Starp izcilākajiem un skatītāju visvairāk mīlētajiem latviešu aktieriem, kuru vārdi lasāmi interaktīvajā "zvaigznājā"Rīgas Kino muzeja jaunajā ekspozīcijā Kino skapis, atrodama arī kino un teātra aktrises Līgas Liepiņas zvaigznīte. Tur par viņu rakstīts: "60. gadu beigās ar Līgas Liepiņas atskabargainajiem skuķiem latviešu filmās ienāca daudz dzīvelīgāki, reālistiskāki tēli. Liepiņa bija kā meitene no blakus ielas, meiča ar raksturu un noslēpumu (..)." Blakus dažu spilgtu un atšķirīgu aktrises kinolomu uzskaitījumam – Bella filmā Četri balti krekli jeb Elpojiet dziļi (1967), Emma Pie bagātās kundzes (1969), Bille filmā Klāvs – Mārtiņa dēls (1970), traktorista sieva Veronika Giluce Limuzīnā Jāņu nakts krāsā (1981) – Kino skapī uzsvērts, ka Līgas Liepiņas stiprā kārts allaž ir bijis atbruņojošs dabiskums, tomēr viņas potenciālu latviešu kino nav izmantojis pilnībā.
Ārkārtīgi dabiski un nepiespiesti norit arī KDi intervija ar aktrisi. Kopš 1977. gada Līga Liepiņa strādā Latvijas Nacionālajā teātrī, un, lai gan pēdējos divdesmit gados valstī nav ne miņas no tās vērienīgās kinonozares, kādu savulaik aktrise tik labi pazina, viņa sevi šodien uzskata par laimīgu cilvēku. Jauks iemesls sarunā atcerēties Rīgas kinostudijas ražīgos laikus ir režisores Ināras Sluckas veidotā izrāde …bagātā kundze…, kurai par pamatu ņemta režisora Leonīda Leimaņa kinofilma Pie bagātās kundzes un, protams, Andreja Upīša stāsti par XX gadsimta Rīgu. Uzvedumā, kura pirmizrāde notiks 12. septembrī Nacionālajā teātrī, aktrise spēlēs Emmas Kārkls māti, savukārt Līgas Liepiņas – kinoaktrises – karjerā kādreiz tik nozīmīgajā Emmas lomā iejutīsies aktrise Inga Misāne-Grasberga. "Viņa ir viņa, un es biju es," teic Līga Liepiņa – nekādu runu par to, kā spēlējama jauniete Emma Kārkls, starp viņām neesot. Tomēr tieši Ingu, vēl nezinot režisores spriedumu, arī pati Līga Liepiņa ieraudzīja kā visatbilstošāko pretendenti uz šo lomu. "Emmas raksturs ir ļoti interesants un bagāts, un Inga ir ļoti interesanta aktrise – ļoti bagāta," viņa uzskata. "Es domāju, ka viņa vēl lielas lietas izdarīs."
Kādas bija jūsu pirmās emocijas, uzzinot, ka režisore Ināra Slucka ķersies klāt jūsu jaunības dienu filmai?
Bieži vien mēdz teikt, ka nevajag atkārtot to, kas ir bijis, jo tikai retu reizi tas izdodas. Biju aizgājusi uz Ināras operu Dauka, un man tik ļoti patika! Mēs savā profesijā esam norunājuši – ja patīk, to nedrīkst neteikt –, un es Inārai teicu, ka man tiešām pirmo reizi tā īsti patika opera, at mosfēra bija kolosāla, visi uzveduma elementi bija tik jauki salējušies. Es viņai to saku, un Ināra man: "Es taisīšu arī Bagāto kundzi, un tev būs mātes loma." Ar Ināras režisores rokrakstu tas varētu būt interesanti. Ja nebūtu tikko noskatījusies šo operu, nezinu, kāda būtu mana reakcija. Mūsu teātrī veidoto izrādi (Zudušo laiku citējot – L. K.) es nebiju redzējusi, jo skatītāju zāle vienmēr ir pārpildīta – gāju, netiku iekšā.
Lomas, protams, sadala režisori, bet vai jums ir svarīgi spēlēt šajā iestudējumā, tiesa, nu jau Kārklienes lomā?
Ja arī es tajā nebūtu, man tik un tā būtu interesanti. Tikai personiski emocionālā ziņā tas, ka izrādē esmu Emmas mamma, kaut kur zemapziņā liek domāt, ka radošais loks ir noslēdzies. Filmas scenārijā mātei nebija tik liela vieta, taču izrādē viņai tādu interesantu vietu ir ļoti daudz. Nezinu, kā iznāks, taču pēdējā laikā man nav bijis tik interesantu lomu.
Leonīda Leimaņa filmā liels akcents ir likts uz šķiriskajām – buržuāzijas un strādnieku – attiecībām. Ar ko šodien … bagātā kundze… varētu uzrunāt publiku?
Vai tā ir šodiena vai vakardiena, vai rītdiena, teātrī vienmēr ir interesanti vērot cilvēku attiecības. Mani parasti nedaudz baida tas, ka jaunie režisori vairāk domā par formu. Arī tas ir interesanti, bet piepildīt izrādi aktieriski jaunajiem režisoriem neizdodas tik vienkārši. Ināra – viņa tomēr ir pieskaitāma pie vidējās paaudzes – ļoti spēcīgi strādā tieši ar cilvēciskajām attiecībām. Mūžīgās tēmas – izdzīvot, saprast, sapņot…
Filma tapa padomju laikā, un tad vajadzēja politiski akcentēt – redz, cik šausmīgi grūti bija buržuāziskajā Latvijā! Vispār negribas to padomju laiku nemaz atcerēties.
Tiesa, kad aktieris sāk strādāt pie jauna darba, viss, kas ir bijis līdz šim, tiek atslēgts nost un tu ej iekšā kā tādā baltā lapā. Protams, daudz kas uzjunda atmiņas par filmēšanas laiku – no tā neizbēgt.
Jūsu varone filmā sapņoja par vieglu, skaistu dzīvi un turīgu pielūdzēju. Par ko tolaik – viņas vecumā – jūs pati sapņojāt?
Tas bija padomju laiks, un, klausoties mātes un tēva nostāstus par pirmo Latvijas brīvvalsti, man arī bija vēlme padzīvot tajā laikā. Man nebija tādu zināšanu un ticības, ka kaut kas varētu mainīties, taču caur filmu es dabūju padzīvot savu vecāku jaunības dienās. Arī pats Leonīds Leimanis ļoti daudz stāstīja par tiem gadiem. Apbrīnoju, cik ļoti precīzu mūziku atmosfēras radīšanai filmā ir uzkomponējis Marģeris Zariņš, ne par velti Ināra nebaidījās to paņemt arī savā izrādē.
Šodien jaunie aktieri jūs noteikti varētu apskaust, ka jums reiz bija pat izvēle – kino vai teātra studijas ar visai reālu iespēju pēc tam arī darboties kādā no šīm jomām vai abās. Jūsu pirmā izvēle bija kino. Kā tas notika?
Tā īsti pat nebija izvēle – man nebija tādas apziņas, ka es varētu kļūt par kinoaktrisi. Tas bija laiks, kad neuzņēma tādas parastas sejas – tikai smukas –, un tik daudz gan es apzinājos, ka filmēties mani neņems. Nokļuvu kinoaktieru studijā tikai tāpēc, ka toreiz Teātra fakultātē uzņemšana notika ik pēc četriem gadiem un tieši bija tukšuma periods. Aizgāju uz kinostudiju līdzi savai draudzenei. Mums abām patika teātris, un es intereses pēc gribēju zināt, kā tas notiek, – ja nu pēc tam pati stāšos Teātra fakultātē.
Bija nodibināta pirmā Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studija – līdz tam tādas nebija. Es biju palikusi aiz strīpas, bet, tā kā daudzi atkrita, es tiku. Pa dienu strādāju, nodarbības studijā notika vakaros. Biju pirmā, kas ne visai smuka nonāk kino. Nu ne jau nesmuka… Bet tā tiešām bija, ka aktrisēm bija jābūt ļoti skaistām.
Rolands Kalniņš bija mūsu pasniedzējs, un viņš izvēlējās mani filmai Četri balti krekli, kas ir mana pirmā filma, un tikai tad sekoja Pie bagātās kundzes un tā tālāk.
Kā skatītāja spēju novērtēt jūsu prasmi dabiski dzīvot kameras priekšā. Kāds bija jūsu ceļš līdz tam?
Uz vietas reālā darbā kinostudijā. Bija daudz mācību darbu. Operatori, režisori mācījās Maskavas kinoinstitūtā un, taisot savas īsfilmiņas, sadarbojās ar mums. Pamazām pie tā pieradu. Tā nebija tīra aktieru profesionālā skola, bet vairāk tieši kino. Tikai vēlāk atnāca Arnolds Liniņš un Aina Matīsa, un tad mēs ieguvām kaut kādu profesionalitāti. Līdz tam laidām, kā ir, – dabiski, dotajos apstākļos. Piemēram, Četros baltos kreklos nekas jau nebija jāspēlē – kāda biju, tāda biju. Emma… Tā jau bija cita domāšana un raksturs.
Bet tas dabiskuma moments acīmredzot bija tas, ka atnāca man līdzi uz teātri, un bija ļoti grūti. Protams, teātrī arī nav jābūt falšam, tomēr tev ir jātiek pāri rampai un cilvēkam tur, otrā galā, ir jādzird un jāsaprot, ko tu dari. Laika gaitā es to apguvu, kaut bija ļoti grūti.
Tagad visbiežāk ir otrādi – aktieriem teātra pieredze jāpielāgo kino. Runājot par Četriem baltiem krekliem, kā jutāties, uzzinot, ka jūsu pirmais aktierdarbs kino tiek cenzēts un uz ilgiem gadiem nolikts plauktā?
Rīgas Kino namā gan pirmizrāde notika, bet plašāk skatīties momentā aizliedza. Man uzreiz bija nākamā filma, kura iznāca, – Pie bagātās kundzes. Skaidrs, bija žēl. Kaut kur jau pa kaktiem to parādīja. Starp citu, Četros baltos kreklos filmējās ļoti daudz jauniešu no pirmās kinoaktieru studijas.
Kā 70. un 80. gados apvienojāt savu blīvo filmēšanās grafiku ar darbošanos teātros?
Ģirtam Jakovļevam, Uldim Dumpim, Astrīdai Kairišai bija vēl vairāk, bet jaunībā daudz ko var. Mēs taču pa naktīm šausmīgi daudz filmējām, taisni brīnos, kā to visu varēja izturēt. Tāpēc jau visiem veselība ir sabojāta, jo tas nebija normāli. Filmēšanas apstākļi arī nebija vienkārši, kādreiz dabūjām arī krietni pasalt. Kombinētos kadrus veidoja reti.
Kuru uzskatāt par savu veiksmīgāk nospēlēto lomu?
Man pašai patika televīzijas filma Vālodzīte (aktrise redzama Ilgas lomā – L. K.), ko uzņēma Jānis Streičs. Tas bija PSRS Centrālās televīzijas pasūtījums. Ļoti forša filma – nedaudz padomju garā, tomēr ļoti interesanti uztaisīta.
Es Krievijā nekad neesmu filmējusies, jo man ir ļoti sliktas krievu valodas zināšanas. Nāku no laukiem, kur mums krievu valodu mācīja latviete. Tikai atbraucot uz Rīgu, to apguvu vairāk.
Atceroties savus aktīvākos gadus kino, teātrī, kā no tā visa šodien pietrūkst visvairāk?
Man pietrūkst kinostudijas. Kad braucu tai garām, man vienmēr kamols iestrēgst rīklē. Tās bija manas pirmās īstās mājas, esot prom no saviem laukiem, no vecākiem. Es strādāju izdevniecībā par mašīnrakstītāju, un vakaros notika mūsu izziņas pilnā dzīve kinostudijā. Notika daudz lekciju, kuras vadīja Līvija Akurātere. Viņa arī no sākuma nezināja, kā īsti jāmāca kinoaktieri, – aicināja pie mums iekšā ikvienu, kas parādījās kinostudijā. Tās faktiski bija meistarklases, pie mums brauca arī lektori no Maskavas. Turpat bija paviljoni, un notika filmēšana. Ja vajadzēja, parāva no stundām ārā masu skatos kādu naudiņu nopelnīt.
Kinostudijā bija ārkārtīgi daudz profesionālu cilvēku. Arī rekvizitori, ģērbēji. Visas ģērbējas bija lietas kursā, vai iepriekšējā filmēšanas dienā man tā poga bija vaļā vai ciet. Kolosāli grimētāji! Viens no viņiem – Jānis Rība –, braucot ekspedīcijā, allaž ņēma līdzi kādus 28 baltus kreklus un katru dienu tos mainīja. Viss bija sterils un tīrs, kārtīgs grima galds. Un kā viņš grimēja! Līdz ar valsts brīvības atgūšanu, kad kinostudija pazuda, ārkārtīgi daudz cilvēku kļuva nelaimīgi. Tā man ir visvairāk žēl.
Vai jūs sevi uzskatāt par laimīgu cilvēku?
Es uzskatu sevi par laimīgu, jā. Tagad gan pamazām atkal sāk filmēties, mums ir daudz jaunu, skaistu un interesantu aktrišu. Žēl tikai, ka kinojomā nav tik daudz iespēju, toties teātros tās ir ļoti plašas.
Kino mums ar to profesionālismu ir pašvaki – varbūt pašiem liekas, ka ir labi, bet pagaidām tādā lielā sajūsmā es neesmu. Varbūt esmu veca un netieku tādai domāšanai līdzi. Agrāk nevajadzēja sevi tik briesmīgi reklamēt un nebija arī tādu iespēju, taču tagad no tā ir atkarīgs, kā kura filma aiziet. Piemēram, Pakalniņa to prot. Varbūt ir arī kāds ļoti talantīgs režisors, kurš neprot, un tāpēc viņu nezina. Tādā ziņā šis laiks ir nežēlīgs.
Parasti intervijās daudz mēdzam runāt par jauno aktieru problēmām, retāk par vecākās paaudzes aktieru priekiem un bēdām teātrī.
Aktieriem manos gados ir vienkārši jāsaprot, ka vecums ir vecums, un ir jābūt laimīgam, ja sezonā gadās kaut viena interesanta loma. Es tikai domāju – ja es būtu jaunāka, man būtu grūti šajā laikā. Redzu, kā jaunie katru brīdi cīnās par sevi, un es nevienu brīdi viņiem to nepārmetu, taču pati vairs nevarētu pārorientēties.
Par lomu trūkumu teātrī īsti sūdzēties nevarat.
Jā, lomas man pagaidām ir, daudz arī epizodisku, pat masās, bet tas ir darbs. Ir vienkārši interesanti strādāt teātrī. Te ir tas, par ko sākumā runājām, – jaunība un sapņi, kurus gribas izdzīvot, un teātrī ir tā iespēja. Kolosāli attīsta fantāziju. Vispār teātrī var paglābties arī no savas īstās dzīves.
Savukārt, lai uzkrātu spēkus, es apmeklēju koncertus. Tieši simfoniskos. Tā kā esmu padomju laikā augusi ateiste, man šie koncerti zināmā mērā aizstāj tās sajūtas, ko normāli ticībā auguši cilvēki gūst, aizejot uz baznīcu. Sevi tādā vecumā jau vairs nepārmainīsi.
Teātrī jūs strādājat arī ar jaunajiem režisoriem, piemēram, Elmāru Seņkovu izrādē Meitenes, vai ar vidējās paaudzes pārstāvi – krievu režisoru Kirilu Serebreņņikovu Voicekā. Vai jūs uzrunā viņu darba stils?
Tie jaunie režisori tomēr ir jāuzmin, viņi neprot izklāstīt savu viedokli vai domu. Pieļauju arī, ka atšķiras mūsu domāšanas veids, tāpēc man liekas, ka man viņš ir jāuzmin. Pretstats ir Serebreņņikovs – viņš zināja pateikt precīzi, un tā bija tik forša sajūta, ka cilvēks var izskaidrot, ko viņš grib. Bieži vien pēc tam pat neradās nekādi jautājumi. Tā ir profesionalitāte.
Ļoti grūti bija strādāt ar Regnāru Vaivaru, jo viņš arī neprot pateikt, taču es pamazām piešāvos. Jā! Un dažam labam vēl pēc tam tulkoju viņu. Seņkovs atkal ļoti interesanti izrādē Meitenes katru mūsu defektu izmantoja kā efektu. Viņš gudri strādāja – ar pilnīgi citu uztveri.
Savā recenzijā par izrādi Meitenes teātra kritiķis Normunds Naumanis norāda, ka šajā darbā blakus citu aktrišu personīgi viņām raksturīgo īpašību amplitūdai atklājas arī "Līgas Liepiņas surdinētais nešpetnums un spīts". Vai piekrītat?
Tā varētu būt, kāpēc ne. Pats izrādes radīšanas process bija ļoti interesants – varbūt varēja pat vēl bagātāk. Atceros, mēģinājumā viena no aktrisēm savā stāstā aizgāja tādā kā idillē, un es nodomāju: "Vells, jānovelk pie zemes – jāpasaka kaut kas tāds riebīgs!"
Īstenībā vajadzētu vēl vairāk spītīgai būt, jo citādi tā dzīve paiet nekāda. Ja viss ir pareizi, nav interesanti. Ja vien režisors ir psihologs – nezinu, vai tagad viņiem Kultūras akadēmijā māca psiholoģiju –, viņš tak no tā aktiera velnu var izvilkt ārā, jo katrā no mums ir arī elle. Viss kaut kas mūsos ir. Citreiz ar nežēlību var dabūt ārā no aktiera neiedomājamas lietas, citreiz ar milzīgu pietāti – kā kurš.
…bagātā kundze…
Nacionālajā teātrī 13., 14., 18., 19., 26., 27.IX
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 1–12
Līga Liepiņa
Dzimusi 1946. gadā Naukšēnos.
Beigusi Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktiera studiju un Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti.
Lomas kino: Elpojiet dziļi (Bella), Pie bagātās kundzes (Emma Kārkls), Klāvs – Mārtiņa dēls (Bille), Vālodzīte (Ilga), Ceplis (Zuša kundze), Trīs minūšu lidojums (Renāte), Limuzīns Jāņu nakts krāsā (Veronika Giluce), Aizaugušā grāvī viegli krist (Laimīte) u. c.
Spēlējusi Rīgas Jaunatnes teātra trupā. Kopš 1977. gada ir Latvijas Nacionālā teātra aktrise. Darbojas arī neatkarīgajā teātrī TT.
Pašlaik spēlē NT repertuāra izrādēs: … bagātā kundze…, Latgola.lv, Meitenes, Voiceks, Zeme un mīlestība, Skroderdienas Silmačos u. c.
Lpsr-am
fane
Teodora