Vai šo uzskatāt par kapitālāko no saviem darbiem? - jautāju mūzikas zinātniekam Dr. art. Arnoldam Klotiņam, šķirstot jauno, vairāk nekā 650 lappušu biezo grāmatu Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940.-1945.
Viņš saka: «Nē. Tā ir mūsu, latviešu, vispārējās mūzikas vēstures nodaļa. Bet tā kā šie pieci gadi starp 1940. gada sovjetisko okupāciju un 1945. gada nacistu okupācijas beigām bija ļoti nepilnīgi vai pat nemaz neaprakstīti, es gribēju aizpildīt šo balto robu. Vācu laiks vispār bija tabu, un komponisti pat slēpa, ka viņi tajā laikā uzrakstījuši jaunus darbus, pat viltoja to rašanās datumus. Savukārt sovjetiskais laiks bija aprakstīts kā tāda paradīze un atpestīšana. Man gribējās ķerties pie šī laikaposma tāpēc, ka tas it kā ir izkritis no mūsu mūzikas dzīves. Nācās savākt ļoti daudz materiālu, tāpēc grāmata iznāca plašāka, divās daļās: par sovjetisko okupāciju un par nacistisko, kara laikā.
Nācās būt pētniekam - detektīvam?
Vēsturniekam ir jāstrādā galvenokārt arhīvos. Centos, cik vien iespējams, balstīties uz rakstītiem avotiem, uz atmiņām daudz mazāk. Protams, dažus jautājumus nācās pētīt diezgan ilgi. Es neapgalvošu, ka esmu visu atklājis. Joprojām taču tiek atklāti arī jauni Puškina rokraksti un somu klasiķa Sibēliusa skaņdarbi.
Vācu laikā it kā nekas nenotika, bija tuksnesis, bet īstenībā bija ļoti drudžaina mūzikas dzīve. Nepilnos trīs gados notika vairāk nekā simt solodziedātāju koncertu. Universitātes aulā un konservatorijā bija pat gadījumi, kad notika pat trīs koncerti dienā! Un trijos gados tika sarakstītas vairāk nekā 300 solodziesmas. Lielākie rakstītāji bija Jānis Ķepītis, Arvīds Žilinskis, Lūcija Garūta. Ziemas sezonā notika vairāk nekā 30 simfonisko koncertu, tas bija ļoti dzīvs laikmets.
Ar ko izskaidrojama tāda radoša aktivitāte okupācijas apstākļos?
To acīmredzot veicināja apdraudētības sajūta. Nacionālās kultūras kopšana un tās intensitāte vien jau izpaudās kā aizsargreakcija vai netieša pretošanās gan sovjetiskajā, gan vācu laikā. Bija arī mākslinieki, kuri to īpaši pasvītroja. Dziedātājas Herta Lūse un Milda Brehmane-Štengele kopā ar savu koncertmeistari, pianisti Lūciju Garūtu allaž rīkoja koncertus 17. novembra vakarā (jo 1940. gadā koncertus 18. novembrī rīkot jau nedrīkstēja). Protams, ar lielu cīņu ar Mākslas lietu pārvaldi un cenzūru un mainot tekstus. Piemēram, L. Garūta raksta, ka nedrīkstēja lietot vārdu «balts», jo tas uzreiz asociējies ar baltgvardiem. Patriotiski solodziedātāji abu okupāciju gados bija arī Mariss Vētra un Ādolfs Kaktiņš. Cenzūra noraidīja tādas dziesmas kā E. Dārziņa Mūžam zili un vairākas Pētera Barisona dziesmas. Sovjetiskā cenzūra ieteica: «Mūzika laba, jūs varat dziedāt uz ā-ā-ā, bez teksta.» Te arī redzam, kādā līmenī bija cenzūra.
Kura okupācija bija mūzikai labvēlīgāka?
Vēl joprojām sabiedrībā ir tāds iespaids, ka vācu laikā jau visu ko varēja. Un tiešām, nacisti atšķirībā no sovjetiem neuzstāja uz to, ka māksliniekiem ir jābūt partijas palīgiem. Taču uzskatīt, ka nacistu laikā mākslā viss bija kārtībā, ir aplami. Nacisti vajāja mākslā visu, kur izpaudās subjektivitāte. Uzstādījums bija, ka tikai tautas kopums un valsts kaut ko nozīmē, bet atsevišķs cilvēks, indivīds nav nekas. Tāpēc šausmīgi vajāja ekspresionistus un visus, kuri kaut kā centās izpaust indivīda nožēlojamo stāvokli totalitārā kopuma priekšā.
Latviešu mūzika bija diezgan tradicionāla. Zināms drauds bija Jāņa Kalniņa operai Ugunī (kuru vācu laikā uzveda otrajā iestudējumā), jo pēc stila tā ir tuva S. Prokofjeva operām. Nacisti sevi uzdeva kā atbrīvotājus no sovjetiskās okupācijas, taču īstenībā viņu plāni attiecībā pret latviešiem, igauņiem un lietuviešiem bija drausmīgi. Tas ir izpētīts Vācijas arhīvos, palasiet Kārli Kangeri, Zviedrijā dzimušo vēsturnieku, kurš tagad dzīvo Latvijā! Himlera un Hitlera plāni bija rases ziņā vērtīgākos latviešus pārvācot, nevērtīgākos - nosūtīt par zemākiem administratoriem uz iekaroto Krieviju. Hitlers gribēja ievest miljonu vāciešu gadā. Taču, kad izgāzās zibenskara plāns, viņiem bija jāmeklē kompromisi ar okupētajām tautām. Tomēr zinām, ka Kurzemē ģenerāļa Jāņa Kureļa vienību (nākamās neatkarīgās Latvijas armijas kodols) faktiski apšāva, lai gan tolaik jau bija svinīgi nodibināta Latvijas Nacionālā padome un Nacionālā komiteja, kura it kā būtu autonomās Latvijas valdība (protams, reiha pārvaldībā).
Vācu plāni bija šausmīgi, un šajā sakarā man liekas dīvaini, ka tie, kuri piemin leģionārus, nemaz šo aspektu neatsedz. Visvaldis Lācis ir izglītots cilvēks. Kāpēc viņš nevarētu pateikt, ka arī leģionāri īstenībā tika apmānīti? Tāpat kā austrumu frontē karotāji pret nacistiem tika apmānīti, ka nebūs kolhozu un būs Latvijas valsts karogs, tika apmānīti arī leģionāri. Ja to pieminētu, aina uzreiz būtu pavisam savādāka.
Kā skatāties uz mūžīgo mulsumu, viedokļu spekulācijām un provokācijām ap leģionāru piemiņu?
Noslēpt piemiņu nevajag. Bet vajag vairāk runāt par to, kādā veidā notika manipulēšana un kā leģionāri tika apmānīti. Tas notika pakāpeniski. Ģenerālis Jekelns frontē paziņoja latviešu virsniekiem: droši vien pēc kara dabūsiet neatkarību. Par to viņu sabāra gan viņa priekšniecība, gan tie, kuri saprata, ka tās ir muļķības. Bija arī mēģinājums no šīs dilemmas tikt ārā, Konstantīns Čakste 1943. gadā nodibināja Latvijas Centrālo padomi un aizsūtīja memorandu Rietumu valdībām, pieprasot, lai latviešiem ļautu atjaunot demokrātisku nacionālu valsti. Tas notika terora apstākļos, un nacistu slepenie dienesti darbojās ne sliktāk kā čeka. Starp citu, šo memorandu parakstīja, kā jūs domājat, kurš no mūziķiem? Tas, kuru uzskatām par konservatīvu un kurš par politiku vienmēr smīnēja: Jāzeps Vītols! Tā viņš zināmā mērā reabilitēja tos, kuri atgāja malā. Konservatorijas rektors Vītols neatzina ne vienu, ne otru okupāciju, vairākas reizes iesniedza demisiju un piekāpās tikai, kad viņam lika manīt, ka tādā gadījumā iecels rektoru no Krievijas.
Varējāt atļauties ilgi strādāt tikai pie fundamentālā pētījuma?
Bija ne tikai jāizlasa visas avīzes, bet arī arhīvi: grāmatā ir vairāk nekā pusotra tūkstoša atsauču uz preses un arhīvu materiāliem. Viss kopā aizņēma pusotru gadu, neskaitot izdošanas peripetijas. Atsevišķās jomās piesaistīju dažus autorus: Daigu Mazvērsīti par vieglo mūziku, Ilmu Grauzdiņu par mūzikas izglītību konservatorijā, Ilzi Liepiņu-Šarkovsku par folkloras pētniecību un folklorismu. Pats šajā laikā sastādīju arī Jāzepa Vītola kora mūzikas trešo krājumu.
Vai atklājāt to, ko iekšēji jau nojautāt?
Lielos vilcienos apstiprinājās tas, ko domāju. Bet, es vēlreiz atkārtoju: mums ir vēsture tikai līdz Pirmajam pasaules karam. Mans darbs nav publicistiska grāmata, kur būtu žurnālistiski triki vai dvēseles kliedziens. Tā ir vēstures zinātne. Tāpēc centos visu pamatot un aizpildīt ar faktiem. Centos, lai nebūtu manas subjektīvās attieksmes, lai lasītājs pats var spriest no notikumiem, kurus parādu. Protams, neiztieku bez vērtējumiem, bet tie nebalstās uz emocijām.
Kas jūs pašu visvairāk pārsteidza?
Biju domājis, ka Marģeris Zariņš labprātīgi 1940. gadā uzrakstīja vienu no pirmajām latviešu masu dziesmām Pirmais maijs. Izrādās, ka viņš to darījis draudu apstākļos, viņam tas bija jāizdara vienā naktī.
Kāpēc izcelta sadaļa: nacisms un izklaides?
Nacisti īpaši veicināja jautrību, tas piederēja pie ideoloģijas: mēs esam uzvarētāji, varam līksmoties. Vācijā simfoniskajiem orķestriem lika iestudēt īpašas deju programmas. Arī Radio orķestris kaut ko tādu sāka darīt šeit. Nacisti arī izpriecas pakļāva kopumam: ballītes darbavietās bija aizliegtas, toties daudz rīkoja organizētus, kopīgus pasākumus.
Centos diezgan plaši rādīt arī sabiedrisko un politisko kontekstu un arī aparātu, kā tika administrēta mūzikas dzīve, jo mūziķi joprojām vēl dzīvo it kā savā, noslēgtā pasaulē. Man gribējās, lai viņi saprot arī kopsakarībās: kādām politiskām un sabiedriskām prasībām bija pakļauta mūzikas dzīve. Nostādne - ah, mēs, mūziķi, par politiku neinteresējamies - pastāv arī šodien. Un pie kā tas noved? Es uzskatu, ka 1940./1941. gadā, kad nodibinājās sovjetiskā vara, latviešu mūziķu sabiedrība tam bija absolūti nesagatavota. Viņus jau prezidents Kārlis Ulmanis bija pieradinājis, ka vajag tikai pozitīvi izturēties pret varām. Sovjetiskajā laikā (es to tā saucu, jo «padomju» ir pārāk labs vārds, padomes pastāv arī tagad) mūziķi bija gatavi uz visu, lai tikai saglabātu mūziku. Kā citādi izskaidrot, ka Jānis Mediņš 1941. gadā sāka rakstīt jaunu operu, kurai librets pat nebija līdz galam uzrakstīts, un nemaz nav zināms, ar ko stāsts beigsies! Tas nozīmē, ka viņš rakstīja mūziku, nezinādams, kādiem idejiskajiem mērķiem tā kalpos! Operai pat nebija nosaukuma. Tas bija pasūtījums 1941. gadā paredzētajai latviešu mākslas dekādei Maskavā. Mēs piekāpsimies, lai tikai mūzika paliktu, - tā ir absolūti nesabiedriska nostāja. Arī palikšana amatā vai amata ieņemšana jaunajās struktūrās, lai tikai pakalpotu mūzikai, ir saprotama, jo pats Ulmanis aicināja atbalstīt tautas valdību, ticēdams, ka Staļina vara te būs tikai uz laiku, lai nodrošinātos pret Vāciju.
Kā pats atceraties šo laiku?
Sākām iet skolā, bija jāmācās skolas virtuvē pagrabā, jo klasēs bija lazarete. Kundziskie vācu virsnieki staigāja pa Rīgu. Brāļa stāsti, kā 1940. gadā skolā visiem bija jāstājas pionieros.
Jūs arī, pienākot attiecīgajam vecumam, iestājāties, piemēram, komjaunatnē?
Tas attiecas jau uz 60. gadiem. Es neesmu bijis komjaunietis. Mani neuzaicināja, jo mans tēvs bija Sibīrijā.
Par to jums nācās ciest?
Biju labi nolicis visus eksāmenus, un diplomdarbs jau bija katedrā pieņemts un apstiprināts. Apspriede pēc aizstāvēšanas ilga četras stundas. Beigās iznāca piesarcis komponists Jānis Ivanovs: mīļo Arnold, neuztraucies, priekš lielām būvēm tas nav nekas, bet tu konservatoriju nebeidz! Trešajā dienā mani izsauca partordze un teica: nu tad jūs tagad zināt, kas jums jādara? Jums jāpāraudzina savs tēvs!
Kas ir mūsu galvenie zaudējumi?
Zaudējumi bija dažādi. Viens bija Radio nošu bibliotēkas daļas un mūzikas instrumentu iznīcināšana. Daļa no radio bibliotēkas bija Melngalvju namā, kas gāja bojā. Vācu laika sākumā radio pat lūdza kolekcionārus aizdot skaņu plates raidīšanai. Bija cilvēku zaudējumi - 1941. gada jūnija deportācijas. Daļu no mūziķiem represēja arī citādā veidā. Kara beigās ārkārtīgi daudzi emigrēja, tika evakuēts gandrīz viss radio kolektīvs. Zaudējumus radīja arī ideoloģiskā manipulēšana. Sevišķi tas skāra mūzikas kritiku, jo tā vairs nevarēja būt starpnieks starp mūziku un sabiedrības dzīvi, kura pēc marksisma ideoloģijas varēja attīstīties tikai vienā virzienā. Mūzikas kritika tika pieradināta pie divkosības, un šāda divkosība saglabājās arī pēc Otrā pasaules kara… Garīgie zaudējumi bija pamatīgi.
Ir arī mācība, atziņas šodienai un nākotnei?
No mūziķa, sevišķi, ja viņš ir sabiedrībā pazīstams, prasa un gaida arī zināmu sabiedrisko stāju. Viņš nevar teikt: nu nekas, ka tagad uzrakstīšu dažas masu dziesmas. Viņa stāju gaida ne mazāk kā viņa darbus, jo ikdienas cilvēki tomēr raugās uz garīgo eliti.
Otra mācība ir staļiniskā visu republiku rituāla Lielās dekādes gatavošana, kur vajadzēja sevi reprezentēt. Atklājās, ka skaņdarbu atlase bija ļoti kusla un mūziķi neprata sevi aizstāvēt. Pašu komisija pret iesūtīto Maskavas brigādi bija kā mazākie brālīši: mums jau nekā nav, ko tad mēs tur rādīsim. Tad pat drošības komitejas iesūtītais Krievijas latvietis iebilda, ka mums ir pasaules mēroga komponisti - Jāzeps Vītols, Alfrēds Kalniņš, Jānis Mediņš - un nevajag sevi noniecināt. Ievērojamais diriģents Aleksandrs Hauks teica, ka šeit nav atnācis klausīties pašnoniecināšanos, bet gan mēģināt parādīt latviešu mūziku. Latvieši bija nesagatavoti, kusli un bez pašapziņas.
Vai tagad brīvajā Latvijā viss kārtībā?
Es domāju, ka izglītība nav kārtībā. Visu laiku esam svaidījušies starp dažādām sistēmām un diemžēl pieņēmuši Rietumu liberālisma muļķīgo uzstādījumu, ka skolai vajag tikai izglītot un nevajag audzināt. Te sava vaina ir arī postmodernismam, kurš paziņoja, ka nav vairs principiālu patiesību un vērtību un ir tikai acumirkļa intereses. Tas nozīmē, ka arī izglītībā neieaudzina vērtību sistēmu. Tad rezultāts ir izglītots dzīvnieks!
Vajag pašiem skatīties, kas mums Latvijā der. Taču ir jārēķinās, ka Rietumu pasaule pašlaik ir ļoti smagā situācijā. Tā ir nonākusi neoliberālisma gūstā, kas visvairāk ir izpaudies kā finanšu kundzība. Tagad miljardiem cilvēku dzīvi nosaka nevis viņu ievēlētās valdības, bet bankas un finanšu korporācijas. Jo viņiem jau kopš 80. gadiem, kad ASV prezidents Reigans atbalstīja Čikāgas ekonomisko skolu (ka naudas tirgi nosaka visu!), ir dota tik liela vara, ka politiķi pret viņiem gandrīz vairs neko neiespēj. Katru dienu pasaulē notiek naudas spekulācijas, kuras pārsniedz Latvijas valsts gada budžetu, vienā acumirklī var iznīcināt veselas valstis. Bankrotē bankas, bet pieprasa no tautas. Paaugstina nodokļus, samazina algas, un banka tikai pasmejas. Mūsu pašapziņas trūkums joprojām ir liels, un mēs esam bedrē, kur mums ar vilkiem jākauc.
Kāpēc iedibinājāt Latviešu mūzikas balvu, un kāpēc tā tagad iepauzē?
Es ļoti stipri izjutu, ka latviešiem ir tāds sindroms - mūzikā kaut kas labs ir tikai tur aiz horizonta. Bija ļoti jūtams, ka attieksme pret latviešu mūziku ir ļoti noniecinoša. Gribēju pastimulēt. Laimīgā kārtā atradu atbalstu starp zinātniekiem - iesaistījās ķīmiķis Tālis Millers -, atradām vienu banku (UniCreditBank), ar tās atbalstu balva pastāvēja trīs gadus. Kopā tika apbalvoti 12 latviešu mūziķi. Balva nebija liela, tikai 1000 latu, taču tā bija divarpus reižu lielāka par tobrīd 400 latu lielo Lielo mūzikas balvu. Bet tad sākās krīze un banka vairs nevarēja mūs atbalstīt. Toties attieksme pret latviešu mūziku ir uzlabojusies, iet mazumā uzskats, ka pasaules klase ir tikai aiz horizonta.