Uz Parīzes Nacionālās operas vēsturiskās – Garnjē pils – skatuves ir atgriezusies Ariberta Reimaņa opera Līrs, kuras pamatā ir Viljama Šekspīra traģēdija. Līru Parīzē varēs dzirdēt līdz 7. decembrim. Šis ir vācu dzīvā klasiķa populārākais muzikālā teātra darbs. Tas komponēts 1976.–1978. gadā. Titullomu Ariberts Reimanis sacerējis leģendārajam baritonam Dītriham Fišeram-Dīskavam, kurš to dziedāja Līra pasaules pirmizrādē Bavārijas Valsts operā Minhenē 1978. gada 9. jūlijā.
Līrs ir kļuvis par pastāvīgu repertuāra vienību Eiropas operteātros. Opera skan vācu valodā. Šajā darbā komponistam ir izdevies atainot cilvēcisko attiecību vardarbību. Iestudējums, kuru pašlaik var redzēt Parīzē, šeit tapis 2016. gadā. To veidojis itāļu diriģents Fabio Luizi un spāņu režisors Kaliksto Bjeito. Titullomu atkal dzied spožais dāņu baritons Bo Skovhuss. Līra meitu lomās iejūtas lieliski soprāni – zviedriete Ērika Sunnegorda (Regana) un vācietes Evelīna Herliciusa (Gonerila) un Anete Daša (Kordēlija).
Teātra mākslas provokatora Kaliksto Bjeito psiholoģiski nospriegotajā un skarbajā izrādē varoņi ir emocionāli atkailināti – šī ir kolektīvas histērijas pasaule, kurā ilūzijām nav vietas. Vientuļā karaļa Līra sabrukums ir neatvairāma katastrofa, kuru izdzīvo ikviens skatītājs, un tajā pašā laikā senā traģēdija Ariberta Reimaņa muzikālajā interpretācijā sniedz katarsi.
Mūžīga alegoriska vērtība
Līdzās simfoniskajai un kamermūzikai Ariberts Reimanis septiņos gadu desmitos ir sacerējis deviņas operas un trīs baletus. Savos muzikālā teātra darbos viņš izzina psiholoģiskās un skaņu pasaules robežas, komponistu interesē kaislības un ciešanas pilnā spektrā. Ariberts Reimanis izvēlas tēmas, kurām ir mūžīga alegoriska vērtība. Viņa operu libretu pamatā ir Eiripīda, Augusta Strindberga, Ivana Golla, Franca Kafkas, Federiko Garsijas Lorkas un Morisa Māterlinka literārie darbi. Savukārt dziesmām viņš ir izvēlējies Paula Cēlana, Džeimsa Džoisa, Jozefa fon Eihendorfa, Silvijas Plātas un Luīzes Labē tekstus.
Ariberta Reimaņa operu panākumi ir saistīti ar to, ka mākslinieks paralēli komponēšanai gandrīz visu mūžu ir bijis pianists un koncertmeistars. Viņš perfekti dzird, pārzina un atbalsta dziedātāju balsis un iedvesmojas no tām. "Ir tādas balsis, kas pamudinājušas un pat piespiedušas mani uzrakstīt kaut ko, ko es citādi nebūtu paveicis," saka Ariberts Reimanis. Viņš ir regulāri sadarbojies ar dziedātājiem Elizabeti Grimmeri, Brigitu Fasbenderi un Dītrihu Fišeru-Dīskavu. Kopā viņi ir atskaņojuši ne tikai Ariberta Reimaņa mūziku, bet arī Antona Vēberna, Albāna Berga un Arnolda Šēnberga dziesmu ciklus.
Opera Līrs tapusi pēc Dītriha Fišera-Dīskava iniciatīvas, un šo partiju viņš uzskatījis par sarežģītāko savā 35 gadus ilgajā operdziedātāja karjerā, norādot, ka ir liela atšķirība starp tādām grūtībām kā radošs izaicinājums balsij un tādām, kuru iemesls ir nepietiekamas komponista zināšanas par balss tehniku. "Ariberts Reimanis ir viens no tiem retajiem komponistiem, kurš rakstot patur prātā konkrētu mākslinieku vokālās iespējas un rūpīgi tām seko. Dziedātājus tas iepriecina, taču šī māksla tagad ir gandrīz zudusi. Komponisti bieži raksta teorētiskā veidā, un pēc tam pirmajā mēģinājumā mūs gaida nepatīkami pārsteigumi," teicis Dītrihs Fišers-Dīskavs.
Drāmu iznes balss
Ariberts Reimanis ir komponējis skaņdarbus dziedātājiem Klaudijai Barainskai, Ketrinai Geierei, Kristīnei Šēferei un Tomasam Kvasthofam. Muzikologi uzsver, ka Ariberts Reimanis strādā tā, kā strādājis Mocarts, – komponējot balsīm, kuras pazīst un kuras vēlas dzirdēt savā mūzikā. Taču katram dziedātājam, kurš četros gadu desmitos ir dziedājis Līru pēc Dītriha Fišera-Dīskava, ir izdevies radīt savu galvenā varoņa tēlu. Šo lomu dažādos gados ir atveidojuši Tomass Stjūarts, Francis Mazura, Ginters Reihs, Džons Brehelers, Volfgangs Kohs un Džeralds Finlijs.
Vokālās partijas Ariberta Reimaņa operās ir loģiski un dramaturģiski ievītas sižetā. Turklāt komponista darbos pirmajā plānā vienmēr ir cilvēks, tāpēc drāmu iznes balss, varoņi izpaužas caur dziedāšanu.
Ariberts Reimanis ir dzimis Berlīnē 1936. gadā un audzis radošā vidē: viņa tēvs ir bijis mūziķis baznīcā, māte – dziedātāja un pasniedzēja. Desmit gadu vecumā Ariberts Reimanis sācis komponēt dziesmas balsij un klavierēm. Viņš studējis klavierspēli un kompozīciju Berlīnē un muzikoloģiju Vīnē. Ariberts Reimanis guvis atzinību ar muzikālā teātra darbiem un vokālo mūziku, galvenokārt dziesmām. Viņš komponējis darbus orķestrim un koncertžanra opusus. Ariberta Reimaņa Vijoļkoncertu 1997. gadā pirmatskaņojis vijolnieks Gidons Krēmers un Čikāgas simfoniskais orķestris maestro Daniela Barenboima vadībā.
Pašlaik Ariberts Reimanis komponē darbu Drēzdenes Valsts kapelai. Pirmatskaņojums Drēzdenē notiks 2020. gada 27. maijā. Savukārt operu Līrs no 16. līdz 28. aprīlim varēs dzirdēt Madridē.
Intervijas Ariberts Reimanis sniedz reti, taču laipni piekrita sarunai ar KDi.
Visa jūsu dzīve ir saistīta ar mūziku. Vai gadu gaitā jūsu pieeja komponēšanai ir mainījusies?
Sāku komponēt desmit gadu vecumā un daru to joprojām. Komponēšana ir saistīta ar to, kas notiek manā sirdī un galvā. Tā ir saistīta ar sajūtām. Necenšos ienest mūzikā kaut ko no savas dzīves. Tas var notikt tikai neapzināti. Esmu pārliecināts, ka dzīve tāpat ienāk manos darbos, jo īpaši operās. Es nespētu komponēt operu, kurai nebūtu sakara ar mūsu laiku. Tas ir jūtams manās operās – gan Līrā, gan Pilī (1989–1991; libreta pamatā – Franca Kafkas romāns Maksa Broda dramatizējumā – J. J.), gan Mēdejā (2007–2009; libreta pamatā – Franča Grillparcera traģēdija – J. J.). Es tomēr esmu sava laika cilvēks, nedzīvoju ziloņkaula tornī.
Vai galvā vienmēr dzirdat mūziku, pirms sākat komponēt? Vai vienmēr jau iepriekš zināt, kā skanēs topošais opuss?
Jā, protams. Vienmēr. Citādi es nespētu komponēt. Man ir idejas, un es cenšos tās uzlikt uz papīra. Es nekad nekomponēju, sēžot pie klavierēm. Vienmēr esmu pie rakstāmgalda.
Radīt jaundarbu allaž ir sarežģīti. Jo vecāks kļūstu, jo grūtāk ir strādāt. Komponējot aizdomājos par katru noti – vai es varu to izdarīt vai ne? Vai varu to uzrakstīt vai ne? Vai tas ir svarīgi vai ne?
Vai galvā dzirdat daudz dažādu skaņu? Varbūt troksni? Varbūt klusumu?
Manā galvā nav trokšņa. Galvā es dzirdu mūziku, jo īpaši tad, kad komponēju. Man ir jājūt topošā darba raksturs, un man vienmēr ir jāzina opusa beigas. Kad sāku sacerēt operu, man ir jāzina, kāds būs fināls. Tad es varu virzīties no beigām uz sākumu.
Es nerakstu pilnīgi visu, kas ir manā prātā, bet to tur paturu. Moriss Ravels ir teicis, ka viņam ir jābūt absolūtai skaidrībai par skaņdarbu – tam ir jābūt pabeigtam viņa galvā –, pirms viņš to pieraksta notīs. Daļēji varu to attiecināt arī uz sevi.
Vai nav bail aizmirst mūziku, ko nepierakstāt, bet paturat prātā?
Nē, nē. Tā tas ir bijis visu manu dzīvi. Es to nekad neaizmirstu. Dažreiz kaut ko pielaboju savā galvā un pēc tam sāku rakstīt. Komponēšanas laikā idejas var doties dažādos virzienos. Mūzika pie manis vienmēr atnāk. Šis process turpinās visu laiku. Es visu laiku dzirdu mūziku galvā.
Vai komponēšana ir maģisks process? Vai tomēr mūzikas radīšanā nav maģijas?
Tas ir smags darbs – kā jebkura cita profesija. Tas prasa pieredzi, tehniku, iztēli. Taču tā nav maģija, noteikti ne. Komponistu ietekmē zemapziņā notiekošais. Komponēšana ir intensīvs domāšanas process.
Kurā brīdī jūs sapratāt, ka esat komponists, nevis tikai pianists?
Tas notika diezgan agri. Man ļoti palīdzēja kompozīcijas skolotājs Boriss Blahers, kurš ir nozīmīgs cilvēks manā radošajā dzīvē. Viņš vienmēr sacīja: tev ir jāatrod sava valoda. Skolotājs mani sargāja un rādīja virzienu. Komponēšana kļuva arvien svarīgāka, taču visu dzīvi turpināju uzstāties kā solists un koncertmeistars, tā es varēju nopelnīt iztiku.
Kuros agrīnajos skaņdarbos jums ir izdevies atrast savu valodu?
Vijoļsonātē, kuru sacerēju, kad man bija nedaudz pāri divdesmit gadiem. Tas bija laiks, kad atradu sevi. Pēc tam sekoja citi opusi. Jānosauc arī mana pirmā opera Sapņu spēle, kuru komponēju 1963.–1964. gadā (libreta pamatā – Augusta Strindberga luga – J. J.).
Šajā sezonā jūsu opera Līrs režisora Kaliksto Bjeito iestudējumā būs skatāma Parīzē un Madridē. Tā ir kļuvusi par jūsu veiksmīgāko, visbiežāk atskaņoto muzikālā teātra darbu. Vai Līrs ir īpašs darbs arī jums pašam?
Es pret to izturos tāpat kā pret pārējām savām operām, taču Līrs tiešām ir atradis savu ceļu pasaulē. Līram seko Spoku sonāte (1982–1983; vēl viena opera, kuras pamatā ir Augusta Strindberga darbs – J. J.), kas tiek uzvesta ļoti bieži. Šogad Spoku sonāte bija dzirdama Sidnejā, Melburnā un Stokholmā.
Esmu izbrīnīts par Līra panākumiem, šī opera vienmēr kaut kur skan. Tagad Parīzē, pavasarī šis Kaliksto Bjeito iestudējums bija skatāms Florencē. Vai esat to redzējis? Tā ir aizkustinoša, fantastiska izrāde, bet spēlēt tajā nav viegli. Nākamā gada aprīlī šis uzvedums būs Madrides Karaliskās operas Teatro Real repertuārā. 2021. gadā paredzēts jauniestudējums Bavārijas Valsts operā Minhenē, tur 1978. gada vasarā notika Līra pasaules pirmizrāde.
Kāpēc tieši Līrs no visiem jūsu darbiem ir guvis tādu atzinību un popularitāti?
Es nezinu. Uzdodiet šo jautājumu citiem. Protams, mani tas priecē, bet es nezinu atbildi. Jums ir jāprasa diriģentiem un teātru intendantiem. Nav receptes, kas palīdzētu sacerēt operu, kura regulāri tiek iestudēta. Es uzrakstīju Līru, tas sāka skanēt un skan joprojām. Kāpēc – nezinu. Man nav izskaidrojuma. Komponists to nevar izskaidrot. Nekad.
Kā pianists un komponists jūs esat sadarbojies ar daudziem izciliem XX gadsimta dziedātājiem. Esat rakstījis mūziku skaistākajām sieviešu un vīriešu balsīm. Ko jūs domājat par mūsdienu vokālistiem? Vai viņi atšķiras no māksliniekiem, ar kuriem cieši strādājāt, sākot no 60. gadiem?
Atšķirības nav būtiskas, taču mūsdienu dziedātājiem ir arvien lielāka pieredze ar laikmetīgo mūziku. Viņi ir ieinteresēti attīstīt attiecības ar šo repertuāru. Dziedātājiem ar to nav īpašu grūtību. Operā Līrs kopš 70. gadu beigām esmu dzirdējis tik daudz dažādu izpildītāju! Arī titullomā, kas ir komponēta baritonam Dītriham Fišeram-Dīskavam. Viņam nekad nav bijis problēmu ar jauno mūziku. Neviens cits viņa paaudzes dziedātājs, neviens cits baritons nav tik daudz dziedājis laikmetīgo repertuāru kā Dītrihs Fišers-Dīskavs.
Mūsdienu dziedātāji ir labi pazīstami ar jauno mūziku, viņi to izpilda diezgan bieži. Man ir aizraujoši dzirdēt viņus savās operās. Priecājos, ka soprāns Evelīna Herliciusa dziedāja Gonerilu Līrā 2017. gada Zalcburgas festivālā un tagad šajā lomā ir dzirdama Parīzē. Brīnišķīgi, ka ne tikai dziedātāji, kuri specializējas laikmetīgajā mūzikā, bet arī tik ievērojami opermākslinieki kā Evelīna Herliciusa izpaužas šajā repertuārā. Tagad tas notiek biežāk nekā pirms četrdesmit piecdesmit gadiem.
Kāpēc Dītrihs Fišers-Dīskavs bija tik atvērts jaunajai mūzikai? Kāpēc viņš to tik bieži dziedāja?
Tāpēc ka viņš varēja to nodziedāt. Viņam nekad nebija problēmu iemācīties jaunu laikmetīgās mūzikas opusu. Mēs cieši sadarbojāmies ilgāk nekā trīsdesmit gadu. Tik daudz ko esam padarījuši kopā. Esmu viņam sacerējis daudz dziesmu.
Kuriem mūsdienu dziedātājiem jūs vēlētos komponēt kādu skaņdarbu?
Ja viņi griezīsies pie manis ar piedāvājumu, es to izskatīšu. Taču es pats nenākšu viņiem klāt ar iniciatīvu: "Labdien, es vēlētos jums kaut ko sacerēt." Es nenāktu klāt Annai Ņetrebko ar vārdiem: "Lūdzu, ļaujiet man jums kaut ko uzrakstīt." Nekad tā neesmu rīkojies. Nē, nē, nē, tas nav iespējams. Ja kāds man palūdz, es par to varu padomāt.
Es nevaru rakstīt balsij katru gadu. Kad komponēju simfoniskajam orķestrim, man ir jāattīsta sava iztēle, es nebalstos uz literāru avotu. Instrumentālajos skaņdarbos man ir jāatrod sevi bez jebkādiem citiem iedvesmas avotiem no ārpuses. Man tas ir labvēlīgs process. Allaž starp operām esmu komponējis kamermūziku, dziesmas, simfoniskos opusus.
Vai jums dzīvē ir nepieciešama citu komponistu mūzika?
Jā, es klausos daudz mūzikas. Pazīstu daudzus komponistus, mēs draudzējamies. Esmu ieinteresēts dzirdēt, ko dara un ir darījuši citi autori. Jaunībā, kad sāku studijas, mani fascinēja Kšištofs Pendereckis un viņa agrīnie darbi, oratorijas un skaņdarbi orķestrim. Man patīk Roberts Šūmanis, Karols Šimanovskis un Klods Debisī.
Gadu gaitā simpātijas mainās, tas notiek viļņveidīgi. Mani ir ietekmējis gan mans pasniedzējs Boriss Blahers, gan Hanss Verners Hence. Kad man bija ap divdesmit gadiem, man ļoti svarīgs bija Tadeušs Bērds un citi poļu komponisti. Tagad šķiet, ka tas ir pavisam cits laiks. No mūsdienu skaņražiem esmu tuvs ar Jērgu Vidmani, agrāk arī ar Hansu Jirgenu fon Bozi.
Vai komponistiem un izpildītājiem joprojām ir jābūt ļoti aktīviem laikmetīgās mūzikas popularizēšanā, lai to dzirdētu pēc iespējas vairāk cilvēku?
Pašlaik auditorija ir pavisam citāda nekā pirms divdesmit trīsdesmit gadiem. Jauno mūziku pieņem daudz labāk nekā agrāk.
Vai mūzikā joprojām pastāv avangards?
Jā, noteikti, taču ir atšķirības: Francijā avangards ir viens, Vācijā – kaut kas cits. Tas nepārtraukti mainās. Tas, kas tika uzskatīts par avangardu vakar, šodien vairs nav avangards.
Vai, runājot par jauno mūziku, varam lietot terminu "progress"?
Jā, taču arī progress dodas dažādos virzienos, un tas ir labi. Nepastāv tikai viena mūzikas valoda. Valodu ir daudz.
Vai, klausoties jūsu mūziku, mēs varam uzzināt par jūsu raksturu un personību? Vai varam sajust, kāds cilvēks esat?
Man ir grūti teikt. Es nezinu. Nevaru sevi raksturot. Es rakstu mūziku, un cilvēki uz to reaģē. Man ir būtiski, ka mūzika nāk ne tikai no prāta, bet arī no sirds. Mūzikā ir jābūt emocijām, tajā ir jābūt lietām, kas skar sirdi un kas izraisa sajūtu, ka sirds gandrīz apstājas.
Vai jūs joprojām spēlējat klavieres?
Dažreiz mājās spēlēju pats sev. Koncertus sen vairs nesniedzu un publiski neuzstāšos. Pirms dažiem gadiem nospēlēju vienu savu skaņdarbu, savukārt pēdējā uzstāšanās kā koncertmeistaram man bija 1994. gadā – kopā ar mecosoprānu Brigitu Fasbenderi izpildījām Arnolda Šēnberga ciklu Gaisa dārzu grāmata.
Kad pārstāju aktīvi spēlēt, varēju arvien vairāk laika atvēlēt komponēšanai. Tajā laikā sāku rakstīt operu Bernardas Albas māja (1998–2000; libreta pamatā – Federiko Garsijas Lorkas drāma – J. J.). Man bija arī daudz darba ar studentiem. Es jau pietiekami ilgi biju uzstājies, man ar to bija gana.
Būt izpildītājam tomēr ir kaut kas cits nekā būt autoram.
Jā, un dažreiz man bija sarežģīti. Ja ilgu laiku biju pavadījis komponējot un pēc tam man bija koncerts, solis no rakstāmgalda līdz klavierēm nereti sagādāja grūtības. Es biju laimīgs, kad pārstāju uzstāties un varēju nodoties komponēšanai.
Izpildītāji vēlas dzirdēt aplausus un just publikas novērtējumu. Vai komponists arī vēlas gūt klausītāju atzinību?
Manā pianista karjerā tas nebija tik svarīgi. Atzinības gūšana, klausītāju sajūsma ir sekundāra lieta. Tas nebija iemesls, kāpēc es uzstājos.
Kā jūtas komponists? Starp viņu un auditoriju ir izpildītājs, un autors var nedaudz paslēpties.
Esmu laimīgs, kad pēc mana darba atskaņojuma klausītāji aplaudē un ir sajūta, ka viņi ir pieņēmuši dzirdēto. Pirms izpildījuma neko nevar paredzēt. Operas Līrs pirmizrādē 1978. gadā es nezināju, vai publika mani izsvilps, kad kāpšu uz skatuves. Taču neviens nekliedza "bū!", un es biju gandarīts. Līrs guva lielus panākumus, taču es nebiju tos gaidījis. Man tas bija pārsteigums.
Vai jums kā komponistam nekad nav bijis domstarpību ar klausītājiem? Nav bijis sajūtas, ka publika nesaprot jūsu darbu?
Dažas problēmas vienmēr pastāv. Parīzē Līrs pirmo reizi tika uzvests 1982. gadā, taču 2016. gada iestudējums, kurš tagad ir atgriezies uz skatuves, tika pieņemts ar lielāku entuziasmu. Publika daudz labāk varēja saprast šo darbu un manas muzikālās domas nekā 80. gados.
Pirms jaundarba pirmizrādes vienmēr uztraucos. Tā bija arī pirms diviem gadiem, kad Berlīnes Vācu operā notika manas operas Neredzamais (2011–2017; libreta pamatā – trīs Morisa Māterlinka lugas – J. J.) pasaules pirmizrāde. Pieļāvu, ka klausītājiem tā varētu nepatikt, taču opera tika uzņemta ļoti silti. Komponējot es nekad nedomāju par publiku. Tas arī nav iespējams – auditoriju veido tik daudz dažādu cilvēku. Neesmu popmūzikas autors – viņi gan domā par saviem klausītājiem. Es – nē.
Cik svarīga jums ir iedvesma?
Bez iedvesmas nav iespējams komponēt un radīt mākslu. Ja nav iedvesmas, es apstājos un nerakstu. Taču nevaru jums teikt, kas mani iedvesmo. Ja es to varētu, nebūtu spējīgs komponēt. Tās ir manas iekšējās lietas, par kurām es nerunāju. Iedvesmu nav iespējams izskaidrot. Dažreiz ir sajūta, ka varu uzrakstīt kaut ko, ko nekad līdz šim neesmu rakstījis.
Līrs
Diriģents Fabio Luizi, režisors Kaliksto Bjeito
Garnjē pilī Parīzē 30. novembrī, 4. un 7. decembrī
www.operadeparis.fr