Rīgas centrā no 13. līdz 16. augustam norisināsies starptautiskais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls Re Rīga!, kura šī gada devīze ir "Pieradini dzīvnieku sevī!". Cilvēks ir viena no retajām sugām, kam piemīt humors, pašironija un rituālu radīšanas prieks. Festivāls aicina apzināties savus instinktus, pakļaut tos un ļauties pārsteigumam un priekam, kas vieno. Festivāls Re Rīga! tiks ieskandināts 12. augustā ar grupas Jaunība koncertu Rīgas cirkā.
Programmā ir Federiko Menīni izrāde Llar, kas radīs mieru nemierīgajā pasaulē, līdzsvarojot koka elementus. Romana Škadras darbs Absurd Hero filozofiski un ar humoru pētīs cilvēka cīņu ar šķietami nepārvaramu bumbu. Apvienības Circ Rodini izrāde The Amazing Katleen ar stāvēšanu uz rokām atklās spēku nepilnībā. If Circus darbā Melic – Knitting Memories vietējo sieviešu atmiņas tiks ieaustas gaisa akrobātikas virvēs. Savukārt apvienības One Shot izrāde One Shot! ir azartiska rotaļa: divi draugi, divi brāļi sacenšas par vietu uz kārts – lido āboli un cirvji, un skatītāji piedzīvo aizraujošu, humānu sacensību, kurā savijas akrobātika, deja, mūzika un humors.
Īpaša uzmanība tiks pievērsta vietējiem cirka māksliniekiem. Rīgas mazākais cirks darbā Aizbēgt līdzi cirkam stāstīs par brīvības vilinājumu, Maijas Sukutes izrāde Hurt atklās izturību un pārmaiņu spēku, savukārt Leldes Feldmanes darbs Trauslais spēks caur kustību un akrobātiku iedzīvinās līdzcietības dziedinošo dabu.
Būs iespējams piedalīties Romana Škadras svarbumbu manipulācijas meistarklasē, Rīgas cirka skolas aktivitātēs Vērmanes dārzā, kā arī darbnīcā Atmiņu adīšana kopā ar If Circus, kurā sievietes no 60 gadu vecuma tiks mudinātas kopā radīt un adīt unikālu cirka rekvizītu un dalīties savos stāstos. Festivālā notiks arī dokumentālās filmas Thinking Circus seansi un diskusija Kur te cirks? Saruna par to, kā skatīties laikmetīgo cirku. Vairāk informācijas un biļetes: cirks.lv.
Pirms gaidāmā notikuma aicinājām uz sarunu vienu no Re Rīga! dalībniecēm Maiju Sukuti. Viņa ir dejotāja, horeogrāfe un gaisa akrobāte. 2019. gadā pievienojusies Rīgas cirkam un Rīgas cirka skolas treneru komandai, paralēli iegūstot bakalaura grādu horeogrāfijā un dejas pedagoģijā Latvijas Mūzikas akadēmijā un pašmācības ceļā apgūstot gaisa akrobātikas mākslu. Hurt ir pirmā Maijas Sukutes soloizrāde.
Kā radās ideja par izrādi Hurt?
Ideja par izrādi Hurt radās jau sen, bet pagājušajā gadā es pieteicos Rīgas cirka rezidenču programmā Baltijas māksliniekiem, un pār mani pārvēlās iedvesmas vilnis, līdz visas iepriekš izdomātās domas sastrukturējās vienotā veselumā. Tas būs stāsts par sāpēm kā vairāku gadu garumā neapzināti notikuša pētījuma rezultāts, vērojot, kas norisinās ar mani pašu un apkārt esošajiem cilvēkiem. Ar šo izrādi man gribas sapurināt sevi un citus – mums ir jāsaka, kā mēs jūtamies, jo visa sava mūža garumā esmu pamanījusi, ka cilvēki savus emocionālos pārdzīvojumus vai fiziskās traumas uztver kā pašas par sevi saprotamas: man ir jāiztur! Bet mums nav jāiztur. Mums ir jādomā par sevi un par savu ķermeni un nav jālepojas ar to, ka kaut kas ir izdarīts pāri savu spēju robežām. Tā diemžēl notiek bieži, un tā ir noticis arī ar mani, tāpēc man gribas izkliegt ārā to, ka mēs neesam šeit ieradušies, lai visu laiku mocītos bez pārtraukuma.
Kāpēc mēs nesakām, kas ar mums notiek?
Man šķiet, ka cilvēkiem ir bail jebkādā formā izrādīt vājuma pazīmes konkurences un citu iemeslu dēļ, piemēram, es izaugu dejā: ja tu pasaki, ka tev kaut kas sāp, tu nepiedalies priekšnesumā, līdz ar to tava mute nākamajā reizē turas ciet un tev ir jāierodas mēģinājumā, lai vai kas. Tas nav tikai par deju. Tas ir par visu. Cilvēki pakāpeniski pierod pie šīm sāpēm un akceptē tās kā savu jauno normu, turklāt bieži vien nav tā, ka vienu dienu ir labi, bet otru vairs ne. Pelēkais posms pa vidu starp stāvokli "man viss ir kārtībā" un "kā ir, tā ir" ir tik nemanāms un iesūc sevī, ka tu pat nepaspēj to apzināties.
Vai ar jauno paaudzi ir tāpat?
Jaunā paaudze vairāk domā un runā par savām sajūtām un atklāti pasaka: es to nedarīšu. Mani vienaudži ir iestrēguši tajā, ka mums ir jāsakož zobi un jāpilda. To mēs esam mantojuši no vecākās paaudzes, kas vispār nerunāja par savām sajūtām, bet satraucošākais ir tas: ja cilvēki to nedarīs, viņi nekad neatlabs.
Kā jūs veidojat šo izrādi? Kā runāt par sāpēm?
Tā kā tas ir stāsts par to, ka mēs konstanti ejam pāri tam, ko mēs varam, es izvēlējos šo izrādi veidot sev neērtu nevis emocionālā, bet fiziskā izpildījuma ziņā. Es zinu, ka kaut kas nenolasīsies no tā, jo daudz kas no malas izskatās vieglāk nekā ir īstenībā, bet man ir svarīgi izdzīvot šo mirkli un būt patiesai pašai pret sevi. Šis ir ārkārtīgi personisks darbs, bet tomēr tas ir attiecināms uz jebkuru cilvēku, jo tas ir atvērts interpretācijai un katrs var paņemt no tā kaut ko savu.
Bieži vien jo personiskāk, jo saprotamāk visiem.
Jā, es vēlējos attālināties no standarta tehnikas, ko cilvēki sagaida vai ko viņi ir pieraduši redzēt manā izpildījumā. Es izmantoju savas sajūtas kā primārās, atsperoties no tām un vienlaikus maksimāli izmantojot Rīgas cirka piedāvātās iespējas, bet man bija svarīgi lauzt priekšstatu par to, ka gaisa akrobātikas disciplīnas vienādojamas tikai ar efektīgiem trikiem, iestudētiem kritieniem un estētikā balstītām pozām. Man gribējās, lai visas emocijas un kustības būtu īstas, jo man kā māksliniecei ir būtiski sarunāties ar skatītājiem.
Kas šajā kontekstā ir neērtais?
Es izmantoju trapeci. Tā ir kā šūpoles no stieņa un divām virvēm, kas sagādā sāpes, ja pa tām pārāk ātri nošļūc vai pārāk daudz pinas un tinas – ar to es nodarbojos savā izrādē. Tas bija eksperimentiem pilns, svarīgs process, jo visos laikos ir bijis pieprasījums pēc kaut kā efektīga. Es pati pēc savām uzstāšanās reizēm esmu dzirdējusi, kāpēc nav bijuši tā sauktie dropi (brīvs kritiens uz nākamo pozu), uz kuriem skatoties aizsitas elpa. Cilvēkiem gribas redzēt kaut ko iespaidīgu un baisu. Man apnika, ka tas tiek pieprasīts. Es vēlējos darīt to, kas man šķiet īsts un patiess konkrētajā izrādē, bet dropi nostrādās citā kontekstā, jo tie patiešām ir skaisti un pieprasa augstu tehnisko sagatavotību. Es vēlējos parādīt gaisa akrobātikas daudzveidību skatītājiem un arī saviem bijušajiem Rīgas cirka skolas audzēkņiem.
Pēdējos gados cirks kā skatuves mākslas žanrs piedzīvo savu pārdefinēšanu. Kā jūs to izjūtat?
Man pašai ir daudz nācies atbildēt uz jautājumu: "Kā tad bez dzīvniekiem?", it īpaši pēc pirmās Ziemassvētku izrādes jaunatvērtajās Rīgas cirka telpās 2022. gadā, kad vēl nebija ierīkotas tribīnes un arēna tika izmantota visā savā plašumā, un cilvēki saskārās ar šo skatuves mākslas žanru pēc tik ilga pārtraukuma ar citām, savās atmiņās balstītām gaidām. Es vienmēr saku, ka tagad mēs kā mākslinieki esam šie dzīvnieki un cirks piedāvā ārkārtīgi daudz iespēju izpausties. Tajā var apvienot dažādus mākslas veidus un tiek gaidīti atšķirīgi mākslinieki ar atšķirīgām prasmēm, lai viņi īstenotu savas idejas un dotu savu ieguldījumu kopējā procesā. Pēc Rīgas cirka augšāmcelšanās tas ir kļuvis par milzīgu platformu, kurā darboties, nostumt jautājumus par dzīvniekiem pagātnē un parādīt cirka vērienīgo diapazonu.
Jūs pati esat apguvusi gaisa akrobātiku pašmācības ceļā. Vai tā ir neierasta prakse?
Nē, bet tas biežāk attiecas uz žonglētājiem un akrobātiem, kuriem nav nepieciešams tik daudz vietas kā gaisa akrobātiem. Tas prasīja daudz stundu un pārdzīvojumu, jo ar sevi kļūst grūti diezgan ātri, bet es aizrāvos ar to it kā nemanot. Tas bija vērtīgi un noderīgi manā pedagoģiskajā praksē, jo es sāku preparēt kustības, pirms tās rādīju saviem audzēkņiem. Desmit piecpadsmit reižu man bija jāizdara pilnīgi nepareizi un sāpīgi, lai saprastu, kas un kā darbojas vai nedarbojas: ak dies, kāda elle, es to nenovēlu nevienam. Šajā pašmācības procesā es daudz kam esmu izgājusi cauri: darījusi, raudājusi un atkal darījusi, jo tu nevari iziet no treniņu zāles ārā, pirms neesi nonācis līdz rezultātam, bet man bija vajadzīgs šis process – būšana savās domās un strauja sava ķermeņa iepazīšana. Es kā dejotāja jau daudz ko zināju, bet gaisa akrobātikas gadījumā nāca klāt bailes un šaubas. Tas ir pats svarīgākais ieguvums – uzticēties sev līdz galam un iegūt iekšējo mieru, jo pirms došanās arēnā ir jautājums: vai man nav bail nokrist. Esmu apguvusi, kā nesalūzt zem šī jautājuma smaguma. Augstums ir augstums, un nebūtu pareizi nejust bailes, bet pie augstuma pierod un ar to ir jāiemācās tikt galā. To var izdarīt, tikai ilglaicīgi trenējoties, kad tu apzinies riska faktorus un saproti, ko dari. Es braucu arī uz dažādām meistarklasēm un mācos pie dažādiem pasniedzējiem. Tas kopā ar citām lietām ir padarījis mani par tādu mākslinieci, kāda es esmu. Es izjūtu gandarījumu par to, ko esmu sasniegusi pati un ka esmu izaudzinājusi arī jaunos māksliniekus, kuri drīzumā absolvēs Rīgas cirka skolu un sola Rīgas cirkam gaišu nākotni.
Kādā statusā jūs sākāt strādāt Rīgas cirka skolā?
Es sāku kā dejas pedagoģe laikā, kad Rīgas cirka skolā bija trīs disciplīnas: žonglēšana, vienriteņa braukšana un akrobātika. Dejā tika attīstīts audzēkņu plastiskums, izpratne par ķermeni bez rekvizīta vai beztrika stāvoklī un ieiešanu vai iziešanu no kustības. Šeit pat Merķeļa ielā bija maza treniņu zāle, bet rekonstrukcijas laikā mēs pārvācāmies uz Āgenskalnu, kur bija augsti griesti un rādās iespēja nodarboties arī ar gaisa akrobātiku.
Vai kustību preparēšana nav tā pati kāpšana sev pāri?
Jā, tā ir pedagoģiska pašiznīcināšanās, bet tas ir svarīgi, jo daudzas lietas audzēkņi izdarīs labāk nekā tu un ātrāk nekā tu, jo viņiem nav jāveic šis kustības izpētes darbs. Manas sāpes ir bijušas citu labā. Es zinu, ka viņi to novērtēja. Man bija brīnišķīgas attiecības ar šiem jauniešiem, kuri vienmēr teica, ko domā, ja kāda kustība viņiem patika vai riebās, es to uzzināju (smejas). Katram ir savs sāpju slieksnis un savas ķermeņa izpausmes – dažreiz man pašai kaut kas ir šķitis sarežģīti, kāds to izpilda bez jelkādām problēmām, bet kāds pie tā nonāks vēlāk savā dzīvē, tāpēc galvenais uzdevums ir parādīt tehnisko izpildījumu, lai viņi varētu to izdarīt.
Jāatrod balanss starp pārkāpšanu sev pāri un priekšlaicīgu padošanos.
Daudzas lietas ir grūti sākamas un sāpīgas, jo tu nezini, kā kustība beigsies, attiecīgi tu saskaries ar daudz spēcīgākām ciešanām, nekā patiesībā šī kustība paredz. Praksē ir pierādījies, ka ķermenis no bailēm savelkas un citādi pozicionējas, bet pēc piecām sešām reizēm panika noplok un viss izdodas, taču ir lietas, kas prasa ilgāku laiku, piemēram, ritināties lejā no griestiem ar zīda lenti un turēt savu ķermeni tik stingri un taisni, lai tā neiespiestos tev kuņģī. Tas ir sarežģīti, un parasti visi atgriežas pie šīs kustības pēc vairākiem pieredzes gadiem.
Kāpēc vairāk nepasniedzat Rīgas cirka skolā?
Es pārdegu. Pēdējo gadu process bija ārkārtīgi prasīgs, jo gaisa akrobātikā mēs izmantojam dažādus rīkus, kas prasa dažādas tehnikas, līdz ar to tas sagādāja daudz darba, un mana baterija nosēdās, tāpēc pabeidzu šo sezonu Rīgas cirka skolā un tagad turpinu darboties tikai kā neatkarīga māksliniece.
Tā ir pauze?
Pagaidām tā ir beztermiņa pauze, jo apvienot šīs divas lietas ir gandrīz vai neiespējami – vienmēr cieš viena vai otra, un vienmēr cieš tava galva: fiziskais ķermenis tur, bet emocionālā sistēma sadeg. Tas sasaucas ar manu izrādes tēmu, ka es pārāk ilgi kāpu sev pāri, turpināju darboties un, kā ierasti pedagogam pienākas, atstāju visas savas problēmas aiz treniņu zāles durvīm.
Nestāstījāt, kā jūtaties.
Aicināju audzēkņus stāstīt par saviem kreņķiem – ja tu esi savilcies kā ezis, tev ir vairāk bail, vairāk sāp un vairāk pārdzīvojumu par katru neizdevušos kustību, tāpēc mēs atklāti komunicējām cits ar citu, lai es zinātu, ka šodien nebūs tā diena, bet pati sev es neiedevu šādu dienu. Tev ir grūti, bet tu nevienam to nesaki un nodari dubultu ļaunumu savai pašsajūtai, līdz vienā mirklī viss sāk sašķelties. Šī izrāde ir kā atgādinājums man pašai, ka tā nevar.