Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +3 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 4. marts
Alise, Auce, Enija

Rīgā sajūtu gara gaismu. Intervija ar vācu mūziķi Jērgu Vidmani

"Es dzīvoju mūzikā un esmu laimīgs, ka man ir ļauts to izbaudīt visos veidos," uzsver daudzpusīgais vācu mūziķis Jērgs Vidmanis, kurš ir kļuvis par kamerorķestra Sinfonietta Rīga māksliniecisko partneri

Pasaulslavenais vācu klarnetists, komponists un diriģents Jērgs Vidmanis sāk savu triju gadu sadarbību ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga mākslinieciskā partnera statusā. Jērga Vidmaņa inaugurācijas koncerts notiks Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 2. februārī un Lielajā ģildē Rīgā 3. februārī. Programmā ir iekļauta gan vācu romantisma komponista Fēliksa Mendelszona Piektā jeb Reformācijas simfonija, kas rakstīta, atzīmējot Augsburgas konfesijas dibinātās luterāņu baznīcas trīssimtgadi, gan Andante no Mendelszona Sonātes klarnetei un klavierēm Jērga Vidmaņa aranžijā, ko viņš spēlēs kopā ar orķestri. Programmas viducī likta paša Jērga Vidmaņa komponētā Fūgas māksla/Versuch über die Fuge soprānam, obojai un kamerorķestrim. Fūgas mākslas lasījumā piedalīsies soprāns Inga Kalna.

Jērgs Vidmanis ir viens no mūsu laika spožākajiem un daudzpusīgākajiem māksliniekiem, kurš ar vienlīdz lielu aizrautību pārvalda klarnetes spēli, rada savu mūziku un stājas pie diriģenta pults. Jērgs Vidmanis ir izglītojies Vācijā un Ņujorkas Džuljarda skolā, sadarbojas ar daudziem ievērojamiem orķestriem un ir iedvesmojošs pedagogs.

Pērn Jērga Vidmaņa kā komponista devums atskaņojuma biežuma ziņā ierindojās trešajā vietā (laikmetīgās mūzikas segmentā) pasaulē. 2023./2024. gada sezonā viņš ir gan Berlīnes filharmonijas orķestra, gan Stokholmas Karaliskā filharmonijas orķestra rezidējošais komponists, vienlaikus arī Ziemeļvācijas Radio (NDR) filharmonijas orķestra pirmais viesdiriģents, Zalcburgas Mozarteum orķestra viesdiriģents un Vācijas Radio filharmonijas radošais partneris, kā arī Minhenes kamerorķestra asociētais diriģents un Frankfurtes Alte Oper programmas Mākslinieks fokusā dalībnieks.

Nākamos gadus viņš veltīs darbam arī ar Sinfonietta Rīga, nu jau regulāri turpinot 2014. gadā iesākto saspēli. Šogad Jērgs Vidmanis Latvijas publiku uzrunās vēl vairākas reizes – kā diriģents, kamermūziķis un solists. Mākslinieciskās vadības grožus viņš pārņems par tradīciju kļuvušajos Vasaras vakara kamermūzikas koncertos mākslas centrā Zuzeum un novembrī atgriezīsies Volfganga Amadeja Mocarta daiļradei veltītā programmā.

Tituls "mākslinieciskais partneris" nozīmē, ka izpaudīsieties visā savā mākslinieciskajā daudzšķautņainībā – kā solists, diriģents un komponists?

Vispirms gribu pateikt, ka man ir liels gods un prieks sadarboties ar šo lielisko orķestri. Mēs kopā jau esam snieguši vairākus brīnišķīgus koncertus, tāpēc es uzreiz atsaucos Sinfonietta Rīga izteiktajai vēlmei iedibināt pastāvīgu sadarbību. Es piedāvāšu idejas koncertprogrammām, jo uzskatu, ka programmu veidošana arī ir komponēšana, liekot blakus negaidītas sastāvdaļas, bet ar jēgu. Veidošu programmas un, tās īstenojot, uzņemšos atbildību par orķestra skanējumu. Ar lielu nepacietību gaidu mūsu sadarbību. Mēs spēlēsim arī kamermūziku.

Jūs saista pastāvīga sadarbība ar vairākiem orķestriem, arī ar slavenajiem Berlīnes filharmoniķiem.

Tas ir tiesa, taču attiecības ar Sinfonietta Rīga jau kopš paša sākuma ir bijušas īpašas. Mēs uzreiz iemīlējāmies viens otrā, es to jūtu. Mēs smagi strādājam, lai izkoptu vēlamo skanējumu, un man patīk šī orķestra gars, īpašā dvēsele. Paralēlā sadarbība ar vairākiem orķestriem un manas dzīves ritms ir intensīvs, taču pastāvīgas radošās attiecības, kas turpinās ilgākā laika periodā nekā viena sezona, ir pavisam kas cits. Man un orķestra mūziķiem tā ir iespēja tuvāk iepazīt vienam otra mūzikas valodu un piedāvāt to klausītājiem.

Diennaktī diemžēl ir tikai 24 stundas, taču man ir iespēja izvēlēties savu muzikālo ģimeni. Sinfonietta Rīga ir viens no vissvarīgākajiem manas muzikālās ģimenes dalībniekiem. Turklāt mūziķu saistība vienlaikus ar vairākiem kolektīviem nav nekas neparasts. Šī ir mana izvēle – ko es vēlos dzīvē darīt personiski un muzikāli. Es vēlos šos trīs gadus sadarboties ar Sinfonietta Rīga.

Kā veidojāt sava inaugurācijas koncerta programmu?

Fēlikss Mendelszons ir viens no vispazīstamākajiem romantisma laikmeta komponistiem, taču viņa Sonāte klarnetei un klavierēm gan nav zināma. Izklausās neticami, bet šo trīsdaļīgo sonāti viņš sacerējis 15 gadu vecumā. Esmu to dažkārt spēlējis savu solokoncertu piedevās, uzstājoties kopā ar pianistiem Andrāšu Šifu un Micuko Učidu. Es viņus pārliecināju, ka tas ir brīnišķīgs darbs, un arī viņi tajā uzreiz iemīlējās. Izveidoju šīs Mendelszona sonātes aranžējumu klarnetei, stīgu orķestrim, arfai un čelestai. Tās vidusdaļas Andante maigā, liriskā melodija ir īsts brīnums. Kad tā skan, ir sajūta, ka tā ir eksistējusi vienmēr, līdz kāds to beidzot ir pierakstījis. Tomēr, ieklausoties uzmanīgāk, top skaidrs, ka tikai Mendelszons ir tas, kuram bija lemts šo melodiju pierakstīt. Vakaru sāksim ar šo mūziku, bet noslēgsim ar Mendelszona Piekto jeb Reformācijas simfoniju.

Manuprāt, šī simfonija ir viens no vissvarīgākajiem komponista skaņdarbiem. Tās nosaukums ir pazīstams, taču tā tiek atskaņota pārāk reti. Es šīs simfonijas atskaņošanu izjūtu kā savu misiju, jo tā īpašā veidā atspoguļo arī paša Mendelszona personību. Tas vēl ir agrīnais Mendelszons, īstenībā tā ir viņa otrā simfonija, tikai nosaukta par piekto.

Kā zināms, Mendelszons ļoti pievērsās Johana Sebastiāna Baha mūzikai un kontrapunkta (polifonijas) studijām, un savā kompozīcijā Fūgas māksla soprānam, obojai un kamerorķestrim es kontrapunktu izmantoju ļoti daudz. Šīs fūgas un kanoni ir kā tilts starp manu skaņdarbu un Mendelszona mūziku. Fūgas māksla ir mana Piektā stīgu kvarteta (soprānam un stīgu kvartetam, 2005) aranžējums, tam pievienotas jaunas instrumentālās balsis un piekomponēta pilnīgi jauna obojas, divu fagotu un kontrabasa partija. Latīņu teksts ir no Bībeles, no Eklēsiasta, bet vācu teksts noslēgumā balstās uz Mārtiņa Lutera skatījumu ("Lietu saturs ir tik dziļš, tik dziļš, ka kas gan var to izzināt."). Mana darba vēstījumā ir daudz par šaubām, savukārt Mendelszona Reformācijas simfonijā ir daudz par ticību. Mans opuss izskan kā liels jautājums, savukārt Mendelszona simfoniju vainago Dieva slavinājums. Manuprāt, šāda programma ir fascinējoša.

Ja reiz Fūgas māksla, nāk prātā šādi nosauktais vērienīgais Baha fūgu cikls par vienu un to pašu tēmu.

Bahs ir jebkuras mūzikas pamatā, bet jo īpaši Mendelszona mūzikas pamatā. Arī manā Fūgas mākslā ir daudz no Baha. Vispirms jau tematisma intervālos, intonācijā. Taču tā pilnīgi noteikti ir mūsu laika mūzika, kas atspoguļo Bahu. Mendelszons un es to darām ļoti atšķirīgi un pārstāvam dažādus laikmetus, taču ir interesanti arī atrast un vienā programmā parādīt kopīgo.

Bahs, komponēdams Fūgas mākslu, sapņoja par ideālu mūzikas instrumentu, tāpēc šo ciklu var spēlēt gan uz taustiņinstrumentiem, gan dažādos instrumentālos ansambļos.

Jā, un šādā mūzikā krāsa ir daudz būtiskāka par tās sarežģīto struktūru. Manas Fūgas mākslas instrumentācija ir drīzāk barokāla. Man mūzikas krāsa ir ļoti svarīga.

Vai esat kādreiz jau muzicējis kopā ar Ingu Kalnu?

Vēl ne, šī būs pirmā reize, un es to gaidu ar lielu interesi.

Ko komponējat pašlaik? Kā tas tik saspringtā režīmā vispār ir iespējams?

Pašlaik rakstu Koncertu mežragam un simfoniskajam orķestrim. Tas ir Berlīnes filharmoniķu pasūtījums. Pirmatskaņojums notiks maijā, solists būs orķestra mežragu grupas koncertmeistars Stefans Dors, pie diriģenta pults stāsies Saimons Retls. Komponēšanai izmantoju ik brīdi.

Vai kovidpandēmijas laikā bija mierīgāk?

Viens mans draugs komponists man teica: "Mums beidzot bija laiks sēdēt un komponēt!" Man tas bija pilnīgi pretēji. Tas bija tik neparasts un traks laiks, ka sākumā es vispār nespēju komponēt un pēc tam turpināju muzicēt tajos veidos, kādi nu kuru brīdi bija atļauti.

Vai pandēmijas traumējošais iespaids uz mūziķu gaitām ir jau zudis vai sekas joprojām traucē?

Tās ir jūtamas joprojām. Piemēram, daļa vecākā gadagājuma publikas tika tik ļoti sabiedēta, ka vairs nav atgriezusies koncertzālēs. Taču esmu laimīgs, ka varu muzicēt un uzstāties klausītāju priekšā. Priecājos, ka cilvēki, kurus redzu koncertzālēs, ir saviļņoti līdz asarām.

Oratorijā Šķirsts, kuru sacerējāt Hamburgas Elbas filharmonijas atklāšanai, ir vēstījums par karu… Kā lai mūziķi reaģē tagad, kad karš ir pie pašām Eiropas durvīm?

Kad biju jauns un plosījās karš Bosnijā, izlasīju slaveno sentenci latīņu valodā: "Inter arma silent musae", kas tulkojumā nozīmē: "Kad runā ieroči, mūzas klusē." Es tam absolūti nepiekrītu un pat uzrakstīju par to skaņdarbu, jo uzskatu, ka mūzikai nav jāapklust kara laikā. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka ieroči prevalē un uzvar. Mūsu spēkos nav kaut ko kardināli mainīt, taču mums ir jāturpina muzicēt, piepildot savulaik komponista Roberta Šūmaņa teikto, ka mākslinieka uzdevums ir sūtīt gaismu cilvēku siržu tumsā. Viss, ko darām mūzikā, ir centieni pierādīt, ka latīņu sentencei nav taisnība.

Es pasniedzu Barenboima un Saīda akadēmijā Berlīnē. Tajā mācās gan arābu, gan ebreju studenti no Izraēlas. Kopš Hamās šausmīgā uzbrukuma Izraēlai šajā reģionā turpinās militārs konflikts un gaisotne ir ļoti draudīga un smaga, taču tieši šobrīd vairāk nekā jelkad agrāk man ir pārliecība, ka tas, ko darām šajā skolā, ir pareizais ceļš. Mēs kopā muzicējam.

Šodienas pasaule tik ļoti polarizējas, ka var būt tikai balts vai melns, par vai pret. Sinfonietta Rīga jūs vairs nesastapsiet agrāko koncertmeistari – viņa aizgāja no darba, protestējot pret to, ka orķestra repertuārā ir arī krievu komponistu mūzika.

Atbildei uz šo jautājumu ir divas daļas. Pirmā – gan dzīvē, gan mūzikā ir principiāli jānostājas pret agresiju un vardarbību. To nedrīkst pieļaut. Taču kara izraisītājs beigu beigās jutīsies kā uzvarētājs, ja viņš panāks to, ka mēs, Rietumu sabiedrība, visu redzēsim tikai kā melnu vai baltu. Proti, ja arī mēs sāksim kultivēt šausmīgo, totalitāro domāšanas veidu. Tā mēs varam pazaudēt mūsu demokrātiskās kultūras pamatu, jo demokrātija respektē dažādību, citādo. Es nesaku, ka tas ir viegli, bet ir nepieciešams, lai mēs, mūsu sabiedrība, varētu kopā dzīvot mierā.

Bet ar mākslu var manipulēt…

Jā, var, taču cilvēki nav tik stulbi, lai nespētu atšķirt politiku no mākslas. Viņi ir jūtīgi, un viņi bieži vien ir gudrāki par politiķiem. Melnbaltā domāšana ir raksturīga autoritāro valstu režīmiem. Mani, piemēram, nepārsteidz, ka ir valstis, kurās mūzika vispār ir aizliegta vai arī tiek aizliegti literatūras un mākslas darbi un tiek represēti mākslinieki. Dažās arābu valstīs varai ir bail no mūzikas. Talibu režīms pat iznīcināja mūzikas instrumentus… Bet mēs esam brīva, liberāla sabiedrība un nedrīkstam inficēties ar šādu pieeju. Tikai iedomājos: ja es no savas mājas bibliotēkas izmestu visas grāmatas, kuru autori dzīves laikā ir rīkojušies slikti un nosodāmi, mani plaukti paliktu diezgan tukši… Līdzīgi notiktu ar koncertzālēm, ja mēs šādu iemeslu dēļ atteiktos no zināmas mūzikas daļas. Piemēram, Frideriks Šopēns bija izteikts antisemīts, bet vai tāpēc mums vajadzētu beigt spēlēt viņa klaviermūziku? Mēs varam vērtēt un kritizēt Šopēna uzskatus un rīcību, taču noliegt mūziku, mākslu būtu liela kļūda.

Interesanti, ka Ludviga van Bēthovena mūziku sev izdevīgu ideju gaismā izmantoja gan nacistiskā Vācija, gan komunistiskā Padomju Savienība. Tagad Bēthovena Devītās simfonijas fināla prieka tēma ir Eiropas Savienības muzikālais simbols. Manuprāt, šīs mūzikas un teksta vēstījums pilnībā atbilst Eiropas Savienības filosofijai. Taču pirms dažiem gadiem, pārprotot šīs simfonijas jēgu, tai pēkšņi nepamatoti pārmeta patriarhālu dominanci un seksuālas vardarbības slavināšanu, aicinot "atcelt" Bēthovena mūziku.

Mākslas aizliegšana ir ļoti bīstama. Ebreju izcelsmes vācu dzejnieks Heinrihs Heine XIX gadsimtā teica: "Tur, kur cilvēki šodien dedzina grāmatas, viņi ļoti drīz dedzinās cilvēkus." Vācijā no 1933. līdz 1945. gadam viņa vārdi diemžēl kļuva par dzīves realitāti… Berlīnē, Bēbeļa laukumā, kur tagad atrodas Berlīnes Valsts operas nams, vispirms nacisti dedzināja ebreju autoru grāmatas, bet jau drīz koncentrācijas nometnēs sadedzināja arī cilvēkus…

Kā jūs izjūtat Rīgu, tās gaisotni?

Man patīk cilvēki, viņu mentalitāte un tā īpašā gara gaisma, kuru šeit vienmēr sajūtu. Esmu iemīlējies Rīgas vēsturiskajā arhitektūrā. Mani fascinē Vecrīga. Man patīk pa to pastaigāties, jo man tā ir šodien arvien vairāk zūdošā, gaistošā pasaule. Pirmoreiz ierodoties kādā vietā, jebkurā pasaules malā, es acumirklī intuitīvi sajūtu, vai es šeit jūtos ērti vai ne. Jau pirmoreiz atbraucis uz Rīgu, es uzreiz iemīlējos gan pilsētā, gan Sinfonietta Rīga mūziķos, gan publikā. Tā šeit ir ļoti uzmanīga, klusa. Uz skatuves allaž jūtu, kā mani klausās.

Man ir iespaids, ka klausītājiem šeit ir dziļas mūzikas zināšanas. Rīgas publika ir pieredzējusi, izlutināta un spēj novērtēt kvalitāti. Jums ir operteātris un apbrīnojama koru kultūra. Cilvēkiem šeit ir liela sirds. Atceros, ka kopā ar Sinfonietta Rīga spēlēt Bēthovena Septīto simfoniju bija kaut kas vārdos neaprakstāms. Tas bija īsts radošs sprādziens! Rīgā un Latvijā visur ir jūtamas dziļas mūzikas tradīcijas.

Vai jūsu ceļi bieži krustojušies arī ar latviešu mūziķiem pasaulē?

Viss sākās ar diriģentu Marisu Jansonu. Viņš man piezvanīja 2006. gadā, lai aicinātu komponēt skaņdarbu Con brio viņa vadītajam Bavārijas Radio simfoniskajam orķestrim Minhenē. Pēc 2008. gadā notikušā pirmatskaņojuma Minhenē viņš šo darbu diriģēja daudzviet pasaulē. Problēma bija tā, ka man vienlaikus bija jāraksta opusi diviem latviešu diriģentiem, jo Andris Nelsons jau bija pasūtījis darbu gan Leipcigas Gewandhaus, gan Bostonas simfoniskajam orķestrim. Strādāju mājās pie galda, un man bija svarīga katra minūte, bet te pēkšņi piezvanīja Mariss Jansons, kurš gatavojās ar savu Minhenes orķestri un pianistu Jefimu Bronfmanu atskaņot manu Sēru maršu/Trauermarsch klavierēm un simfoniskajam orķestrim. Viņam bija jautājumi par partitūru. Vai zināt, cik skrupulozi un pamatīgi viņš strādāja? Domāju, ka būs tikai daži jautājumi, bet Mariss Jansons teica: "Paldies, ka veltāt laiku! Nu tad sāksim ar pirmo lappusi!" Viņam bija jautājumi par katru lappusi. Viņš visu vakaru iztaujāja mani par daudzām detaļām, īpaši par ritmu: "Lūdzu, sakiet, kā lai šo diriģēju? Un šo? Kā jūs vēlētos – uz septiņi vai deviņi?" Bija jau vēls, un todien vairs nekomponēju. Pie Andrim Nelsonam domātā darba atgriezos tikai nākamajā rītā. Andris Nelsons ir atskaņojis jau daudzas manas kompozīcijas, un mēs esam kļuvuši par draugiem.

Brīnišķīga bija sadarbība ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu Elbas filharmonijā Hamburgā un ar vijolnieci Vinetu Sareiku un kvartetu Artemis, kuram uzrakstīju savu Septīto stīgu kvartetu. Kad pagājušoreiz biju Rīgā, aizgājām ar Vinetu pusdienās.

Mūsu iepriekšējā intervijā, kas notika pandēmijas laikā, izstāstījāt, ka atkal rakstāt Andrim Nelsonam – šoreiz Trompetes koncertu, kas paredzēts solistam Hokanam Hardenbergeram. Vai darbs ir jau izskanējis?

Jā, tas bija Leipcigas Gewandhaus un Bostonas simfoniskā orķestra pasūtījums. Šo opusu nosaucu Towards Paradise (Labyrinth VI). Pirmatskaņojums notika 2021. gadā Leipcigas Gewandhaus koncertnamā. Mūziķi to nospēlēja fantastiski.

Vai jūs interesētu arī otrs virziens – kā izpildītājmāksliniekam interpretēt kādu latviešu komponista darbu?

Kāpēc ne? Esmu atvērts! Esmu diriģējis lietuviešu komponistes Justes Janulītes skaņdarbu Frankfurtē pie Ensemble Modern pults. Man šis viņas darbs tik ļoti iepatikās, ka vēlētos to parādīt arī Latvijā.

Vai gadās uzstāties arī kopā ar savu māsu – vijolnieci Karolīnu Vidmani?

Jā, un gana bieži! Pērn septembrī diriģēju Berlīnes filharmoniķus, atskaņojot savu Otro vijoļkoncertu, un Karolīna bija soliste. Šo darbu esam kopā izpildījuši daudzviet pasaulē: pirmatskaņojām Tokijā, pēc tam Portu un Stokholmā. Jau ir ieplānots atskaņojums Taivānā.

Kādu mūziku jums patīk klausīties?

Visdažādāko, bet it īpaši – Mendelszonu, Mocartu un Bēthovenu. Klausos arī laikmetīgo mūziku un džezu. Es mīlu Mailsu Deivisu. Tā ir brīnišķīga pasaule!

Kuras ir jūsu autoritātes laikmetīgajā mūzikā?

Esmu daudz iespaidojies no saviem bijušajiem skolotājiem Hansa Vernera Hences un Volfganga Rīma, taču vislielāko ietekmi uz mani ir atstājis Pjērs Bulēzs – gan viņa mūzika, gan personība. Bulēza mūzika mani ir apbūrusi kopš agras jaunības. Kopš ar viņu iepazinos, mani fascinē viņa personība. Bulēzam ir ļoti būtiska nozīme manā radošajā dzīvē, arī kā klarnetists esmu no viņa ļoti daudz mācījies.

Vai arī mūslaikos joprojām ir svarīgs komponista individuālais, atpazīstamais rokraksts?

Jo internacionālāka kļūst mūsu pasaule, jo tas ir nozīmīgāk. To var salīdzināt ar ēdienu. Burgera garša īpaši neatšķirsies, ja to ēdīsiet Katarā, kādā Eiropas vai Amerikas ēstuvē. Arī Starbucks kafija visur garšo vienādi. Taču es dodu priekšroku atšķirībām gan virtuvē, gan kultūrā. Man patīk, ja mūzikā varu sajust tās saknes un dzirdēt, no kurienes tā nāk. Piemēram, Mendelszona rokraksts bija izveidojis jau 15 gadu vecumā. Es ticu mākslinieka rokrakstam. Tas nekādā ziņā nenozīmē vienveidību. Attīstība un pārmaiņas dara mākslu dzīvu – Bēthovena 32 klaviersonātes ir ļoti atšķirīgas, taču visā to daudzveidībā mēs atpazīstam Bēthovenu.

Visbeidzot vēlos jautāt: vai četras jūsu darbības dimensijas – klarnetes spēle, diriģēšana, komponēšana un pedagoga darbs – nav drusku par daudz?

Dažreiz gadās mazāk gulēt, bet tas ir mans ceļš. Es dzīvoju mūzikā un esmu laimīgs, ka man ir ļauts to izbaudīt visos veidos. Visas šīs jomas ir mana prioritāte tajā brīdī, kad es to daru. Šobrīd pats galvenais, kam esmu koncentrējies, ir Mežraga koncerts. Tas būs apjomīgs skaņdarbs.

Jērgs Vidmanis un Sinfonietta Rīga
Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 2.II plkst. 19, Lielajā ģildē 3.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja