Dziesminieks Goran Gora, kuru esam raduši redzēt ar ģitāru rokās, pirmoreiz mūžā uzrakstījis skaņdarbu korim. Pēc XV Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla pasūtījuma tapušais opuss Ararats korim un armēņu pūšaminstrumentam dudukam pirmatskaņojumu piedzīvos 4. septembrī Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā diriģenta Māra Sirmā vadībā.
Goran Goras mūzika skanēs arī Latvijas Nacionālā teātra jauniestudējumā – Rūdolfa Blaumaņa lugā Purva bridējs, kura pirmizrāde notiks 15. septembrī.
Vai esi bijis pie Ararata kalna?
Nekad neesmu bijis ne Armēnijā, ne Turcijā. Ararata kalnu esmu redzējis tikai zinātniskos raidījumos. Kad jau biju nodevis savu skaņdarbu, kādu vakaru ieslēdzu televizoru un trāpīju tieši uz raidījumu par Noasa šķirstu, vai tiešām tas piestājis pie Ararata kalna. Rādīja satelītu uzņēmumus un stāstīja par ģeoloģiskajiem pētījumiem. Vieni teica: mēs akmeņos atradām koka šķiedru, savukārt pretinieki iebilda, ka tas ir dabiski. Saskaņā ar leģendu uz Ararata kalna nolaidās dūja, tā aizvedot kuģi uz vienīgo neapplūdušo zemes pleķīti. Ūdenim atkāpjoties, kuģis uzkāries uz kalna.
Vienā uzņēmumā bija redzams pārakmeņojies kuģa siluets diezgan tuvu spicītei. Tas tiešām izskatās pēc kuģa, lai gan, pēc ģeologu domām, šo formu izveidojuši kūstošie ledāji. Manuprāt, mūsdienu satelīti visu vienkāršo. Ir ļoti vienkārši paskatīties uz visu no augšas un rast izskaidrojumus. Ir ļoti vienkārši nofočēt: ā, reku viņš ir! Taču izpētes process ir vissvarīgākais. Reizēm pat ne atklājums, bet ceļš, kā tu ej uz lielo atklājumu, rada tevī emocionālo spriegumu un gandarījumu. Kāpt kalnos, meklēt alas…
Sākot komponēt, es vispirms domāju par Noasa cilvēcisko pusi. Iedomājos, kā justos ikviens, ja viņam pēkšņi parādītos Dievs un teiktu: būs plūdi, un tu ar ģimeni būsi vienīgais, kurš izglābsies, un tev ir jātaisa šķirsts. Pieļauju, ka emociju gamma cilvēka galvā ir vājprātīga – no milzīga prieka līdz lielām šaubām, nicinājumam un dusmām, kā Dievs var atļauties nogalināt visu dzīvo?
Emociju ir tik daudz, ka tas vien jau šķita izpētes cienīgi. Ararats atnāca darba vidū. Pēkšņi saslēdzās kopā: Noass, Ararats un armēņu nacionālais pūšaminstruments duduks. Teātra režisoram ir tāpat: sākot strādāt, tu vēl nezini, kā izrāde beigsies, un tikai kopā ar aktieriem nonāc pie būtiskām atziņām un galarezultāta. Man vienkārši pienāca brīdis, kad sapratu, ka rakstu darbu par ceļu. Pēdējā daļa ir visbūtiskākā: mistiska, mītiska, neatrisināta, ļoti īpatnēja. Ararats jau nav tikai kalns. Tur apvienojas cerība, ticība, uzticēšanās, darbs. Tu dodies apsolītajā virzienā, bet nezini, kas šajā ceļā būs. Bībelē taču bija rakstīts, ka Dievs bija aizmirsis par dreifētājiem. Viņš bija solījis, ka līs 40 dienu un nakšu, taču tas turpinājās 150 dienu. Tad Dievs atcerējās par Noasu un apturēja lietu. Skaidrs, ka radās neticība un šaubas. Taču neticība īstenībā ir tas, ka tu uzticies. Ļoti pretrunīgas pārdomas manī raisīja šī tēma un darbs. Es ļoti centos ielikt maksimāli daudz no tā.
Vai pats esi ilgi ceļojis un varbūt pat šajā ceļojumā nomaldījies vai izbaudījis ceļojuma ēnas puses, piemēram, dusmas uz ceļabiedriem?
Mums ar ansambli ir bijuši ceļojumi uz Nīderlandi, Gruziju un Franciju, kurp braucām ar busiņiem. Sadzīve ir cilvēka medaļas otra puse. Viens ir tas, kā tu uztver cilvēku, ar viņu īsi tiekoties ikdienā. Pavisam kas cits ir redzēt, kā viens otrs iet gulēt un kā mostas, vai viņš tīra zobus. Nianses, kuras ikdienā neredzam, ļoti daudz atklāj par cilvēku. Sāk besīt ārā kaut vai tāda elementāra lieta kā ceļabiedra krākšana naktīs. Un ko tu viņam padarīsi? Neko!
Var taču iebukņīt: nekrāc!
Tad sanāktu, ka uztiepju savu. Es esmu mierīgais tips, kurš var sadzīvot ar ļoti daudzko. Mans pacietības mērs ir diezgan liels. Lai mani izvestu no pacietības, pietiek vai nu ar vienu vārdu vai darbību, vai miljons vārdiem.
Vai duduku izvēlējies tāpēc, ka savos vieskoncertos to dievīgi spēlēja Dživans Gasparjans, kura instruments skan filmā Gladiators?
Neesmu bijis uz Gasparjana koncertiem. Duduka skaņu es iemīlēju, skatoties Pītera Geibriela koncertus DVD. Pēdējos gados viņa koncertos piedalās arī duduka spēlētājs, un katru reizi, kad dzirdu duduku, skaņa mani hipnotizē. Dudukam ir dvēsele, un tā pulsē un nemitīgi mainās. Klavieru skaņa vienmēr būs vienāda, bet duduka skaņa ir ārpus instrumenta robežām, jo tā ir tavas elpas skaņa. Ļoti var just, vai cilvēks ir sasprindzinājies vai pūš mierīgi. Var pētīt un pētīt šīs skaņas nianses, kā katru reizi mainās tonis. Citiem pūšaminstrumentiem ir podziņas (klapītes), bet dudukam – caurumiņi. Ir svarīgi, kuru no tiem aiztaisi ciet.
Ko tu saproti ar vārdu «garīgums»?
Garīgums man saistās ar tikumu. Ar to, ka cilvēks ir godīgs un labs. Garīgi cilvēki spēj atšķirt pelavas no graudiem. Tas obligāti nenozīmē, ka viņi ir reliģiski. Tikai tam, kas tevi aizkustina, ir jēga. Tad tā ir informācija, kas tev svarīga. Jo ir ļoti daudz liekas informācijas: cilvēku pārbāž ar liekām lietām. Informācijas ātrums mani pat biedē, un internets nešķiet pareizs, jo tas cilvēkos nogalina kaut ko ļoti būtisku. Pirmām kārtām jau interesi. Atceros, kad interneta vēl nebija, interesanta bija katra rīta avīze: kas noticis. Tagad avīzes drukā vakardienas ziņas. Internetam pietrūkst empātijas, tas ir pārāk sauss. Tu lasi: atkal nogāzusies lidmašīna? Tā gadās. Manā rajonā atrasts noslepkavota cilvēka līķis? Bija jau arī iepriekš. Internets notrulina domāšanu – tikai bliež informāciju –, un tu visu uztver par patiesu pat nedomādams.
Komponēt skaņdarbu Garīgās mūzikas festivālam pamudināja diriģents Māris Sirmais?
Pat īsti nezinu, kurš deva pirmo impulsu. Valsts akadēmiskā kora Latvija producentei Ievai Vītiņai, ar kuru esam tikušies menedžmenta semināros, izstāstīju, ka man ļoti patīk kormūzika un es arī kādreiz labprāt rakstītu korim: tas tik būtu brīnums! Pēc dažām dienām man piezvanīja kora direktors Māris Ošlejs un izteica piedāvājumu.
Pats arī muzicēsi ar kori, kā to kopā ar Kamēr… darījis Prāta vētras Renārs Kaupers un ģitārists Kaspars Zemītis?
Nē. Sēdēšu rokas klēpī salicis un nervozēšu. Pēdējos gados man arvien mazāk un mazāk piemīt tendence mēģināt sevi par visām varītēm visur iebāzt, spēlēt, parādīties. Man labāk patīk no malas pavērot, komentēt un pabīdīt puzles gabaliņus, kā vajag.
Kora faktūra tev bija traki sarežģīta puzle?
Paldies dievam, tas nav orķestris. Grūti bija tad, kad man sāka rasties šaubas par to, kas jau ir uzrakstīts. Īsformātā, triju minūšu dziesmiņā, ir ļoti viegli kaut ko pamainīt, bet 15 minūšu garā opusā ir jāuzvar savs untums visu laiku kaut ko mainīt, lai spētu vispār nonākt pie rezultāta. Pateikt sev: pietiek, šī daļa ir gatava, ķeros klāt nākamajai. Pieļauju, ka profesionāliem komponistiem tas nav grūti, jo viņiem ir skaidrs, kā veidosies forma. Taču es rakstīju pa taktij, nemaz nezinot, kā tas beigsies. Šis skaņdarbs man nācis visgrūtāk tieši iekšējās cīņas dēļ. Kļūst grūti, kad vairs nepietiek ar to, ko varu bez mūzikas izglītības. Gribas kaut ko vairāk. Mans sapnis ir kādreiz iestāties mūzikas augstskolā un dabūt komponista bakalauru. Taču, lai iestātos, jāiedzen galvā mūzikas skolas 12 gadu mācību viela…
Tagad nožēlo, ka neesi mācījies kādā no Latvijas mūzikas skolām?
Gan jā, gan nē, jo Latvijā taču ir daudz komponistu ar diplomu, bet viņi nav dzirdami…Ja būtu tur mācījies, varbūt man tagad nebūtu tik lielas vilkmes, turklāt izglītība – ne tikai mūzikas izglītība – ieliek stingros rāmjos, un domāt ārpus tiem jau ir grūti, jo «tā taču nedara». Var arī citādi – paņemot no teorijas tikai to, kas man palīdz, jo mūzika ļoti mainās. Pēdējos desmit gados tā ir mainījusies vairāk nekā iepriekš simts gados, un tāpēc ir glupi pieturēties pie veciem kanoniem. Katrs piedāvājums, kas nāk, man liekas kaut kas grandiozs, unikāls un foršs.
Kā ielēci mūzikas vilcienā?
Sešpadsmit gadu vecumā sāku pats sev mājās rakstīt dziesmas un par spīti brālim iemācījos spēlēt ģitāru. Kristapam, kurš jau mācījās vidusskolā, bija grupa, un viņš bija solists, bet jāpiebilst, ka viņam patiešām nav dziedamās balss. Savukārt man bija, bet es nemācēju spēlēt ģitāru. Pašmācības ceļā «atkodu» ģitāru un palēnām sāku rakstīt demo ierakstus mājas studijā pie draugiem Baldonē. Pa īstam viss sākās, kad aizsūtīju ierakstus uz Radio SWH raidījumu Pagrabs, no turienes nokļuvu Priekšnamā, pēc tam jau lielajā topā. Plašākai publikai parādījos 2005. gadā ar dziesmu Slow Down. Ķēdīte aizgāja brīvi un nepiespiesti.
Vārdus raksti pats? Arī angliski?
Jā. Arvien vairāk sliecos domāt, ka latviešu dzejas izmiršanā vainīgi ir tieši mūziķi, jo agrāk viņi paši vārdus dziesmām rakstīja reti, bet tagad katram gribas vilkt deķīti uz savu pusi – pats rakstīšu. Dzeja līdz ar to ir zaudējusi vienu ļoti nozīmīgu pozīciju.
Ko nozīmē tavs skatuves vārds Goran Gora?
Esmu dzirdējis dažādas versijas: ka Āfrikā esot kalns Goran Gora un tā saucot kādas Āfrikas valsts diktatoru. Es to pieņēmu netīšām brīdī, kad Jura Riekstiņa dēls, sūtot ierakstu uz radio, piezvanīja: bet kā tevi nosaukt? Tur prasīts nosaukums. Nedomādams teicu, kas iešāvās prātā, un tad jau no bukas nolēkt vairs nevarēju. Es ļoti ērti jutos ar šo alter ego, jo esmu cits nekā sadzīvē. Tagad tie abi sākuši tuvoties viens otram. Pagaidām mūziku teātrim un arī Araratu vēl raksta Goran, bet Jānis grib iet mācīties par komponistu. Kad viņš būs izmācījies, tad rakstīs Jānis Holšteins-Upmanis.
Jāņus gan svini?
Mēdzu vispār nesvinēt ne dzimšanas, ne vārda dienu. Kaut kāda atzīmēšana jau notiek, nav tā, ka tajās dienās sēžu mājās un blenžu datorā. Taču es neraujos uz svinībām. Vienmēr ir slinkums, jo radošais darbs pamatīgi nogurdina. Ararata rakstīšanas beigu posmā ķibināju notis pa 11 stundām dienā. Un pēc tam vēl vilkties kaut kur ballēties?! Gribas tikai nomierināties un aiziet čučēt, lai no rīta ir spēks turpināt.
Raksti mūziku teātrim, jo esi liels teātra mīļotājs?
Nē, teātri vispār neapmeklēju. Man nepatīk iet arī uz kino. Man ārkārtīgi patīk teātra vide un ļoti patīk darbs teātrī. Kad viss jau ir gatavs, tas dzīvo savu dzīvi. Varbūt tāpēc teātris mani tik maz interesē, ka esmu divus gadus Kultūras koledžā mācījies amatieru teātra režiju un man ir skaidrs, kas teātrī notiek. No koledžas aizgāju, jo pēkšņi sapratu, ka nekad nebūšu režisors. Tad man nebija nedz dzīves pieredzes, nedz vēlmes kādam kaut ko skaidrot, kā to darbā ar aktieriem jādara režisoram. Es tam biju par jaunu.
Uz pirmizrādēm, kurās skan tava mūzika, vismaz aizej? Cik tādu jau ir?
Pirmais šāds darbs bija mūzika Dailes teātra izrādei Vārnu ielas republika (2011). Pagājušajā sezonā bija Indrāni Rīgas Krievu teātrī. Šogad jau būs pulka vairāk. Tuvākais ir Purva bridējs Nacionālajā teātrī, pirmizrāde Jaunajā zālē notiks 15. septembrī. Gada nogalē būs Divas Lotiņas Leļļu teātrī. Tai pašai režisora Elmāra Seņkova radošajai komandai, kurā esmu kopš Indrāniem, ir uzaicinājums Valmierā iestudēt Raudupieti. Tā kopā sanāk Blaumaņa triloģija dažādos teātros. Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Dzudzilo un kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo ir interesanti mākslinieki ar savu domu.
Mākslinieks jau tāpēc ir mākslinieks, ka redz to, ko citi neredz. Es uzskatu, ka mūzika teātrī nedrīkst izjaukt režisora koncepciju un «noēst» izrādi. Man vienmēr ir grūti pielāgoties, jo manas ambīcijas arī ir lielas. Man sanāk visu laiku kā mazai adatiņai mēģināt iespraukties kaut kur pa vidu. Nu jau sāku sliekties uz to, ka patiesībā klusums ir vislabākā mūzika, jo viss, ko tu mēģini radīt, ir mākslīgs.
Labi būtu, ja Kultūrkapitāla fonds piešķirtu finansējumu klusuma mūzikas radīšanai?
Pirms dažiem mēnešiem konstatēju, ka īsta, absolūta klusuma nemaz nav! Var nostāties pļavas vidū, bet tad klusums būs bišu sanoņa, pie jūras – viļņu šalkas. Savukārt telpā ar skaņas izolāciju, dzirde tā saasinās, ka dzirdi pat savu pulsu. Vēl lielāks izaicinājums nekā radīt mūziku ir to neradīt. Radīt kaut ko tik tuvu klusumam, cik vien iespējams, un mēģināt saprast, kā klusums skan. Var pat izdot klusuma skaņu celiņu.
Vai Blaumanī un arī izrāžu mūzikā jāuzsver latviskais?
Mums visas izrādes ir ārpus Blaumaņa norādītās darbības vietas. Mēs nemēģinām attēlot realitāti uz skatuves, lai skatītāji varētu teikt: nu tā tak lauku sēta, tik tie baļķi tādi nedzīvi!
Kādi mūziķi spēlē tavā grupā?
Visiem ir interesanti dzīvesstāsti un savas radošās idejas. Ļauju viņiem justies ērti un spēlēt, kā viņi paši vēlas. Visi ir sevi citur pierādījuši mūziķi. Kaspars Ansons pēdējā laikā lielākoties sadarbojas ar Aiju Andrejevu, basģitārists Valters Sprūdžs spēlē kopā ar Instrumentiem, un viņam ir arī sava grupa The Wow, apbrīnojami vispusīgais pianists Uģis Krišjānis spēlē visu, sākot ar pavadījumu koriem un beidzot ar El Mars. Katei Pāvulai pašai ir brīnišķīga grupa Sus Dungo. Perkusionists Ernests Mediņš ir vienīgais no slavenās komponistu Mediņu dzimtas, kurš aktīvi darbojas mūzikā. Viņš ir Jēkaba Mediņa mazmazdēls. Mārtiņš Miļevskis ir Astro’n’out bundzinieks. Didzis Simanovičs ir viens no spēcīgākajiem jaunās paaudzes skaņu režisoriem.
Tava sieva Māra Upmane-Holšteine arī iesaistās?
Mēs darbu uz mājām nenesam, ja vien neņem vērā to, ka darbs notiek mājās. Mums ir radikāli atšķirīgs skatījums uz mūziku, kas tikai pa reizei satiekas uz viena viļņa. Mēs ejam paralēli, un ir pat izcili, ka tā ir. Ja būtu vienāds skatījums, nebūtu mērauklas. Māra ir Astro’n’out soliste un tikai dažreiz piedalījusies kā viessoliste citos projekts.
Droši vien ir bezgaumīgi jautāt, ko tu domā par Pussy Riot skandālu?
Tas rādīja, cik sabiedrība ir viegli ietekmējama. Kad feisbukā pārpublicēju viedokli, kas sakrīt ar manējo, uzradās cilvēki, kuri rakstīja: neticu gan, ka tu piekrīti viņam. Visi nu jau ņemas tikai par to, ka latviešu mūziķiem nav viedokļa, bet ir pazudis konteksts, īstais iemesls – par ko mēs ņemamies? Tas ir ļoti nepatīkams signāls Latvijas sabiedrībā. Visi knābā mūs, mūziķus, par gļēvo nostāju. Esmu mūziķis, bet tas nav mans pienākums atbalstīt mūziķus, lai ko viņi darītu. Man, piemēram, nepatīk Bobs Dilans, un es nesaprotu, ko visi dziesminieki viņā ir ieraudzījuši. Nepiekrītu, ka Pussy Riot provokācijai bija jābūt tādai, jo ir ļoti daudz citu labu veidu, kā provocēt un vēstīt savu attieksmi. Nav obligāti jākliedz un jāgānās. Padomā divreiz, kā to darīt. Kāpēc izdarīt stulbu, glupu un necēlu darbību, bet pēc tam teikt: tas taču jūsu labā, esmu cietējs. Tad jau tie, kas 13. janvāra grautiņā izdemolēja un aplaupīja alkohola veikalu, arī var teikt, ka cīnījušies pret Saeimu.
Jānis Holšteins-Upmanis
Dzimis 1984. gada 2. martā Rīgā
Beidzis Baldones vidusskolu, mācījies kultūras menedžmentu Latvijas Kultūras koledžā un Baltijas Krievu institūtā
Kopš 2005. gada darbojas mūzikā ar pseidonīmu Goran Gora
Koncertē ar savu grupu Latvijā, Brazīlijā, Nīderlandē, ASV, Francijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Gruzijā, Igaunijā
Raksta mūziku teātrim, kino un televīzijai
Izdoti četri studijas ieraksti: 2 Hands/4 Songs (2006), JetLag (2007), Mystyrys Yrs (2010) un Hold Me Close When It Comes (2011)
Kopš 2010. gada Imanta Ziedoņa fonda Viegli valdes loceklis
Goran Gora mūzika
Skaņdarba Ararats pirmatskaņojums koncertā Rīgas Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā 4.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 5–12
Rūdolfa Blaumaņa Purva bridējs
Pirmizrāde Nacionālā teātra Jaunajā zālē 15.IX plkst. 18.30 (20., 21., 26.IX) Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 10