Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +4 °C
Viegls lietus
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Par mani teica, ka neesmu kašķīga. Intervija ar kino zinātnieci un kritiķi Anitu Uzulnieci

"Nekad neesmu jutusies kā viedokļa ietekmētāja, toņa noteicēja. Vienmēr esmu bijusi pati par sevi," uzsver kino zinātniece un kritiķe Anita Uzulniece, kura izdevusi grāmatu Mans kino (un) laiks.

Jaunībā kādreiz domāju, diez vai piedzīvošu gadu tūkstošu miju… Nu jau divas desmitgades esam citā gadu tūkstotī, un te ir grāmata, kas dod iespēju paskatīties atpakaļ vēl tālāk – pāri gadu desmitiem, varām, darbiem, filmām. Šādi kinozinātniece Anita Uzulniece raksta savā grāmatā – recenziju un rakstu apkopojumā Mans kino (un) laiks. 1. daļa, ko laidis klajā apgāds Laika grāmata. Viņa pati to sauc par savu ceļojumu dzīvē, pasaulē un kinomākslā, kurā "nozīme ir tikai tam, kas aizķēries un iekritis dziļi sirdī", cilvēkiem, ar kuriem autore tikusies un gājusi kādu laiku kopā, mākslas darbiem, kas viņu ir saviļņojuši. "Anitas Uzulnieces grāmata apliecina, ka kinokritiķis ir laikmeta hronists, pat ja nav apzināti nekādu misiju uzņēmies," uzskata grāmatas sastādītāja un redaktore Kristīne Matīsa. Pašlaik top izdevuma Mans kino (un) laiks otrā daļa.

Vai zini, cik daudz publikāciju tev vispār ir?

Neesmu skaitījusi. Vienkārši to kļuva arvien vairāk. Grāmatā ir apkopota tikai daļa, un arī tur visu laiku kaut kas nāca klāt. Materiāla strukturēšana bija redaktores Kristīnes Matīsas ziņā, liels paldies, ka viņa tajā visā ieviesa sistēmu. Nākamajai grāmatai atlikušas manas kino mīlestības un kino garīgās dimensijas, lielie raksti par ārzemju kino un filmām, kas rādītas kinoforumā Un Vārds tapa filma divdesmit gados. Tagad iznākusi arī manas bijušās priekšnieces Lilijas Dzenes rakstu izlase, un ir tādi klasiķi, kuriem ir vairākas grāmatas. Izrādās, ka rakstu kopš 1973. gada. Ja tā padomā – šausmas!

Kas tagad ir uz darba galda?

Šonakt man ir jānodod Berlināles gabals. Tikko noslēdzās Starptautiskais Berlīnes kinofestivāls, kas notika tiešsaistē. Neviens nekur nebrauc, skatās mājās un reflektē.

Vai līdz pandēmijai Berlīnes festivālu apmeklēji katru gadu?

Uz Berlīnes festivālu braucu katru gadu kopš 1991. gada. Vēlāk sāku braukt arī uz Kannām, salīdzinoši vēlāk – uz Venēciju. Likās, ka tas būs sarežģītāk, taču izrādījās, ka ir vieglāk, jo nav tik daudz mediju un nav tik lielas sacensības – iekļūšanu filmu skatēs nenosaka mediju hierarhija. Preses kartes nav dažādās krāsās. Kannās priekšroka ir dienas laikrakstiem, bet ar Kino Rakstu zilo preses karti vari stāvēt rindā, bet tā arī netikt iekšā. Esmu par šiem festivāliem rakstījusi arī Neatkarīgajai Rīta Avīzei, taču beigās apsēsties un uzrakstīt apkopojumu žurnālam ir vieglāk.

Vai ir gadījies iesaistīties asā polemikā, kāda mēdz uzliesmot konkrētu mākslas darbu – kino, teātra, mūzikas notikumu – izvērtējumos?

Reiz par Dailes teātra izrādi Siseņi (režisors Mihails Gruzdovs, 2008), kuru Normunds Naumanis bija nokritizējis, manuprāt, ļoti netaisnīgi. Toreiz nenocietos un uzrakstīju kaut ko pret, un Dienā to nodrukāja. Izrādījās, ka ar to nebeidzās. Lai gan tolaik visa dzīve vēl neatspoguļojās interneta portālos kā tagad, bet tomēr internetā turpinājums bijis vēl ilgi. Dailes teātris Siseņus spēlēja vēl ilgus gadus. Tajā pirmo reizi tēloja dziedātāja Kristīne Zadovska. Lugas autore serbu dramaturģe Biļana Srbļanoviča par to saņēmusi Eiropas teātra Jaunās realitātes balvu – to pašu, ko Alvis Hermanis citu gadu.

Grāmatā šīs recenzijas nav, jo fokuss ir uz kino – atbilstoši nosaukumam Mans kino (un) laiks. Taču par teātri es rakstu šad un tad. Gan recenzijas, gan intervijas. Esmu rakstījusi arī par baletu, mūziku un tēlotājmākslu. Ja es būtu jaunāka un redakcijās būtu citi cilvēki, es būtu kultūras žurnāliste. Bet ko nu tagad vairs.

Vai brīvas, štata darbā redakcijā nesaistītas autores dzīvi var uzskatīt par privilēģiju, jo vienmēr ir iespēja izvēlēties, vai gluži pretēji – iespējas izpausties ir ierobežotas?

Viss ir atkarīgs no tā, kādi cilvēki medijos strādā un ko tev pasūta, lūdz uzrakstīt un ņem pretī. Diena pirmā ieviesa īsos ieteikumus, izceļot filmas un izrādes, kuras vērts noskatīties. Kādu laiku arī izdevumā Nedēļa, kurā strādāja mana kolēģē Maija Līne, izcēlām, ko labu rādīs televīzijā. Tagad kultūras notikumus iesaka gan televīzijā, gan laikrakstos, gan citos plašsaziņas līdzekļos. Toreiz tā nebija. Visu nosaka sadarbība. Savulaik Padomju Jaunatnē strādāja Inga Jēruma, kura organizēja rakstus par kino. Man būtisks bija Margaritas Ziedas periods laikrakstā Literatūra. Māksla. Mēs un Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Ir svarīgi, ka to, ko tu naktīs raksti, kāds gaida un ņem pretī. Arī Dienā bija laiks, kad ne tikai štata autori Dita Rietuma un Normunds Naumanis, bet arī mēs, pārējie, devām īsos filmu raksturojumus, kurus publicēja pielikumā Izklaide. Kristīne Matīsa organizēja īsos filmu vērtējumus Neatkarīgajā Rīta Avīzē.

Literatūrā un Mākslā ļoti labs bija mūzikas nodaļas redaktores Ligitas Vidulejas laiks, viņai izdevās piesaistīt dažādus autorus. No tiem, kuri ir štatā, tiek prasīta liela mobilizēšanās. Viss ir atkarīgs no cilvēkiem, sākot no slimnīcām un beidzot ar redakcijām.

Vai ir nācies piedzīvot nepatikšanas, saskarties ar cenzūru?

Tas notika, kad pieminēju filmas Ģimenes melodrāma (Rīgas kinostudija, 1976) režisoru Borisu Fruminu un aktieri Ļevu Krugliju, kuri bija pametuši Padomju Savienību. Filmu drīkstēja rādīt, un tā tika demonstrēta kinoteātrī Lāčplēsis mūsu ciklā Tikšanās ar izcilu filmu, bet nedrīkstēja nosaukt Fruminu un Krugliju vārdā. Toreiz man draudēja pat rakstīšanas aizliegums un gandrīz atlaida Kinoekrānu redaktori. Ģimenes melodrāmā spēlēja Ludmila Gurčenko, Ļevs Kruglijs tēloja viņas vīru, bet mazo, godkārīgo puiku, kurš skaitīja dzejoli, uzkāpis uz krēsla, atveidoja Valērijs Kargins, tolaik vēl bērns.

Cits šausmīgs tracis bija, kad, rakstot par latviešu jauno režisoru īsfilmām, nosaucu viņus par "jauno apvienību". Kas tā par apvienību?! Mums ir Rīgas kinostudija, kāda var būt apvienība? Tas likās neiedomājami. Atceros, kā 1986. gadā, kad Mihaila Gorbačova vadītajā PSRS jau bija sākusies perestroika, manā toreizējā darbavietā Kinofikācijas pārvaldē šausminājās, ka Mikrofona aptaujā uzvarējusi Līvu dziesma Dzimtā valoda. Atnākusi nākamajā rītā uz darbu, to vien dzirdēju no visiem partijas kadriem: "Kak mi eto dopustiļi?!" ("Kā mēs to pieļāvām?!") Savukārt mūsdienās, vienkārši daloties tālāk ar ziņojumiem feisbukā, jau trīs reizes izrādījies, ka tas nav iespējams. Parādās tikai anglisks uzraksts, ka tas, ar ko esmu mēģinājusi dalīties, ir pretrunā ar kaut kādiem noteikumiem.

Atceroties padomju laiku, otrajai grāmatai esmu iesākusi rakstīt post scriptum par Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmu Mans mīļākais karš (2020). Tā man bija kā dunka sānos, jo atcerējos, ko es pati esmu piedzīvojusi pioniera vecumā un arī mana meita. Es savā paaudzē esmu tuvāk režisores mātei, bet mana meita – pašas režisores vecumam, kādā viņa sevi parāda filmā. Mani nepaņēma skolas ekskursijā, jo nebiju iestājusies pionieros. Savukārt meita, pusaudža vecumā mācoties Rīgas 1. vidusskolā (tagad – Rīgas Valsts 1. ģimnāzija), ir pieredzējusi falšumu, šausmīgu liekulību, kad 80. gadu beigās skolā 18. novembrī uztaisīja brīvdienu, lai kāds neaizietu turpat blakus līdz Brīvības piemineklim, bet jau pēc dažām nedēļām vajadzēja turp iet stāvēt godasardzē. Es saprotu, kāpēc šai paaudzei nav ticības varai.

Atceros, ka skolā maršējām soļošanas skatēs un bija kaut kādas ideoloģiskas nodevas. Vēlāk, universitātē, droši vien tāpēc, ka mans tēvs ir bijis Sibīrijā, mani nelaida studentu apmaiņā ar Rostokas Universitāti. Mans mīļākais karš, iespējams, to ideoloģisko pusi rāda izkāpināti (no Norvēģijas puses skatītu), bet varbūt tieši tāda tā ir nepieciešama šodienas ārzemju bērniem, pusaudžiem, kuri neko tādu vairs nevar iedomāties, – lai nav tā, ka, dzirdot par izsūtīšanu, bērni prasa: kāpēc jūs neizsaucāt policiju? Filmas iespaidā pat sāku domāt: varbūt vienkārši esmu apolitiska, ka neesmu tik lielu vērību savā mācību laikā tam pievērsusi… Acīmredzot tas, ko zinājām no saviem vecākiem, ko runājām mājās, bija pietiekami stingrs pamats, kuru ne pionieriem, ne komjauniešiem neizdevās izšķobīt.

Vai pašreizējie sabiedrības procesi un aktuālā politika tevi interesē?

Protams, bet nepiederu pie cilvēkiem, kas var cepties par katru strāvojumu, notikumu, sašutuši zvana viens otram un to apspriež. Pārdzīvoju par notikumiem Amerikā, vispār par šo naidīgo laiku, kad cilvēki ir sadalījušies divās agresīvās frontēs un zākājas cits par citu, vienalga, par ko ir runa – vai par kovidu un vakcīnām vai par ģimeni. Lasu jauno filosofijas portālu Telos, sekoju kaislībām ap Alvja Hermaņa Jaunā Rīgas teātra manifestu. Pilnīgi nesaprotama man ir profesora Harija Tumana atlaišana no darba Kultūras akadēmijā. Es viņu pazīstu, viņš ir viens no dziļākajiem cilvēkiem, kādi mums Latvijā ir…

Tik traki kā tagad nekad nav bijis: pretējās frontēs ar putām uz lūpām karo cilvēki, kurus es pazīstu jau ilgu laiku un kuri it kā ir prātīgi. Viņi vispār neieklausās otrā, bet jau iepriekš domā: kā es došu tev pretī! Kas ar cilvēkiem notiek? Atsācies apsaukāšanās, pazemošanas un sūdzēšanās laiks.

Vai kritiķa dzīve nav pieradinājusi būt ienīstam mākslinieku vidē?

Nē, man tā nav. Mana ārštata kritiķes priekšrocība ir tā, ka nekad neesmu bijusi spiesta rakstīt par to, ko negribu. Ja kaut kas man licies ļoti slikti, neesmu par to rakstījusi. Neesmu arī veikusi milzīgus zinātniskus pētījumus.

Tagad, pārskatot grāmatā publicētās recenzijas, saprotu, ka ir lietas, kuras droši vien šodien nebūtu rakstījusi. Šķiet, Kristīne Matīsa par mani teica, ka es neesmu kašķīga. Viens no maniem draugiem, izlasījis grāmatu, teica, ka esmu par maz nikna. Vajagot tā, kā Alehandro Gonsalesa Injarritu filmā Putncilvēks/Birdman (2014), kurā slavena kritiķe sēž bārā uz augstā beņķa ar glāzi rokā, pīpē, iedzer un saka: "Es viņus visus iznīcināšu." Šim tēlam ir prototips, kāda amerikāņu teātra kritiķe. Man nav tāds raksturs. Asākās diskusijās iesaistos tikai tad, ja man sāp netaisnība. Tad man reizēm ir klikšķis un nevaru nociesties. Ir gandarījums, ja, rakstot reportāžu vai kopsavilkumu par kādu festivālu, ir izdevies pamanīt un izcelt kaut ko jaunu, kas vēlāk izrādās ievērības cienīgs un paliekošs kinovēsturē. Skatoties piecas sešas filmas dienā, tas nemaz nav tik viegli, un ne jau visi ir jau iepriekš zināmi vārdi un rokraksti.

Kurš no šādiem personiskajiem atklājumiem īpaši silda sirdi?

Piemēram, austriešu režisors Mihaels Haneke, par kuru bija ļoti lielas domstarpības. Viņa pirmās filmas mūsu aktīvākie apskatnieki nepamatoti norēja – kas šis par amatieri? Ar ko Eiropas amatieru vardarbība ir labāka par Holivudas vardarbību? Uz viņu sāka citādi skatīties tikai tad, kad Kannās lielu ievērību guva viņa filma Klavierskolotāja/La pianiste (2001) ar Izabellu Ipēru titullomā. Hanekes filmas ir nepatīkamas, bet tās arī klauvē pie mūsu sirdsapziņas.

Liels atklājums man bija meksikāņu režisors Karloss Reigadass, kura ģeniālā drāma Klusā gaisma/Stellet licht (2007) ieguva Kannu festivāla žūrijas balvu. Es agrāk regulāri braucu uz Manheimas – Heidelbergas festivālu. Tur kategorijā Master of Cinema esmu piedzīvojusi tādus režisorus kā Teodoru Angelopulu, Vimu Vendersu, Otaru Joseliani un citus meistarus. Festivāla direktors bija kinozinātnieks, rīkoja seminārus, diskusijas un apspriešanas pēc seansiem. Tā bija profesionālā paradīze. Par to visu stāstīšu otrajā grāmatā.

Pat nenojautu, ka, tieši pateicoties tev, savulaik Latvijā varējām skatīties slaveno Franko Dzefirelli filmu Romeo un Džuljeta!

Tajā laikā man bija uzdevums vest no PSRS Valsts kinoarhīva filmas. Varēja izvēlēties. Es šo filmu biju redzējusi jau agrāk, bet man likās, ka to noteikti vajadzētu redzēt arī jaunākajai paaudzei. Man bija liels gandarījums, ka publika to novērtēja un ar prieku skatījās.

Padomju laikā Eiropas filmas iepirka vairāk, jo vēl nebija amerikāņu kino izplatīšanas. Oficiāli repertuārā bija gan Antonioni Aptumsums, gan Fellīni Un kuģis peld. Tolaik tās bija pilnīgi jaunas filmas. Kad kinoteātrī Aina rādīja Aptumsumu, cilvēki stāvēja garā rindā. Cilvēki nemaz tik stulbi nebija. Kad krita dzelzs priekškars, mēs metāmies uz to, lai padarītu pieejamu to, kas agrāk pie mums netika rādīts. No sirds domāju, ka varbūt varēja izvairīties no multipleksiem, bet droši vien tomēr nevarēja. Atceros, kā agrāk veidojām oskaroto filmu apskatus – galvenokārt no kaut kur izlasītā par šīm filmām…

Kad kinoteātri un multipleksi bija vaļā, redzējām gandrīz visas nominētās amerikāņu filmas, bet caur to ienāk arī daudz drazu, un ir izaugusi paaudze, kas kino uzskata tikai par izklaidi ar popkornu.

Cenšos iztēloties, kā populārajiem TDS jeb Valentīnas Freimanes kinolektorijiem tu un kolēģi no filmotēkas Maskavā stiepāt uz dzelzceļa staciju smagās bundžas ar filmām.

Tās tika vestas uz Maskavas Rīgas staciju (Rižskij vokzal) no Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta (VKIG) filmotēkas, kas atradās aiz Vissavienības Tautas sasniegumu izstādes kompleksa (VDNH). Vienai 120 minūšu filmai bija divpadsmit atsevišķas daļas – katra desmit minūtes. Vienā bundžā (t. s. jaufā) ietilpa seši šādi 35 milimetru filmas daļu ripuļi – puse filmas. Parasti lektorijā rādīja divas filmas – tātad jāatved četras lielās bundžas. Bundžas bija smagas, bet visi režisori un aktieri paši pieteicās, lai brauktu tām pakaļ. Tas sākās 70. gadu beigās. Mums deva 24 stundu komandējumus uz Maskavu – pa vienu nakti aizbraucām, uzreiz no stacijas devāmies uz filmotēku pēc filmu bundžām, kuras nodevām stacijas bagāžas glabātavā, un steidzāmies aplūkot izstādes. Paspējām arī noskatīties izrādes, jo vilciens atceļā devās pusnaktī. Reiz, kad nepaspēju iecelt bundžas vilcienā līdz tā atiešanai, pat norāvu vagonā stopkrānu.

Tas, ka šīs filmas dabūjām, bija laimīga sagadīšanās. Atļauju parakstīja mans zinātniskā darba vadītājs Vitālijs Nikolajevičs Ždans kopā ar manu disertācijas plānu un ar to saistīto dokumentu kaudzi. Vēlāk, pārejas laikā, jau astoņdesmito gadu beigās, jaunās filmas deva arī vēstniecības. Kad 1999. gadā sākām veidot kinoforumu Un Vārds tapa filma, vēl bija 35 mm filmu laiks, un ar filmām palīdzēja arī vēstniecības, bet tās jau sūtīja ar lidmašīnu. Līdz ar tehnoloģiju un formātu attīstību viss ir kļuvis daudz vienkāršāk, jāatrisina tikai tiesību jautājums.

Vai foruma Un Vārds tapa filma programmā uzsvars likts uz filmām par reliģiskām tēmām un ar ticības vēstījumu?

Lielajos festivālos līdzās galvenajai žūrijai strādā vairākas paralēlas žūrijas, to vidū arī ekumeniskā žūrija. Filmas, kuras saņem šīs žūrijas balvas, cenšamies rādīt kinoforumā Rīgā. Demonstrējam arī klasiku, piemēram, Pazolīni Mateja evaņģēliju, muzikālo filmu Jēzus Kristus superzvaigzne un citas. Katram labam mākslas darbam noteikti ir garīgā dimensija. Spēcīgam mākslas darbam ir jābūt garīgam vēstījumam, arī komēdijai, pat britu satīriskajai komēdijai Braiena dzīve no Monty Python sērijas.

Motivācija, par ko piešķir ekumeniskās žūrijas balvas, var būt gan saistība ar Bībeli, gan tāda, ka šī filma uzdod būtiskus jautājumus, meklē uz tiem atbildes, rosina cilvēkus domāt, ieņemt savu ētisko, morālo pozīciju. Nereti gadījies, ka ekumeniskās žūrijas balva sakrīt ar festivāla galveno balvu.

Padomju laikā kino uzskatīja par pašu galveno mākslu, pēc tam daudzi to sāka uzskatīt par izklaidi.

Mākslas darbs noteikti nav tikai, lai izklaidētu. Mākslas darbs arī pārmaina cilvēku. Saskaroties ar mākslu, tu kaut ko saproti, identificējies, kaut ko noskaidro pats sevī un savā dzīvē. Ja tā ir laba filma, tu no zāles iznāc labāks. Pat ja esi skatījies kaut ko traģisku un smagu, tas vienalga tevi attīra un dod kaut ko būtisku.

Vai filmas, kuras esi vērtējusi pirms vairākiem gadu desmitiem, tu šodien skatītos jau citām acīm, pa jaunam?

Pēc tam kad mūžībā aizgāja Astrīda Kairiša, viņas piemiņai rādīja Ezera sonāti. Biju ļoti aizkustināta. Atslēgas vietās pārdzīvojumā esi vienkārši beigts! Tad pārlasīju, ko tolaik biju rakstījusi. Tagad es tā vairs nerakstītu un ļoti pārdzīvoju, ka toreiz nezin kāpēc filmu salīdzināju ar Regīnas Ezeras romānu. Es biju jauna, un tā bija gan Gunāra Cilinska, gan Vara Braslas debija. Tagad ar savu dzīves pieredzi es to uztvertu cilvēciskāk. Kas mani trenca salīdzināt filmu ar romānu? To nevajag darīt!

Vai kritika vienmēr ir un būs subjektīva, vai tomēr ir iespējams vērojums no malas un nekā personīga?

Šajā jautājumā piekrītu grāmatas redaktores Kristīnes Matīsas teiktajam, ka nav iespējams būt objektīvam. Katrs ir subjektīvs. Domāju, tā arī ir.

Vai svarīgs iekšējais balsts ir domubiedri?

Nekad neesmu jutusies piederīga kaut kādai domubiedru grupai. Nekad neesmu jutusies arī kā viedokļa ietekmētāja, toņa noteicēja. Vienmēr esmu bijusi pati par sevi. No vienas puses, esmu neaizsargāta, un daudzi brīnās, kā es galu galā vispār dzīvoju un iztieku. Bet kaut kā iztieku un dzīvoju. Atceros, cik ļoti laikraksta Literatūra un Māksla Latvijā redakcijā atšķīrās domas par Viestura Kairiša filmu Pa ceļam aizejot… (2001). Viens domāja tā, otrs tā, un manu recenziju, kas tagad ir publicēta grāmatā, nodrukāja tad, kad otrs nebija darbā. Visādi gadās.

Vai karstās viedokļu cīņas par filmu Baiga vasara tevi neskāra? Recenziju rakstīji…

Toreiz smējās par kartona tankiem, bet man liekas, ka izstāstīt vēsturi caur cilvēku likteņiem šajā filmā ir izdevies labāk nekā Rīgas sargos. Patētika un holivudiskais virziens Rīgas sargos ir daudz uzkrītošāks. Bet tā ir pārbaudīta metode, un tā darbojas – tagad arī Dvēseļu putenī.

Ko uzskati par iedvesmojošāko un cienījamāko paraugu savā nozarē?

Par savu garīgo māti vienmēr esmu uzskatījusi Valentīnu Freimani. Mani iedvesmoja viņas personība, erudīcija un spriestspēja. Gāju uz viņas lekcijām: tas bija kolosāli, kā viņa pateica, kā raksturoja. Pateicoties viņai, iepazinu visus lielos režisorus Maskavā. Patīk, kā raksta Viktors Freibergs. Brīnos, cik daudz ir paspējuši Dita Rietuma un Normunds Naumanis. Apbrīnojami ātri raksta Kristīne Matīsa. No jaunajiem man ļoti patīk Dārta Ceriņa, kura Tallinā mācījusies semiotiku. Daži saka – par daudz gudri.

Vai rakstīt bija vieglāk sākumā vai tagad?

Šis ir arī jautājums, vai pieredze palīdz. Nevar teikt, ka tagad es rakstītu raitāk. Tagad rakstu salīdzinoši reti un maz. Domāju, ja mani ieliktu cietumā, kur nebūtu pieejami nekādi papildu avoti, es varbūt uzrakstītu ātrāk un labāk, jo tagad liekas, ka šajā sakarā vajag apskatīties un palasīt vēl to, un vēl to, un beigās tas izplešas arvien lielākā plašumā. Reizēm apbrīnoju, kā esmu varējusi raksturot festivālos redzēto, – tik daudz skaties, viss ir pilnīgi svaigs, vēl ir pieņemšanas un draugi, bet beigās naktī piesēdies un uzraksti. Pārbaudīt vārdus, nosaukumus, faktus un nianses nebija iespēju. Gan man, gan citiem ir gadījušās visādas kļūdas. Ekstrēms piemērs bija kādā avīzē, kur kāds autors bija ierakstījis: "Direktora kaķis." Tas bija nemākulīgas tulkošanas rezultāts no angļu valodas: director’s cut – režisora montāža. Kino Rakstu pirmajā cietajā mazā formāta variantā Inga Pērkone pat ieviesa tādu kļūdu rubriku ar nosaukumu Direktora kaķis.

Kas ir bijis lielākais kuriozs pašas pieredzē?

Kad domāju vienu, bet uzrakstu otru. Domāju – Izabella Ipēra, bet uzrakstīju – Izabella Adžanī. Tas bija ļoti sen, bet man pašai par to vēl ilgi bija liels kauns. Visādi pārpratumi rodas no vārdu un uzvārdu latviskošanas. Mūždien cīnos, lai blakus iekavās atstāj oriģinālvalodā.

Kad var gaidīt tavu otro grāmatu?

Ceru, ka gada beigās, ja visi apstākļi būs labvēlīgi un izdevēju atbalstīs Valsts kultūrkapitāla fonds. Tad abas daļas kopā varētu atvērt Lielā Kristapa laikā. Tas būtu vispiemērotākais laiks – vēl vairāk nekā agrākie kinocilvēku salidojumi – pēc tik ilga pārtraukuma, veco un jauno! Lai vīruss atkāpjas, lai vispār varētu rīkot Lielo Kristapu un nodrukāt grāmatu! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies mākslinieks Eižens Valpēters

Ziemassvētku laikā 23. decembrī mūžībā devies mākslinieks nonkonformists, grāmatas Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs. 60-tie un 70-tie gadi (2010) sastādītājs Eižens Valpēters (1943–20...

2024. gads teātrī. Teātris nav ēka

Gandarījumu ir sagādājuši oriģināldarbi, kas runā par šīs zemes cilvēkiem, viņu vēsturi un šodienu, cerībām un vilšanos, stereotipiem un vērtībām

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja