Anda Lāce ir māksliniece, kuras mākslas praksē nav būtiski nošķirt glezniecību, performanci, tēlniecību vai citas izpausmes formas. Viņas darbībā tas ir viens – tikpat labi pats gleznošanas process ir performatīvs, un pēc performancēm palikušie artefakti ir svarīga viņas mākslas darbu sastāvdaļa. Anda ir viena no nedaudzajām Latvijas māksliniecēm, kura savā darbībā regulāri pievēršas performancei. 8. septembrī festivālā Homo Novus notikušajā performancē Vēl viena iespēja Mārtiņielas pirtī varēja ieraudzīt visu to kopumu, kas mani Andas mākslā vienmēr ir uzrunājis, – ilglaicīgums, ritualizētas darbības, nemitīga atkārtošanās un riņķošana, līdz vienā brīdī tiek pilnībā nojaukta robeža starp skatītāju un autori. Prātā palikušas arī viņas izstādes es Es ES Mūkusalas mākslas salonā, Līnija ir nebeidzama Klaipēdas Kultūras komunikācijas centrā, kā arī performance Daudz laimes Rīgas Performances festivālā Starptelpa.
Lai gan atrodamies vienā valstī, sarunājamies digitāli, jo Anda patlaban dzīvo laukos. Sarunas brīdī viņai ir pazudis kaķis, kurš tomēr pēc kāda laika pārrodas.
Kā tev klājas pašreizējos apstākļos? Ar ko tu tagad nodarbojies?
Esmu laukos, man ir pazudis kaķēns, un jūtos mazliet neomulīgi, cerēju, ka viņu atradīšu, pirms sāksim sarunu. Pašlaik turpinu nodarboties ar biedrības Sansusī labklājības rezidenču programmu, kurā gan bija neliela pauze, brīdi atpūtos, bet tagad meklēju māksliniekus, kuri rezidencē strādās gada pēdējos mēnešos.
Vadu šo programmu kopš 2019. gada pavasara. Šis pēdējais laiks ir bijis sarežģīts mūsu darbības formātam, jo pārsvarā sadarbojamies ar Aknīstes psihoneiroloģisko slimnīcu un senioriem sociālās aprūpes centrā. Iepriekš bija tā, ka profesionāli mākslinieki rezidenču centrā Susēja veidoja darbus un aptuveni astoņas stundas nedēļā pavadīja kopā ar dažādām sociālajām grupām Aknīstē un tās apkārtnē. Augustā mēs tikāmies ar cilvēkiem, ievērojot distanci un velkot maskas, kaut kādas iespējas atkal uz brīdi bija. Taču šobrīd šķiet, ka tā vairs atkal nebūs. Jūnijā un jūlijā noritēja divas diezgan veiksmīgas rezidences attālināti, bet visu laiku ir jāizdomā jauni veidi, kā sazināties un strādāt.
Vai programmai ir kāds specifisks tematiskais ietvars?
Tematisko ietvaru rada mākslinieki, bet programma paredz, ka mākslinieki pavada laiku kopā ar apkārtnes cilvēkiem, iesaistot viņus savos projektos, sarunājoties. Tagad gan tas "kopā" kļūst tāds abstrakts. Jūnijā tās bija telefona sarunas, jūlijā Daiga Krūze tikās un strādāja kopā ar apkārtnes bērniem, kā arī apgleznoja ārsienu psihoneiroloģiskās slimnīcas teritorijā. Iespējams, izveidojās arī jaunas, vērtīgas strādāšanas formas un rezultāti, kas normālos apstākļos nerastos, bet tā bija arī tāda kā lavierēšana. Nezinu, kā turpināt, jo seniori ir augstākā riska grupa un visu laiku ir jādomā par mūsu atbildību un riskiem. Piemēram, augustā braucām uz viensētu, kur viena pati dzīvo sieviete gados, viņai ir bijis insults. Viņa ir iemācījusies no jauna staigāt un runāt, bet tagad lielākais izaicinājums ir vientulība.
Jūtos nedaudz nogurusi no tā, ka visu laiku ir jāizdomā jauni strādāšanas paņēmieni. Piemēram, ar cilvēkiem slimnīcā mēs iesākām sazināties, sūtot vēstules, zīmējumus, mūzikas partitūras, dažādus uzdevumus. Slimnīcas personāls ar mums sadarbojās un daudz palīdzēja, pavairojot, izdalot vēstules nodaļās, izskaidrojot cilvēkiem, kuriem tas nepieciešams, un parasti pēc dienas vai divām Krauju bibliotēkā mums bija atstātas atbildes. Tomēr izrādījās, ka ne visiem tas der, un, iespējams, šāda komunikācija sakairināja kāda cilvēka trauslo realitāti vēl vairāk. Jūtos mazliet sevi izsmēlusi, bet domāju, ka man vienkārši ir jāsatiek īstie mākslinieki un mēs atradīsim veidu, kā šajos neierastajos apstākļos turpināt strādāt.
Septembrī Mārtiņielas pirtī notikušās performances Vēl viena iespēja aprakstā bija atsauce uz psihoneiroloģiskās slimnīcas pacienta dzejoli. Vai šī performance arī bija saistīta ar rezidenču projektu?
Jā, es daudz domāju, ko iesākt ar visu to, ko esmu pieredzējusi pēdējos gados Sansusī labklājības rezidencē. Komponisti Oļesju Kozlovsku rezidencē biju uzaicinājusi šogad, bet pāris mēnešu agrāk vīruss bija mainījis daudzus plānus, arī festivālā Homo Novus sākotnēji biju ieplānojusi piedalīties ar citu performanci. Taču viss izveidojās tā, ka mēs kopā ar Oļesju Sansusī rezidencē strādājām pie šī projekta visu augustu, mērķtiecīgi ierakstot skaņas materiālu, domājot par performanci Vēl viena iespēja. Es centos būt tikai palīgs, kas komponisti aizved pie cilvēkiem, palīdz sākt sarunu. Mums bija iespēja atkal būt slimnīcā, satikt seniorus – ļoti uzmanīgi, ievērojot drošības prasības, un sarunāties ar cilvēkiem, satiekot viņus pa vienam.
Tās pārsvarā nebija vieglas sarunas, domāju, kā tas bija komponistei, jo viņa visas šīs garās stundas uzmanīgi klausījās atkal un atkal. Es viņu apbrīnoju un esmu pateicīga, ka varējām kopā strādāt. Vēl viena iespēja bija septiņas stundas ilga procesa performance, kurā manas darbības ietvēra arī zināmu atpūtu, kamēr Oļesja performancē strādāja ar savu skaņu celiņu, iekļaujot dažādas frāzes, sarunu fragmentus, bez neviena atelpas brīža.
Kas ir šīs performances pamatā? Man bija sajūta, ka, ievedot mūs intīmā pirts rituālā, pilnībā tiek nojaukta robeža starp mākslinieku un skatītāju. Kā tu pati raksti performances aprakstā – "nomazgāt sirdi" un "izsvīst rūgtumu". Tas šķiet šim laikam tik nepieciešams.
Ārpus konteksta ar darbu psihoneiroloģiskajā slimnīcā un rezidenču programmu performancē domāju par saviem ilgstošajiem performanču "dalībniekiem" – maniem cilvēkveidīgajiem sūkļiem, kuri četros gados ir izgājuši cauri dažādiem procesiem. Tie ir noskrāpējušies, piepildījušies ar dažādām krāsām, māliem. Iepriekšējā performancē Kā zvīņas no acīm, kas notika VEF Kultūras pilī un bija saistīta ar naudas tēmu, daļa no šīm figūrām zaudēja galvu, un, tā kā tās stāvēja sapakotas pēc kārtējās performances vai instalācijas, gaismas iespaidā dabiski veidojās neveselīgs tonis. Tad sapratu, ka ir pienācis laiks par šiem «dalībniekiem» parūpēties. Tie nekļuva skaistāki vai tīrāki, bet daļa vismaz atguva galvu.
Domāju arī par cilvēkiem no psihoneiroloģiskās slimnīcas un apkārtnes, kuri ir ienākuši manā ikdienā. Skaidrs, ka cilvēki, kuri tur atrodas, saņem noteiktu aprūpi un varbūt ir brīži, kad ārstēšana palīdz un viņi atgūstas, viņu domas kļūst skaidrākas un mierīgākas. Taču lielākā daļa no šiem cilvēkiem slimnīcu nekad nepametīs. Gandrīz katrā šo cilvēku stāstā parādās kas īpašs, piemēram, slimnīcā ir vīrietis, kurš raksta dzeju. Manuprāt, tā būtu publicējama ne tikai novada vēstīs, bet arī kādā literārā izdevumā. Tā uzrunā ar savu neparasto tiešumu, ko, iespējams, profesionāls dzejnieks panāktu ar literārās izteiksmes līdzekļiem, bet šajā gadījumā tieši neprātīgi naivs īstums šķiet lielākā vērtība.
Kā tu izdzīvo konkrēto cilvēku stāstus rituālā pirts performancē?
Domāju par to, kas vēl ir iespējams, kad šķietami iespējams nav nekas. Ir situācijas, kad pietiek ar fizisku nomazgāšanos, lai justos labāk. Iepriekš satiekoties ar cilvēkiem, mēs runājām par to, kas ārstē, par dažāda veida zālēm, par to, kas palīdz atgūties un dzīvot, runājām arī par mazgāšanos. Sieviete, kura viena dzīvo viensētā, stāstīja par savu nesen mirušo vīru un kā viņa viņu mazgājusi. Tas ir saistīts ar attīrīšanos, nebeidzamu procesu, kas kaut kur ved, tajā pašā laikā tas nemitīgi ir jāatkārto.
Performances pavadošajā tekstā rakstīju: "izsvīst rūgtumu", "atgūt galvu", "nomazgāt sirdi". No vienas puses, šos simbolus ieliku performancē tiešā veidā, tomēr, no otras puses, tie kļuva par plašākiem nozīmju nesējiem. Es virknēju dažādus darbības elementus un neradīju kādu abstraktu vidi, kurā iespējama šī simboliskā un pavisam īstā mazgāšanās, bet atradu piemērotu, siltu telpu reālā pirtī, jo gribēju, lai šī performance būtu saudzīga arī pret mani, kas varbūt izklausās neprātīgi, jo tā ilga septiņas stundas. (Pārrodas Andas kaķis.)
Tavās performancēs, arī šajā darbā Mārtiņielas pirtī, regulāri parādās jau minētie cilvēkveidīgie tēli, kas tiek no jauna pārradīti, ielikti citos kontekstos. Kas ir šie tēli, un kāpēc tev ir svarīgi tos atkal un atkal izmantot?
Performancē Atindēšana (tā notika 2016. gadā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un bija nominēta Purvīša balvai – L. B.-P.) man bija vajadzīgi tēli, kas spēj sevī uzsūkt un absorbēt. Man nekad neienāca prātā, ka tie būs kopā ar mani tik ilgi. Pēc pēdējās performances mana draudzene vaicāja, vai turpināšu šos sūkļus mocīt visu atlikušo dzīvi (smejas). Vēlāk viņa piebilda, ka šoreiz tomēr esmu par tiem labi parūpējusies. Tās ir švammes, ar kurām mazgājas vai tās mazgā, uzsūc. Atindēšanā tās uzsūca, bet Vēl vienā iespējā tās arī mazgāja. Mans asistents ik pa laikam piedāvāja iespēju ar šiem sūkļa gabaliem nomazgāties performances apmeklētājiem.
Mēs varam savstarpēji iedarboties dažādos veidos, tas varbūt ir vienkārši, un visi to zina, bet man vajadzēja par to atkal padomāt. Šos tēlus izmantoju, kad redzu, ka darbojas arī materiāla īpašības. Esmu droša, ka manas attiecības ar tiem vēl nav beigušās, šis materiāls un process vēl ir ļoti dzīvs un turpinās. Sūkļi ir tāds pats izejmateriāls kā citi – audekls, māls, jebkas, ar ko var strādāt, radīt mākslas darbus. Šis materiāls man šķiet interesants, jo tas salīdzinoši strauji noveco, tāpēc mainās, tam piemīt īpašības, kas pieļauj dažādus procesus, arī atgriezeniskus. Un man ir darbi, kuros jūtu, ka ar šī materiāla starpniecību varu brīvāk sarunāties.
Manuprāt, šis tēls un tā nebeidzamā izmantošana sasaucas ar tavu performanču saturu, kur bieži svarīgs ir gan ilglaicīgums un atkārtošana, gan nemitīga riņķošana un atgriešanās.
Man patīk tāda turpināšanās. Kopš tā laika, kad kaut ko sāku darīt, es lielā mērā runāju par vienu un to pašu. Var būt arī tā, ka es patiešām esmu pilnīgi aizmirsusi kādu savu gleznu, kuru pēc tam ieraugu atkārtotu citā formā. Acīmredzot man ir svarīgi par to turpināt runāt, un atkārtojot nāk klāt kāda jauna nianse. Tagad, piemēram, ir nākusi klāt šī jaunā iespēja sarunāties ar tik ļoti dažādiem cilvēkiem.
Kāda ideja, doma vai problēma mani dīda, un tad es to parasti redzu vai daļēji saskatu un cīnos, kamēr viss savienojas. Man nav nekāda iepriekš izplānota gudra, pamatota aprēķina vai struktūras, kurā es domātu, ka man ir jādara secīgi tā un pēc tam tā. Pēc septiņām stundām slapjumā āda ir atmiekšķējusies, pirksti kļūst krunkaini, un ir skaidri redzams, ka pārāk ilgi esmu berzusi porolona miesas. Te jau varu padomāt arī par pāraprūpēšanu. Vai arī par to, kā tas ir – pārāk ilgi būt iestrēgušam vienā situācijā, vienā gultā, palātā, šaurā pagalmiņā, varbūt šādos apstākļos arī notiek sava veida atmiekšķēšanās. Un, jā, tā es turpinu, riņķoju, aizeju, bet pagaidām vēl arī atgriežos.
Tavā mākslas praksē nav nemaz tik būtiski nošķirt glezniecību, performanci, tēlniecību un citas izpausmes formas. Tikpat labi pats gleznošanas process ir performatīvs un arī sūkļi var tikt skatīti glezniecības kontekstā.
Jā, es redzu savu praksi kā vienu veselumu, nav svarīgi īpaši mēģināt izķidāt, kas ir kas. Man reizēm ir bijusi sajūta – kāda starpība, vai tā ir glezna vai skulptūra, tas nav būtiski. Es redzu, kā mani darbi savstarpēji turpinās.
Atceros, ka tad, kad beidzās performance Daudz laimes, kāda skatītāja man teica, ka visi tie sašķīdušie trauki ar horizontālo līdzteku izskatās pēc pabeigta mākslas darba, kuru varētu iekļaut muzeja kolekcijā. Veidojot performanci, es nedomāju, kā tieši tas izskatīsies beigās, kā būs, kad darbība būs beigusies un performances norises vieta kļūs statiska. Tam var piedēvēt noteiktu vērtību, bet var arī nepiedēvēt. Šīs lauskas vēlāk ir vēl iesaistītas performancēs, tām joprojām meklēju jaunu formu. Starp citu, arī pēdējā performancē bija pāris lausku. Tie bija sīki elementi, kurus pamanīja varbūt retais, bet man tie bija vajadzīgi kā atsauce uz reiz "atbrīvoto laimi", gribēju atcerēties šo domu.
Tu diezgan atklāti stāsti, ka tavu darbu pamatā bieži ir ļoti personīgi pārdzīvojumi. Cik lielā mērā tavā darbībā ir svarīga autobiogrāfiskā klātbūtne? Tas šķiet pašatkailinošs process tuvā kontaktā ar skatītāju.
Biežāk pamanu, ka to stāsta par mani, un reizēm esmu nobrīnījusies, jo, ja arī kādu ideju man ir saasinājusi, padarījusi niezošāku personiskā pieredze, parasti tos tomēr uztveru kā vispārcilvēciskus jautājumus. Bet viegli nav (smejas). 2014. gadā man bija performance Valdzinoši nedrošs – Dzelzceļa muzejā kāpu savā piecus metrus augstajā instalācijā. Tās bija tikai desmit minūtes, bet tā bija ļoti grūta performance, jo es sevi kailu daļēji metu iekšā situācijā, kuru biju piedzīvojusi gadu iepriekš, kad nokritu no piecu metru augstuma, jo man izslīdēja trepes. Viens no iemesliem, kāpēc konstruēju šo performanci tieši tādu, bija tas, ka negribēju iestrēgt tajā traumā un palikt mūžīgās bailēs no augstuma. Tomēr darba ideja bija krietni plašāka, un performancei nebija tikai savtīgi iemesli publiskai pašterapijai.
Performancē Vēl viena iespēja vairāk koncentrējos uz citu stāstiem un pieredzi, kas, protams, ietekmē arī manu pieredzi, jo šie cilvēki savādā veidā ir ienākuši manā dzīvē.
Tavs darbs Tik daudz ir manās krūtīs ir skatāms jaunatklātajā mākslas centrā Zuzeum. Pastāsti nedaudz vairāk par šo gleznu.
Tas ir 2011. gada darbs, kuru uzgleznoju, jo tā jutos. Es to sākotnēji biju uzskicējusi dienasgrāmatā, tā vienkārši un ilustrējoši. Man tas bija jūtu piesātināts, pārmaiņu pilns laiks. Tajā brīdī biju nolēmusi uz ilgāku laiku aizbraukt prom no Latvijas. Viss gan izvērtās daudz savādāk, nekā spēju iztēloties, sākumā kādu brīdi padzīvoju Londonā, bet uz dzīvi tur nepaliku, aizceļoju uz Ņujorku, vēlāk negaidīti nokļuvu Kasablankā un, pirms lēnām atgriezos mājās, paliku tur vēl dažus mēnešus.
Šī glezna ir kaut kas ar mani saistīts, bet, no otras puses, pietiekami atsvešināts, sens un tāls. Vasarā, kad to uzgleznoju, galerija 21 rīkoja izstādi Jūrmalas muzejā, kurā piedalījās trīs mākslinieki – lietuviešu tēlnieks un multimediju mākslinieks Tads Vosīļus, igauņu gleznotāja Alise Kaska un es. Izstādē piedalījos ar vairākām gleznām, un viena no tām bija šī. Galerija vēlējās darbu paturēt, un vairāk par to neko nebiju dzirdējusi. Domāju, ka nedēļu ilgā izstāde Jūrmalas muzejā pirms deviņiem gadiem bija vienīgā reize, kad tā iepriekš eksponēta. Tagad, izrādās, glezna ir nonākusi Zuzeum kolekcijā, un ir pārsteidzoši, cik pēkšņi tā ir ieraudzīta.
Sestdien, 17. oktobrī, plkst. 13 mākslas centrā Zuzeum notiks stipru emociju ilustrēšanas darbnīca ar Andu Lāci