricci prezidents. Kopumā šajā modes namā nostrādāju 40 gadu. Mans tēvs un vectēvs bija parfimēri, vectēvs dibinājis parfimērijas ražotni. Manas saknes ir Dienvidfrancijas pilsētā Grasā, kurā tiek ražotas smaržas. Parfīma radīšana arī ir mākslas darbs, tāpēc varu teikt, ka kopš bērnības man apkārt ir bijusi māksla. Mans tēvs kolekcionēja Ķīnas un islāma valstu mākslu.
Vai labākie parfīmi joprojām tiek ražoti Francijā?
Viss labākais tiek radīts Francijā! Arī vizuālā māksla. Es tik cītīgi vairs nesekoju tam, kas notiek parfimērijas industrijā. Es domāju, ka Guerlain vienmēr ir virsotnē, Hermès piedāvā ļoti labas smaržas. Francijā ir daudz mazu kompāniju, kas rada interesantus nišas parfimērijas produktus. Veiksmīgi strādā Annick Goutal. Es pats lietoju ingvera ūdeni Ginger, kuru ražo ļoti veca kompānija Roger & Gallet.
Mans kaimiņš Dienvidfrancijā ir izcils parfimērs. Laiku pa laikam par godu kādam notikumam viņš izveido aromātu. Viņu neinteresē izmaksas. Pašlaik, ja sadarbojaties ar kādu amerikāņu uzņēmumu, atskaites punkts ir izmaksas. Kad es strādāju šajā jomā, tas nebija primārais kritērijs – mēs kontrolējām izdevumus, taču pirmām kārtām rūpējāmies par kvalitāti.
Vai zināt, cik vērta ir jūsu mākslas kolekcija?
Godīgi sakot, nezinu. Sen neesmu interesējies. Darbu vērtība visu laiku mainās. Tas, kas pašreiz maksā 10 000 eiro, pēc desmit gadiem varētu maksāt simt tūkstošus vai tūkstoti. Mani tas neuztrauc, es tam nepievēršu uzmanību un arī nevēlos. Es nepārdodu darbus no savas kolekcijas, un mani neinteresē, kā ar laiku mainās to vērtība saskaņā ar situāciju tirgū. Man sagādā baudu komunikācija ar darbu, komunikācija ar māksliniekiem, skatītājiem, citiem kolekcionāriem un muzeju pārstāvjiem. Ja izdodas labi novietot darbu telpā, tas arī sagādā prieku.
Manā krājumā ir vairāki simti darbu. To vidū ir tādi, kuru vērtība ir ļoti augsta, jo to autori kļuvuši slaveni. Es tos iegādājos par 5000–6000 eiro. Mākslai nekad neesmu tērējis pārāk lielus līdzekļus. Tomēr, ja 50 gados iztērē 10 000–20 000 eiro gadā, kopsummā varētu sanākt arī miljons.
Es galvenokārt kolekcionēju jauno laikmetīgo mākslu. Es nopērku darbus, kad tie vēl ir svaigi. Jūs tos varat aplūkot izstādē Rīgā.
Kā jūs pērkat darbus?
Es apmeklēju galerijas, mākslinieku darbnīcas. Rīgā esmu iegādājies divus Pauļa Liepas darbus un saticies ar Kristapu Ģelzi. Tas man patīk visvairāk – pavadīt laiku ar mākslinieku. Pat ja neko nenopērc, tu esi pavadījis divas brīnišķīgas stundas. Ja nopērc – tas ir bonuss. Manā kolekcijā ir pārstāvēti gan franču, gan ārzemju mākslinieki.
No frančiem man ir Pjērs Īgs, Daniels Birens, Kristiāns Boltanskis, Anete Mesažē. Man ir daudz jauno mākslinieku darbu, ne visi no tiem gūst panākumus, un viņu vārdi nav tik pazīstami. Izstādē Rīgā ir 35 darbi no manas kolekcijas – nevar zināt, cik daudzi no šiem māksliniekiem kļūs veiksmīgi, varbūt desmit.
Kuri gadu garumā satiktie mākslinieki uz jums ir atstājuši visdziļāko iespaidu?
Ķīnietis Čeņs Džens – ļoti nozīmīgs mākslinieks, viņš diemžēl nomira jauns. Viņa darbi pašlaik maksā 200 000–400 000 eiro. Attiecības ar Čeņu Dženu man ir ļoti svarīgas. Ar savu māksliniecisko stāju mani iedvesmo šveicietis Markuss Recs. Ar savu domāšanas veidu mani allaž pārsteiguši Kristiāns Boltanskis un Anete Mesažē, kurus es labi pazīstu. Esmu saticis Roju Lihtenšteinu, Endiju Vorholu un Žanu Mišelu Baskiā, taču es neteiktu, ka viņi mani būtu īpaši satriekuši. Es ļoti nožēloju, ka neiepazinos ar Luīzi Buržuā.
Vai uzskatāt Luīzi Buržuā par franču vai amerikāņu mākslinieci?
Es domāju, ka viņa ir franču māksliniece. Viņas domāšana un attieksme ir tipiski franciska, tajā pašā laikā Luīze Buržuā nenoliedzami kļuva par amerikānieti, nodzīvojot ASV sava garā mūža lielāko daļu. Tas, kā viņa savos darbos analizē seksualitāti un attiecības, ir franču, nevis amerikāņu paņēmiens. Man viņa paliek francūziete. Es ieraugu un atpazīstu sevi viņas darbos, taču es neieraugu sevi Vorholā un Lihtenšteinā. Žēl, ka man nav viņas darbu. Kad gribēju nopirkt, tie jau maksāja pārāk dārgi.
Vai jūsu mājokļa sienas rotā darbi no jūsu kolekcijas?
Gan mājās, gan birojā. Man ir trīs bērni un 11 mazbērnu, un dažus eksponātus es atdodu viņiem. Mani mazbērni, kad sasniedz 12–13 gadu vecumu, nāk pie manis un prasa: tu mums neesi iedevis nevienu darbu! Es atbildu: izvēlieties, ko gribat!
Asociācija ADIAF 2000. gadā nodibināja Marsela Dišāna balvu. Kā tā ietekmē Francijas laikmetīgās mākslas vidi?
Balvai ir izdevies mainīt gan kolekcionāru, gan mākslinieku attieksmi pret to, kas notiek Francijas mākslā. Daudzi laureāti kļuvuši par plaši pazīstamiem māksliniekiem – Tomass Hiršhorns, Dominika Gonsalesa-Forstere, Tatjana Truvē, Lorāns Graso. Es redzu, ka mākslinieki ir ieinteresēti iegūt šo godalgu. Jau nominēšana nozīmē, ka viņi var veiksmīgāk pārdot savus darbus. Tas ir labs atbalsts. Šī balva ir kā medaļa par sasniegumiem. Uzvarētājs saņem 35 000 eiro. Viens no iepriekšējo gadu laureātiem man teica, ka šo prēmiju ieguldījis Marsela Dišāna darba iegādē.
Izstādes Kramplauzis recenziju lasiet šeit.