Līdz 27. aprīlim Rīgas mākslas telpā ir apskatāma ekspozīcija Re:visited, tajā apkopoti starptautisku atzinību guvušu mākslinieku darbi, kas atlasīti pēdējo divu gadu nozīmīgākajās Eiropas mākslas biennālēs, par kuru spožumu un postu tiks diskutēts 16. aprīlī ieplānotajā simpozijā, kas papildinās izstādi. "Re:visited ir arī impulss, lai pārskatītu laikmetīgās mākslas situāciju Latvijā un uzdotu jautājumus – vai regulāru starptautisku lielformāta izstāžu klātbūtne spēj kompensēt laikmetīgās mākslas muzeja un kvalitatīvu izstāžu telpu trūkumu, vai biennāles tipa notikums var uzlādēt vietējos mākslas procesus un sekmēt to iekļaušanos pasaules mākslas kartē?" raksta Solvita Krese, kura kūrējusi arī iespaidīgo izstādi ...lai gadījums kļūtu par notikumu..., kas pērn pirmo reizi plašākai publikai ļāva iepazīties ar ABLV Bank veidoto kolekciju topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam.
Pirms Re:visited atklāšanas jūs teicāt, ka izstādes kopējā skaņa ir diezgan tuva tam, ko var dzirdēt mūsdienu mākslas biennālēs. Kāda ir to galvenā tēma?
Šajās biennālēs es saklausu to, ka ir būtiski mainījušās robežas, – tajās ir pārstāvēti ļoti daudz mākslinieku, kuri nav eiropieši un kuri piedāvā citu skatpunktu. Jaunās mākslas prominences no visas pasaules skatītāju pārsteidz un konfrontē ar savu kultūru un teritoriālo specifiku, taču tā nav postkoloniālas vai antropoloģiskas eksotikas meklēšana. Šiem māksliniekiem izdodas uzspiest uz pasaules sensitīvajiem punktiem, piemēram, Ķīnas mākslinieks un politiskais aktīvists Ajs Veivejs izmanto lokālo problemātiku, bet rada universālus darbus, kuros iekļauto brīdinājumu skatītājs var uztvert ļoti personiski.
Es šobrīd ļoti saasināti uztveru daudzu mākslinieku darbus kā precīzu komentāru vai paredzējumu, skatoties uz tiem caur Krievijas un Ukrainas konflikta prizmu, kas ne tikai liek pārvērtēt vērtības, bet agresīvi un ļoti strauji maina pasauli. Ja es būtu māksliniece, šajā brīdī mani darbi būtu pilni ar šo problemātiku, jo par to es katru dienu domāju – sekoju līdzi norisēm un brīžiem nespēju izkāpt ārā no tās turbulences, kurā pasaule atrodas –, un man kā māksliniekam būtu grūti neienest to arī savos darbos. Trāpīt ar savu radošo domu īstajā brīdī un sasiet kopā ar laikmetu – manā skatījumā tā ir veiksmīga mākslas darba definīcija.
Aprīļa vidū Rīgā notiks simpozijs Mākslas biennāļu spožums un posts. Kādi argumenti liecina, ka tas ir posts?
Ir diezgan spēcīgs viedoklis, ka biennāles kļūst par masu kultūras elementu un instrumentalizē mākslu ģentrifikācijas, mārketinga aspektā, lai mainītu teritorijas, palielinātu tūristu skaitu, respektīvi, sekmētu biznesa attīstību, kas pēc būtības nav nekas slikts, ja vien māksla netiktu aizstumta otrajā plānā. To bieži var redzēt vairāku biennāļu izdevumu sadalījumā – cik tiek tērēts mārketingam un cik – mākslas darbu radīšanai. No naudas devēju puses tiek ieviesta cenzūra un pieprasīti konkrēti virzieni, kas deformē mākslas procesu likumsakarīgu attīstību.
Vēl viens arguments, kas tiek lietots, ir tāds, ka biennāles stimulē projektu tipa mākslas darbu rašanos – mākslinieki sajūt konjunktūru un "ražo" tādus darbus, kas, iespējams, nav viņu ampluā. Turklāt bieži vien kuratoriem ir laika un budžeta ierobežojums, tāpēc viņi mēģina ātri aptvert piedāvājumu un bieži vien pat ne dodas izpētes vizītēs, bet izmanto copy-paste metodi un pārceļ māksliniekus no vienas biennāles uz nākamo. Tā kā mūsdienās mākslas vēsture tiek rakstīta ar izstādēm, biennāles kļūst par dominējošo institūciju mākslas sistēmas hierarhijā, un tiek pārmests, ka tās stimulē mākslas virspusējību un "štancēšanu", nevis veicina iedziļināšanos un kvalitatīvu darbu tapšanu.
Kur ir meklējams biennāļu spožums?
Uz biennāli ir jāskatās pietiekami reālistiski un kritiski, saredzot gan vienu, gan otru aspektu, bet, manuprāt, tā ir brīnišķīga platforma, kur māksliniekiem startēt, kļūt pamanāmiem un ierakstīt sevi plašākā mākslas kontekstā: ja tu neesi mākslinieks, kurš ir orientēts uz tirgus produktu radīšanu, šī ir īstā vieta, kur piedalīties un parādīt savu darbu. Atšķirībā no muzeja biennāles ir daudz elastīgākas, un tajās uzreiz var uztvert, kas pa šiem diviem gadiem ir noticis, kādi jauni talanti ir parādījušies, kādas tēmas ir gaisā – caps! – un reakcija uz tām, jo uz muzeju tu aizej un skaties jau tādus darbus, kas izturējuši laika un ekspertu vērtējumu un reprezentē sava laika mākslu cauri gadiem un gadsimtiem.
Pirms kāda laika jūs kūrējāt izstādi, kas deva iespēju iepazīties ar daļu no kolekcijas topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Kāpēc tas bija svarīgi?
Pirmkārt, bija svarīgi to parādīt plašākai publikai, jo līdz tam daudziem cilvēkiem nebija pat nojausmas, kādi darbi ir šajā kolekcijā, jo ikdienā tie glabājas ABLV Bank krājumā. Otrkārt, tas bija svarīgi ne tikai izstādes apmeklētājiem, bet arī pašiem māksliniekiem – ieraudzīt savus darbus citu darbu kontekstā un ABLV Bank – savu kolekciju kopskatā. Man šķiet, ka izstāde ...lai gadījums kļūtu par notikumu... deva pozitīvu grūdienu tālākajiem plāniem turpināt attīstīt šo kolekciju, kas visu laiku tiek papildināta.
Kā jūs vērtējat principus, pēc kuriem tiek veidota šī kolekcija?
Patlaban topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju veido trīs dažādi segmenti – Kultūras ministrija, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un ABLV Bank. Katras kolekcijas darbu atlasi veic komisija, tas ir ļoti labi, jo izdarītie pirkumi nereprezentē viena cilvēka izpratni vai gaumi par konkrētiem darbiem vai mākslas periodu. Nākamais darbs būtu no šīm kolekcijas daļām salikt kopēju bildi un apskatīties, kā mums trūkst, kas ir šie baltie plankumi, lai varētu spēcīgi parādīt Latvijas laikmetīgās mākslas attīstības dinamiku, bet patlaban Kultūras ministrija kā situācijas saimnieks nevienam cilvēkam vai institūcijai nav deleģējusi šo uzdevumu, kā arī no valsts puses pašreiz finansējuma trūkuma dēļ kolekcija netiek papildināta.
Tas būtu jādara uzreiz, vai tas var pagaidīt?
Ja būtu finansējums, tas būtu jādara uzreiz kaut vai tādēļ, ka daudzi mākslas darbi, ja tie netiek pienācīgi uzglabāti, aiziet bojā pavisam vai bojājas, un pēc tam tie ir jārestaurē, vai arī tos nopērk kolekcionāri, un to iegādāšanās pēc tam jau kļūst daudz sarežģītāka. Mums daudzi baltie plankumi ir vēl no pagājušā gadsimta 70., 80. gadiem, piemēram, veidojot izstādi Robežpārkāpēji, mēs mākslas darbus burtiski vilkām ārā no mākslinieku šķūnīšiem un tos atjaunojām – labi, ka lielai daļai no tiem bija jumts virs galvas, jo daudzi no tā laika darbiem ir zuduši pilnībā. Paralēli kolekcijas attīstīšanai uz priekšu ir jāvirza Laikmetīgā mākslas muzeja ēkas projekts, lai būtu to visu kur uzglabāt un izstādīt.
Tas palīdzētu risināt arī akūto lielo izstāžu zāļu trūkumu…
Latvijā vizuālās mākslas infrastruktūra salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm ir katastrofālā situācijā. Strādājot ar Eiropas kultūras galvaspilsētas programmu, es redzu, cik daudz ir laba satura, bet cik maz ir vietu, kur to ielikt, līdz ar to izstādes tiek saspiestas laikā, piemēram, Re:visited ir apskatāma pusotru mēnesi, bet pasaules prakse liecina, ka vajadzētu trīs, lai tā sevi atpelnītu. Patlaban Rīgas mākslas telpa darbojas kā konteiners, uz kurieni kuratori nes savu sarūpēto saturu, kas, par laimi, ir diezgan labs, bet tā nav normāla pilsētas izstāžu zāles darbība, jo pamatā nav nekādas stratēģiskas plānošanas un tādā veidā to nevar iekļaut pasaules mākslas kartē. Pašreiz tā nodarbojas ar ielāpu lāpīšanu, jo pilsētā trūkst telpu, – Rīgā vajadzētu vismaz četras lielas izstāžu zāles.
Kādi vēl nenovērtējami ieguvumi būtu no šī muzeja?
Mākslinieks var izstādīties galerijās un pārdot savus darbus kolekcionāriem, bet katram no viņiem, domāju, ir sapnis nokļūt muzejā un lai viņu darbi kļūtu par nacionālā krājuma – laikmetīgās mākslas vēstures – sastāvdaļu. Savukārt, runājot par publiku, Latvijā ir izaugušas jau divas paaudzes, kuras neko īsti nezina par mūsu laikmetīgās mākslas scēnu un kuru attieksme pret to veidojas no šī informācijas trūkuma skatpunkta. Šajā gadījumā der atgādināt, ka muzeji jau sen vairs nav kā apputējuši tempļi, kuros tu baidies ieiet un nezini, kā uzvesties. To nozīme ir krietni mainījusies, un ļoti svarīga ir kļuvusi muzeju izglītības un sociālās vides revitalizēšanas funkcija. Patlaban Latvijā ir visai paradoksāla situācija, ka lielākā daļa laikmetīgās kultūras sektora ir atkarīga no nevalstiskajām organizācijām, kuras bieži vien balstās uz atsevišķu indivīdu entuziasmu un enerģiju, bet kuras mēģina veikt funkcijas, kas lielākajā Eiropas daļā ir valsts un pašvaldību atbildība. Pozitīvi, ka Latvijā iedzīvojas mecenātisma tradīcija un mākslas vide saņem "injekcijas" attīstībai no privātā sektora. Kā arī nepārvērtējams ir ABLV Bank ieguldījums, jo kolekcija, kas tiek veidota, tiks nodota Laikmetīgās mākslas muzejam un būtībā uzdāvināta visai Latvijas sabiedrībai.